ĪSUMĀ:
Senioru skaits aug, bet vietas pansionātā vairāk nepaliek
Latvijā ir apmēram 150 pansionāti, kas piedāvā pilna laika aprūpes pakalpojumus senioriem. No tiem lielākā daļa jeb teju 100 pieder pašvaldībām. Tad ir vairāki tādi, kas juridiski pieder dažādām nevalstiskajām organizācijām un no kurām pašvaldības šo aprūpes pakalpojumu pērk. Vēl ir apmēram 40 privātie pansionāti.
Kopējais vietu skaits visos šajos pansionātos – ap 11 tūkstošiem. Pēdējos desmit gados tas nav būtiski audzis. Latvijas senioru skaits gan – pēdējos desmit gados cilvēku skaits vecuma grupā 65 plus audzis par apmēram 6,5 % procentiem – no 388 tūkstošiem līdz 413 tūkstošiem. Īpaši liels pieaugums ir vecuma grupā virs 80 – pat par aptuveni 14 % – no 98 tūkstošiem 2016.gadā līdz 112 tūkstošiem pērn.
Cilvēki dzīvo ilgāk, un aug arī pieprasījums pēc senioru ilgstošas aprūpes. Labklājības ministrija arī aprēķinājusi, ka pēc desmit gadiem 2035. gadā tas būs vēl par 25 līdz pat 40 % lielāks nekā šobrīd. Tātad vajadzēs vairāk aprūpētāju, vajadzēs arī pansionātus.
LTV uzrunātajos pansionātos lielākoties vietu nav
LTV raidījums “Aizliegtais paņēmiens” zvanīja dažādiem pansionātiem, meklējot vietu kādai izdomātai seniorei.
15:24
Latvijas otrajā lielākajā pilsētā Daugavpilī uz teju 80 tūkstošiem iedzīvotāju ir tikai viens sociālās aprūpes centrs. Tajā ir 195 vietas. Tajā pašlaik rindā gaida 70 cilvēku, brīvu vietu nav. Darbiniece piedāvā vietu gaidīšanas rindā, taču gaidīt var arī ilgāk par vienu gadu. Cena – 1176 eiro mēnesī. Klientam par pakalpojumu mēnesī jāmaksā 85 % savas pensijas, taču pārējo jāsedz apgādniekiem. Tā kā pensijas nereti ir nelielas, šīs piemaksas no apgādniekiem mēdz būt iespaidīgas.
Šis pansionāts ar šo kārtību gan nav unikāls – tāda sistēma ir daudzviet. 15 % no pensijas paliek pašam senioram, to kā minimumu nosaka likums. Savukārt cik sanāk piemaksāt, atkarīgs no pansionāta cenas, kas gan ir atšķirīgas. Atsevišķās pašvaldībās šai piemaksai ir līdzfinansējums, bet lielākoties nav. Pašvaldības piemaksā tikai tad, ja seniors ir vientuļš vai ja viņa bērniem ir trūcīgo statuss.
Līdzīga situācijā kā Daugavpilī ir arī Dobelē – tur neuzņem pat rindā. Savukārt Ozolniekos rindā uzņem, un sola, ka to izstāvēt var nedēļā līdz mēnesī. Cenas visur līdzīgas.
Vietas nebija arī Ogres un Siguldas novada Gaujas pansionātos. Tomēr ierodoties klātienē Gaujā vietu atrod. Arī Ventspilī vietu nebija, taču tas bija viens no lētākajiem LTV apzvanītajiem pansionātiem. Tikmēr brīva vieta bija Kuldīgas pansionātā. Savukārt arī Tukumā vietu nebija.
Kādam atrodas raiti; kāds vietu nesagaida
LTV izpētē pansionātos lielākoties brīvu vietu nebija un daudzviet tuvinieku piemaksas var sasniegt pat 700 eiro. Vienlaikus sociālajos medijos iedzīvotāji dalās ar dažādām pieredzēm. Kādam izdodas vietu atrast raiti, taču kāds klients savu vietu pansionātā nemaz nesagaida.
“Pirms dažiem gadiem vecmamma nokrita ar insultu,un palika pilnīgi guļoša un kopjama, acis nevēra vaļā, pati neēda! Meklējām ar steigu pansionātu. Atradām visus, kas pieejami Kuldīgas, Talsu, Skrundas, Aizputes, Dobeles, Saldus pusē. Kur telefonus pacēla, tur atbildēja, ka šādus kopjamus neuzņemam, vai arī vietu nav, bet neviens pat nepiedāvāja rindā iestāties! Beidzot mūs pieņēma Rubas pagasta pansionātā,” rakstīja Ilona.
“Nesagaidījām rindu. Tētis nomira,” sacīja Guna.
“Mēs mammai pansionātu atradām ātri – 2 nedēļu laikā. Bet tam nav pašvaldības līdzfinansējuma. Mammas pensija plus maksājam. Paveicās, jo pansionāts bija jauns, pusgadu vien kā atvērts,” teica Nora.
2:14
Tuviniekiem.lv
Tātad pansionāti it kā ir, bet sistēma ir necaurspīdīga. Līdzīga pieredze ir arī Gintam Fricbergam. Pēc tam, kad saskāries ar pansionāta meklējumiem, Gints nolēmis palīdzēt citiem un izveidot mājaslapu, kurā būtu redzami visi pansionāti, to adreses, pakalpojumu klāsts, kā arī informācija par brīvajām vietām. Šī mājaslapa ir tuviniekiem.lv.
Sākotnēji Fricbergs apkopojis publiski pieejamos datus, bet, kad gribējis sākt fiksēt brīvās vietas, tad bija jāsāk rakstīt pansionātiem vēstules.
“119 pansionāti ir saņēmuši vismaz vienu vēstuli no manis – nekad dzīvē nav atbildējuši. Kopā atbildēja 9 pansionāti,” teica IT speciālists.
“No viņiem atsaucība ir katastrofāli zema. Trakākais, kas ir bijis, ka man sūta atsauces uz likuma pantiem, pieprasījumus draudu veidā izņemt ārā informāciju. Un tad es tāpat arī ar likuma pantiem atbildu, ka informācijas avots ir valsts datubāze, nevis mana privātā datubāze, un viņi to informāciju var labot atvērtajos datos,” skaidroja Gints.
Vai līdzfinansējuma sistēma ir netaisnīga?
Savukārt otra lieta, par ko savās vēstulēs “Aizliegtajam paņēmienam” raksta cilvēki, ir viņuprāt netaisnīgā līdzfinansējuma sistēma. Lielākoties, ja pansionāta cenu nenosedz seniora 85 % pensijas, tad jāpiemaksā pašiem. Bet, piemēram, Rīgas pilsēta kā viena no retajām šo sadaļu sedz no sava budžeta, neliekot maksāt bērniem.
“Ja jau likums paredz man kā bērnam rūpēties par vecāku, tad arī šo līdzmaksājumu vajadzētu atļaut likt gada ienākumu deklarācijā kā attaisnojošus izdevumus vai arī likt klāt kā ikmēneša attaisnojumus par apgādājamo. Sanāk, ka man pašai ir 2 nepilngadīgi bērni, par kuriem jārūpējas. Tagad divus gadus esmu pati kopusi mammu. Vairs diemžēl netieku galā un, ieliekot viņu pansionātā, man ik mēnesi jāpiemaksā ap 1000 eiro kas ir 50 % no manas darba algas,” raksta Līga.
“Protams, ar mātes pensiju pat pusi nosegt nevarēja. Dabūjām mēs ar brāli segt atlikušo maksājuma daļu. Teikšu godīgi – nosedzot to summu, man pašam palika pāri tik vien, lai knapi savilktu galus kopā. Pēc tam man tikai “bēdu brāļi” pamācīja, ka esmu rīkojies nepareizi. Man jau sen vajadzēja pierakstīt māti pie sevis Rīgā, jo rīdziniekiem pansionātu pilnībā apmaksā no pilsētas naudas. To arī daudzi bija izmantojuši,” raksta Andris.
Noteikums, ka bērniem šādās situācijās ir jāmaksā par saviem vecākiem, izriet no Latvijas civillikuma normas, kas savulaik ieviesta pirmskara Latvijā. Un lai arī mūsdienās ir bijušas diskusijas, ka no tās būtu jāatsakās, un daudzās Eiropas valstīs tā atcelta, uzskatot to par arhaismu, Latvijā tā aizvien ir dzīva.
No vienas puses – par tās atcelšanu uzstājušies paši sociālās aprūpes joma pārstāvji. Piemēram, nesen Latvijas radio raidījumā “Atvērtie faili” valsts pansionāta Mežciems direktore Solvita Rudoviča pauda: “Jāmaina ir arī mums beidzot tas Civillikums un ir jānoņem tā slodze no piederīgajiem, jo mēs visi gribam dzīvot, arī tie bērni, mazbērni, kuri strādā un kuriem arī ir jādzīvo un jāuztur savas ģimenes.”
Bet no otras puse šobrīd var secināt, ka pašvaldībām šī norma ir izdevīga. Ja nevienam tuviniekam vairs nevajadzēs maksāt šo līdzfinansējuma daļu, tad vai nu daudzi pansionāti bankrotēs, vai, ja šo daļu maksās pašvaldības, tad to budžeti varētu uzsprāgt.
Un tas, ka sociālās aprūpes sistēmā ir maz naudas, bet izmaksas arvien palielinās un būs vēl lielākas, secināts arī īpašā pētījumā par Latviju, kas publicēts pirms gada.
Lai ko būtiski mainītu, nepieciešamas reformas, un daudz vairāk naudas. Viens no šī pētījuma piedāvātajiem variantiem ir papildu nodoklis, kas apdrošinātu aprūpi vecumdienās. To Labklājības ministrijas par šo jomu atbildīgais pārstāvis Latvijas Radio raidījumā “Atvērtie faili” komentējis šādi:
“Un tad ir tas fundamentālais jautājums, vai sabiedrība ir gatava, vai politiķi to akceptē, ka pret šo risku, kas ir ilgstošā sociālā aprūpe, un tas ir sociālais risks, ir gatava piekrist, ka mazlietiņ to nodokļu slogu varētu paaugstināt.”
Un, visticamāk, naudas trūkums un esošā finansēšanas sistēma ir viens no iemesliem, kāpēc arī vietu skaits pansionātos būtiski neaug. Savukārt arī privātos pansionātos situācija nav spoža – arī tur nereti vietu nav, neskatoties uz to, ka cenas mēdz būt krietni augstākas.
Trūkst naudas – trūkst arī darbinieku
Sociālās aprūpes centros ir vēl kāda problēma – tajos trūkst darbinieku. To rāda arī darba sludinājumu portāli. Turklāt piedāvātās algas aprūpētājiem ir zemas. Piemēram, Balvos aprūpētājam piedāvā minimālo algu – 780 eiro pirms nodokļu nomaksas. Savukārt Slampē piedāvā 800 līdz 954 eiro mēnesī pirms nodokļu nomaksas.
LTV sazinājās ar Balvu pansionāta direktori Janu Komani. Viņa skaidro, ka darbiniekus atrast ir ļoti grūti – uz vakancēm nepiesakoties.
“Mums ir minimālā alga. Bet ziniet, es tomēr teikšu, ka sociālās aprūpes iestādē darbs – tā ir misija vairāk. Sabiedrība ļoti nepareizi, domā, kas tad ir aprūpētājas? Tikai dirsu mazgātāji! Piedodiet, nē!! Nekad nepiekritīšu! Tur ir jābūt tādai gan aktiera talantam, gan uzklausīt jāmāk,” teica Komane.
Darbiniekus meklē arī “Latvijas Sarkanā krusta” Sedas pansionātā. Arī tur atsaucība uz vakancēm nav liela.
“Tas pats sociālais darbinieks, sociālais rehabilitētājs un sociālais aprūpētājs. Šīs vakances ir zelta vērtē un, bet diemžēl uz pansionātiem kaut kā nenāk šie cilvēki. It sevišķi tie, kas ir ārpus Rīgas mazākos ciemos vai pilsētās,” teica direktore Linda Lāce.
