Aina nav tik laba
Lai gan sirds un asinsvadu slimību statistikas rādītāji, tostarp insulta statistika, Latvijā it kā nedaudz uzlabojas, reālā aina tik laba nemaz nav, pauda Miglāne. Viņasprāt, tas lielā mērā saistīts ar to, ka Latvijā vienkārši paliek mazāk iedzīvotāju.
“Ja mēs runājam vispār par insulta statistiku un asinsvadu slimību statistiku, tad jāsaka tā, ka mēs jau tos statistiskos datus iegūstam tikai kontekstā ar to, cik cilvēku ir stacionēti. Tas atspoguļo drīzāk stacionāru pieejamību, slimnīcu pieejamību nekā reālo statistiku.
Protams, prieks, ka insultu paliek mazāk, bet man šķiet, ka tā reālā bilde nemaz jau tik laba nav,” vērtēja Miglāne.
Ārste skaidroja, ka akūtie gadījumi, ja cilvēks laikus tiek stacionēts, šobrīd Latvijā tiek ārstēti ļoti labā līmenī.
“Akūtajā ārstēšanā viss ir kārtībā, bet diemžēl pēc tam, kad cilvēks pārcieš to insultu, viņš izdzīvo ar kaut kādu lielāku vai mazāku neiroloģisku defektu, kustību traucējumiem, un tā dzīve tomēr vairs nav tik optimāla, kādai tai vajadzētu būt. Atbalsts no veselības aprūpes sistēmas, no sociālās aprūpes sistēmas nebūt nav tāds, kādam tam vajadzētu būt,” pauda Miglāne.
Uzlabojumi notiek lēni
Miglāne atzina, ka situācija lēnām mainās uz labo pusi – daudzās slimnīcās, piemēram, ir subakūtās rehabilitācijas nodaļas. Tostarp arī PSKUS ir pieejamas subakūtās rehabilitācijas gultas – ļoti maz, bet ir.
“Kaut kas jau minimāli mainās, bet es runāju nevis tikai par to periodu, kas ir tiešām subakūtais, kas ir trīs, četras un piecas nedēļas pēc pārciestā insulta, bet par to, kas nāk tālāk. Jo,
lai arī cik mēs labi ārstētu, ne jau visi cilvēki, kuri pārcieš insultu un tiek optimāli ārstēti, atgriežas tādā reālā, normālā dzīvē, kādā viņi ir bijuši pirms tam,” skaidroja Miglāne.
Ārste uzsvēra, ka jāsaprot – nekad nebūs tā, ka akūta ārstēšana dos simtprocentīgu rezultātu un ļaus cilvēkam pēc insulta atgriezties iepriekšējā funkcionalitātē, jo smadzenes ir ļoti jutīgs orgāns, un, ja asinsvads nosprostojas, iet bojā divi miljoni neironu minūtē.
Ja cilvēkam palīdzību stacionārā paspēj sniegt pirmās stundas laikā, tad pacients var tikt cauri ar minimāliem traucējumiem, jo smadzenes pašas sevi spēj arī atjaunot un to funkcionalitāte atjaunojas, bet aizvien paliek zināmi traucējumi un ierobežojumi.
Labā ziņa – ir skaidrība par to, ko vajag
Nacionālā rehabilitācijas centra “Vaivari” 6. nodaļas vadītāja Zaiga Kalnbērza-Ribule skaidroja, ka mūsdienās tā ir ierasta un visiem labi zināma prakse – pēc lieliem veselības notikumiem, kas rada funkciju traucējumus, vienmēr seko rehabilitācija, tāpēc ir ļoti labi, ka jau daudzās Latvijas lielajās slimnīcās, kurās ir insulta nodaļas, ir pieejama arī akūtā rehabilitācija. Tāpat ir izstrādātas vadlīnijas, kā rīkoties, kur iet un kā saņemt rehabilitāciju.
“Tā kā lielā mērā lielās slimnīcās ir skaidrība, kur pacientam tālāk doties. Bieži vien ārsti arī pacienta radiniekiem izstāsta, ko darīt tālāk, kas ir ļoti svarīgi.
Problēma rodas tad, ja insults notiek, pieņemsim, kādā citā nodaļā vai pēc kādas citas saslimšanas, vai kādā mazākā slimnīcā, kur rehabilitācijas speciālisti nav tik pieejami. Bet kopumā ir tā, ka lielajās slimnīcās ir akūtā rehabilitācija un pēc tam seko subakūtā,” stāstīja Kalnbērza-Ribule.
Tas, ko pacientam ieteicams darīt tālāk, nosaka ārsts. Reizēm tas nozīmē vispirms atgriezties mājās un saprast, vai izdodas tikt galā ar ikdienas aktivitātēm. Un tikai tad plānot rehabilitāciju.
“Tas arī ir ļoti labs variants, ja pacients nonāk mājās un saņem mājās rehabilitāciju, vai arī pacientu uzreiz nekavējoties sūta uz šo subakūto rehabilitāciju stacionārā,” norādīja Kalnbērza-Ribule.
Uz stacionāro rehabilitāciju jāizstāv rinda
Vienlaikus, ja pacientam nepieciešama stacionāra rehabilitācija vai citi rehabilitācijas pakalpojumi stacionārā, uz tiem var nākties gaidīt rindā.
“Rindas ir, un tajās tiek šķirots, vai tas ir akūts pacients. Ja pacients ir ar svaigu insultu, viņš nonāk ātrāk uz šo rehabilitāciju nekā tie pacienti, kuriem jau insults ir, piemēram, 10-15 gadus. Tātad tiek šķiroti pacienti pēc ātruma, kādā nepieciešams saņemt šos rehabilitācijas pakalpojumus,” skaidroja Kalnbērza-Ribule.
Ārste atzina, ka situācija, protams, nav ideāla un akūtās rehabilitācijas gultām vajadzētu būt vairāk, taču nav arī tā, ka tie, kuriem tas nepieciešams tiešām steidzami, paliek bešā.
“Ja mēs runājam par rehabilitāciju, tad daudzi pacienti tajā nonāk kā vajag – pēc plāna, bet, protams, mums ir vajadzīgas vēl papildus iespējas,” norādīja Kalnbērza-Ribule.
Miglāne gan bija skeptiskāka, uzsverot, ka problēmas ar rehabilitācijas un ar to saistīto pakalpojumu pieejamību pacientiem pēc insulta ir ļoti lielas.
“No stacionāra praktiski neviens pacients nenonāk stacionārā rehabilitācijā tiešā ceļā. Nu neviens! Tāpēc, ka gluži vienkārši ir šīs rindas.
Protams, mēs varam teikt, ka ir mājas rehabilitācija un tā ir ļoti laba lieta, ir arī ambulatorā rehabilitācija, kurā nonāk tie, kuri ir spējīgi apmeklēt ambulatorās iestādes, tas ir ļoti labi, bet man šķiet, ka ir ļoti lielas problēmas tieši ar kvotām, ar naudu, kura tiek veltīta no valsts šai stacionārajai rehabilitācijai, jo reāli tur ir rindas,” pauda Miglāne.
Atbalsts smagos gadījumos tuvu nullei
Tāpat lielas problēmas ir ar atbalstu tiem pacientiem, kuri pēc insulta paliek guloši vai ar minimālām spējām sevi aprūpēt, uzsvēra Miglāne.
“Ir ļoti dramatiska situācija arī tajā, ka tiem pacientiem un viņu radiniekiem, kuri pēc insulta diemžēl ir tādā stāvoklī, ka viņi varbūt kvalificējas kaut kādai minimālai mājas rehabilitācijai un ir diezgan nespējīgi, tiem ir ļoti minimāls atbalsts,” pauda Miglāne.
Ja ģimenē ir insulta pacients, kurš pārcietis insultu ar lielu neiroloģisku defektu un kustību traucējumiem un nav spējīgs neko darīt pastāvīgi, pārējiem ģimenes locekļiem tāpat ir jāturpina strādāt, un viņi nevar veltīt visu savu laiku, lai koptu savu radinieku.
“Bet šeit es gribu teikt to, ka tas atbalsts, kas tiek sniegts šādām ģimenēm, ir ļoti tuvu nullei,” uzsvēra Miglāne.
Situācijā, ja pacientam ģimenes nav vai radinieki dzīvo ārzemēs, viņš guļ nodaļā, aizņemot vietu slimnīcā, un rindas kārtībā gaida vietu kādā sociālajā centrā. Slimnīca principā šajā gadījumā pilda arī sociālās iestādes funkciju.
Vairāk naudas rehabilitācijai
Kalnbērza-Ribule norādīja, ka viens no simptomiem, kas pēc insulta sastopams visbiežāk, ir muskuļu spasticitāte. Viņa uzsvēra, ka ar to var tikt galā, ja tiek strādāts rehabilitācijā.
“Tā ir realitāte, ka ļoti daudziem pacientiem, kuriem ir dažādi funkcionēšanas traucējumi pēc insulta, var būt kustību traucējumi, kuriem pievienojas arī spastika. Daudzi pacienti to izjūt kā sāpes vai muskuļu sasprindzinājumu, kustību traucējumus locītavās. Spasticitāte pēc insulta ir ļoti bieži sastopama, un mūsdienās tai ir terapija,” norādīja Kalnbērza-Ribule.
Muskuļu spasticitātes mazināšanai un ārstēšanai ir pieejama gan terapija rehabilitācijas laikā, gan speciāli medikamenti.
“Bet diemžēl es turpināšu profesores teikto, ka mēs dzīvojam Latvijā, un tas viss atduras pret kvotām. Latvijā mums ir iespējama terapija, kas ir jaunākajās vadlīnijās, kurā mēs lietojam neirotoksīnu, lai mazinātu šo muskuļu saspringumu, un dažkārt tā ir pieejama pat par valsts līdzekļiem – nu tad, kad ir kvotas,” atzina Kalnbērza-Ribule.
Kad kvotas ir izlietotas, ārsti nereti meklē citus risinājumus, kā pacientiem tomēr saņemt šo terapiju, taču realitātē trūkst naudas un iespēju šo pakalpojumu nodrošināt visiem, kam tas nepieciešams.
