Kā ieviest mācīšanos iedziļinoties un vai esošais izglītības saturs to paredz, par to kolēģe Latvijas Radio sarunājās ar šī tīklojuma ieviesēju Latvijā un Ogres novada Izglītības pārvaldes Profesionālā atbalsta nodaļas vadītāju Zani Oliņu.
Ilze Kuzmina: Cik sen šāds tīklojums Latvijā pastāv un kas tajā tīklojas?
Zane Oliņa: Mācīšanās iedziļinoties izglītības tīklojumu sākām veidot pirms diviem gadiem. Esam aicinājuši tajā piedalīties novadu komandas, kurās piedalās Izglītības pārvaldes cilvēki un arī vismaz trīs vai četras skolas no katras pašvaldības. Pagājušajā gadā kopā darbojās Ogres novads, Talsu novads un Limbažu novads. Šogad mums pievienojusies arī Jelgavas valstspilsēta. Mūsu ideja ir tāda, ka mēs visi vēlamies, lai bērni mācītos ar jēgu tādā ziņā, ka viņi saprot, kas ir tas, ko viņi skolā mācās un kādēļ tas ir svarīgi, lai viņiem ir iespēja mācīšanās laikā risināt ar reālo dzīvi saistītus jautājumus, arī radīt kādas idejas, kas noder vietējai kopienai. Piemēram, bērni var rīkot pasākumus, kas palīdz ieraudzīt, ka tam, ko viņi mācās skolā, tam ir jēga.
Tas izaicinājums, ko esam pieredzējuši gan ar pilnveidotā satura īstenošanu, gan citādi, ir, ka nereti šīs dažādās puses [kas iesaistītas izglītībā] nesatiekas, ka, piemēram, skolotāji mācās kursos pa savam, skolu vadītājiem toties rīkojam kādas citādas mācības un pārvaldes savukārt dara to, kas tām ir jādara. Mums bija ļoti svarīgi, lai visas šīs trīs puses, visi trīs līmeņi, satiktos vienā telpā un sarunātos par to, kā izglītības pārvalde var atbalstīt skolu mācību procesa pilnveides centienos un lai arī skolu vadība redzētu, kāda ir skolotāju dzīves realitāte. Satiekoties var meklēt strukturālas risinājumus pat trakām skolotāju idejām. Piemēram, skolēnam ir grūti tiešām iedziļināties mācībās, ja ik pa 40 minūtēm jāpārslēdzas uz kaut ko citu. Tas nozīmē, ka jādomā, kā strukturāli mainīt mācību procesu.
Tā ir tā pamata ideja, kādēļ ir svarīgi strādāt kopā plašākām komandām, lai mēs būtu lielākā saskaņotībā un tāpēc bērns būtu ieguvējs.
Nevaru nepieminēt to, ka vadījāt projektu “Skola 2030”, kas veidoja to izglītības saturu, pēc kura šobrīd mācās mūsu skolēni. Cik lielā mērā tas bija vērsts uz šo mācīšanos, iedziļinoties?
Jā, noteikti “Skolas 2030” sākotnējā ideja bija ļoti cieši saistīta ar mācīšanās iedziļinoties ideju. Es domāju, ka to arī daudzas skolās īsteno. Tas ir tas, ar ko mēs sākām, par ko mēs runājām un kādēļ šobrīd veidoju šo tīklojumu, lai tiešām turpinātu šo ideju ieviest pēc būtības.
Tomēr runājot par to, par ko šis process šobrīd ir pārvērsts un pārvērties, es domāju, ka ejam ļoti nepareizā virzienā, mēģinot procesuālā ceļā risināt to, par ko pēc būtības jādomā uz vietas skolas līmenī. Domāju, ka no tā nekas prātīgs nevar sanākt, jo mums ir vajadzīgi brīvi skolotāji un brīvas skolas un brīvas [izglītības] pārvaldes, kuras spēj uzņemties atbildību par to, ko viņi dara līdz galam, līdz kaulam. Līdz ar to, ja mēs turpināsim tādā veidā ar dažādām likumdošanas iniciatīvām mikromenedžēt to, ko skolās un pārvaldēs dara, tad mēs līdz mācīšanās iedziļinoties procesam netiksim.
Bet kuras konkrēti ir tās politiskās idejas, kas, jūsuprāt, samazina skolu brīvību?
Viena no tām ir diskurss par vērtēšanu: vai mēs tagad Saeimā lemsim par to, cik atzīmes skolotājiem jāliek vai kurā brīdī un cik mājasdarbu drīkst būt. Ja šādā veidā domāsim par izglītības procesu, tas noteikti mums nepalīdz. Ja mēs turpināsim diskutēt tikai par to, kā mums ātrāk skolēnus dabūt ārā no skolas, lai viņi nonāktu darba tirgū, nevis sarunātos par to, kādu cilvēku mēs kā sabiedrība gribam audzināt un ko ir svarīgi skolēnam iegūt no izglītības pieredzes viedokļa, tad man liekas, ka mums šobrīd ir ļoti tehnisks diskurss par izglītību un tajā ir milzīgi riski.
Vai tas, ka atceļ tagad augstākā līmeņa eksāmenu obligātumu un ir arī idejas par to, ka varbūt vispār padziļinātos kursus 12. klasē vairs nevajag, jūsuprāt, arī grauj to visu ideju, ar kādu mainīja izglītības sistēmu vidusskolā?
Jā, es domāju, ka mēs vidusskolas modeli izveidojām tādu, kas vismaz kaut nedaudz tuvojās tam vidējās izglītības konceptam, kāds tas ir pasaulē, kur skolēniem ir lielākas iespējas vidusskolā izvēlēties, kurus kursus viņi mācās un viņiem dod iespēju fokusēti iedziļināties noteiktos tematos un jomās, un caur to saprast, ko viņi gribēs dzīvē tālāk darīt. Ir ļoti būtiski ar jēgu paskatīties, kādai ir jābūt mūsdienīgai vidusskolai.
Mums, protams, ir jādiskutē par to, kādam jābūt kopējam gadu skaitam, ko skolēns pavada skolā, bet mehāniski atcelt eksāmenus, tāpēc, ka mums ir grūti tos realizēt, tas vienkārši nav nopietni.
Es šobrīd nedzirdu diskusiju par jēgu un mērķi skolēnam, kas ir tas, ko viņam ir svarīgi iemācīties.
Kāpēc, jūsuprāt, izglītības saturs ir kļuvis par tādu kā bubuli? Vai bija kaut kas, ko varēja darīt labāk, lai tā nenotiktu?
Liels jautājums bija arī par veidu, kādā projekts tika menedžēts. Es domāju, ka projekts “Skola 2030” ir labs piemērs tam, kā mēs arī šobrīd turpinām īstenot dažādas pārmaiņas. Ja mēs mēģinām radīt inovāciju, ja mums bija ambīcija, kā valstij veidot jaunu mācību pieeju un saturu, mums bija ļoti svarīgi, ka līdztekus tam ar politisko atbalstu kārto arī visu pārējo [izglītības] sistēmā, bet to mēs nedarījām projekta laikā.
Kas bija jāsakārto?
Piemēram, skolotāju sagatavošanas struktūra, kā arī veids, kā Latvijā top un nākotnē taps jauni mācību līdzekļi, tai skaitā integrējot tos izdevniecību darbā. Jo ir vajadzīgs laiks, lai uzbūvētu cilvēku kapacitāti kvalitatīvi kaut ko izstrādāt. Ir vajadzīgs laiks, lai rastos jaunas mācību priekšmetu metodikas, kas savukārt bija jārada universitātēs.
Bet tas bija jādara kādam citam, nevis projektam “Skola 2030”?
Tas bija jādara kopā ar ministriju, kopā ar tām struktūrām, kas tajā ir.
Mēs šobrīd redzam, ka pilnīgi tas pats notiek ar pārējiem projektiem: mēs saņemam ārēju finansējumu [kādam projektam], bet mēs neveidojam tā sazobi ar pārējo sistēmu, mēs ilgtspējīgi nebūvējam [projektā nodarbinātos] cilvēkus iekšā sistēmā un arī neveidojam to tālāk. Projektam noslēdzoties, bija ļoti svarīgi, ka paliek cilvēki, kas turpina šo darbu. Kā nākamais posms bija nepieciešama profesionālā atbalsta sistēmas veidošana, bet tā ar jaunu projektu sākas ar vismaz divu gadu nokavēšanos. Līdz ar to šobrīd nav vispār nekāda institucionālā atmiņa palikusi par to, par ko vispār bija satura pilnveide. Faktiski bija milzīgs pārrāvums.
Jūs runājat par to projektu, kura ietvaros Valsts izglītības attīstības aģentūrā ir sākuši strādāt valsts metodiķi. Jūsuprāt, tādus vajadzēja uzreiz līdz ar “Skola 2030” ieviešanu?
Jā, un to visu varēja izdarīt, bet ir bijis milzīgs pārrāvums.
Šobrīd Latvija varēja būt tur, kur ir igauņi šobrīd, ja mēs skatāmies uz PISA (starptautiskais skolēnu snieguma salīdzinājums) rezultātiem, ja mēs spētu konsekventi īstenot savas iesāktās lietas.
Es nekā neattaisnojos, bet precīzi tajā brīdī, kad mums bija jāsāk ieviest “Skola 2030”, atnāca pandēmija divu gadu garumā un mēs visi palikām aiz ekrāniem. Es domāju, ka ir nenormāli svarīgi, lai mēs nenorakstām [“Skola 2030] un nekrāmējam tai virsū pilnīgi visu pārējo, kas mums sistēmā jāturpina kārtot. Skolas to dara [turpina strādāt pēc jaunā izglītības satura] un ir gatavas turpināt mācīties darīt. Mums ir jānotic pašiem sev, ka mēs to spējam un jāturpina neatlaidīgi iet uz priekšu, turpinot pilnveidot to, jo saturs ir pārslogots. Tomēr standarts ir labs skelets, ar kuru var turpināt strādāt.
Ogres novadā atbildat par profesionālo atbalstu skolotājiem. Uz ko tad šobrīd jūsu darbā ir uzsvars? Kāds atbalsts pedagogiem šobrīd visvairāk vajadzīgs?
Mēs šobrīd ļoti daudz strādājam, veidojot profesionālās kopienas skolotājiem. Mūsu mērķis ir, lai katrs Ogres novada skolotājs, kas ir vairāk nekā 1000, būtu kādā profesionālajā kopienā, kur viņš kopā ar citiem kolēģiem varētu tā pavisam godīgi sarunāties par to, kā viņam iet, ar kādu problemātiku saskaras, lai viņi viens otru var atbalstīt, pajautāt, kā tu to risini, kā tu domā, kā tu tiec ar saviem bērniem galā?
Vai ikdienā, piemēram, skolotāju istabā šāda neformāla tīklošanās un sarunas nenotiek?
Mūsu novērojumi liecina, ka nē. Uzticēšanās līmenis skolā, skolotājiem vienam pret otru joprojām ir zems. Pedagogs domā, ka riskē, ja atklāti runā, jo baidās, ka kāds padomās, ka es esmu slikts skolotājs, ja man ir problēma. Un tas nav tikai Ogrē. Tādēļ ir ļoti svarīgi strādāt pie organizāciju kultūras.
Mēs strādājam ar skolu vadības komandām pie labvēlīgām attiecībām skolā. Pirmkārt, ir svarīgi, lai pieaugušie piedzīvotu labvēlīgas attiecības, lai skolotāji justos darba devēju novērtēti un ieraudzīti. Tad skolotāji šo pašu kultūru nesīs tālāk un nodos skolēniem.
Šajā laikmetā, kad daudziem ir ļoti grūti koncentrēt uzmanību ilgāku laiku, iestāties par dziļo mācīšanos, vai tā nav tāda kā neiespējamā misija?
Droši vien, ka tas laiks, kāds šobrīd ir, to vēl vairāk aktualizē. Šobrīd, kad bērniem ir grūti koncentrēties un arī pasaule un laikmets arvien mazāk pieprasa pūles un ieguldījumu, ka īstais laiks, kad mums vairāk par to jārunā un jādomā, kā mēs varam skolēnu uzmanību dabūt un kā to noturēt. Pirmkārt, mēs to varam darīt caur jēgu. Un, otrkārt, protams, satiekot katru tur, kur viņš šobrīd ir. Es nedomāju, ka ar motivētiem uzdevumiem mēs tagad dabūsim visu [skolēnu] uzmanību, ka ar to vien tas būs atrisināts. Jautājums ir daudz plašāks un dziļāks. Domāju, ka uz to šobrīd nav nevienam atbildes, kā mēs varam dabūt tikpat fokusētu skolēnu uzmanību, kā mēs varbūt esam raduši to saņemt pirms vairākiem gadiem.
Mācīšanās iedziļinoties nozīmē to, ka katrs var mācīties ar jēgu, ka katrs mācību procesā arī sevi atrod, vairāk sevi iepazīst. Labāk saprot, ko viņš var vai nevar un ka viņam arī tiešām skolas laikā ir iespēja radīt brīnišķīgu darbu vai radīt darbu ar kvalitāti, pie kā skolēns strādājis ilgstoši. Esam pārliecināti, ka tas palīdzētu risināt arī fokusēšanās problēmu. Jo tā skolēns ierauga, ka es ne tikai uzrakstu pārbaudes darbu, kas rīt vairs nav svarīgs, jo man tas ir beidzies, bet zināšanām ir pēctecība un tās var turpināt lietot dažādos kontekstos. Mēs gribam palēnināt un padziļināt skolu.
Jūs šonedēļ rīkojat starptautisku forumu par šo mācīšanos, iedziļinoties ar lektoriem no Amerikas Savienotajām Valstīm, vai tieši ASV varētu būt flagmanis šajā jomā?
Es teiktu, ka šobrīd Hārvarda universitātes Dziļās mācīšanās institūts ir flagmanis, domājot arī tīri par teorētisko ietvaru, jo pašlaik tieši par šiem jautājumiem raksta vairākas grāmatas. Taču tas nav tikai par teoriju. Es teiktu, ka tā ekspertīze vairāk ir tieši par veidu, kā pārmaiņas ir īstenojamas. Ir tāds vārds kā simetrija: ir ļoti svarīgi, lai sistēmā pieaugušie piedzīvotu tādu pašu mācīšanos, kādu mēs gribam, lai viņi veido skolēniem. Tas nozīmē, ka nevaram skolotājus vienkārši sūtīt uz kursiem par visādiem tematiem, kas mums ienāk prātā, bet tā mēs šobrīd valstī darām diezgan daudz. Ja gribam, lai skolotāji un skolu vadītāji patiesi uzņemas atbildību par to, ko viņi dara, tad ir ļoti būtiski, ka viņu mācīšanās, pirmkārt, sākas ar viņu pašu izvirzītu jautājumu par to, ko viņi ieraudzījuši par, to kas viņiem ir svarīgi. Tādā tiešām mācīšanās iedziļinoties formā, lai arī viņi var dziļi pētīt savu praksi, saņemt individualizētu atbalstu, strādāt pie izaicinājumiem, kas ir svarīgi tieši viņiem šajā brīdī.
Tas prasīs ieviest savādāku veidu tam, kā skolotāji kā darba ņēmēji piedzīvo sevi skolā. Jāpievērš uzmanība tam, vai viņi saņem atgriezenisko saiti. Nevis tā kā tagad, kad ejam skolotājus vērtēt ar visādiem kontroles sarakstiem, bet tā, lai atgriezeniskā saite patiešām būtu vērsta uz viņu prakses pilnveidi.
Otra ļoti svarīga ideja, par ko mēs runājam un kādēļ aicinājām ASV kolēģus, ir tāds vārds kā saskaņotība. Mūsu skolās visas sienas ir aplipinātas ar dažādām vērtībām. Un tad ir jautājums, vai mēs kā organizācija dzīvojam atbilstoši šīm vērtībām? Vai visas mūsu sistēmas lēmumi, struktūras, veids, kā mēs uzvedamies skolā, patiešām atbilst tam, ko mēs esam izvirzījuši kā mērķi, kā savas vērtības. Ja mēs iemācāmies tā darboties, tad varam tikt pie rezultāta. Tas ir par to, lai mēs kā skola vienā kopīgā stāstā ieraudzītu to, kādas ir mūsu bērnu pieredzes un ko mēs pēc būtības varam mainīt, lai viņu izglītības pieredze būtu labāka. Svarīgi turēties pie atbildības un būt ļoti godīgiem, nevainot nekādus ārējus cilvēkus, apstākļus, sistēmas par to, kā mūsu skolā vai mūsu pārvaldē izglītība notiek. Pirmais jautājums, ko es sev jautāju, ir, kā es esmu par to atbildīgs? Ko es tieši varat darīt šeit un tagad šajā skolā, šajā sistēmā, šajā vietā?
