Pēc deviņiem Kanādā pavadītiem mēnešiem Ivanka saprata, ka viņas darba jēga ir dzimtenē, kur viņa ne vien iedvesmo cilvēkus meklēt savas saknes, bet arī ar sava bloga starpniecību piesaista ziedojumus Ukrainas bruņotajiem spēkiem.
Par to, ko kara laikā nozīmē māju sajūta, kāda ir mūsdienu Ukrainas lauku reālā ikdiena un kāpēc atgriešanās pie dabas kļuvusi kļuvusi par nepieciešamību un privilēģiju vienlaikus – ar Ivanku Djačuku Latvijas Radio raidierakstā “Drošinātājs” sarunājās Dīvs Reiznieks.
RAKSTA CEĻVEDIS:
Stāsta par cilvēkiem, kas nolēmuši pārvākties uz laukiem
Dīvs Reiznieks: Sveiciens, Ivanka.
Ivanka Djačuka: Sveiki!
Jūs esat ukraiņu “Youtube” satura veidotāja, taču ar savu specifisko ievirzi. Jūsu veidotais saturs nav tāds, ko daudzi cilvēki ārzemēs asociētu ar Ukrainu kara laikā. Pastāstiet, par ko ir jūsu kanāls.
Mans kanāls ir par cilvēkiem, kuri pārceļas no pilsētām uz laukiem. Es stāstu par cilvēkiem, kuri nolēmuši pamest lielpilsētu un pārcelties uz ciematiem vai lauku mājām. Taču tas nav tikai par dzīvesveida vienkāršošanu.
Viss sākās ar to, ka pati gribēju dzīvot tuvāk dabai, vienlaikus neatsakoties no mūsdienīgas dzīves. Es gribu pelnīt, veidot karjeru, ēst garšīgu un daudzveidīgu ēdienu, ceļot, bet vienlaikus dzīvot tuvāk dabai. Tāpēc meklēju kādu risinājumu. Un tā arī radās šīs kanāls. Pēc tam arī pati pārcēlos uz laukiem.
2021. gadā dzīvoju Kijivā. Sāku filmēt šos stāstus – sākumā par saviem draugiem, pēc tam cilvēkus meklēju sociālajos medijos. Tad deviņus mēnešus dzīvoju Kanādā, Vankūveras centrā. Pēc atgriešanās no Kanādas pārcēlos uz ciematu Ukrainā, netālu no savas dzimtās pilsētas Volīnijas apgabalā pie Polijas robežas. Tagad dzīvoju šeit, filmēju dažādus stāstus tuvākajā apkārtnē kā arī braukāju pa visu valsti, lai filmētu citu cilvēku stāstus.
Foto: no privātā arhīva Ivanka Kanādā – 2023. gads
Cerēja uz Kanādu doties pēc Ukrainas uzvaras, tomēr devās jau ātrāk
2022. gadā sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums. Kā okupācija ietekmējusi jūsu stāstu? Vai uz Kanādu devāties kara dēļ, vai arī šāds plāns bija jau iepriekš? Kā pilna mēroga iebrukums ietekmēja jūsu dzīvi?
Pilna mēroga iebrukums ļoti būtiski ietekmēja manu dzīvi. 24. februārī mani evakuēja no Kijivas. Mana dzimtā pilsēta atrodas netālu no Polijas robežas, tāpēc tur bija salīdzinoši droši.
Runājot par Kanādu – daļēji tas bija kara dēļ, taču man tur dzīvoja tuvi draugi, kuri jau iepriekš aicināja viņus apciemot. Kad Kanāda izveidoja speciālu programmu ukraiņu uzņemšanai, es nokārtoju vīzu.
Sākumā biju iecerējusi uz Kanādu doties pēc uzvaras – kad viss būs beidzies. Taču, kā zinām, viss ieilga.
Tāpēc nolēmu braukt, jo vēlējos iegūt pieredzi, dzīvojot angliski runājošā valstī. Vēlējos kādu laiku padzīvot ārzemēs. Negribēju emigrēt, bet varbūt bija kādi desmit procenti iespējamības, ka kaut kas mainīsies un es tur palikšu. Devos uz Vankūveru, lai iegūtu šo pieredzi. Es aizgāju no darba Ukrainā, tāpēc 2022. gadā nebija stabilu ienākumu. Mans “YouTube” kanāls sāka augt, taču tajā brīdī man nebija iespēju to strauji attīstīt.
2022. gada vasaras beigās vai rudenī devos uz Kanādu un sāku strādāt kafejnīcā. Turpināju veidot arī savu “YouTube” kanālu. Pēc deviņiem mēnešiem atgriezos, jo sapratu, ka Ukrainā zinu, ko vēlos darīt. Mans darbs šeit ir jēgpilns. Es piederu šai vietai un gribu dzīvot Ukrainā.
Kanāda ir lieliska valsts. Man patīk Vankūvera, un tur ieguvu daudz draugu – lielākoties ukraiņus. Taču, dzīvojot šeit, es zinu, ko daru, un jūtu, ka mans darbs ir svarīgs.
Ko Kanāda jums deva, un ko tā nespēja dot?
Dzīvojot tur, man šķita, ka dzīvoju divas nepilnīgas dzīves. Turpināju sekot līdzi Ukrainas ziņām un Ukrainas kontekstam, jo man tas ir svarīgi. Taču vienlaikus dzīvoju citā valstī, un man bija jādzīvo arī turienes dzīve un jātiekas ar cilvēkiem.
Foto: no privātā arhīva Ivanka atgriežoties no dzīves Kanādā – 2023. gads.
Tā nebija ne īsti ukraiņu, ne kanādiešu dzīve. Es negribēju atteikties no savas ukrainiskās daļas. Ukrainas problēmas mani uztrauc, jo man tās ir svarīgas, bet Kanādas sabiedrības problēmas man nebija tik nozīmīgas. Es nejutu, ka man tajās būtu aktīvi jāiesaistās. Tāpēc negribēju tur palikt.
Ar savu “YouTube” kanālu un šo darbu es zinu, ka ukraiņiem kaut ko nozīmēju un varu cilvēkus ietekmēt. Kanādā es jutos kā ļoti maza daļiņa lielā sistēmā. Ja es pazustu, nekas nemainītos.
Man ļoti patīk Kanāda. Tā ir skaista valsts. Pagājušajā vasarā atkal tur aizbraucu, un arī turpmāk vēlos laiku pa laikam turp doties. Taču gribu dzīvot šeit, Ukrainā, jo tas man nozīmē ļoti daudz.
Daļa no kaut kā liela – no vēsturiski nozīmīgiem notikumiem
Daži klausītāji varētu jautāt – bet kā ar karu? Vai par to domājāt? Varbūt uzskatījāt, ka dzīvojot netālu no Polijas robežas, tālu no frontes, karš jūs īpaši neietekmēs?
Nē, jo daudz laika pavadu arī Kijivā un citās vietās. Pēc dažām dienām braukšu uz Dnipro, kas atrodas daudz tuvāk frontei. Es to salīdzinu ar sava kaķa dzīvi. Man ir kaķene. Cilvēki bieži saka, ka kaķim ir bīstami iet ārā un ka labāk to turēt mājās, lai tas droši un veselīgi nodzīvotu divdesmit gadus. Jā, kad mana kaķene ciemā iet ārā, viņai, protams, ir vairāk apdraudējumu – tur ir suņi, automašīnas un citas lietas. Taču es redzu, cik ļoti viņai patīk medīt un spēlēties ar pelēm. Viņa dzīvo laimīga dzīvnieka dzīvi. Varbūt tā nebūs tik ilga kā dzīve dzīvoklī, bet viņa būs laimīgāka. Man ir līdzīgi.
Es gribu, lai manai dzīvei būtu jēga, un, dzīvojot šeit, es šo jēgu jūtu. Jūtu, ka esmu daļa no kaut kā liela – no vēsturiski nozīmīgiem notikumiem. Vienkārši gribu būt kopā ar saviem cilvēkiem.
Kad Kijivā notiek smagi uzbrukumi, bet esmu drošā vietā, reizēm jūtu, ka gribētu būt tur kopā ar saviem draugiem. Kad esmu Kijivā, man ir bail, taču, kad esi tur uz vietas, sajūta ir citādāka. Nezinu, kā to izskaidrot. Reizēm man ir bail. Arī tagad man ir bail braukt uz Dnipro. Taču es daudz pārvietojos ar automašīnu, un arī ceļu satiksmes negadījumi notiek bieži. Dažādas lietas var notikt jebkurā vietā. Gribu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.
Foto: Publicitātes attēls Ivanka Djačuka
Pusi laika pavada ciematā
Bet tomēr diezgan daudz laika jūs pavadāt savā ciematā, vai ne?
Jā, varbūt apmēram pusi laika.
Vai varat mūsu klausītājiem aprakstīt savu ciematu – cik tas ir liels un kā tur izskatās jūsu ikdiena? Vai apkārt ir daudz māju, vai arī tās ir tālu cita no citas? Vienkārši uzburiet mums ainu, kāda ir jūsu dzīve ciematā.
Tā nav gluži nomaļa lauku teritorija. Man ir iela, citas mājas nav ļoti tuvu, bet es šeit neesmu viena. Nezinu, cik cilvēku dzīvo mūsu ciematā – varbūt ap trim tūkstošiem. Tas ir tuvu pilsētai – apmēram desmit kilometru pa labu ceļu. Man ir automašīna. To nopirku pēc pirmā šeit nodzīvotā gada, un tas pilnībā mainīja manu dzīvi, jo līdz pilsētai varu aizbraukt kādās desmit minūtēs. Salīdzinot, piemēram, ar Kijivu, kur dzīvoju bez automašīnas, tas nav nekas.
Parasti ziemā vai pavasarī, kad vairāk laika pavadu šeit, no rīta pamostos, paēdu brokastis, sēžos mašīnā un braucu uz pilsētu. Aizeju uz sporta zāli, tad uz kafejnīcu, varbūt apciemoju kādu draugu vai iepērkos. Pēc tam braucu mājās un sāku strādāt pie datora. Man ir “Zoom” sarunas, montēju video, filmēju sadarbības projektus, atbildu uz e-pastiem un ziņām. Tā ir pilnīgi normāla darba ikdiena.
Kas attiecas uz dzīvi ciematā – daba, protams, ir daudz tuvāk. Reizēm aizeju līdz upei. Man ir vistas, tāpēc es tās baroju un katru dienu dabūju svaigas olas. Man ir kaķis un suns, pavadu laiku ar viņiem. Šogad pati audzēju tomātus, tāpēc pavadu arī kādu laiku dārzā.
Foto: no privātā arhīva Ivanka
Kad pārcēlos šurp, mani pārsteidza viena lieta. Iepriekš domāju, ka dzīve laukos automātiski nozīmēs vairāk laika dabā. Bet izrādījās, ka arī tas man ir jāieplāno.
Ja tev ir internets, telefons, sociālie mediji un “Netflix”, tad dzīve ciematā var būt gandrīz tāda pati kā pilsētā. Arī te varu stundām sēdēt sociālajos medijos. Tāpēc man ir speciāli jāieplāno laiks, ko pavadīt ārā. Tas mani pārsteidza. Es domāju – ciemats, daba, es visu laiku būšu ārā. Bet nē. Mana dzīve šobrīd arī nav īpaši lēna, jo “YouTube” kanāls prasa daudz uzmanības un laika. Taču man šī dzīve patīk. Man ir sava māja, un es, piemēram, varu pusnaktī dziedāt, un neviens mani nedzird. Tā ir tāda brīvāka dzīve.
Bet palīdziet man saprast – vai pati sevi uzskatāt par lauku vai mazpilsētas meiteni? Kā sevi raksturotu?
Es neesmu īsti lauku meitene, jo neesmu introverta. Man vajag cilvēkus. Man patīk dažādas lietas. Piemēram, deviņus gadus dzīvoju Kijivā, un es ļoti mīlu Kijivu. Tā ir skaista pilsēta. Tā nav mana dzimtā pilsēta, bet, ziniet, ja tu tur dzīvo no 17 līdz 26 gadu vecumam, tā kļūst ļoti tuva. Es noteikti nevaru teikt, ka man nepatīk lielas pilsētas. Pilnīgi noteikti nē. Droši vien esmu drīzāk mazpilsētas meitene. Ziniet, mana mīļākā animācijas filma ir “Vāģi” – tajā attēlota mazpilsēta, kurā viss pamazām atkal sāk atdzīvoties. Tā es arī jūtos. Man ļoti patīk mazpilsētas, jo tajās ir gandrīz viss, kas vajadzīgs normālai dzīvei. Ir veikali, kinoteātris, sporta zāle, pasta nodaļas, restorāni – viss ikdienai nepieciešamais.
Mazliet pietrūkst kultūras dzīves, bet apmēram pusotras stundas attālumā ir Ļviva – liela pilsēta. Varu aizbraukt uz koncertu, teātri, satikt draugus. Tur ir viegli nokļūt, tāpēc man ar to pietiek. Es arī daudz ceļoju, tāpēc mazpilsēta man ir tāds labs kompromiss starp dabu, laukiem un lielpilsētu. Man patīk daba, bet man patīk arī cilvēki.
Ivankas video auditorija – “noguruši mileniāļi”
Mēs zinām par iekšzemē pārvietotajiem cilvēkiem, kuri devās uz Ukrainas rietumiem un laukiem netālu no Polijas robežas tāpēc, ka bija spiesti pamest savas mājas. Tā ir viena daļa cilvēku, kuri šodien pārceļas uz laukiem. Bet kas vēl pārceļas uz Ukrainas laukiem? Kādus cilvēkus tur satiekat atkal un atkal? Ja vajadzētu uzgleznot viņu portretu, kādi viņi ir?
Es kaut kā nejauši atradu savu auditoriju. Mēs viņus saucam par nogurušajiem mileniāļiem. Vispirms bija Covid-19, pēc tam pilna mēroga karš. Tie bija ļoti spēcīgi impulsi, kas cilvēkiem lika izmēģināt dzīvi laukos. Tas attiecas arī uz mani. Dzīvoju Kijivā, un, ja nebūtu pilna mēroga kara, diez vai būtu bijis viegli pieņemt lēmumu pārcelties uz laukiem netālu no Polijas robežas, ja esi pieradis dzīvot Kijivā.
Foto: no privātā arhīva Ivanka Kijivā pēc tam, kad jau parcēlusies uz laukiem
Covid-19 laikā un pēc tam pilna mēroga kara sākumā daudzi cilvēki bija spiesti izmēģināt šādu dzīvi – padzīvot pie draugiem, vecākiem laukos vai kaut kā tamlīdzīgi. Un viņi saprata, ka tas nemaz nav slikti. Tagad cilvēki, par kuriem es stāstu un kuri skatās manu kanālu, šo lēmumu pieņem apzināti. Viņiem vienkārši patīk šāda dzīve. Viņi grib būt tuvāk dabai. Viņiem patīk atjaunot mājas, strādāt dārzā, vērot gadalaiku maiņu, dot saviem bērniem iespēju augt tuvāk dabai.
Tie ir parasti cilvēki, kuriem ir darbs un karjera. Viņi vienkārši sapratuši, ka daba viņiem ir svarīga, un ir gatavi izdarīt šādu izvēli. Varbūt viņiem ir mazāk iespēju regulāri satikt draugus, bet ne vienmēr. Piemēram, ja pārcelies uz Karpatiem, visi draugi grib braukt pie tevis ciemos un tur pavadīt laiku. Tā viņi kļūst arī par jaunu ceļojuma galamērķi. Tātad tie ir parasti cilvēki, kuri vienkārši mīl dabu un dzīvi laukos.
Bet vai pārcelšanās uz laukiem zināmā mērā nav privilēģija? Cik pieejama šāda dzīve ir parastajiem, nogurušajiem ukraiņu mileniāļiem?
Tas ir ļoti atkarīgs no situācijas. Ukraina ir ļoti liela un ļoti dažāda valsts, un daudz kas atkarīgs no konkrētā cilvēka. Es saviem stāstiem meklēju cilvēkus, kuriem tas ir izdevies. Nezinu, vai “veiksmes stāsti” ir pareizais apzīmējums, bet cilvēkus, kuriem šāda dzīve patiešām patīk un kuri var dalīties savā pieredzē.
Kad kāds skatās video un domā par mājas iegādi kaut kur laukos, viņš ierauga šos cilvēkus un saprot: labi, es neesmu vienīgais, kurš to vēlas. Arī citi cilvēki dara to pašu. Katram situācija, protams, ir ļoti atšķirīga.
Visvienkāršāk tas ir tad, ja tev ir attālināts darbs un vari strādāt pie datora. Reizēm var izveidot arī kādu vietējo biznesu, bet tas nav vienkārši. Ja tev ir vietējais bizness, arī tad bieži vien jāstrādā internetā, lai pārdotu to, ko dari.
Tāpēc šādas iespējas visiem nav vienādas. Ja esi, piemēram, skolotājs, ārsts vai strādā citā profesijā, kur jābūt konkrētā vietā, tu nevari vienkārši pārcelties no lielpilsētas uz ciemu un turpināt dzīvot tieši tāpat. Tas ir ļoti grūti.
Ko šie cilvēki dod kopienām, uz kurām pārceļas? Cik saprotu, šie jaunpienācēji ciemos var nest arī pozitīvas pārmaiņas. Vai varat par to pastāstīt?
Tagad saviem video cenšos atrast cilvēkus, kuri kaut ko dod vietējai kopienai, jo man tas šķiet svarīgi. Varu pastāstīt vienu no saviem mīļākajiem stāstiem. Tas ir par jaunu pāri, kas pārcēlās uz īstu lauku apvidu – tālu no citām mājām. Viņi apmēram sešus gadus atjaunoja savu māju. Kad tas bija paveikts, viņi sāka domāt, ko varētu izdarīt arī vietējās kopienas labā. Viņi piesaistīja finansējumu. Nevis vienkārši ieguldīja savu naudu, bet spēja piesaistīt līdzekļus dažādiem projektiem.
Piemēram, viņi sagādāja saules paneļus skolai. Atjaunoja bērnudārzu. Atjaunoja arī vienu kopienas ēku, un tagad ciema iedzīvotāji tur var rīkot kino vakarus. Viņi sāka atjaunot arī baznīcu. Šādas lietas vietējām kopienām ir ļoti svarīgas.
Vietējie ne vienmēr uzreiz ir gatavi pieņemt jaunpienācējus. Taču gadu pēc gada viņi redz, ka tas darbojas un ka jaunie cilvēki patiešām vēlas dzīvot šajā kopienā. Manuprāt, tas ir ļoti labs piemērs tam, kā jaunpienācēji var pozitīvi ietekmēt vietējo kopienu.
Kādam jāstāsta arī pozitīvi stāsti
Jūs bieži rādāt ciemus, kas attīstās un piesaista jaunus cilvēkus. Bet droši vien ir arī daudz ciemu, kas sarūk vai izmirst – gluži kā Latvijā. Vai reizēm nerodas sajūta, ka jūsu kanāls rāda neparasti optimistisku skatījumu uz dzīvi Ukrainas laukos?
Ir populārs “YouTube” projekts “Хащі”, kas nozīmē “biezokņi”. Tajā rāda izmirstošus ciemus. Es stāstu pozitīvus stāstus. Kādam ir jādara arī tas.
Foto: no privātā arhīva Ivanka
Es, protams, zinu, ka ļoti daudzi ciemi izmirst, īpaši Ukrainas centrālajā un austrumu daļā. Rietumukrainā situācija šobrīd ir pozitīvāka. Uz rietumiem ir pārcēlušies ļoti daudzi cilvēki. Arī iepriekš situācija tur nebija slikta, bet tagad tā ir vēl labāka. Citās Ukrainas daļās situācija ir sliktāka.
Es arī nedomāju, ka pilnīgi katram ciemam obligāti ir jāattīstās. Reizēm infrastruktūra ir ļoti slikta – lai nokļūtu līdz kādam ciematam, var būt jābrauc stundu ar automašīnu vai pat džipu. Mūsdienu cilvēkiem tas vienkārši neder. Ir ciemi, kuri, iespējams, vienkārši nevar attīstīties. Bet tas ir normāli. Arī dabā ir cikli – kaut kas rodas un pēc tam izzūd. Tā notiek.
Ar video palīdzību vāc naudu Ukrainas armijai
Jūsu video ir par mājām, dārziem, tradīcijām, cilvēkiem un mierīgu lauku dzīvi, bet vienlaikus vācat naudu armijai.
Man tas ir kaut kas līdzīgs nodokļu maksāšanai. Tā vienkārši ir lieta, kas man ir jādara. Man ir auditorija, armijai ir vajadzīga palīdzība, un man ir iespēja to darīt. Protams, tas prasa laiku, bet es vācu ziedojumus. Nedomāju, ka no manas puses tas ir kaut kas īpašs. Man tas šķiet pats minimums, ko varu izdarīt.
Šādi kopumā esat savākusi vairāk nekā divus miljonus grivnu, ja pareizi saprotu.
Kopumā vairāk nekā divus miljonus. Šogad, iespējams, jau vairāk nekā pusmiljonu.
Divi miljoni grivnu ir gandrīz 40 tūkstoši eiro, lai mūsu klausītāji varētu saprast mērogu.
Jā, bet, kad redzi, cik maksā automašīnas, droni un citas lietas, tas nemaz nav tik daudz. Karš ir ļoti dārgs. Mums kaut kas ir jādara, jo mēs nevaram zaudēt savu valsti.
Svarīgi redzēt pozitīvus stāstus šodienas Ukrainas kontekstā
Cilvēkiem, kuri nav redzējuši jūsu video – tie ir ļoti mierīgi, ar skaistu atmosfēru un ļoti rāmu noskaņu. Vai kādreiz nejūtat spriedzi starp šo mieru, kas izstaro no jūsu video un brutālo kara realitāti? Vai varbūt šie video cilvēkiem ir arī sava veida mierinājums, kas uz brīdi palīdz atslēgties no visa, kas šobrīd notiek Ukrainā?
Daudzi man saka, ka mani video viņus nomierina, ka tie ir kā antidepresants. Tā droši vien ir visbiežākā frāze, ko dzirdu, kad cilvēki mani satiek – viņi saka, ka mani video palīdz atslābināties. Tie ir mierīgi, bet vienlaikus mēs dzīvojam mūsu kopīgajā kontekstā.
Piemēram, agrāk es skatījos līdzīgus lauku dzīves video no ārzemēm – Eiropas stāstus, piemēram, no Zviedrijas. Pirms 2022. gada man tie ļoti patika. Bet pēc 2022. gada es tos vairs īsti nevaru skatīties un man ir grūti just tiem līdzi, jo tagad tā man šķiet pilnīgi cita pasaule.
Ja redzu cilvēku, kurš mierīgi dzīvo laukos, ir atjaunojis māju, bet zinu, ka viņš dzīvo tajā pašā valstī, saskaras ar tām pašām problēmām, lasa tās pašas ziņas un uztraucas par saviem tuvajiem, kuri šobrīd atrodas frontē, – tad tas mani nomierina.
Bet, ja redzu cilvēkus ārpus mūsu konteksta, uz mani tas vairs tā neiedarbojas. Iespējams, līdzīgi ir arī manai auditorijai. Mani video viņus nomierina, bet viņiem ir svarīgi redzēt stāstus šodienas Ukrainas kontekstā.
Apmēram ceturtā daļa jūsu “YouTube” auditorijas, cik saprotu, dzīvo ārpus Ukrainas. Vai reizēm jūtat, ka esat viņiem sava veida tilts uz Ukrainu – ka palīdzat sajust Ukrainu mazliet tuvāk?
Lielākā daļa no viņiem nav ārzemnieki. Tie ir ukraiņi, kuri dzīvo ārzemēs.
Jā, tieši to es domāju. Viņi dzīvo ārzemēs, bet domā par Ukrainu, un jūsu video var palīdzēt viņiem justies tuvāk mājām.
Foto: no privātā arhīva Ivanka
Jā. Man pašai tas ir liels pārsteigums. Man ir grūti noticēt, kad cilvēki saka, ka ir pārcēlušies atpakaļ uz Ukrainu un viens no iemesliem bijuši mani video. Es domāju: tiešām?
Tiešām? Esat dzirdējusi šādus stāstus?
Jā, cilvēki tā saka. Kad to dzirdu, es pati līdz galam nespēju noticēt, ka tas tiešām ir bijis tik nozīmīgs iemesls. Bet es, piemēram, satiku kādu sievieti no Kanādas, kura skatījās manus video, dzīvojot Vankūverā, domāja par pārcelšanos uz Ukrainu, un tagad jau gadu dzīvo Ukrainā. Tā ka reizēm tas tiešām notiek.
Godīgi sakot, es ne vienmēr par visiem simt procentiem ticu, kad viņi saka, ka mani video bijuši tik svarīgi, bet viņi to saka. Daudzi cilvēki arī saka, ka kādu dienu nopirks māju kaut kur Karpatu reģionā vai savā dzimtajā pusē un atgriezīsies Ukrainā. Tas sasaucas ar to, ko teicu par Kanādu un savu atgriešanos Ukrainā. Šeit es jūtu, ka daru kaut ko svarīgu.
Ukrainā jūtas kā mājās – mājas sajūtu rada cilvēki
Pēc visiem šiem braucieniem, visām šīm mājām un visiem šiem cilvēkiem – ja es tagad jautātu: ko jums nozīmē “mājas”? Ko jūs teiktu?
Pirms pilna mēroga kara es īrēju dzīvokli Kijivā un tur pilnībā jutos kā mājās. Man tur bija ļoti labi. Kad sākās pilna mēroga karš un man nācās evakuēties, es pazaudēju sajūtu, ka man pašai ir mājas. Un tikai šogad – šis ir mans trešais gads šajā mājā – es atkal sāku just, ka man atkal ir mājas. Tas ir kaut kas ļoti personisks.
Kopumā Ukrainā es daudz vairāk jūtos kā mājās nekā jebkur citur. Mājas sajūta rodas tad, kad tev apkārt ir tavi cilvēki – tev svarīgie cilvēki.
Kad atgriezos savā dzimtajā pusē, kur uzaugu, sākumā nejutos kā mājās. Pēc desmit gadu pauzes viss jau bija citādi. Tu gandrīz nevienu vairs nepazīsti. Pat ja kādu pazīsti, tev vairs nav kopīgas ikdienas ar šiem cilvēkiem. Šīs saiknes ir jāveido no jauna. Ir jāsatiek jauni cilvēki. Tagad, kad man apkārt atkal ir visi šie cilvēki, es šeit jūtos kā mājās. Droši vien līdzīgi ir arī citiem.
Tā lielā mērā ir sajūta. Daži cilvēki, meklējot māju, apbraukā daudzas dažādas vietas, līdz kādu dienu ierauga vienu māju un saka: “Te jūtos kā mājās.” Tas ļoti lielā mērā ir par sajūtām un cilvēkiem. Ne tikai par pašu fizisko vietu.
Ļoti daudzi cilvēki ir zaudējuši savas dzimtās vietas. Es īsti nespēju iedomāties, kā tas ir, jo man joprojām ir mana dzimtā vieta un es varu šeit dzīvot. Daudziem cilvēkiem tas ir ļoti, ļoti smagi. Esmu pateicīga, ka man atkal ir sajūta – esmu mājās.
Paldies, Ivanka, par sarunu. Un turpiniet būt Ukrainas lauku vēstnese ukraiņiem un cilvēkiem, kuri dzīvo ārzemēs.
Liels paldies.
