RAKSTA CEĻVEDIS:
Atkarīgas personības profils
Narkologs Mārtiņš Ennītis atzina, ka savā praksē saskaras ar pacientiem, kuriem piemīt aleksitīmija (aut. – grūtības būt kontaktā ar jūtām vai aprakstīt savas emocijas). Aleksitīmiem cilvēkiem ir raksturīgas psihosomatiskas izpausmes jeb sarežģītu psihisku stāvokļu un jūtu parādīšanās ķermeniskos simptomos – piemēram, ikdienišķā situācijā tās būtu vēdersāpes pirms svarīgas runas darbā vai eksāmena, kur fiziskās reakcijas aizstāj spēcīgu trauksmi vai ienāk tai paralēli. Taču cilvēkiem ar aleksitīmiju šādas izpausmes varētu parādīties biežāk, hroniskāk un intensīvāk, kas var rezultēties arī slimībā.
“Aleksitīmi pacienti mēdz neapzināti iepludināt savas izjūtas ķermenī ar simptomiem, kā arī ignorētās jūtas var pāriet depresijā vai vielu lietošanā. Lietošana ir aizsardzības mehānisms – jūtu izlāde aktīvā darbībā, kad iekšā ir sakāpinājums. Protams, ka tas ir saistīts ar to, ka pārsvarā šie pacienti nevar izteikt jūtas vārdos, un šis uzvedības modelis veidojas jau agrā bērnībā. Pacienti ir pieraduši uzturēties vidē, kur jūtu izpausme nav iespējama. Arī tad, ja vecāki pacienta bērnībā nav lietojuši alkoholu, atkarības riska faktors var būt kontrolēšana vai – tieši otrādi – atstāšana novārtā. Tās ir ģimenes, kur ir devalvēta jūtu izpaušana, ir bijusi komunikācija ar provokācijām, it kā nevainīgiem jokiem un sarkasmu, bet tomēr arī izsmiešanu,” skaidroja dakteris Ennītis.
Cilvēki, kurus skar atkarības slimība, bieži ģimenē ir piedzīvojuši nolaidību un citas nelabvēlīgas bērnības pieredzes:
“Vissmagākā ir atstāšana novārtā. Turklāt ģimenēs, kur kādam ir atkarība, raksturīgas provokācijas un manipulācijas.”
Gan atkarīgais, gan līdzatkarīgais var būt noliegumā par esošo slimību un nepieciešamo ārstēšanu, kā arī “raksturīgi tādi aizsargmehānismi kā visvarena lietošanas seku mazināšana un racionalizācija jeb attaisnošana. Šādas reakcijas ir bijušas vajadzīgas, lai izdzīvotu ģimenē, kurā bērns ir audzis. Taču pieauguša cilvēka vecumā tas vairs neder un kaitē, pastiprinot atkarības risku,” secināja narkologs Ennītis.
Aizspriedumi par alkohola lietošanu vai nelietošanu un slimības noliegums saistīts ar līdzcilvēku vienošanos atkarībā – līdzatkarību. Dakteris Ennītis: “Lielai daļai cilvēku ir kāds atkarīgs tuvinieks, ar kuru saistās negatīvas emocijas – agresija, pamestība, vilšanās un aizvainojums. Tādēļ, neapzināti aizsargājoties pret šīm jūtām, slimības noliegums veidojas arī nelietotājiem.”
Vīrietis, kurš nedusmojas
Saskaroties ar plašu cilvēku loku, kuri slimo ar atkarībām, dakteris Ennītis atzina, ka krietni biežāk ar alkohola atkarību ārsta kabinetā ienāk vīrieši, turklāt dzimumu proporcija praksē varētu būt viens pret desmit. “Sievietēm aizsargājošs faktors ir izteiktāka spēja paust jūtas vārdos. Tomēr sievietēm alkohola atkarība, lai gan retāka, norit smagāk. Iespējams, biežāks ir perfekcionisms un vilšanās, nepiepildot iekšējās prasības. Parādās gaidas pret sevi, kā arī apkārtējo gaidas būt “labai”, noderīgai, novērtētai. Kā arī tās mēdz būt sievietes, kuras augušas ģimenēs ar kontrolējošiem vai klāt neesošiem tēviem, un arī tur, kur bijusi konkurējoša gaisotne attiecībās ar māti.”
“Tipisks vīrietis alkoholiķis ir tāds, kurš nedusmojas, viņu viss apmierina. Piederīgie mēdz teikt: “Tad, kad viņš ir skaidrā, viņš ir lielisks cilvēks”, jo tik tiešām viņš ir ērts.
Šāds vīrietis nejūt, ja viņu devalvē vai kontrolē, un tā notiek tādēļ, ka viņš nav kontaktā ar savām jūtām. Varētu teikt: “Vari taču vai nu dzert vai nedzert!” Bet arī nedzeršanas posmā, kur it kā visam vajadzētu būt lieliski, ir diskomforts,” ko cilvēks neizjūt pilnā apmērā aleksitīmijas dēļ.
Noderīgi resursi:
Tā ir sarežģīta situācija, jo neizpaustās jūtas turpina savu darbu ārpus alkohola lietošanas epizodēm. No malas, iespējams, izskatās, ka viss ir kārtībā, un reizēm arī pašam atkarīgajam rodas jautājums: “Ja jau viss ir labi, kāpēc man tā gribas iedzert?”
Dakteris Ennītis norādīja: “Lietošana ir agresīva reakcija uz neatrisinātu konfliktu. Parādās iekšējo procesu dinamika agrīnu attiecību veidošanas kontekstā. Tās ir grūtības pilnvērtīgi atdalīties no vecākiem, un pudele iegūst simbolisku, mierinošu funkciju, iemiesojot rūpes un siltumu, kas nav saņemts agrīnā dzīves periodā.”
Atkarība ir attiecību un tieksmes slimība
Tad, kad piektdienas vakarā roka sniedzas pēc glāzes un tās papildinājuma – kad gribas iedzert arvien biežāk, “tā jau ir tieksme lietot, un tā ir augsta. Dabiskā atalgojuma sistēmā ir nervu šūnas, kuras alkst pēc dopamīna, kas nesalīdzināmi spēcīgāk izdalās, lietojot vielas. Šūnas pierod pie nedabiskā dopamīna līmeņa, un, ja cilvēks pārtrauc lietošanu, tad šūnu receptorus vairs neapmierina dopamīna plūsma. Tad iestājas paģiras un toksiski procesi smadzenēs,” teica dakteris Ennītis.
Alkoholu sauc par depresantu, lai arī sākotnēji tas izraisa eiforiju, taču pēc tam “tas iemidzina un nomāc refleksus. Tādēļ paģiras ir pretējas – sniedz trauksmi izraisošu efektu. Un smagas paģiras var novest līdz pat halucinozei un epilepsijas lēkmēm.”
Narkologs uzsvēra, ka, pirms attīstās atkarība slimības sindroma ietvaros, ir dažādas brīdinājuma pazīmes:
“Pirmie simptomi ir pieaugoša tolerance, pieaugošas paģiras ar morāliem pārdzīvojumiem – trauksmi, nomāktu garastāvokli. Atkarības attīstībai raksturīgi mēģinājumi kontrolēt lietošanu – gan biežumā, gan daudzumā. Piemēram, tiek veidota sistēma, kā nepārdzerties: “Mainīšu patērētā alkohola veidus, tad viss būs labi.””
“Paģiras ir fizioloģiski izteiktas tieksmes epizode,” atzina ārsts. “Bet tieksme izpaužas arī, alkoholu nelietojot, un tieksmes izpausmes ir dažādas. Aizkaitināmība, nomāktība, trauksme, miega un atmiņas traucējumi, kas turklāt piezogas pakāpeniski. Var būt ēšanas un miega–nomoda režīma haoss. Būtībā tā var būt sevis atstāšana novārtā, sevis apmānīšana, kad cilvēks neapzināti sevi nostāda pozīcijā, ka “es drīkstu lietot, jo man ir grūti, man sāp, citu variantu nav.” Kad ir paģiru sindroms, kas ir “jālāpa”, tad vairs nav jautājumu – tā ir atkarība. Tad klīnicistam viss ir skaidrs.”
Slimībai raksturīga arī apkārtējo cilvēku attieksmes maiņa pret atkarības slimnieku, kas parasti ir nosodoša. Tas ir sabiedrībā dzirdētais “Viņam jau tikai ir jāsaņemas!” un “Tas taču ir tikai slinkums un izlaidība!”. Tomēr patiesībā, kā norādīja dakteris Ennītis, “tieksme un personība nemiksējas – tās ir dažādas lietas. Pacienta viegla aizkaitināmība vai nespēja koncentrēties un motivācijas trūkums nav obligāti rakstura iezīmes, bet bieži – tieksmes simptomātika. To vajadzētu ņemt vērā visiem speciālistiem, kas strādā ar atkarības slimniekiem.”
Vai ir iespējama dzīve skaidrā?
Narkologs Ennītis norādīja: “Es savā praksē esmu mēģinājis ar pacientiem orientēties uz alkoholisma riska un alkohola patēriņa samazināšanu. Ir medikamenti, kas mazina tieksmi vai reibumu, bet secinu, ka tas nestrādā.
Pacientam tā ir sevis spīdzināšana. Tad, kad ir atkarības sindroms, tad lietošana ir jāpārtrauc pilnībā, tur nav jautājumu.”
Dakteris Ennītis uzsvēra, ka pacientam svarīgi apzināties sava rakstura bīstamos faktorus, kā arī resursus: “Pajautāt sev: kur ir mana atbildība saistībā ar lietošanas sekām? Ko es darīšu, lai mazinātu tieksmi? Jo tieksme parādās vienmēr. Kā es sevi pasargāšu?” Turklāt dakteris bija pārliecināts, ka lietošanas atsākšana nenotiek pēkšņi. Tas ir dažādu recidīva procesu kopums, kurš noved līdz lietošanai. Un arī lietošanas atsākšana pēc remisijas ir pakāpeniska: “Izdzēru vienu glāzi, jo vienu jau var, viss bija kārtībā. Tad izdzēru vēl, un tad jau vairs nevarēju apstāties.”
Abi speciālisti atzina, ka alkohola atkarība ir hroniska un recidivējoša slimība, kuru nevar pilnībā izārstēt, bet gan var kontrolēt un vadīt, lai saglabātu un uzlabotu dzīves kvalitāti.
Dakteris Ennītis norādīja –
dzīvei skaidrā ir jābūt iespējamai, citādi “liela daļa mūsu populācijas būtu ārkārtīgi bezspēcīgā un skumjā situācijā.”
Kā pārtraukt lietot alkoholu
Tātad, ja alkohola atkarības gadījumā iesakāma pilnīga atteikšanās no grādīgajiem dzērieniem, tad varētu rasties jautājums – kā aizpildīt atkarības vietu tā, lai abstinence nekļūtu par nepārvaramu trigeri?
Kādā pētījumā dzīvnieku modelī ar žurkām, kur grauzējiem tika piedāvāts opiātus saturošs šķīdums, konstatēts, ka labvēlīgai sociālajai videi ir izšķiroša loma atkarības novēršanā. Daktere Rubene skaidroja: “Ja pētījumā žurciņas atradās būrītī vienas pašas un viņām nebija sociāla kontakta, tad viņas krietni biežāk izvēlējās ūdeni, kuram ir pievienota atkarību veicinoša viela, viņas ātri vien kļuva atkarīgas no šīs vielas. Bet, ja žurciņām tika nodrošināta pietiekoši laba sociālā situācija, kur apkārt bija citas žurciņas, bija pietiekoši daudz ēdiena, respektīvi, žurciņu paradīze – tad viņas zaudēja interesi par atkarību raisošo vielu, salīdzinot ar grauzējiem, kuri atradās parastos vai izolētos apstākļos.”
Psihiatre: “Tas ir labs piemērs tam, kas notiek arī no psiholoģiskās puses –
ja cilvēks jūtas pietiekoši apmierināts, tad viņam nav iemesla meklēt vielas, kas izraisīs intensīvas emocijas, jo viņš spēj tās sasniegt arī citās dzīves jomās.”
Tātad, ja cilvēkam ir vietas un situācijas, kur sevi realizēt, kur gūt prieku un baudu un kur var justies droši, tad atkarības rašanās potenciāls varētu būt zemāks.
Psihiatre Linda Rubene uzsvēra, ka, ja indivīdam piemīt spēja apmierināt savas vajadzības ārpus alkohola lietošanas, tad lietošanas pārtraukšana ir vieglāka: “Palīdzoši ir, ja cilvēkam apkārt ir atbalstošs sociāls tīkls, kas arī, piemēram, ievēro abstinenci. Vai kuri atzīst, ka viņa lēmums nelietot alkoholu ir atbalstāms, viņi piekrīt un sniedz pozitīvu iedrošinājumu.” Tāpat ārste piebilda, ka būtiski ir skaidri, saprotami un pamatoti lietošanas pārtraukšanas mērķi, lai atturēšanos varētu saglabāt.
Savukārt grūtāk ievērot abstinenci būtu, ja cilvēks atrodas vidē, kur alkohola lietošana tiek spēcīgi veicināta, piemēram, tiek nepārtraukti uzdoti jautājumi: “Kāpēc tad tu nelieto? Vai tas vispār ir vajadzīgs?”
Dakteris Ennītis papildināja:
“Cilvēkam sev ir jānodrošina vide, kur ir iespējams nelietot. Jāzina savas taktikas, tostarp pārtraukt kontaktu ar pudeles brāļiem un dīleriem.”
Tieksmi mazina dienas režīms, regulārs, veselīgs miegs, rūpes par psihisko veselību un “nozīmīgs aizsargfaktors – fiziska slodze, kam ir lielāka loma kā pie citām psihiskām saslimšanām. Palīdzoša ir robežu nospraušana, savas neapmierinātības izpaušana, jūtu verbalizācija un cieņpilna attieksme pret citiem. Ja neizdodas cieņpilni attiekties pret citiem, tad laipnību būs grūti paust pret sevi un otrādi – tas iet roku rokā,” atgādināja narkologs.
Alkohola lietošanas pārtraukšana – zaudējums
Izvēle atteikties no alkohola ietver zaudējuma sāpes, tāpat kā jebkura cita šķiršanās. Cilvēks varētu pārlaist sēru procesu, ko apgrūtina, iespējams, jau izveidojusies tieksme, kā arī sociālas situācijas, kur apkārtējie prasa paskaidrojumu tam, kādēļ indivīds ir izvēlējies bezalkoholisku dzērienu vai atsakās no glāzes papildinājuma.
Psihiatre Rubene pauda: “Ja kopīgā laika pavadīšanas procesā ir iesaistīts alkohols un to lieto arī apkārtējie cilvēki, tad izvēle atteikties no alkohola lietošanas, lai uzlabotu savu veselību, var tikt uzskatīta par ko negatīvu. Cilvēkam var parādīties komunikācijas problēmas, strīdi vai sajūta, ka jāmeklē attaisnojumi. Var nākties atteikties no hobijiem, kur ir bijis iesaistīts alkohols.”
“Līdz ar to atteikšanās sekas var būt sev nozīmīgu un tuvu attiecību zaudējums. Un sociāli kontakti ir jāmeklē no jauna – varbūt kādā citā vietā, kur cilvēks jūtas iesākumā nedrošs,”
kā arī ir bailes, ka jaunas attiecības nodibināt būs grūtāk. Ja sociālu saišu veidošana līdz šim ir ietvērusi alkohola lietošanu, tad tās ir izaicinošas pārmaiņas, īpaši, ja alkohols lietots kā sociāla “līme”. Patiešām pētījumi parāda, ka īstermiņā alkohols gan veicina laimes sajūtu, gan subjektīvi tiek izjusts kā sociālu saišu būvniecības bloks. Tomēr laimes sajūta nesaglabājas ilgtermiņā un alkohols nepadziļina attiecību kvalitāti.
Abstinence – grūta izvēle
Psihiatre Rubene pauda pārliecību, ka, izlemjot atteikties no alkohola, “ir jāizdara izvēle, ko cilvēks darīs tā vietā, jo īpaši, ja alkohola lietošana ir bijusi neapzināta pašārstēšanās. Vietas aizpildīšana var būt vēršanās pēc palīdzības pie ārsta. Tas var būt ārkārtīgi grūts solis, jo mēs zinām, ka psihiskie traucējumi tiek stigmatizēti. Nav viegli atzīt, ka lietošanas procesā ir radušās citas grūtības, kas tagad ir jārisina psihiatra kabinetā. Tas var būt liels trieciens cilvēka identitātei, jo
mēs saistām savu psihisko veselību un prātu ar to, kas esam. Atzīt sev, ka varbūt kaut kas nav kārtībā un ir nepieciešama palīdzība, lai sakārtotu savus iekšējos procesus, var būt nepatīkami un sāpīgi.”
Tāpat atteikšanās no alkohola var saplūst ar rūgtumu par to, ka apkārtējie alkoholu patērē kā līdz šim, bet cilvēks, kas izvēlējies pārtraukt atkarību vai pārmērīgu lietošanu, nevar pasniegties pēc glāzes. Tas var būt ievainojoši un var radīt vilšanos. Psihiatre norādīja: “Cilvēks var justies tā, ka šajā brīdī nav gluži vienlīdzīgs ar blakus stāvētāju. Jā, varbūt viņa draugs vai paziņa var iedzert vienu vīna glāzi un apstāties. Bet šis konkrētais cilvēks tā nevar – ja iedzer vienu, tad ir nākamā, tad ir visa pudele, un nākamajā rītā nevar atcerēties, kas ir noticis. Tas var būt spēcīgs pārdzīvojums.”
Palīdzības meklēšana
Psihiatre Linda Rubene atgādināja – ja cilvēks saskaras ar psihiskās veselības grūtībām, “palīdzība ir pieejama. Nav jābaidās savu veselības problēmu dēļ meklēt palīdzību – gan atkarības, gan psihiskie traucējumi ir ārstējami un vadāmi ar dažādām metodēm, kas ir salīdzinoši plaši pieejamas. Es saprotu, ka tas ir bailīgi un stigmatizēti, un nepatīkami, taču psihiatri nekož. Viena no biežākajām lietām, ko es dzirdu savā kabinetā pirmās vizītes beigās vai tad, kad ārstēšana sāk strādāt, ir jautājums:
“Kāpēc es šo nedarīju agrāk? Šis nebija nemaz tik briesmīgi.””
Vēl par alkoholu
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter , lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!
Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!
