ĪSUMĀ:
Visiem nepieciešams optimāls stress
Izdegšanu parasti attiecina uz cilvēkiem, kuri pārstrādājas vai pārlieku daudz sevi velta darbam, bet patiesībā tās iemesli var būt diezgan dažādi.
Hronisku stresu rada pārslodze un fakts, ka visa ir par daudz, un cilvēks jūtas kā iesprūdis vāveres ritenī, bet otra galējība, kas arī rada stresu, savukārt ir garlaicība un nomāktība.
“Gribam vai ne, mums ir vajadzīgs optimāls stresa līmenis, kas mūs, no vienas puses, aktivizē, bet, no otras puses, nepārsniedz mūsu resursus.
Ja mums ir garlaicīgi, ja jūtamies tā, ka neesam savā vietā darbā un vispār nerealizējamies, un iekšā ir pretestība, tad stress rodas tāpat,” norādīja Ābeltiņa.
Vēl viens variants – cilvēks savā darba vietā vai konkrētajā nozarē strādā ārkārtīgi ilgi un jūt, ka tajā ir sasniedzis griestus. Tad šķiet, ka viss iet pa apli un viss jau ir zināms no galvas. Tas arī var būt viens no hroniska stresa avotiem.
“Mūsu smadzenēm ir vajadzīgs kaut kas, ar ko sevi nodarbināt un kas būtu interesants,” pauda Ābeltiņa.
Katrs esam dažādi
Vanadziņš piekrita, ka izdegšanas pamatā ir hronisks stress, kas tiešām padara to par ļoti sarežģītu problēmu. Stresu var radīt jebkura neatbilstība, kad kaut kā ir par daudz vai par maz, kā arī situācija, kad tas, ko mēs varam, nav tas, ko no mums prasa.
Vienam tas ir – par ko tu vispār cepties? Otrs ir gandrīz sajucis prātā, un ir pilnīgi vienāda situācija,” skaidroja Vanadziņš.
Turklāt dažādi ir ne tikai cilvēki paši, bet arī ārējie apstākļi, kas cilvēkus ietekmē un dzīves gaitā liek mainīties.
“Atšķiras tas, kādu slodzi es varu turēt vienā vecuma posmā, kādu citā, un kāda ir mana pieredze un kādus izaicinājumus man gribas. Ja es tikko esmu sākusi strādāt, jebkas ir izaicinājums. Ja esmu profesionālis, man jau vajag kaut ko jaudīgāku, lai es justu, ka mana smadzeņu, roku vai kāda cita kapacitāte tiek iedarbināta,” norādīja Ābeltiņa.
Tāpat pieredze ietekmē arī to, kādas stratēģijas cilvēks spēj pielietot, lai hroniskā stresa problēmu risinātu.
“Būs cilvēki, kas iekļūstot tādā ķezā, kur viņiem ir garlaicīgi, viss ir monotoni un neinteresanti, viņi to kaut kā mēģinās risināt un pielietos veselīgas stratēģijas, kas viņus izvedīs ārā no tās situācijas, bet būs cilvēki, kas it kā iesprūdīs tajā vai lietos stratēģijas, kas nav pārāk efektīvas vai bieži vien ir pat postošas,” skaidroja Ābeltiņa.
Svarīgi mācēt ieklausīties sevī
“Pārāk liela trokšņa gadījumā visiem būtu mazliet bojātas ausis, bet stresa gadījumā – viens tiek galā, vienam ir tās stratēģijas vai spējas, vai kompetence, vai treniņš, vai dzīves pieredze, bet otram nekā no tā nav, un tad mēs nonākam pie izdegšanas,” secināja Vanadziņš.
Ņemot vērā, ka izdegšana ir process, kas nenotiek pēkšņi – vienā mirklī, vienā dienā vai nedēļā, to ir diezgan grūti pamanīt un piefiksēt, kad tā sākas.
“Domāju, ka tas ir atkarīgs no tā, kādā kontaktā mēs esam ar sevi, vai mēs vispār esam pieraduši, kā jaunieši saka, “iečekoties sevī”, ieklausīties sevī, un vai mēs ņemam par pilnu to, ko mēs dzirdam par sevi, vai to, ko mēs redzam. Jo dažkārt man cilvēki ir teikušu tā: Marija, es saprotu, ka man sen jau “jumts deg un ir nobraucis”, bet ko darīt, jāuzņem lielāks ātrums, jo, ja es apstāšos, tad man būs tas viss jārisina,” stāstīja Ābeltiņa.
Pat tad, ja izdegšana jau ir uzņēmusi apgriezienus, daži cilvēki inerces vadīti ir spējīgi turpināt dzīvot kā iepriekš vēl diezgan ilgu laiku.
Taču tādas izdegšanas pazīmes kā īgnums, neapmierinātība, spēku izsīkums un produktivitātes samazināšanās sāks likt par sevi manīt arvien vairāk un biežāk, stāstīja Ābeltiņa.
Īstermiņā varam paciest daudz, bet ne ilgtermiņā
Vanadziņš norādīja, ka, lai gan izdegšana joprojām daļai sabiedrības ir temats, par ko izvairās runāt, pieejamie dati ir satraucoši un liecina, ka izdegšanas sindroms Latvijā pieaug.
“Dati nav iepriecinoši, un ir visi priekšnosacījumi, lai tā būtu nākamā epidēmija, līdzīgi, kā tas ir daudzās valstīs. Lai tā nebūtu, droši vien ir vajadzīgi gan šādi raidījumi, gan mācības, gan viss kaut kas. Arī individuālā līmenī, arī darba devēju līmenī tomēr par to ir stipri vairāk jārunā,” pauda Vanadziņš.
Viņš skaidroja, ka Latvijā joprojām ap izdegšanu un citām mentālajām problēmām pastāv diezgan liela stigma.
“Ja es salauzu kāju, es saprotu, ka tā ir problēma, un es nevaru nākt uz darbu, bet, ja tu jūties slikti, nejūties novērtēts, nejūties vēl kaut kāds, tad kas tā tagad ir par simulēšanu? Rokas un kājas kustas – nāc!” komentēja Vanadziņš.
Ābeltiņa piebilda, ka mēdz būt pat vēl trakāk.
Salīdzinoši nesen kādās mācībās valsts sektorā strādājošajiem, kurās psihoterapeite runāja par izdegšanu, kāds darbinieks viņai pajautājis – vai tiešām jūs domājat, ka darbā jājūtas labi?
“Es aizdomājos, ka mēs, pirmkārt, paši nododam publiskajā sektorā strādājošajiem vēstījumu no sērijas, ka tev jābūt pārslodzē, ar pārgrieztām acīm, izsīkušam, un tad tu esi pierādījis, ka strādā. Tas ir kaut kas ačgārns,” uzsvēra Ābeltiņa.
Otrs vēstījums ir tas, ko nododam paši sev jeb ko sagaidām paši no sevis. Ir svarīgi saprast, ka dienas beigās,
ja esam ilgstoši pārstrādājušies un nespējam atjaunot savus resursus, mēs kļūstam neefektīvi, pieļaujam vairāk kļūdu un nespējam realizēt savu potenciālu.
“Jautājums ir par to, vai mēs spējam atjaunot resursus, lai turpinātu ilgtermiņā strādāt? Jo tur jau tas āķis ir, ka garlaicība īstermiņā nav nekāda liela problēma. Kaut kāda stresaina, liela pārslodze īstermiņā nav nekāda liela problēma. Jautājums – kas notiek gadiem? Bija finanšu krīze 2008. gadā, un cilvēki tajā laikā sāka aizvietot kādu, jo bija štatu samazināšana; ir pagājuši gadi, bet viņi aizvien aizvieto. Tad viņi nomet to atlūgumu un saka – es vairs nevaru. Protams, jo tas bija domāts kā īstermiņa variants. Sen jau ir atnākušas citas krīzes, bet cilvēks vēl aizvien velk to vezumu,” stāstīja Ābeltiņa.
Līdzīgi notiek tad, ja cilvēks nejūtas, ka atrastos savā vietā. Viens aspekts, kas tādā gadījumā piezogas, ir garlaicība, bet otrs – sajūta, ka stāvi uz vietas, nespēj attīstīties, neizmanto savu potenciālu. Jā, īstermiņā cilvēks, protams, var izturēt visu kaut ko, bet ilgtermiņā tas noved pie izdegšanas un daudzām citām negatīvām sekām, secināja Ābeltiņa.
“Vai tas ir normāli?”
Vairāk
