Atskatoties laikā no 1987. gada, kad Latvijā tika reģistrēts pirmais HIV infekcijas gadījums, HIV aktualitāte nav mazinājusies. Kāpēc mēs joprojām aktīvi runājam par HIV Latvijā? Lai gan 2023. gadā Latvija, salīdzinot ar Eiropas Savienības valstīm, ir ierindojusies piektajā vietā pēc jauno HIV gadījumu skaita (10 jauni gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem) [1], šis rādītājs joprojām ir augsts. Rīgas Stradiņa universitāte (RSU) atklāj un turpina pētīt HIV aktualitāti Latvijā un potenciālos veidus, kā ierobežot HIV izplatību.
“HIV uz mani neattiecas”
HIV ir stigmatizēta un mītiem apvīta tēma Latvijā. Mīti par to klejo ne vien sabiedrībā, bet arī starp pašiem cilvēkiem, kuri dzīvo ar HIV. Līdzīgi kā ar jebkuru citu veselības jautājumu, viss sākas ar mums pašiem. Strādājot ar HIV profilakses punkta apmeklētājiem un raugoties uz sabiedrību, bieži nākas saskarties ar visai tipisku mītu – “HIV uz mani neattiecas”. Analizējot datus no RSU veiktā pētījuma par Latvijas iedzīvotāju seksuālo un reproduktīvo veselību, tika konstatēts, ka 55,6% sieviešu un 56,6% vīriešu vecumā no 15 līdz 64 gadiem vērtē iespējamību inficēties ar HIV kā mazu, lai gan vairāk nekā puse iedzīvotāju pēdējā gada laikā nav izmantojuši vīriešu prezervatīvu dzimumakta laikā. Turklāt tiek novērota tendence, ka, pieaugot vecumam, palielinās iedzīvotāju īpatsvars, kas nelieto nevienu kontracepcijas metodi, tai skaitā vīriešu prezervatīvu [2].
Protams, menopauze pilnībā novērš grūtniecības iestāšanos, taču tā neatceļ risku inficēties ar HIV un citām seksuāli transmisīvām slimībām.
Gan Latvijas, gan pasaules kontekstā jau vairākus gadus HIV vairs nešķiro cilvēkus nedz pēc dzimuma, nedz pēc vecuma, nedz pēc seksuālās orientācijas. Latvijā izplatītākais HIV transmisijas veids ir heteroseksuālā transmisija [7]. HIV var skart ikvienu.
Līdz šim daudzviet un bieži ir izskanējusi vajadzība reizi gadā veikt HIV pārbaudi. Diemžēl šī ziņa nenonāk līdz daudziem iedzīvotājiem, it īpaši tiem, kuri nekad iepriekš nav veikuši HIV pārbaudi. Tikai trešdaļa Latvijas iedzīvotāju ir veikuši HIV pārbaudi [2], jo lielākā daļa iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 64 gadiem uzskata, ka HIV uz viņiem neattiecas. Jāatzīst, ka arī starp Eiropas valstīm mums ir viens no zemākajiem pārbaudīto cilvēku īpatsvariem [1].
Vērtīgs atgādinājums – HIV infekcija mēdz noritēt ļoti klusi un nemanāmi vismaz desmit gadus kopš inficēšanās brīža. Vairāk nekā puse jauno HIV gadījumu Eiropā, tostarp Latvijā, tiek vēlīni atklāti [1]. 2021. gadā publicētajā matemātiskās modelēšanas un triangulācijas[1] pētījumā tika noteikts, ka Latvijā aptuveni 30% HIV gadījumu joprojām nav diagnosticēti jeb atklāti, proti, teju 2000 iedzīvotāji nezina, ka viņi ir HIV pozitīvi [3]. RSU Sabiedrības veselības institūts atkārtoti veic šādu pētījumu, lai noskaidrotu šī brīža patieso situāciju un iegūtu jaunus rezultātus.
Jā, mums var būt laba pašsajūta un mēs varam nemanīt nevienu simptomu vai pazīmi, taču tas nenozīmē, ka mums nav jāpievērš profilaktiska uzmanība savai veselībai. Tas netiek attiecināts tikai uz HIV pārbaudi, bet arī došanos uz vēža skrīningiem, uz ikgadējo vizīti pie ģimenes ārsta u.c. profilakses pasākumiem.
Latvijā ir vairāki HIV profilakses punkti, kas sniedz iespēju iedzīvotājiem anonīmi, ātri un bez maksas veikt HIV, kā arī hepatītu B un C un sifilisa pārbaudi. Tāpat šajos punktos tiek sniegta visaptveroša konsultācija par HIV, citām seksuāli transmisīvām slimībām un to profilaksi, kā arī tiek izsniegti bezmaksas vīriešu prezervatīvi, kas ir efektīvākais līdzeklis, kā pasargāties no seksuāli transmisīvo slimību, tostarp HIV, inficēšanās riska. Atrodiet sev tuvāko HIV profilakses punktu un veiciet pārbaudi.
Kā vēl var pārbaudīties?
Bezmaksas eksprestestu veikšana HIV profilakses punktos nav vienīgais veids, kā veikt HIV pārbaudi. Nereti cilvēki paši dodas uz laboratoriju veikt maksas HIV pārbaudi vai viņus nosūta ārsts speciālists. Tāpat ikviens asins donors tiek pārbaudīts uz HIV. Retāk praktizēta metode ir paštestu veikšana. Līdzīgi kā Covid-19 arī HIV ir paštests, kuru var iegādāties tikai aptiekās vai internetaptiekās, taču pieprasījums pēc tiem Latvijā ir ļoti zems. Iespējams, to izskaidro HIV paštesta dārgās izmaksas, kas ir robežās no aptuveni 20 līdz pat 40 eiro. Cits izskaidrojums varētu būt šobrīd valstī pieejamo paštestu veikšanas sarežģītība, jo pašam ir jāveic dūriens pirkstā.
Lai rastu risinājumus nākotnes iespējām ieviest praksē ērtākus HIV paštestus, 2023. gadā RSU Sabiedrības veselības institūts īstenoja pilotprojektu, kurā tika noteikta HIV paštestēšanās īstenojamība un pieņemamība [4]. Pilotprojektā tika piedāvāti līdz šim Latvijā nebijuši HIV siekalu paštesti. Gandrīz 70% respondentu no 183 pilotprojekta dalībniekiem apgalvoja, ka HIV siekalu paštesta veikšana esot bijusi ērta vai ļoti ērta, kā arī tā nav prasījusi nekādu piepūli. Pilotprojekta dalībnieki uzsvēra, ka labprāt izmantotu šādu iespēju arī nākotnē, samaksājot par vienu HIV siekalu paštestu vidēji 5,25 eiro.
Vai iedzīvotājiem izdevīgiem un ērti veicamiem HIV paštestiem ir nākotne Latvijā? Protams, HIV situāciju valstī varētu uzlabot, ja paštesti par pieejamu cenu būtu iegādājami automātos līdzās ar citām higiēnas precēm, naktsklubos, aptiekās, iespējams, arī ģimenes ārsta praksē.
Tomēr negatīvs HIV paštesta rezultāts ne vienmēr nozīmē, ka viss ir tik labi, kā varētu šķist. Turklāt negatīvs paštesta rezultāts nav iemesls izvairīties no vīriešu prezervatīva lietošanas dzimumakta laikā.
Ikvienam būtu jāzina, ka HIV infekcijai ir raksturīgs tā sauktais “loga periods”, kas ir laiks kopš inficēšanās brīža līdz brīdim, kad cilvēka asinīs parādās pirmās antivielas, kuras izstrādā cilvēka imūnsistēma, lai cīnītos ar vīrusu organismā. HIV gadījumā “loga periods” ilgst aptuveni trīs mēnešus. Tā kā vairums HIV paštestu spēj noteikt tikai antivielu klātbūtni asinīs, “loga periodā” veikts HIV paštests uzrādīs negatīvu rezultātu, lai gan cilvēks patiesībā ir inficējies ar vīrusu.
Bet kas notiek, ja cilvēks patiesībā ir inficējies ar HIV?
HIV ir ļoti sensitīva tēma, par kuru cilvēki, kuri dzīvo ar HIV, ļoti diskrēti runā vai nerunā vispār. Pilnīgi nepamatoti ir mīti un aizspriedumi par cilvēkiem ar HIV kā draudu sabiedrībai. Ikvienam, kurš dzīvo ar HIV, ir tiesības dzīvot tikpat cieņpilnu dzīvi kā cilvēkiem bez HIV. Kopš 2018. gada Latvijā ir pieejama bezmaksas terapija cilvēkiem ar HIV. Pateicoties šai terapijai, kuru dēvē par antiretrovirālo terapiju (ART), cilvēks ar HIV nodzīvo tikpat ilgu mūžu kā vesels cilvēks. Tomēr ilgā dzīvildze tiek panākta pie nosacījuma, ka terapijā nozīmētos medikamentus lieto katru dienu.
Tā ir mūža terapija, proti, medikamenti ir jālieto katru dienu, jo HIV infekciju diemžēl pilnībā nevar izārstēt. Ja medikamentus lieto atbilstoši infektologa norādījumiem, tad rezultātā tiek mazināta HIV slodze jeb HIV daudzums asinīs līdz tādam līmenim, ka vīrusa klātbūtne vairs nav nosakāma. Tas nenozīmē, ka vīruss ir pilnībā izzudis, bet gan nomākts līdz maksimumam. Tādā gadījumā tiek sasniegts tā saucamais “N=N” princips – nenosakāma slodze, nepārnesams vīruss. Tātad terapija darbojas arī kā profilaktisks pasākums sabiedrības labā, proti, mazina HIV transmisiju jeb pārnesi no cilvēka uz cilvēku, tādējādi ierobežojot HIV izplatību. Tomēr realitātē viss nenotiek tik rožaini, cik varētu likties. Lai ART sniegtu vēlamos rezultātus gan individuālā, gan sabiedrības līmenī, cilvēkiem, kuri dzīvo ar HIV, jābūt līdzestīgiem terapijai.
Šobrīd Latvijā šo terapiju saņem gandrīz puse no valstī dzīvojošo cilvēku ar HIV [5]. Tas norāda, ka vismaz puse nepastāvīgi lieto medikamentus, ir atteikusies no terapijas vai to nemaz nav uzsākusi. Neatkarīgi no iespējas saņemt bezmaksas terapiju ART aptvere Latvijā ir ļoti zema. Raugoties uz šo situāciju, rodas vairāki jautājumi.
Kāpēc netiek uzsākta ART? Vai tie, kuri saņem ART, ir līdzestīgi?
2023. gadā tika publicēts pētījums, kurā tika noteikta līdzestība ART 1471 Latvijā dzīvojošam cilvēkam ar HIV [6]. Pētījumā netika aptaujāti paši cilvēki, kuri dzīvo ar HIV, par viņu medikamentu lietošanas paradumiem, taču tika analizēti dati no Nacionālā veselības dienesta par ART medikamentu izrakstīšanas biežumu. Rezultātā tika konstatēts, ka tikai 2,5% cilvēku ar HIV sasniedza vismaz 91% līdzestības līmeni, bet 80–90% līdzestības līmeni sasniedza vien 1,7% cilvēku ar HIV.
Kādi ir patiesie iemesli, kāpēc cilvēki, kuri dzīvo ar HIV, nav līdzestīgi ART?
Šobrīd tiek īstenots šķērsgriezuma pētījums, kurā tiek noskaidrota līdzestība ART, veicot cilvēku ar HIV anketēšanu. Pētījumu īsteno RSU Sabiedrības veselības institūts. Šis pētījums sniegs rezultātus arī par iemesliem, kāpēc cilvēki, kuri dzīvo ar HIV, nav līdzestīgi terapijai. Kamēr dati vēl tiek ievākti, mēs varētu minēt vairākus iemeslus nelīdzestībai ART. Protams, arī šajā ziņā mēs saskaramies ar mītiem par terapijas kaitīgumu veselībai, par terapiju kā nepamatotu ārstēšanu, jo netiek novērotas sūdzības, par terapijas zemo efektivitāti u.tml.
Darba HIV jomā netrūkst ne no pētniecības, ne no sabiedrības veselības, ne no veselības aprūpes sistēmas, ne no sociālā aspekta. Latvijā ir nepieciešama daudzpusīga pieeja, kas ietver mītu kliedēšanu, regulāru HIV pārbaužu veicināšanu, efektīvas ārstēšanas pieejamības nodrošināšanu un līdzestības veicināšanu. Latvijas rīcībā ir spēcīgi instrumenti HIV izplatības ierobežošanai. Tomēr ir nepieciešami nepārtraukti centieni, lai uzlabotu līdzestības rādītājus un palielinātu izpratni par HIV statusa zināšanu. Īstenojot šos pasākumus un atbalstot notiekošos pētniecības centienus, Latvija var virzīties uz nākotni, kurā HIV vairs nav drauds sabiedrības veselībai, atgādinot mums visiem, ka proaktīvi pasākumi šodien var būtiski mainīt mūsu kolektīvo cīņu pret šo vīrusu.
[1]Metode vai plurālistiska pieeja, kas izmanto dažādas metodes, lai apskatītu pētījuma tēmu no dažādiem viedokļiem un radītu daudzveidīgu datu kopumu. Parasti tiek nošķirti četri triangulācijas veidi: datu avotu, pētnieku, metožu un teorētiskā triangulācija (https://www.rsu.lv/petniecibas-terminu-vardnica/triangulacija).
