Šogad Vidzemes slimnīca atzīmē savu 50 gadu jubileju, un te dzimušo bērnu satikšanās ir viens no tai veltītajiem pasākumiem. Uz šo tikšanos aicināti tie bērni, kas Vidzemes slimnīcā dzimuši pēc 1993. gada.
Kāpēc izvēlēts šāds atskaites punkts, stāsta Dzemdību un ginekoloģijas nodaļas virsārsts Gints Lapiņš.
“1993.gadā notika lielākā dzemdniecības reforma, kas bija visā Latvijā un arī Valmierā. Valmierā mēs jau arī bijām vieni no pirmajiem, kad sākās ģimenes dzemdību kustība, no šī gada varēja tēti vai cits tuvs cilvēks piedalīties dzemdībās, jo līdz tam māmiņas sarunājās tikai pa logu un tikai piektajā vai septītajā dienā, kad laida mājās, tikai tad satika savu mīļoto cilvēku.”
Vīrieši dzemdību zālē neģībst
To, ka tēva atbalsts dzemdībās ir būtisks, uzsver arī vecākā vecmāte Natālija Šaramigina. Bet kā tad ir ar mūsu stipro dzimumu, klātesot dzemdību zālē?
“Nē, neģībst! Tas ir mīts, manā praksē neviens nav noģībis! Manuprāt, dzemdības vispār ir ģimenes lieta, tāpēc, ka mamma un tētis ir kopā tad, kad rada bērnu, un ir kopā tad, kad viņu sagaida, ienākot šajā pasaulē, – tas, man gribās teikt, ir dabiski,” saka Natālija.
Jānis Virskūns uz pasākumu atnācis ar savām meitām un arī ir piedalījies ģimenes dzemdībās: “Pēdējā fāzē, saņemt bērniņu, pirmajā reizē nevarēju klāt pieiet, kājas bija ielipušas zemē, tad otrajā jau bija vieglāk.”
Liene un Alberts Rokpeļņi uz pasākumu atnākuši ar četriem dēliem, kuri visi pasaulē nākuši Vidzemes slimnīcā: “Mums pieredze ir jau 15 gadus, un tad jau redzam izaugsmi, palātas – viss tiešām ērtāk, forši, tētiem kafija, tētis ir bijis klāt diviem no četriem. Ar katru reizi arvien vieglāk, drīz jau varēšu pats pieņemt”. (smejas)
Protams, arī Vidzemes slimnīcā, kā stāsta valdes priekšsēdētājs Uģis Muskovs, tagad nākas izjust to, ka dzimstība samazinās: “Mēs pirms trīs gadiem bijām ceturtā lielākā dzemdību nodaļa, nu diemžēl tā demogrāfija ir tāda, kā ir, dzimstība samazinās… Varbūt viens no veidiem, kā mums popularizēt dzimstību, ir šāda veida pasākumi, kur stāstām, ka mēs esam drošs atbalsts, un mēs aicinām misiju pildīt arī tālāk.”
Aizvadītajā gadā Vidzemes slimnīcā piedzima 764 mazuļi.
Sievietēm trūkst drošības sajūtas
Savs vērtējums par dzimstības samazinājumu ir virsārstam Gintam Lapiņam un vecākajai vecmātei Natālijai Šaramiginai.
Vidzemes slimnīcas Dzemdību un ginekoloģijas nodaļas virsārsts Gints Lapiņš un vecākā vecmāte Natālija Šaramigina Foto: Publicitātes foto
“Ekonomiskā situācija arī ir daudz no svara, un arī valstij ir jādomā, kā noturēt cilvēkus mūsu valstī, nevis ka viņi klīst pa visu pasauli,” spriež Natālija.
“Ekonomika ir ļoti svarīga lieta, bet es domāju, ka šeit ir arī vēl citas problēmas, jo tāda liela demogrāfiskā bedre bija 1990. gadu sākumā, tā turpinājās gandrīz līdz 2000. gadam. Valmierā dzemdības nokritās uz pusi, mazākais skaits, kas bija – 530 dzemdības, bija kādā 1995.gadā, tad atkal sāka lēnām kāpt,” atceras Lapiņš.
“Šobrīd būtu jādzemdē tiem cilvēkiem, kuri nepiedzima tajos gados. Tas ir viens faktors, otrs, kā jau Natālija teica, ka ļoti daudzi ir aizbraukuši.
Trešais, kas ir šobrīd, tā ir drošības sajūta, jo tomēr ģimenei, īpaši sievietei, lai dzemdētu bērnus, viņai jājūtas drošai; šobrīd situācija pasaulē nav droša, un es domāju, ka arī tas liek apdomāties. Bet, ja ir saprātīga demogrāfiskā politika, gan nodokļu atvieglojumi, gan pretimnākšana dzīvesvietas iegādei, kaut kādi bezprocenta kredīti un tā tālāk, cilvēki ļoti uz to reaģē. Vajadzētu pārskatīt un sakārtot, citādi jau ir tās demogrāfiskās komisijas, bet rezultāta nav.”
Arī māmiņas, kuras atvedušas uz pasākumu savus bērnus, atzīst, ka būtu jābūt lielākam atbalstam.
“Tas ir tas pats finansiālais… Droši vien jābūt lielākam atbalstam ģimenei un bērniem, gan finansiāli, gan ar bērnudārziem.”
Bērna piedzimšana ir emocionāls mirklis arī ārstiem
Savs viedoklis ir četru bērnu vecākiem Lienei un Albertam Rokpeļņiem.
“Mums ir tik feini bērni un tik feina ģimene, ka man liekas, ka tas arī ir tas, kas nebaida saņemties arī tiem nākamajiem bērniem, jo īstenībā tad, kad pirmajam satraukumam tiek pāri, tad jau aiziet mierīgi. Ir jau tā, – ja gaidīs tikai atbalstu no citiem, tad var arī nesagaidīt, un tad var attapties, ka tev jau ir pāri tiem gadiem, kad tu vari tikt pie tā bērna un domā, ai, vajadzēja tomēr – un tad jau ir par vēlu”.
Māmiņa ar mazuli Foto: Vidzemes slimnīca
Protams, bērna piedzimšana vispirms jau ir liels emocionāls brīdis vecākiem, bet arī mediķi atzīst, ka, lai arī nostrādāti ilgi gadi profesijā, katras dzemdības ir svarīgs notikums.
“Tā ir ļoti īpaša sajūta, pirmkārt, būt klāt tai ģimenei, tas ir viņu brīnums, un mums ir atļauts viņam tā kā pietuvoties,” atzīst vecmāte Natālija.
“Tās ir tādas ļoti spilgtas emocijas, es domāju, ka tas tāpēc arī daudzus cilvēkus notur dzemdniecībā, jo, kamēr bērniņš dzimst – tas process bieži vien ir diezgan garš un tur arī daudz dažādi stresi, pārdzīvojumi, dažādas problēmas rodas dzemdību gaitā, – tad dakteris un vecmāte ir uz 100 procentiem tajā visā iekšā, ir adrenalīns un stress, un tad, kad bērniņš piedzimst, nu tad tā ir tāda laimes sajūta! Un tā laimes sajūta ir ne tikai tiem vecākiem, bet arī mediķiem, kas ir blakus, tas ir tāds atvieglojums, ka visi ir priecīgi, laimīgi, bērniņš piedzimis, viņš ir vesels, tas ir tāds liels gandarījums, es pat nezinu, kur to citur medicīnā var iegūt, – tikai dzemdniecībā,” secina Lapiņš.
