Komandas galvenajam trenerim Edijam Šleseram ar U-16 Eiropas čempionātiem saistās ne tās sliktākās atmiņas, jo 2001. gadā, kad turnīrs pirmo reizi notika Rīgā, viņš tika iekļauts simboliskajā pieciniekā. 25 gadus vēlāk viņa trenētā komanda izdarīja to, kas līdz šim nevienai Latvijas izlasei – ne jauniešu, ne arī pieaugušo vecumā – pēc neatkarības atgūšanas nebija izdevies.
Bijušais basketbolists, tagad treneris pēc dabas ir ļoti mierīgs cilvēks, ko laukuma malā varēja redzēt visu turnīra laiku. “Vienu spēli uzvaram, nav laika priecāties – fokusējamies uz nākamo, un tādā veidā līdz pat beigām. Tad, kad tika izcīnīta septītā uzvara finālā, tad jau pat vairs nebija spēka priecāties, ja godīgi. Gribējās ātrāk atpūsties un braukt mājās,” atklāja Šlesers.
Taču, atbraucot uz Rīgu, viņam un visai Latvijas U-16 basketbola izlasei priekšā bija svinības visā pilsētā un pamatīgs sagaidītāju un atbalstītāju pūlis pie sporta nama “Daugava”. To treneris nebija gaidījis:
“Taimings noslēgumam bija izcils, un es ceru, ka tas būs labs impulss visam jauniešu basketbolam un nākamajiem panākumiem.”
Eiropas čempionāta finālā pretī stājās Francijas vienaudži, kas, neraugoties uz to, ka arī latvieši turnīrā vēl nebija zaudējuši, bija neapšaubāmi favorīti. Pretinieku nometnē “uz papīra” bija gan gan auguma, gan spēlētāju atlētisma pārsvars, turklāt iepriekšējā U-16 Eiropas čempionātā pamatīgi tika zaudēts cīņā par 5. vietu.
“Es negribētu teikt, ka tur bija baigais pārsvars, jo, komplektējot komandu, mēs ņēmām tādus spēlētājus, lai varētu spēlēt ar tādām komandām kā Francija. Arī iepriekšējais gads, kad zaudējām, man lika meklēt risinājumus, ko mēs varam labāk kā komanda, un kuri spēlētāji varētu būt konkurētspējīgi.
Arī pēc statistikas – nav tā, ka mēs ļoti zaudētu [atlēkušās bumbas] pie groza. Sākumā varbūt, bet domāju, ka bijām pietiekami fiziski un atlētiski arī pretī.”
Svarīgi bija neitralizēt pretinieku labākos spēlētājus un neaizrauties ar pārāk atklātu basketbolu, uzsvēra Šlesers. “Bet, ja bija iespēja skriet, ir jāskrien, jo, ja nebūs ātrās iespējas uzbrukumā, tīri ar pozicionālo [spēli] mēs viņus neuzvarēsim.”
Muļķis mācās no savām kļūdām, gudrais no citu – tā bijusi trenera pieeja jaunajiem basketbolistiem šo četru gadu garumā, kopš viņš kā galvenais treneris vada U-16 basketbola izlasi. Bet iepriekš viņš gan pats kā spēlētājs pārstāvējis Latviju visos jauniešu vecumos, kā arī iepriekš darbojies kā trenera asistents, un tieši šo iekrāto pieredzi viņš cenšas nodot saviem padotajiem.
“Mēs šajā vecumā daudz strādājam ar taktiku un arī tehniku.
Viens piemērs – daudzi pretinieki [aizsardzībā] ļoti agresīvi sedz – spāņi un francūži pats par sevi, bet arī grupā bija tādas situācijas –, un ja tu nevari atdot to pirmo piespēli, tad līdz [uzbrukuma] taktikai tu nemaz netiec. Tās ir tādas nianses, kuras cenšamies nodot jauniešiem, lai viņi izskatītos pēc iespējas konkurētspējīgāki.”
Jauniešu basketbolā spēlētāju rotācija ir ierasta lieta – Francijai no pagājušā gada sastāva šajā čempionātā nebija neviens spēlētājs, bet Latvijas izlasē trīs spēlētāji aizbrauca uz Rumāniju – Gustavs Vilcāns, Markuss Jahovičs un Bendžamins Jānis Beruē. Pēdējie divi tika iekļauti turnīra simboliskajā pieciniekā, bet Beruē tika atzīts arī par Eiropas čempionāta vērtīgāko spēlētāju.
Šlesers šos basketbolistus dēvē par šīs skatuves veterāniem, jo ir jau tur bijuši. “Viņi nāk ar citādāku motivāciju, ir drošāki un pēc tā paša sāpīgā zaudējuma Slovēnijai [ceturtdaļfinālā] apzinās, kā pietrūka. Domāju, ka viņi to mesidžu iedod arī pārējiem spēlētājiem.”
