Ar Latvijas pastāvīgo pārstāvi ES, vēstnieku Reini Brusbārdi sarunājās LTV korespondente Briselē Ilze Nagla.
Foto: Ilze Nagla, LTV Latvijas pārstāvis Eiropas Savienībā, vēstnieks Reinis Brusbārdis
Ilze Nagla: Pēc mazliet vairāk nekā pusotra gada Latvija pārņems ES Padomes prezidentūru un vadīs visu Eiropas ministru darbu. Cik lielā mērā mēs varēsim ietekmēt procesus un cik būs tieši atkarīgs no tā, ko Latvijas ministri spēs izdarīt?
Reinis Brusbārdis: Mēs to nedarām pirmo reizi, mēs jau vienreiz esam gājuši tam cauri. [ES prezidējošās valsts pienākumus Latvija pirmoreiz pildīja 2015. gadā]. Tāpēc es pieņemu, ka arī starp ierēdniecību un politiķiem ir gana daudzi, kas atceras, kā tas bija pirmo reizi. Protams, tas nozīmē, ka Latvijai ir ne tikai iespējas, bet arī pienākums, jo, kamēr mēs strādājam kā dalībvalsts, mēs varam mēģināt arī dažādas prioritātes izvēlēties, kur mēs pozicionējamies. Bet uzņemoties ES prezidējošās valsts pienākumus, mums jāpārņem faili un jāstrādā pie tēmām, kas Latvijai nav prioritāras, bet mums tāpat ir jāpanāk rezultāts ES līmenī. Tas nozīmē, ka vismaz gadu pirms prezidentūras gan ierēdniecībai, gan politiskajiem spēkiem, ministriem vairāk nekā parasti ir jāfokusējas uz ES darba kārtību un jāseko līdzi visām aktualitātēm.
Tas nozīmē, ka jaunajiem Latvijas ministriem vajadzēs ļoti labi pārzināt Eiropas problemātiku?
Jā, tas nozīmē, ka pat lietās, kurās mums it kā šķietami nav interešu, mums būs jāvada process, jāiet trialogos ar Eiropas Parlamentu un jāpanāk rezultāts pie konkrētiem jautājumiem – vai tā būtu klimata politika, enerģētikas politika, migrācijas politika, un šajos jautājumos jānoved process līdz galam, ņemot vērā Padomes intereses un jāpanāk vienošanās, lai visi spēlētāji beigās tam piekristu.
Skaidrs, ka ne visiem ministriem būs jāiznes tik liels smagums, jo ir jomas, kurās ES nelemj tik daudz. Kuri būs tie mūsu ministri, kam ES prezidentūras laikā patiešām būs ļoti daudz jādara?
Dažkārt Latvijā ir priekšstats, ka ārlietu ministrs ir tas, kurš dara vislielāko darba apjomu. Bet patiesībā šeit jāskatās no formāta uz formātu. Un jāsaka, ka bieži vien smagākā nasta krīt uz nozaru ministriem. Piemēram, satiksmes ministrs, iekšlietu ministrs. Šobrīd svarīga loma ir klimata un enerģētikas ministram, kura pārziņā ir vides un klimata politikas. Tāpat finanšu ministrs, kurš atbild par visu, kas saistās ar finansēm, bankām un citām jomām.
Tādēļ bieži vien tie ir nozaru ministri, kuri varbūt nemaz tik bieži Latvijā medijos neparādās, kad tiek lemta ES politika, bet viņi būs tie, kas sēdēs Padomes galvgalī un kuriem būs kādā brīdī ne tikai jānovada formālā sēde, bet jāmēģina brīžos, kad process ir nonācis strupceļā un dalībvalstis nevar vienoties, viņiem būs jāpanāk risinājums – jāzvana citiem ministriem, jārunā ar institūciju pārstāvjiem un jāmēģina atrast veidus, kā iziet no situācijas un panākt vienošanos.
Tas ir arī jautājums par svešvalodu zināšanām. Ja sanāksmi var novadīt arī latviski un ir tulki, cik obligāta ir angļu valoda?
Tīri tehniski sanāksmi var novadīt latviski un tur patiesībā es lielas problēmas neredzu. Es drīzāk redzētu problēmas tad, ja ir kāds ļoti smags jautājums, kur dalībvalstīm grūti vienoties. Tad sākas kuluāru sarunas – sazvanīt, paiet nostāk kaut kur aprunāties. Un tad patiesībā ir ļoti grūti bez svešvalodu zināšanām, bez elementārām angļu valodas zināšanām.
Latvijā mēs dažkārt esam ļoti kritiski par to, kā cilvēks runā angļu valodā. Domāju, ka mums drīzāk vajadzētu iedrošināt to lietot tādā ziņā, lai mūsu ministri nebaidītos runāt angliski. Arī citām dalībvalstīm nav tā, ka visiem ir pilnīgi ekselentas angļu valodas. Cilvēki runā ļoti dažādos akcentus, viens labāk, viens sliktāk. Galvenais, lai viņš ir spējīgs šo darbu paveikt un angļu valodas līmenis ir tāds, lai šo darbu paveiktu.
Foto: AP Photo/Geert Vanden Wijngaert Latvijas premjers Andris Kulbergs sanāksmē Briselē apspriežas ar Itālijas premjerministri Džordžiju Meloni un Eiropadomes vadītāju Antoniu Koštu
Skatoties uz citu valstu prezidentūrām, cik lielā mērā ministru sekmīga darbība ir bijusi veiksmes atslēga prezidentūrai kopumā?
Jāņem vērā, ka prezidentūras dalās mazās un lielās valstīs. Lielām valstīm ir lieli resursi, un tās vēlāk sāk gatavoties. Mēs kā paraugu varam ņemt vidējās un mazās valstis. Tām ir svarīga laicīga sagatavošanās, lai nav kaut kādas histēriskas darbības īsi pirms prezidentūras, lai būtu gatavība, lai būtu resursi pietiekami ātri mobilizēti.
Tāpat ir jābūt gataviem krīzēm. Eiropas Savienības prezidentūras bieži vien ir spiestas reaģēt krīzes situācijās – vai tā ir COVID krīze, vai kara sākums Ukrainā, vai tā ir migrācijas krīze. Mums jābūt spējām šo procesu novadīt.
Latvijai tas nozīmē arī, ka mēs esam spiesti audzēt tos resursus, kas mums ikdienā ir nepieciešami – gan šeit, Briselē, gan Rīgā. Un, ja mēs skatāmies tādās kategorijās, ka šobrīd daudz runā par birokrātijas samazināšanu, tad prezidentūrā mēs nevaram uz prezidentūru samazināt savu skaitu Briselē vai Rīgā. Mums tas būs jāstiprina.
Un cik lielā mērā tas pieaugs?
Mazām valstīm tas pieaug vairākas reizes – cilvēku skaits, kas ir iesaistīts, īpaši Briselē. Ja mēs paskatāmies pēdējās prezidentūras mazām valstīm – pat divas līdz trīs reizes pieaug to darbinieku skaits, kas šos jautājumus sedz Briselē. Un ar mazāku skaitu īsti neviens nav pierādījis, ka var tikt galā ar šiem darbiem.
Kāds varētu iebilst: kas mums Latvijai no tā, ja mūsu prezidentūra ES izrādītos neveiksmīga? Tāpēc jau mūs no Eiropas Savienības neviens neizmetīs.
No Eiropas Savienības neizmetīs, bet reputācija seko dalībvalstīm – cik tās ir bijušas spējīgas vai nespējīgas veikt prezidentūras pienākumus. Un gadījumos, ja kāda no dalībvalstīm nav tikusi galā, šī reputācija var saglabāties diezgan ilgi. Protams, es šeit kameras priekšā nevaru minēt, kuras ir tās dalībvalstis…
Bet tādas ir?
Ticiet man, ir tādi gadījumi, kas joprojām ir diezgan hrestomātiski un klejo pa Briseles gaiteņiem – cik neveiksmīgas ir bijušas šīs prezidentūras. Nevajag pārāk zemu novērtēt to reputācijas risku, kas ir, ja mēs nebūsim īsti līdz galam gatavi šai prezidentūrai.
Šobrīd mēs arī daudz runājam par daudzgadu budžetu, un Latvijai ir lielas ambīcijas – mēs gribam lielāku finansējumu. Cik šobrīd šis process ir pavirzījies uz priekšu un vai izskatās, ka mēs savas lielās ambīcijas varēsim arī sasniegt?
Šobrīd dalībvalstis dalās ļoti dažādās nometnēs attieksmē par budžeta lielumu. Ja budžets ir pietiekami liels, tad arī Latvijas ambīcijas ir iespējams segt, arī citu dalībvalstu.
Bet, protams, tā lielā cīņa būs par budžeta lielumu un pēc tam par sadali. Nav nekāds noslēpums, ka lielā mērā šobrīd dalībvalstis dalās divās grupās – vieni, kas vēlas lielu ES budžetu, kas ļauj nosegt arī tādas tradicionālās politikas kā kohēziju un lauksaimniecības politiku. Tad ir otra grupa, kas vēlas budžetu ļoti būtiski samazināt – tās ir valstis, kas iemaksā vairāk, nekā saņem. Tām šobrīd ir ļoti stingras prasības, kas arī publiskajā mediju vidē ir daudz izskanējušas. Viņi vēlas ļoti, ļoti būtiski samazināt Eiropas Komisijas piedāvājumu, kas šobrīd ir uzlikts uz galda.
Sarunas būs ļoti smagas. Bet, visticamāk, (…) līderi mēģinās pietuvināties kaut kādam rezultātam, cerībā, ka gada beigās varētu būt gala vienošanās.
Cik lielā mērā Vācija šeit ir atslēgas figūra? Jo iepriekšējā daudzgadu budžetā Vācijas toreizējā kanclere Angela Merkele salīdzinoši dāsnāk bija ar šo budžeta palielinājumu, no kā arī mēs guvām labumu. Šobrīd Frīdrihs Mercs vairāk grib naudu ietaupīt. Vai mēs varam cerēt, ka Vācija varētu piekāpties?
Vācija ir ļoti skaidri parādījusi, ka tā šoreiz sevi neredz mediatora lomā, bet ļoti skaidri pateikusi, ka viņa ir grupā, kas grib redzēt būtiski mazāku budžetu.
Līderu vienošanās jau notiks kaut kādā brīdī, kad sākies piekāpšanās un parādīsies kompromisi, kas, visticamāk, nāks no abām pusēm. Un arī tās valstis, kas vēlas ļoti samazināt budžetu (…), visticamāk, būs spiestas piekāpties. Bet šobrīd patiešām Vācija ir viena no tām, kas ir vadošā šajā grupā, kas vēlas būtiski mazāku budžetu.
Bet kura valsts tad varētu būt mediators, kas meklē kompromisu?
Tas ir liels jautājums. Patiešām Merkele pēdējās ES daudzgadu budžeta sarunās bija tāds neformālais līderis līdzās Eiropadomes prezidentam, kas palīdz nonākt pie kompromisa.
Šobrīd tas, ko varu teikt no kuluāru sarunām, ir, ka patiešām šobrīd neviens neredz, kurš varētu tādu Merkeles lomas spēlētāju ieņemt. Tāpēc, visticamākais, tajās pēdējās naktīs, kurās šis kompromiss tiks veidots un lipināts kopā, redzēsim, kuri tad būs tie līderi, kas palīdzēs esošajam Eiropadomes prezidentam Antonio Koštam un arī Komisijas prezidentei Urzulai fon der Leienai nonākt pie rezultāta, kas visām dalībvalstīm ir pieņemams.
Jāsaprot, ka šis ir vienbalsīgs lēmums, kas nozīmē, ka budžetu var apstiprināt tikai ar 27 dalībvalstu piekrišanu. Tas nozīmē, ka neviens līdz galam beigās parasti nav apmierināts. Ir kaut kādi plusi tam budžetam, ir kaut kādi mīnusi, un tad jau tas ir katras valsts taktikas ziņā, kas pēc tam tiek uzskatīti par ieguvumiem un kas tiek uzskatīti par trūkumiem.
Bet var jau būt arī tā, ka premjers šeit nesasniedz to, ko vēlas, bet atbrauc mājās un saka – esmu izdarījis maksimumu – un sevi pozicionē kā ieguvējs?
Mēs ar premjeru un pārējo valdību kopumā cīnīsimies par to, lai mēs panāktu maksimālu Latvijai labāko rezultātu. Patiesībā tā pozīcija, kas Latvijai ir uzlikta no pirmās dienas, būtiski nav mainījusies. Tā kā šie elementi paliek un pēc tiem jau arī varēs mērīt, cik lielā mērā ir panākts rezultāts. Tur ir gan kohēzija, gan lauksaimniekiem finansējums, gan “Rail Baltica” finansējums, gan drošības finansējums. Tie ir tie elementi, pēc kuriem mēs arī pēc tam varēsim mērīt, kas ir tas, kas ir iegūts.
Bet šoreiz būs grūtāk salīdzināt pret iepriekšējo daudzgadu budžetu? Jo šis budžets veidojās citādāk.
Jā, pagājušo reizi bija tā saucamā kovida nauda visam pa virsu, kā rezultātā bija salīdzinoši viegli līderiem atgriezties mājās. Varbūt ne visiem – Vācijā Merkelei šajā gadījumā bija diezgan liela kritika par to, ka ir šāda Kovida nauda iedota visam ES kopējam budžetam, jo tas nozīmē kopējo Eiropas Savienības aizņemšanos. Līdz ar to, ja skaitīs kopā iepriekšējo kovida naudu un ES daudzgadu budžetu kopā, tad, protams, tā situācija izskatīsies stipri sliktāk šoreiz. Bet jāsaprot, ka tā vēlme aizņemties ES vārdā ir stipri mazinājusies ne tikai Vācijā, bet kopumā. Tā kā mēs, visticamāk, dzīvosim ar to, kas ir šajā ES daudzgadu budžetā. Turklāt esošo ES daudzgadu budžeta piedāvājumu noēd arī tas, ka mums ir šī kovida nauda, kuru mums jāsāk atmaksāt – tas samazina jau pašā sākumā to apjomu, kas var tikt piedāvāts dalībvalstīm.
Pirms dažām nedēļā ziņas no Briseles satrauca daudzus Latvijā par to, ka divi oligarhi – Ališers Usmanovs un Mihails Fridmans tiek izņemti no sankcijām. Kāda te ir palikusi pēcgarša šim visam procesam?
Tā pēcgarša ir ļoti rūgta, ļoti rūgta, jo būtībā tas, ko mēs redzējām šajā gadījumā, kad tika reģistrēti divi ļoti redzami cilvēki Krievijas politikā – Putina režīma aktīvie oligarhi. Rezultātā tā sajūta, protams, bija, ka šis ir viens no tiem gadījumiem, kad nevis mēs ejam tālāk ar sankciju stiprināšanu, bet ka patiesībā ES vājinājusi sankcijas jomā, kur pati ir pirms tam pieņēmusi lēmumu. Tā kā es teiktu tā, ka šis, protams, tiks paredzēts ne tikai no Latvijas vai no Baltijas viedokļa, bet kā ļoti negribēts kompromiss, kas diemžēl vienā brīdī bija jāpieņem, jo, tā kā tas arī tika komunicēts Latvijā – tā izvēle bija – vai nu mēs piekrītam izņemt no saraksta divus uzvārdus, vai nu krīt viss sankciju režīms, kas nozīmē ne tikai šie divi, bet vēl aptuveni 2000 dažādi vārdi, oligarhi un tā tālāk…
Skatoties uz to, protams, rodas jautājums par to, vai nav mainījusies attieksme arī pret Ukrainu un mūsu atbalstu tai?
Eiropā mums patīk bieži kaisīt pelnus uz galvas par to, ka mēs kaut ko nevaram vai kaut ko izdarām nepareizi. Bet kopumā šobrīd Eiropa ir lielākais donors Ukrainai. Eiropa kopumā spēj saglabāt vienotību lielākajā daļā jautājumu.
Protams, ir epizodes, kas ir ļoti sāpīgas un nepatīkamas, bet kopumā mums joprojām ir stingra sankciju politika.
Iespējams, tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc sankciju pieņemšana kļuvusi lēnāka – jo jau ļoti daudz kas aplikts ar sankcijām.
Kā rezultātā tās jomas, tās nozares, kuras varētu sankcionēt, sašaurinās ļoti būtiski, un mēs runājam par arvien mazāk, taču fokusētākiem priekšlikumiem.
Līdz ar to es nevarētu teikt, ka šobrīd mēs redzētu Eiropas pusē atbalsta mazināšanos.
Patiesībā tas ir bijis ļoti stingrs no kara sākuma. Es teiktu, ka šobrīd ir ļoti svarīgi noturēt, lai atbalsts nemazinās, lai tas turpinās.
Vai mums izdosies arī rast tālāku finansiālu palīdzību Ukrainai, jo ar šobrīd piešķirto naudu laikam nepietiks?
Eiropas Savienības piešķirtā nauda ir ļoti liela. Šobrīd jau ir sākušās sarunas arī par to, kā risināt tālākās Ukrainas finansiālās vajadzības gan esošajam 2026. gadam, gan arī skatoties uz 2027. gadu. Ir pilnīgi skaidrs, ka ziema Ukrainai nebūs viegla. Mēs redzam, ka turpinās uzbrukumi no gaisa, un Ukrainai ir ierobežotas iespējas šos uzbrukumus apturēt. Bet iedrošinoši ir tas, ka frontes līnija būtiski nav mainījusies un neskatoties uz dažādiem “ekspertiem”, kas sludina dažādus pastardienas scenārijus Ukrainai, patiesībā Ukrainā turas jau piekto gadu. Pats atceros pirmsākumus, kā daudzi domāja, ka Ukraina sabruks trīs dienu laikā. Tā kā es domāju, ka mums ir jāturpina atbalstīt Ukrainu, un ukraiņi pierādījuši, ka viņi spēj noturēt pašmājās šo militāro spēju pretoties ienaidniekam.
Vai ir pamats cerēt, ka Eiropa būtu gatava rīkoties ar Krievijas iesaldētiem aktīviem?
Es domāju, ka šī diskusija atgriezīsies, jo, ja mēs runājam par veidu, kādā mēs atbalstām un finansējam Ukrainu, daudzās valstīs ir ļoti pamatots jautājums – ja mēs dodam naudu no saviem budžeta līdzekļiem, kāpēc mēs neizmantojam tās iespējas, kas ir saistītas ar Krievijas iesaldētajiem līdzekļiem?
Tā kā šī diskusija atgriezīsies. Bet, lai panāktu risinājumu, mums ir nepieciešama vienprātība. Pagājušajā gadā notika ļoti smagas diskusijas, kurās vienprātība netika panākta. Jautājums nedaudz tika notušēts, bet es domāju, ka tas pilnībā nav pazudis. Un tas ir arī mūsu uzdevums atgriezties pie šiem jautājumiem. Mēs neesam vienīgie. Ir arī citas valstis, kuras šo jautājumu uztur darba kārtībā. Tā kā skatīsimies, ko mēs varam šajā jomā izdarīt.
