ĪSUMĀ
Lai arī ir pacienti, kuri labprāt izvēlas ārstēties tieši pie jaunajiem speciālistiem, tomēr vairāk ir tādu, kas pauž aizspriedumus par, viņuprāt, ārsta neatbilstošo vecumu vai pat kompetenci, atzina Latvijas Jauno ārstu asociācijas valdes priekšsēdētājs, neirologs Jānis Vētra. Viņaprāt, daļā gadījumu pacientiem trūkst izpratnes par to, kādā izglītības posmā atrodas konkrētais ārsts, ar kuru viņš tajā brīdī runā. Galu galā nereti jaunajam ārstam, piemēram, apmācībās vai rezidentūrā, jāskaidro pacientam, ka tieši viņš konkrētajā brīdī ir viņa ārstējošais ārsts, kurš sastāda ārstēšanās plānu un kopumā ir atbildīgs par pacienta stāvokli.
Daļu pārpratumu, iespējams, varētu mazināt, ja katrs jaunais speciālists katrā reizē, uzsākot sarunu ar pacientu, iepazīstinātu ar sevi un skaidri norādītu, vai viņš ir medmāsa, ārsts vai kāds cits slimnīcas darbinieks, tādējādi, iespējams, mazinot pacienta neskaidrību. Vētra uzsvēra, ka primāri ir skaidrojošais darbs ar pacientu, bet, ja tas neizdodas, tad, visticamāk, nāksies piesaistīt virsārstu vai nodaļas vadītāju, lai situāciju atrisinātu. Tomēr viņš atzīmēja, ka sabiedrībā kopumā pastāv gan aizspriedumi, gan diskriminācija pēc vecuma, dzimuma, kā arī rases, kas gan Latvijā nav tik izplatīti, un no tā nav pasargāti arī ārsti.
Pacientiem jāskaidro, ka viņu rīcība ir nepieņemama
Veselības tiesību eksperte Solvita Olsena norādīja, ka pacients var izteikt dažāda rakstura bažas, paust nedrošību par to, ka ārstējošais ārsts, piemēram, ir ļoti jauns cilvēks. Šādos gadījumos jaunajam ārstam nevajadzētu steigšus mesties sevi aizstāvēt, bet gan mierīgi, cienot pacienta bažas, skaidrot, kāda ir viņa pieredze, zināšanas un kvalifikācija. Viņa arī novērojusi, ka nereti, piemēram, rezidenti, atnākot pie pacienta, nenosauc ne savu vārdu, ne kvalifikāciju, taču pacientam ir tiesības zināt, ka rezidentam pagaidām nav tiesību patstāvīgi ārstēt. Tomēr viņa saprot arī rezidentus, jo viņi tiek “iemesti” jaunā vidē un kā māk, tā arī strādā. Nonākot sarežģītās situācijās ar pacientu, nekāda atbalsta viņiem neesot.
Olsena uzsvēra, ka ir pilnīgi normāli, ja pacients izvēlas un vērtē ārstu, viņam ir svarīgi, lai ārsts rada pietiekamu terapeitisko uzticību, tādēļ ārstam pacienta bažas jāņem vērā bez lieka satraukuma. Savukārt, ja nedrošības sajūta pacientu nepamet, tad Olsena iesaka jaunajiem speciālistiem informēt pacientu par citām ārstēšanās iespējām pie citiem tādas pašas specialitātes ārstiem.
“Pacientam nav pienākuma ārstēties pie ārsta, kurš, viņa ieskatā, nav viņam piemērots. Pacients var teikt, ka viņam svarīgi, lai ārsts būtu viņa vecumā, nevis jaunāks. Tas ir ārsta profesionalitātes trūkums, ja viņš nesaprot, kā strādāt ar šāda veida pacienta norādījumiem. Bet pacients nevar teikt, ka visi jaunie ārsti ir “zaļie gurķi”, kas neko nesaprot, – tā jau būs aizskaršana,” skaidroja Olsena.
Runājot par ārstu aizskaršanu, veselības tiesību eksperte uzsvēra, ka pacients nedrīkst apvainot ārstu par tā etnisko piederību, dzimumu, tautību, valodu, ķermeņa izskatu, seksualitāti vai citu objektīvu apstākļu dēļ. Tas pats attiecas arī uz ārstiem, jo mēdz būt situācijas, kad speciālists aizskāris pacientu, kritizējot, ka viņam ir liekais svars. Gadījumos, kad ārsts konstatējis, ka pacienta rīcība kaut kādu iemeslu dēļ ir aizskaroša, viņam kā savas jomas profesionālim jābūt spējīgam mierīgi aicināt pacientu šādu rīcību pārtraukt.
“Es zinu dažus labus piemērus, kad pacients bijis nepieklājīgs, dusmīgs. Tur viņam salīdzinoši jauns ārsts paskaidrojis un aicinājis rīkoties savādāk, un pacients ir nomierinājies. Nav tā, ka tas nedarbojas, bet tas ir jāmāca,” sacīja Olsena.
Piedzīvotās konfliktsituācijas neizplēnēs tējas krūzē
Mediķu aizskaršana, tostarp arī vardarbība no pacientu puses, ir ikdiena, taču stāstīt par to nav pieņemts, norādīja audiologopēde Liene Pētersone (pēc speciālistes lūguma vārds mainīts). Bijuši gadījumi, kad pacienti speciālistei pirms konsultācijas vaicājuši, vai viņai vispār ir ārstniecības sertifikāts, teikuši, ka viņa ir pārāk jauna, aicinot pasaukt “īsto” speciālistu. Spilgtākais gadījums bijis, kad kāda bērna māte konsultācijas laikā diktējusi viņai, kas jādara, bet, saņemot skaidrojumu, ka tā ārstniecības procesā nenotiek, sākusi audiologopēdi fiziski iespaidot.
Viņa atzina, ka pēc gadījumiem, kad pacienti pārkāpj robežas, vajadzīgs ilgs laiks un terapeita atbalsts, lai pārstātu baidīties, jo kabinetā ārsts pārsvarā ir neaizsargāts un viens pats.
“Medicīnā ne visiem tās attiecību robežas [starp ārstu un pacientu] izdodas izveidot tādas, kādām tām jābūt ideālajā pasaulē, un tas ir normāli. Lai tās noturētu, nepieciešamas prasmes un noteikts apzinātības līmenis. Apkārtējie demonstrē attieksmi, ka cilvēks aizies mājās, padzers tēju ar cepumiem un aizmirsīs par kādu smagu situāciju, kas notikusi vardarbības kontekstā darbavietā, bet tas tā nav. Mēs nedrīkstam norakstīt visu atbildību tikai uz ārstu,” uzsvēra Pētersone.
Kā iespējamu risinājumu šādu gadījumu novēršanai viņa saskata ārstu tālākizglītības kursus, kolēģu atbalstu un iespējamo supervīziju, kur speciālisti varētu papildus jau esošajām zināšanām padziļināti treniņu veidā apgūt un runāt par to, kas ir vardarbība, kāda tā ir, kā attīstās un kā rīkoties tās gadījumā. Vienlaikus viņa norādīja, ka arī ārstniecības iestādei ir jābūt ieinteresētai, lai šādi gadījumi nenotiktu, kā arī jābūt sapratnei, kurā brīdī tiek pārkāptas darbinieku tiesības.
Ārsts arī ir cilvēks
Pie ģimenes ārstes Olīvijas Bērziņas (vārds mainīts) nāk cilvēki ar dažādām saslimšanām, bet ne vienmēr pacienti ievēro rekomendācijas. Viņa atminas gadījumu, kad kāda paciente bija paziņojusi, ka vēlas iegūt invaliditāti un neko no jaunās ārstes rekomendācijām nepildīs, uz izmeklējumiem nedosies, jo tie nepalīdzēšot. Saņemot atteikumu no ģimenes ārstes, paciente sākusi strīdēties, nosaukusi viņu par sliktu ārstu un novēlējusi viņai visas savas slimības.
Bērziņas vērtējumā – sabiedrībā tiek uzskatīts, ka ārsti palīdzēs neatkarīgi no pacientu attieksmes. Šobrīd pacienti ir pie tā pieraduši, taču jaunie ārsti arvien biežāk cenšas atgādināt, ka viņi ir tikai cilvēki. Arī pati ģimenes ārste cenšas norādīt saviem pacientiem, ka viņai ir nepatīkami, ja pret viņu rupji izturas, un atgādina, ka viņiem ir visas tiesības nomainīt ģimenes ārstu.
“Mums universitātē mācīja – ja pret tevi rupji izturas, tad saprotoši smaidi, jo tas taču ir slims cilvēks. Bet ārsts arī ir cilvēks, viņam arī sāp, ir personīgā dzīvē. Kāpēc kādam vajadzētu bojāt viņa garastāvokli?” neizpratnē bija ģimenes ārste.
Ārste skaidroja, ka ģimenes ārstam ir noteikti konkrēti apgabali, ko viņam ir pienākums apkalpot, kas nozīmē, ka viņam nav iespējas izvēlēties, kuriem pacientiem viņš vēlas vai nevēlas sniegt palīdzību. Tomēr, Bērziņas vērtējumā, to varētu mainīt, dodot ģimenes ārstiem iespēju atteikties no pacienta.
Viņa arī neizslēdz, ka pacienti kopumā izjūt vairāk cieņas pret tiem ārstiem, par kuru vizīti samaksājuši, piemēram, 50 eiro, jo redz, kā tā nauda “aiziet”. Tikmēr pacientu līdzmaksājums pie ģimenes ārsta personām līdz 65 gadu vecumam noteikts divu eiro apmērā, ko pacienti, iespējams, tik ļoti neizjūt, ja reiz atļaujas pateikt kādu skarbāku vārdu.
Iemesli pacientu agresijai var būt dažādi
Nav viena skaidrojuma, kāpēc pacienti mēdz izturēties agresīvi pret ārstiem, taču kā biežākos var izdalīt divus – agresija kā aizsardzība vai kā vēlme demonstrēt savu pārākumu, atzīmēja psihoterapeite Inese Putniece.
Gadījumos, kad pacienta agresija pret ārstu ir kā aizsardzība, to nevar saistīt, piemēram, ar ārsta vecumu, kompetenci vai valodas izvēli. Gluži vienkārši pacients ir nepārliecināts par sevi vai nobijies par savu veselību un situāciju kopumā. Šādos gadījumos verbālā agresija notiek neapzināti vai daļēji apzināti, skaidroja psihoterapeite.
Psihoterapeite norādīja, ka arī neierašanās uz vizītēm pie ārsta var būt kā neapzināta vēlme devalvēt šo speciālistu, tādējādi viņam par kaut ko atriebjoties. Kā piemēru viņa minēja gadījumus, kad pacients intuitīvi jūt, ka kaut kas nav labi ar veselību, taču domā, ka aiziešana pie ārsta nozīmēs papildus izmeklējumus, diagnozes, kas, iespējams, novedīs līdz nāvei. Rezultātā pacients ir nobijies, viņš neuzticas ārstam, nedodas pie ārsta, uzskatot, ka labāk neko nezināt.
Tomēr mēdz būt arī situācijas, kad pacients kopumā savā personības struktūrā, temperamentā vai raksturā jūt lielāku pārākumu par citiem. Attiecīgi, iespējams, netieši ārsta vecums, dzimums vai kāds cits faktors var kalpot par trigeri, kas radīs pacientam vēlmi nodemonstrēt, ka viņš ir zinošāks, gudrāks vai pārāks.
Putniece norādīja, ka bieži vien pacients mēģina jauno ārstu devalvēt, lai kaut kādā veidā pats savu iekšējo nestabilo pašapziņu nedaudz paaugstinātu.
Piedzīvotās konfliktsituācijas ārsti “krāj” sevī
Nereti ārstniecības iestādē piedzīvotās konfliktsituācijas ārsti “krāj” sevī, iekšēji pasmejas, sakot, ka, visticamāk, sajuks prātā pēc pāris gadiem, jo vērsties pēc psiholoģiskās palīdzības neesot laika, norādīja audiologopēde Sarma Luča (vārds mainīts). Tomēr viņai pašai pēc kāda atgadījuma nācies apmeklēt psihologu. Pie viņas bija nākusi māte ar bērnu, kuram ir cerebrālā trieka. Tā nav izārstējama, taču, izvēloties atbilstošu ārstēšanu, var panākt progresu. Ņemot vērā, ka bērns visu dzīvi pavadījis dažādos rehabilitācijas centros, mātei šķitis, ka viņa varētu zināt labāk, kādas ārstniecības metodes vajadzētu pielietot, un to viņa arī norādījusi jaunajai speciālistei. Tāpat viņa iejaukusies ārstniecības procesā un apšaubījusi speciālistes metodes, norādot, ka viss, ko viņa dara, ir nepareizi, pārāk vāji un maigi. Pēdējais piliens esot bijis gadījums, kad māte epizodiski centusies nofilmēt ārstniecības procesu, par to neinformējot.
Audiologopēde pieļāva, ka, iespējams, konfliktsituācijā ir vainīga pati, jo pie pirmajiem saņemtajiem pārmetumiem gribējies sevi aizstāvēt.
Šobrīd viņa joprojām nav nonākusi pie secinājuma, vai tādos gadījumos ir labāk paklusēt vai tomēr pastāvēt par sevi.
“Ar laiku tu iemācies to visu “norīt” un savācies, bet sliktākais ir tas, ka, aizejot mājās, tu netiec no tā vaļā. Tu trauksmē guli naktī, jo tu zini, ka deviņos no rīta viņa tevi gaidīs. No rīta tu trīcēdama ej iekšā kabinetā, nezinot, kas šoreiz sagaida,” stāstīja Luča.
Konfliktsituācija arī likusi jaunajai speciālistei kļūt piesardzīgākai attiecībā pret to, ko vaicāt pacientam, jo medicīniskā anamnēze prasa ievākt sensitīvus jautājums. Kādā brīdī pat šķitis, ka, iespējams, nemaz nevajag to prasīt, lai nesanāktu neplānoti aizvainot pacientu. Šobrīd minēto atgadījumu audiologopēde izmanto kā piemēru, lai studentēm atgādinātu, ka neatkarīgi no situācijas darbs ar pacientu vienmēr būs svarīgāks.
Neviens neskaidro, kā rīkoties ētiskāk un kur vērsties pēc palīdzības
Fizioterapeits Aleksandrs Kulakovs atzina, ka pirmie divi gadi jaunā ārsta dzīvē ir visgrūtākie, jo jebkuru sūdzību vai konfliktsituāciju darbā ar pacientiem sanāk ņemt tuvu pie sirds. Darbā ar pacientiem viņš cenšas būt godīgs, un, ja būs grūts, nepatīkams vai sāpīgs atlabšanas posms, par to tiek brīdināts. Tomēr ir bijuši pacienti, kuri jau pēc pirmreizējās vizītes ārstniecības iestādē bez objektīva pamatojuma iesnieguši sūdzību, atsakoties no terapijas, jo viņš esot bijis nekompetents un neprofesionāls savā jomā.
Kulakovs norādīja, ka kopumā sabiedrībā iesakņojies viedoklis, ka ne tikai jaunajiem speciālistiem, bet jaunāka gadagājuma cilvēkiem vispār ir pienākums kaut ko sniegt sabiedrībai, parādīt, uz ko viņi ir spējīgi. Tiek arī uzskatīts, ka jaunie speciālisti ir diletanti, bet vecākie – ar gadiem uzkrātu pieredzi.
Fizioterapeits tam nepiekrīt, norādot, ka praksē ārstniecības kvalitāti nosaka nevis vecums, bet gan vēlme strādāt un palīdzēt. Turklāt ārstniecības progresu nosaka arī paša pacienta vēlme ieguldīties.
Viņam ir žēl, ka augstskolā netika sniegtas praktiskas zināšanas par to, kā rīkoties konfliktsituācijā, kā no tās iziet. Arī ārstniecības iestādē, kad sākas patstāvīgs darbs vienam pašam ar pacientu, neviens neskaidro, kā rīkoties šādās situācijās, kādas ir jaunā speciālista tiesības, pienākumi un pie kā vērsties pēc palīdzības.
“Tev dod papīru, kurš tev ir jāapraksta, ka esi iepazinies ar normatīviem aktiem 400 lapaspušu apjomā. Neviens tos nelasa, un, ja kāds to arī darītu, dzīve nav normatīvs, kurš uzrakstīts uz papīra – tā var iestāties par tevi vai pret tevi,” uzsvēra Kulakovs.
Trūkst zināšanu pacientu tiesību jomā
Patlaban viena no izglītības iestādēm, kur topošie ārsti citstarp apgūst arī komunikācijas prasmes, zināšanas par darba organizācijas jautājumiem, kā arī pacientu un ārstniecības personu tiesībām un pienākumiem, ir Latvijas Universitāte. Medicīnas fakultātes dekāns Valdis Folkmanis informēja, ka studiju programmā “Ārstniecība” studējošie tiek kā teorētiski, tā arī praktiski apmācīti jautājumos, kas skar drošu darba vidi. Tas attiecināms kā uz jauno speciālistu sagatavotību savlaicīgi atpazīt riska faktorus, prast operatīvi reaģēt uz drošības izaicinājumiem, tā arī zināšanām par katra darba devēja pienākumiem nodrošināt drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus.
Arī Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) studentiem tiek mācītas komunikācijas prasmes ar dažādiem pacientiem, viņu piederīgajiem, kā arī komandas darbs un komunikācija slimnīcās. Medicīnas programmas studentiem ir obligāti apgūstams studiju kurss “Medicīniskā komunikācija”, kur studentiem tiek mācīta arī komunikācija konflikta un krīzes situācijās, kas var ietvert arī agresiju, stāstīja RSU pārstāve Tīna Sidoroviča.
Lai arī medicīnas studentiem tiek mācīts par pacientu tiesībām, tomēr Olsena vērtēja, ka lielai daļai jauno ārstu nav pietiekamu zināšanu konkrētajā jomā. Viņiem trūkst izpratnes, kā risināt konfliktsituācijas un kāda rīcība nepieciešama, lai parādītu cieņu pret pacientu. Veselības tiesību eksperte uzsvēra, ka ikvienam medicīnas studentam vajadzētu apgūt pietiekami apjomīgu pacientu tiesību kursu – nepietiek tikai ar dažām lekcijām. Vienlaikus ir svarīgi nodrošināt komunikācijas treniņus, kuros mācītu, kā sarunāties ar dažāda rakstura pacientiem, tostarp tiem, kuriem ir nedrošības sajūta. Tas nepieciešams, lai jaunais ārsts saprastu, kādēļ pacienta uzvedībai raksturīgs viens vai otrs modelis, kā arī – kā strādāt, lai sasniegtu vēlamo rezultātu, skaidroja Olsena.
Tāpat, viņasprāt, arī rezidentūrā varētu pievērst pastiprinātu uzmanību tiesībām, ētikai un komunikācijai atbilstoši katras specialitātes specifikai. Piemēram, par vardarbību dzemdībās, viņasprāt, jārunā ar ginekologiem. Šobrīd RSU vairākās rezidentūras specialitāšu pamata programmās tiek īstenotas atsevišķas simulācijā balstītas mācību aktivitātes, kur apgūst un pilnveido specialitātes specifikai atbilstošas klīniskās prasmes, kā arī attīstīta profesionālo kompetenci specialitātei raksturīgo klīnisko simulāciju scenāriju ietvaros. Piemēram, medicīnas tiesību tematikai veltītajās simulācijās tiek iekļauti scenāriji par veselības datu un pacienta datu aizsardzību, pacienta piekrišanu vai atteikšanos no ārstniecības, vardarbības aspektiem, kā arī citi ar medicīnas tiesībām saistīti jautājumi.
Olsena atzīmēja, ka, attīstoties medicīnai, papildus svarīgi apspriest arī tos tiesību un ētikas jautājumus, kas saistīti ar jaunām ārstniecības tehnoloģijām un pieejām. Tas esot nepieciešams ārstiem visos izglītības etapos.
“Rezidentu zināšanu dziļums ir atšķirīgs, tāpēc pēc tam, pēcdiploma izglītībā, ik palaikam jāatgriežas pie šiem jautājumiem, jo izkristalizējas jaunas problēmas, un tad ir jāsaprot, kā tās risināt,” atzina veselības tiesību eksperte.
Ārstniecības iestādēm jābūt gatavām iesaistīties
Arī ārstniecības iestādēs ir jābūt iekšējam protokolam, kādā veidā tiek risinātas konfliktsituācijas ar pacientu, norādīja Olsena. Piemēram, citu valstu slimnīcās ir atbildīgie darbinieki, kuriem ir pieredze šādu gadījumu risināšanā. Latvijā viņa pagaidām nav saskārusies ar līdzīgiem risinājumiem, taču novērojusi, ka slimnīcās tiek izlikti pretvardarbības plakāti.
Viņasprāt, tas nav pareizākais risinājums, jo tā vietā slimnīcas varētu trenēt medicīnas darbiniekus konfliktsituāciju risināšanā.
“Ja tur ir bijusi korekta attieksme pret pacientu, nav bijuši kaut kādi lielie trūkumi, kas objektīvi var radīt dusmas ikvienam, bet pacients kaut kādu savu iemeslu dēļ izturas nepieklājīgi un aizkaroši, tad vispirms viņu ar vārdiem aicina tā nerīkoties un skaidro, kāda rīcība sagaida. Jāskaidro, ka, pacientam turpinot šādi rīkoties, ārstniecību nevarēs nodrošināt un viņš tiks aicināts meklēt citu ārstniecības iestādi, kas, viņa ieskatā, viņam piemērota,” skaidroja Olsena, piebilstot, ka tas attiektos tikai uz pacientiem, kuri saprot savu rīcību.
Savukārt Putniece rosināja ārstniecības iestādēs paredzēt supervīzijas, kas ārstiem kā palīdzošo profesiju pārstāvjiem būtu sava veida nepieciešamība. Viņa skaidroja, ka ārsti pacientiem sniedz ne tikai savas zināšanas, bet arī klātbūtni un empātiju.
Turklāt ārstiem raksturīga tāda personības iezīme kā vēlme ziedoties, kas nozīmē, ka pacienta agresija tos var ļoti spēcīgi ietekmēt.
Rezultātā tas prasa atjaunot savus iekšējos psihoemocionālos resursus, lai varētu turpināt palīdzēt pacientiem. Taču supervīzijās ārsts varētu pārrunāt ar speciālistu, ko viņš kā cilvēks savā profesijā piedzīvojis, kad kāds no viņa pacientiem, piemēram, uzbrucis fiziski vai emocionāli, verbāli paužot agresiju.
Psihoterapeite aicināja arī pašus ārstus piedomāt par savu psihohigiēnu, piepildot savu ārpus darba dzīvi ar hobijiem, interesēm, fiziskām, sabalansētām aktivitātēm. Nereti ārstniecības iestādēs strādājošie ir pārslogoti, tuvojoties izdegšanas, trauksmes vai depresijas riskam. Taču viņa uzsvēra, ka jebkuram palīdzošās profesijas pārstāvim jābūt ļoti spēcīgā kontaktā ar sevi, rūpējoties par savām vajadzībām, nosakot robežas un mācoties teikt “nē”.
