Līdz laikam, kad no ziemas guļas sāks mosties ērces, ir vairākas nedēļas un varbūt pat mēneši. Tas nozīmē, ka vēl ir laiks vakcinēties pret ērču encefalītu. Stāstot par vakcināciju, Zavadska atklāja, ka starp balstvakcinācijām ir pagarināts intervāls.
“Ir pagarināts intervāls balstvakcinācijai pēc ceturtās devas. Ja iepriekš vakcinējāmies ik pēc pieciem gadiem un vēlākā vecumā seniori ik pēc trīs gadiem, tagad neatkarīgi no vecuma pēc ceturtās devas [intervālu] esam pagarinājuši uz desmit gadiem,” norādīja Zavadska.
Šāds lēmums pieņemts pēc ilgstošiem zinātniskiem pētījumiem. Jau kopš 2016. gada Latvijā veikti valsts līmeņa pētījumi par ērču encefalītu, tostarp vakcīnu efektivitāti, atklāja Zavadska.
“Mēs neesam vienīgie. Tāda doma ir bijusi arī citās Eiropas valstīs ārstiem un zinātniekiem. Šoreiz varam sevi paslavēt, jo esam vienīgā valsts Eiropā, kas ar valsts līmeņa pētījumiem pierādījusi to, ko citi ir izdarījuši reģionālāk. Vai Šveice, piemēram, vispār bez jebkāda zinātniska pamatojuma pagarināja šo intervālu jau pēc trešās devas. Mūsu dati rāda, ka ļoti droši to varam izdarīt pēc ceturtās devas,” skaidroja Zavadska.
Zavadska norādīja, ka šīs izmaiņas attiecas arī uz bērniem. Tāpat kā pieaugušajiem, arī bērniem pēc ceturtās vakcīnas ir desmit gadu intervāls līdz nākamajai balstvakcīnai. Vakcinēšanās palīdz izvairīties no saslimšanas ar ērču encefalītu, kas bieži vien var būt smaga.
“Pacienti tiek stacionēti, un visbiežākā [encefalīta] forma ir meningīts jeb smadzeņu apvalku, šķidruma iekaisums, kas izpaužas ar ļoti stiprām galvassāpēm, temperatūru, nespēku un tādām lietām.
Pacienti bieži vien pirmās dienas mēģina ārstēties mājās, jo jūt tikai temperatūru un galvassāpes, bet pretsāpju zāles viņiem visbiežāk nepalīdz. Tad viņi otrajā vai trešajā dienā tomēr nolemj vērsties pēc palīdzības, jo nepaliek vieglāk,” stāstīja Karelis.
Periods no ērces piesūkšanās brīža līdz saslimšanai var būt dažāds. Vidēji tās ir 10–14 dienas, bet zinātniskajā literatūrā atrodami gadījumi, kad slimība attīstās pat tikai pēc trīs mēnešiem.
Ar vidēji smagu slimības gaitu encefalīta pacienti slimnīcās nonāk visai bieži, bet īpaši smagi, piedzīvojot neiroloģiskus traucējumus, to pārslimo apmēram 10% cilvēku, norādīja Karelis, atklājot, ka katru gadu pa kādam encefalīta pacientam nonāk arī intensīvās terapijas nodaļā.
“Pēc tās statistikas, ko esam skatījušies un pētījuši, gandrīz katru gadu kāds arī nomirst. Diemžēl. Protams, tie vairāk ir cilvēki gados, bet tas var būt visādi. Statistika par mirušajiem ir gandrīz ikgadēja,” norādīja Zavadska.
Vakcinēties pret ērču encefalītu ir īpaši būtiski arī tādēļ, ka pēdējos gados tiek atklāts arvien vairāk šīs saslimšanas seku, kas iepriekš netika ar to saistītas. Tie ir atmiņas traucējumi, kognitīvo spēju pasliktināšanās, redzes traucējumi, mācīšanās traucējumi bērniem, arī biežas galvassāpes, norādīja Zavadska.
“Tas ir tas, par ko mēs tieši pēdējos gados Eiropā runājam –, tu esi it kā izveseļojies un fiziski funkcionē, bet ir daudzas lietas, kas tagad ir pierādītas kā sekas pēc ērču encefalīta,” skaidroja Zavadska.
Karelis papildināja: “Sekas ir pat līdz pusei no pacientiem, kuri ir pārslimojuši meningītu – ne tikai tā smagās formas kā meningoencefalītu, piemēram, bet arī meningītu. To var noteikt. To var traktēt kā dzīves kvalitātes pasliktināšanos.”
Pārbaudīt ērces laboratorijā nevajag
Ērču encefalīts un Laima slimība ir biežākās saslimšanas, no kurām ērču dēļ cieš cilvēki, taču nebūt ne vienīgās. Pēdējos gados arvien populārāka kļuvusi iespēja ērci pēc piesūkšanās aiznest uz laboratoriju, lai visas šīs iespējamās slimības noteiktu. Zavadska aicināja tā nedarīt.
“Būs aitas, būs cirpēji. Šobrīd laboratorijas piedāvā aiznest ērci un nosaka tādu paneli – uz visām iespējamajām infekcijām, ko ērces vispār var pārnēsāt. Tad, ja tas ir pozitīvs, cilvēks nezina, ko darīt. Nevajag nest, lūdzu, tās ērces, un nevajag tās noteikt. Lielākā daļa [saslimšanu], ko mēs tur redzam, visbiežāk nebūs aktuālas. Ja būs, tad būs aktuālas tikai tad, kad sāksies simptomi. Mēs profilaktiski neko nedosim!” uzsvēra Zavadska.
Ja cilvēks nav vakcinējies pret ērču encefalītu, arī tādā gadījumā nest ērci un to pārbaudīt nav nekādas jēgas, jo zāļu pret ērču encefalītu nav, turpināja Zavadska. Ja ērce bijusi piesūkusies un bijusi inficēta, tad neko citu, kā tikai gaidīt un vērot savu pašsajūtu, darīt nav iespējams.
“Lūdzu, nenesiet ērces pārbaudīt. Ja jūs nesat, tad ar šo informāciju paliekat pie sevis un nemeklējiet atbildes – nu, ko man ar to darīt? Neko! Mēs nesākam profilaktiski nekādas antibiotikas, neko,” uzsvēra Zavadska.
Karelis piekrita, norādot, ka vienīgais, ko iegūstam no ērču nešanas uz laboratoriju, ir statistikas dati valstij – tas arī viss.
“Tai informācijai tiešām ir mazs klīniskais pielietojums, jo tādos gadījumos mans nākošais jautājums pieņemšanā ir, vai jums ir klīniskie simptomi? Izrādās, ka nav. Klīniskie simptomi ir ļoti būtiski. Pat tad, ja nav bijusi ērce, un bieži vien cilvēki nepamana to ērci, bet ir klīniskie simptomi, es par to aizdomājos, bet, ja ērce ir slima un klīnisko simptomu nav, – tad nekas,” norādīja Karelis.
Tikai tad, kad parādās veselības grūtības un pirmie klīniskie simptomi, ir jādodas pie ģimenes ārsta un jāuzsāk ārstēšanās.
