Par iespēju to mainīt diskutēts jau gadiem, taču politiska atbalsta līdz šim nav bijis. Tikmēr vairākās citās Eiropas valstīs parlamenta tēriņus pārbauda arī valsts augstākā revīzijas iestāde. Latvijas Radio uzrunātie eksperti uzskata, ka arī Saeimai būtu rūpīgāk jāpārskata savu tēriņu lietderība un daudz saprotamāk jāparāda sabiedrībai, kam nauda tiek izlietota. Ārēja kontrole, viņuprāt, ļautu parlamenta tēriņus vērtēt pēc līdzīgas mērauklas kā citās valsts institūcijās un varētu vairot arī sabiedrības uzticību.
ĪSUMĀ:
Saeimas budžetu ik gadu veido vairāki desmiti miljoni eiro. No tā apmaksā deputātu un darbinieku atalgojumu, parlamenta ikdienas darbu, ēku uzturēšanu, transportu, komandējumus un citus izdevumus.
Pēdējo desmit gadu laikā Saeimas budžets ir būtiski audzis. 2016. gadā tas bija nepilni 24 miljoni eiro, šogad plānotie izdevumi jau pārsniedz 40 miljonus, bet nākajamos divos gados tas pieaugs par vēl pāris miljoniem.
Visu piešķirto finansējumu Saeima gan neiztērē – faktiskie izdevumi regulāri bijuši mazāki par apstiprināto budžetu. Lielu daļu Saeimas izdevumu veido atlīdzība – deputātu un darbinieku atalgojums un ar to saistītie maksājumi.
Saeimas publiskajos gada pārskatos ik gadu redzams, cik liels budžets piešķirts un cik no tā iztērēts. Taču tie lielākoties ir tikai skaitļi tabulā – tēriņi sadalīti lielās grupās, sīkāk nepaskaidrojot, kam nauda izlietota.
“Līdzīgi tāpat kā privātajā uzņēmējdarbībā, mēs regulāri pārskatām izdevumu pozīcijas, jo skaidrs, ka ir lietas, kas mainās, un ir ļoti viegli apaugt ar liekiem izdevumiem. Ja tam neseko līdzi, tas diemžēl notiek ļoti viegli un ļoti vienkārši. Saeima nav izņēmums,” atzina Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas vadītājs Kaspars Melnis (Zaļo un Zemnieku savienība).
Bez Valsts kontroles
Saeima ir finansiāli patstāvīga, un tai ir savi mehānismi, kā pārbaudīt parlamenta tēriņus. Ik gadu tos skata konkursā izraudzīts zvērināts revidents, un tēriņiem pievēršas arī Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisija. Šāda kārtība ir spēkā jau kopš 1923. gada.
Tomēr
Saeima ir vienīgā valsts iestāde, kuru nerevidē Valsts kontrole. Par to diskutēts daudzus gadus,
taču, lai arī jautājums Saeimas namā skatīts vairākkārt, tostarp arī šī gada sākumā, atbalstu iecere tā arī līdz šim nav guvusi.
Melnis atzina, ka Saeimā ir, ko pārskatīt, kā piemērus minot gan lieku birokrātiju un procesus, kurus varētu digitalizēt, gan deputātu kompensāciju sistēmu. Vienlaikus viņš uzsvēra, ka taupīšana nedrīkst nozīmēt mehānisku darbinieku skaita vai atalgojuma samazināšanu – vispirms jāvērtē, kādas funkcijas Saeimā tiek veiktas, cik tās ir nepieciešamas un kāda ir darbinieku noslodze.
Valsts kontroles revīziju Melnis neizslēdz, taču par svarīgāku uzskata iekšējo funkciju auditu, lai izvērtētu, vai Saeimā nav lieku vai savstarpēji pārklājušos pienākumu.
Viņš atzina, ka līdz šim tas nav bijis politisko prioritāšu augšgalā, taču nākamajam Saeimas sasaukumam šāds audits būtu jāveic.
“Neviens iekšējais uzņēmums negrib, lai tevi iekšēji auditē, tas arī ir skaidrs. Tur ir jābūt politiskajai gribai, un [es domāju, ka] tas noteikti ir jātaisa. Vai Valsts kontrole būtu tā, kas varētu to profesionāli izrevidēt, grūti pateikt. Jautājums ir drīzāk tas, ka [..] vairāk vajadzētu veikt funkciju auditu, jo tas būtu svarīgāks šinī gadījumā. Ir jautājums, vai kāds vispār ir pārskatījis funkcijas, kas jau ir gadiem, cik tās ir nepieciešamas,” teica Melnis.
Mieriņa norāda uz centieniem mazināt Saeimas tēriņus
Skaidrāka nostāja par Valsts kontroles iesaisti gan ir Meļņa partijas biedrei – Saeimas priekšsēdētājai Daigai Mieriņai.
Viņa rakstiskā komentārā uzsvēra, ka Saeima jau šobrīd meklē iespējas mazināt savus tēriņus. Plānojot šā gada budžetu,
par aptuveni 600 tūkstošiem eiro samazināts pieprasījums apropriācijas rezervei, pārskatot vairākus plānotos izdevumus,
tostarp remontdarbus un informācijas tehnoloģiju projektus.
Mieriņas ieskatā, mērķim gan nevajadzētu būt izdevumu samazināšanai pašai par sevi, bet gan tam, lai Saeimai piešķirto naudu izmantotu pēc iespējas efektīvāk. Viņasprāt, būtu jāpārskata arī deputātu kompensāciju sistēma.
Mieriņa gribētu stiprināt arī Saeimas tēriņu kontroli. Jau pirms diviem gadiem viņa rosināja Saeimā izveidot iekšējā audita struktūru, tomēr iecere līdz šim nav īstenota. Tolaik balsojumā par Valsts kontroles tiesībām revidēt Saeimu Mieriņa pati atturējās, skaidrojot, ka vispirms vajadzīgas plašākas diskusijas un izmaiņas Saeimas Kārtības rullī.
Šobrīd gan Mieriņa savu nostāju formulēja nepārprotami.
“Manā ieskatā, Valsts kontrolei vajadzētu revidēt Saeimu. Tā ir augstākā valsts finanšu kontroles institūcija, kas jau uzrauga citu valsts iestāžu un institūciju līdzekļu izlietojumu, tādēļ
nav pārliecinošu argumentu, kāpēc Saeimai šajā ziņā būtu jābūt izņēmumam.
Valsts kontrole veic ne tikai finanšu, bet arī lietderības un atbilstības revīzijas, kas ļautu gūt neatkarīgu vērtējumu par to, cik efektīvi tiek izmantoti Saeimai piešķirtie līdzekļi un kur iespējams rast ietaupījumus. Tas vienlaikus stiprinātu arī sabiedrības uzticēšanos parlamenta darbam un līdzekļu izlietojumam,” atbildējusi Saeimas priekšsēdētāja.
Valsts kontrole saglabā neitrālu viedokli
Savukārt valsts augstāko revidentu nostāja gadiem ir nemainīga.
“Joprojām Valsts kontroles pozīcija ir absolūti neitrāla – mēs neesam ne par, ne pret. Tā ir likumdevēja izšķiršanās. Tātad, ja Saeima izšķirsies par šādu soli un mūsu mandāts tiks paplašināts tajā virzienā, ka mums būs tiesības revidēt Saeimu, – mēs to, protams, darīsim,” komentēja Valsts kontroles padomes locekle, finanšu revīzijas departamenta direktore Ilze Bādere.
Viņa gan piebilda, ka pirms šāda lēmuma būtu jāizvērtē, kā nodrošināt Valsts kontroles neatkarību, lai parlaments nevarētu ietekmēt tās darbu.
Vienlaikus Bādere akcentēja, ka Valsts kontroles revīzija nav vienīgais veids, kā vairot sabiedrības uzticību. Viņasprāt, daudz vairāk varētu darīt pašas valsts iestādes, atklātāk un cilvēkiem saprotamāk skaidrojot savus tēriņus. Publiskajos pārskatos informācija par budžetu un tā izlietojumu nereti ir visai skopa – tajos redzami skaitļi, taču
ne vienmēr ir saprotams, kam tieši nauda izlietota un kas par to paveikts.
Lai gan likumi nosaka, kāda informācija par budžeta izlietojumu ir jāpublisko, Bādere norādīja, ka nekas neliedz institūcijām atklāt vairāk.
“Pieņemsim, cik izmaksā autoparks, cik izmaksā viena mašīna mēnesī, kāda ir uzturēšana? Cik mums izmaksā viens kvadrātmetrs mūsu telpu? Vienkāršās lietās izskaidrojot un varbūt tādējādi mazinot kaut kādas bažas par to, vai mums piešķirtais valsts budžeta finansējums tiek izlietots jēdzīgi. Tas ir vēl tas virziens, uz kuru, manuprāt, ir iespēja skatīties. Otrs, protams, par ko ļoti maz mēs runājam, – kas tad par šiem līdzekļiem ir sasniegts? Visas tās iespējas darīt publiski zināmu informāciju par tēriņiem, manuprāt, tās vēl joprojām nav izsmeltas. Un te es nerunāju konkrēti par Saeimu. Principā par jebkuru publiskā resora iestādi,” pauda Valsts kontroles pārstāve.
Eksperti nepiekrīt norādei par interešu konfliktu
Viens no argumentiem, kas līdz šim izmantots pret Valsts kontroles tiesībām revidēt Saeimu, ir iespējamais interešu konflikts. Saeima amatā apstiprina valsts kontrolieri un Valsts kontroles padomes locekļus, kuriem pēc tam būtu jārevidē pats parlaments. Izskanējušas arī bažas, ka šāda kārtība neatbilstu labas pārvaldības un varas dalīšanas principiem.
Tam nepiekrīt konstitucionālo tiesību eksperts Edgars Pastars, kuram ir darba pieredze gan Saeimā, gan Valsts kontrolē. Viņš norāda, ka pēc līdzīgas loģikas varētu apšaubīt arī, piemēram, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja neatkarību, jo tā vadītāju amatā arī apstiprina Saeima. Turklāt parlamenta saimnieciskos jautājumus lielākoties risina Saeimas administrācija un Prezidijs, nevis paši deputāti.
Pastara ieskatā,
Valsts kontroles lielākā priekšrocība būtu iespēja Saeimas tēriņus vērtēt pēc tās pašas mērauklas kā citās valsts iestādēs.
Arī parlamenta saimnieciskā darbība – algu un transporta izmaksas, būvniecība un citi izdevumi – būtiski neatšķiras. Tāpēc viņš neredz pamatu, kādēļ Saeimai šajā ziņā būtu jābūt izņēmumam.
“Es teiktu, ka tas ir pārspīlējums. Mēs varētu būt drosmīgi un teikt, ka šāda revīzija ir iespējama. Man, godīgi sakot, arī šaubas par to, ka tad Saeimai būtu, ko slēpt. Valsts kanceleja, visas ministrijas, pašvaldības ir spējušas saprast Valsts kontroles darbu un ieviest ieteikumus, kad tādi tiek konstatēti. Es domāju, ka Saeima varētu darīt tieši to pašu un nekāds interešu konflikts no tā principiāli nerastos. Ja tādu grib akurāt saskatīt, tad var domāt par kādiem riskus mazinošu pasākumiem, bet kopumā es tos neredzu kā kritiskus,” uzsvēra Pastars.
Ārvalstīs parlamentu revīzijām ir atšķirīga pieeja. Kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā, tāpat Polijā un Vācijā to dara Valsts kontrole. Savukārt, piemēram, Somijā un Dānijā Valsts kontrolei nav šādu pilnvaru.
Līdz ar to tas ir politiskās gribas un izšķiršanās jautājums – vai ļaut Valsts kontrolei revidēt Saeimu. Tā uzsvēra biedrības “Sabiedrība par atklātību – Delna” direktores vietniece Agnija Birule.
Jau vairāk nekā desmit gadus “Delna” iestājas par šādām izmaiņām, savulaik arī izveidojot iniciatīvu portālā “ManaBalss.lv”, kas savāca vairāk nekā 10 tūkstošus parakstu. Taču Saeimā iecere atbalstu neguva.
Birule uzsvēra, ka laikā, kad visā valsts pārvaldē meklē iespējas taupīt, arī Saeimai būtu jāpārskata savu tēriņu lietderība. Turklāt parlamenta gada pārskatos galvenokārt redzami skaitļi un kopējās izdevumu pozīcijas, no kurām sabiedrībai grūti saprast, kam nauda faktiski izlietota.
“Tas viss vienkārši nonāk tādā kā burbulī, kas prasa caurskatīšanu un paskatīšanos no malas. Saeimu revidē ārējais audits, bet tas tomēr nav tas. Mūsu skatījumā, tiešām būtu vajadzīga tāda neatkarīga acs, kas paskatītos uz Saeimas budžeta izdevumiem arī kontekstā arī ar lietderību un arī ar Saeimas funkcijām, ko Saeima dara. Un diemžēl audits to nespēj iedot. Ārējais audits vairāk ir par to, vai tur viss atbilst labiem grāmatvedības principiem, vai tur viss ir ievērots. Bet te jau prasītos tieši paskatīties to tēriņu lietderību,” uzsvēra “Delnas” pārstāve.
Arī Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes docētājs, pētnieks un politikas zinātnes doktorants Romāns Gagunovs vērtē, ka laikā, kad izdevumu lietderību pārskata ministrijās, citās valsts iestādēs un arī nevalstiskajā sektorā, līdzīgi būtu jāraugās arī uz Saeimas tēriņiem. Sabiedrība sagaida, ka nodokļos samaksāto naudu izmanto lietderīgi, tāpēc, viņaprāt, parlaments, pārskatot savus izdevumus, varētu rādīt priekšzīmi.
Viņš gan akcentēja, ka taupīšanai nevajadzētu būt mehāniskai – jāvērtē konkrētas funkcijas un izdevumu pozīcijas, lai, samazinot administratīvos tēriņus, netiktu apgrūtināts Saeimas darbs.
“Nevarētu arī teikt tā, ka Saeima ar tādu uzviju dzīvo un visu iztērē līdz pēdējam centam. Nē, mums ir bijuši šie piemēri arī, kad tiešām izdodas budžetā ietaupīt. Īpaši mūsdienās, kad mums vairāk ir arī attālinātie risinājumi, kaut kādas funkcijas, iespējams, ir jāpārskata, kur ir šis kaut kāds administratīvais slogs. Tas rādītu varbūt priekšzīmi un arī, iespējams, veicinātu sabiedrības uzticību, ka arī Saeima šajos laikos ir gatava taupīt, ir gatava pārskatīt, uz ko tad tērē līdzekļus un cik šie līdzekļi tiek tērēti lietderīgi,” teica Gagunovs.
Savukārt domnīcas “Providus” direktore Sanda Liepiņa pieļauj, ka pie jautājuma par Saeimas tēriņu ārēju kontroli agri vai vēlu būs jāatgriežas, jo ierobežoto budžeta iespēju dēļ valstij būs jāpieņem arvien sarežģītāki lēmumi par izdevumiem.
“Vienmēr vieglāk ir norādīt kaut kur citur un nepaskatīties pašiem uz sevi tajā brīdī. Jā, nu šī diskusija ir jau kādu laiku, un es teiktu ļoti pamatoti. Es pieņemu, ka arī opozīcijas partijas turpinās virzīt šos priekšlikumus, un kaut kādā brīdī kļūs grūtāk, it īpaši, ja vēl kādi mazāki vai lielāki skandāli ap kādiem izdevumiem izspēlēsies, būs grūti pamatot, kāpēc neļaut Valsts kontrolei, teiksim, reizi četros gados, cikla vidū, veikt šādu novērtējumu,” teica Liepiņa.
Arī šobrīd portālā “ManaBalss.lv” atkārtoti vāc parakstus par Valsts kontroles tiesībām revidēt Saeimas tēriņus. Iniciatīvas autore norāda, ka jautājumus raisa gan deputātu kompensācijas un reprezentācijas izdevumi, gan citi tēriņi. Viņasprāt, nevar prasīt atbildību no citām valsts institūcijām, ja tāda pati kontrole neattiecas uz pašu Saeimu.
