Jo lielāks ķermeņa svars, jo lielāks risks
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas endokrinoloģe, Endokrinoloģijas centra ambulatorās daļas vadītāja Una Gailiša norādīja: “Ir atrasta tieša sakarība pietiekoši daudzos pētījumos –
jo lielāks ir ķermeņa svars, liekais svars, jo lielāks risks ir saslimt ar otrā tipa cukura diabētu.
Protams, ir atsevišķas situācijas, kad ir šis lielais svars, liekais svars un tomēr nav diabēta. Tad tiešām cilvēkam ģenētiski ir paveicies, ka tā nenotiek.”
Tāpat ārste norādīja, ka diemžēl mūsdienās otrā tipa diabēts ir arī jaunu cilvēku slimība, kas arvien biežāk sastopama starp jauniešiem ar izteiktu lieko svaru. Tas galvenokārt skaidrojams ar mazkustīgu dzīvesveidu.
“Fiziska slodze ir tā, kas patērē cukuru organismā. Ja mēs ēdam cukuru un arī ogļhidrātus, kas pārvēršas cukurā, tad mums ir jākustas, lai šo cukuru patērētu. Protams, arī smadzeņu darbs patērē cukuru, bet ne tik lielā mērā un ne tik efektīvi, kā to dara fiziskā slodze,” uzsvēra Gailiša.
Otrā tipa diabēts – dzīvesveida slimība
Mēs dzīvojam laikā, kad liela daļa cilvēku strādā sēžot. Līdz ar to Gailiša norādīja, ka mūsdienu cilvēkam ir ļoti apzināti jādomā, kā ieplānot fiziskās aktivitātes savā ikdienā, kā arī jāpiedomā par pareizu uzturu.
Ārste atzina, ka saprot tos, kam pēc garām stundām darbā pie datora ir grūti saņemties vēl arī fiziskām aktivitātēm, jo tas prasa spēju pārvarēt nogurumu un piespiest sevi kustēties, bet citu variantu diemžēl nav.
“Es ļoti gribētu uzsvērt to, ka otrā tipa cukura diabētu labi ārstēt var tikai tad, ja cilvēks pats tajā iesaistās. Jo reizēm ir tā, ka cilvēks atnāk pie ārsta un vēlas zāles, jo tad šis medikaments atrisinās visas viņa problēmas, bet diemžēl tā nav.
Otrā tipa diabēts lielā mērā ir dzīvesveida slimība – tātad ir jāmaina kaut kas dzīvesveidā,” uzsvēra Gailiša.
Ārste skaidroja, ka saviem pacientiem vienmēr iesaka atrast tādu fizisko nodarbi, kas vismaz kaut nedaudz patīk. Kādam tā būs skriešana un svaru zāles apmeklēšana, bet citam tā var būt arī dejošana vai peldēšana. Atrast piemērotāko nodarbi un atbilstošu slodzi katra spējām var palīdzēt arī fizioterapeits.
“Varbūt kādam patiks un būs laiks vienkārši staigāt, nūjot. Tiešām katram ir jāatrod tā sava atslēdziņa, bet kaut kas ir jāizdomā, kā kustēties,” uzsvēra Gailiša.
Pusi no šķīvja jāveido šķiedrvielām
Vēl viens ļoti svarīgs punkts, par ko jāsāk domāt jau laicīgi, bet pavisam noteikti tad, kad konstatēta pirmsdiabēta stadija vai diabēts, ir uzturs – ko un cik daudz mēs ēdam.
“Protams, nav tā, ka tad, ja ir diabēts, ir ļoti krasi vispār jāsamazina kopējais ēdiena apjoms, bet ir jārunā par to, kādi ogļhidrāti tiek patērēti ikdienā un cik daudz.
Svarīgākais ir sabalansēts uzturs. Mēs mācām saviem pacientiem, ka ideālā variantā puse no ikdienas porcijas šķīvja ir zaļumi – tātad kaut kādi salāti, kuros ir daudz šķiedrvielu, jo šīs šķiedrvielas neļauj uzsūkties tik strauji cukuram, kas būs atlikušajā porcijā,” ieteica Gailiša.
Tātad pusi no šķīvja jāveido zaļumiem, salātiem, dārzeņiem. Tālāk šķīvja ceturtajai daļai jābūt ogļhidrātiem, vislabāk – lēnajiem ogļhidrātiem. Atlikušo ceturto daļu būtu jāveido olbaltumvielām, kas ir sastopamas gaļā, zivīs, olās, sierā, biezpienā. Protams, jāatceras, ka daļā no šiem produktiem kopā ar olbaltumvielām sastopami arī tauki.
“Ja ir diabēts un liekais svars, vislabāk ir izvēlēties pēc iespējas mazāk treknu produktu – tātad ļoti liesu gaļu, vēl labāk zivtiņu, ja ir iespējams. Tāda ir pamata lieta, ko mēs stāstām par uzturu otrā tipa diabēta pacientam, bet ir cilvēki, kas tad stāsta, kā viņi necieš salātus, kā viņiem nepatīk burkāni un kāposti. Tā ir liela problēma,” atzina Gailiša.
Ārste stāstīja, ka ir cilvēki, kas piekrīt pusdienās apēst vēl kādu tomātu vai gurķīti, bet tādiem bagātākiem šķiedrvielu avotiem nepiekrīt. Tomēr ēst kaut ko gribas, tāpēc šajās ēdienreizēs nereti sanāk apēst daudz vairāk ogļhidrātu vai daudz lielāku gaļas gabalu, kas ir kalorijām bagāti un veicina liekā svara rašanos.
Svarīgs līdzcilvēku atbalsts
Latvijas Diabēta asociācijas valdes priekšsēdētāja, psiholoģijas un sociālo zinātņu maģistre, pasniedzēja un zinātniskā asistente Rīgas Stradiņa universitātē Gunta Freimane norādīja, ka liela loma diabēta pacientu dzīvē ir arī viņu ģimenēm un apkārtējai videi.
“Es šaubos vai kāds, dzīvojot ģimenē, viens pats ēdīs zaļās lapas, kamēr citi čipsus, sēžot pie televizora vai datora. Tāpat arī ar fiziskajām aktivitātēm. Tas tomēr mazliet ir tāds kā līgums, kā atbalsts, kas cilvēkam ir vajadzīgs,” norādīja Freimane.
Viņa norādīja, ka tikt galā ar jebkuru hronisku slimību nav viegli. Tas prasa apgūt jaunas zināšanas un prasmes, kā arī mainīt līdzšinējos paradumus un dzīvesveidu. Tas attiecas arī uz otrā tipa diabētu.
“Ir grūti, ja cilvēkam tas jādara vienam pašam, bet daudz vieglāk, ja mājas tomēr viņam ir tāda kā miera osta, kurā viņš var atgūties un saprast, ka joprojām ir tas pats cilvēks, kas bijis iepriekš, ka viņš nav kļuvis par kaut kādu darbnespējīgu invalīdu.
Varētu teikt tā, ka tad, kad pie mājas durvīm pieklauvējis diabēts, tas diezgan nopietni skar visus tās iemītniekus,” pauda Freimane.
Līdz ar to viņa aicināja otrā tipa diabēta pacientu ģimenes locekļus domāt, kā savu līdzcilvēku atbalstīt un motivēt. Vislabāk būtu atrast visiem kopīgu un piemērotu uztura plānu.
Uztura speciālists var atklāt jaunu pasauli
Ja vien ir pietiekami daudz motivācijas meklēt receptes un eksperimentēt virtuvē, katrs var atrast dārzeņus un to pagatavošanas veidus, kas patiešām garšo. Vēl vieglāk to ir izdarīt, apmeklējot uztura speciālistu.
“Valsts šajā ziņā mums nepalīdz, bet būtu vajadzīgas vairāk uztura speciālistu konsultācijas, jo uztura speciālists ir tieši tas cilvēks, kuram jūs varat pateikt, – lūk, man tas garšo, tas negaršo –, un ar kuru izveidot ēdienkarti un atrast tādus produktus un receptes, ko cilvēks tiešām reāli ēd,” stāstīja Freimane.
Viņa norādīja, ka mūsdienās ir ārkārtīgi daudz garšvielu, piedevu un produktu, kas liek ēdienam garšot labāk, vienlaikus saglabājot to veselīgu. Tāpat ir ārkārtīgi daudz dārzeņu, kurus liela daļa cilvēku nemaz nepazīst un nekad nav mēģinājuši pagatavot.
