Hārena ir Briseles daļa, kas nav pilsētas centrs, bet nav arī lauki. Robeža starp komūnām, robeža ar Flandriju. Un te – trīs ceļu krustojumā – stāv mākslinieces Evitas Vasiļjevas betona skulptūras.
Šis vides mākslas darbs savulaik tapis kā pagaidu objekts – bet tagad Briseles pašvaldība izlēmusi – gribam to paturēt uz visiem laikiem.
“Briseles pilsētā mums ir ļoti plaša kolekcija ar mākslu publiskajā telpā, bet šajā pilsētas daļā šādas publiskās mākslas nebija. Mēs vēlamies, lai šis darbs paliktu šeit un ikviens varētu to baudīt, jo uzskatām, ka publiskā telpa var kalpot kā muzejs cilvēkiem, kuri, iespējams, paši uz muzejiem tik viegli nedodas,” sacīja Briseles mēra vietniece Anaisa Māss.
Māksliniece teica – darbu iedvesmojusi šeit apkārt esošā industriāla vide un tilti – un tieši arkas motīvs, kas aktuāls ir kopš antīkajiem laikiem.
Pats darbs tapis kārtīga fiziska procesa rezultātā un ir no betona un metāla — materiāliem, kas domāti gadu desmitiem, nevis vienai sezonai.
“Kā mākslinieks citreiz tu esi tajā pasaulē, ko tu taisi, tur pilnīgi pazūdi iekšā. Un tad citreiz atkāpies un – ak, Dievs, es esmu patiesībā to uzbūvējis. Es arī to metālu un visus tos moduļus pati taisīju. Tie nav atrasti. Cilvēki domā, ka es viņus atradu kaut kur. Patiesībā es viņus visus uzbūvēju. Mēs paši miksējām betonu ar manu komandu. Un, jā, un citreiz es arī brīnos par saviem spēkiem. Tur iesaistītas daudzas mašīnas, arī speciālās ar ceļamkrānu,” pauda māksliniece.
Darbs saucas ļoti filozofiski “Īsa vēsture par neatrisinātām telpām, kas radušās, mēģinot sasniegt lielāku ātrumu.” (A Short history of unresolved spaces caused by attempting a greater speed).
“Jā, tāpēc es šausmīgi lepojos, ka tā ir pirmā mana oficiālā publiskās telpas skulptūra, kas ir iekļauta publiskā kolekcijā,” atzina Vasiļjeva.
