Izmeklēšanā, kas veikta kopā ar “Collective Fashion Justice”, dokumentēts, kā strādnieki iedzen strausus stūrī, uzliek tiem galvā maisus un pēc tam nogriež un izrauj spalvas bez jebkādas atsāpināšanas.
Dienvidāfrikas Republika nodrošina aptuveni 75 % no pasaules strausu tirgus, ražojot gaļu, ādu un spalvas.
Izmeklēšanā teikts, ka audzētavas un spalvu pārstrādes uzņēmumi piegādā spalvas “YSL”, “Louis Vuitton”, “Dior” un “Chanel”, kā arī ātrās modes gigantam “Shein”.
Dažās audzētavās spalvas tiek nogrieztas virs asinsvadu līnijas. Tās joprojām aug un tiek apgādātas ar asinīm, pirms ar knaiblēm tiek izrautas no ādas, un šo procesu var atkārtot ik pēc sešiem mēnešiem. Šo spalvu stumbrā bieži atrodamas asinis arī deva nosaukumu ziņojumam.
“Lai gan tas var šķist kā alternatīva dzīvu putnu plūkšanai, šī izmeklēšana atklāja pierādījumus, kas liecina, ka šis process strausiem rada izteiktu stresu un ciešanas,” teikts ziņojumā. Izmeklēšanā vēstīts arī par ievainotiem putniem, tostarp strausiem, kuri nespēja nostāvēt kājās, un brūcēm, kas gūtas, knābjot citam cita acīs un spalvās.
“Spalvas ir jaunās kažokādas – tā ir tā pati nežēlība, tikai ar citu dzīvnieku,” teic Olīvija Čārltone, “World Animal Protection” kampaņu vadītāja. “Nav nekā dabiska tajā, ka putnam izrauj spalvas ar knaiblēm. Modei ir pienācis laiks izvilkt galvu no smiltīm.”
Šie secinājumi apstrīd apgalvojumus, ka modei izmantotās strausu spalvas tiek savāktas putnu dabiskās spalvu mešanas laikā.
Emma Hokansone, “Collective Fashion Justice” dibinātāja un direktore, paudusi, ka no modes zīmolu puses ir “pilnīgi pretrunīgi” atteikties no kažokādām, bet vienlaikus izmantot strausu spalvas, “kas arī nāk no nozares, kurā putni tiek nokauti un kas ir pilna ar ciešanām”.
Pēc Dienvidāfrikas valdības datiem, 2024.–2025. gada sezonā tā eksportēja vairāk nekā 150 tonnu strausu spalvu un aptuveni 150 000 šo putnu tika nokauti spalvu, gaļas un ādas tirdzniecībai.
Kaut arī kritiski vērtētas, strausu fermas izglāba šos putnus no iznīcināšanas savvaļā. Laika posmā 1870.–1914. gadā Eiropā un ASV par sieviešu modes virsotni kļuva krāšņas, ar dūnām un spalvām bagātīgi izrotātas cepures. Pieprasījums bija tik milzīgs, ka spalvu svars starptautiskajā tirdzniecībā tika salīdzināts ar zeltu.
Pirms strausu pieradināšanas un audzētavu izveides spalvas ieguva, pamatā medījot savvaļas putnus, un populācija strauji saruka, jo mednieki vēlējās iegūt krāšņākās tēviņu astes un spārnu rotas. Smagi cieta arī citi putni – zīriņi, gārņi, paradīzes putni, kolibri.
19. gadsimta beigās Dienvidāfrikā sākās strausu fermu bums. Audzētāji saprata, ka izdevīgāk ir turēt dzīvus putnus un periodiski nogriezt vai noplūkt spalvas, nevis tos nošaut savvaļā. Ap 1913. gadu strausu spalvas bija ceturtā lielākā valsts eksporta prece aiz zelta, dimantiem un vilnas.
Strausu spalvu zelta laikmets gan beidzās drīz, līdz ar Pirmā pasaules kara sākumu 1914. gadā.
Tomēr arī mūsdienās modes nami izmanto strausu spalvas, piemēram, iešujot vakarkleitu apakšmalās, lai pārvietojoties radītu peldošu un vieglu kustību. Kleitas augšdaļas mēdz pilnībā pārklāt ar blīvu spalvu slāni, klasiskas žaketes, mēteļu piedurkņu galus vai apkakles papildina ar strausu spalvu apdari, piešķirot tām 1920. gadu vai “vecās Holivudas” noskaņu. Tāpat mazās vakara somiņas vai rokas somas var būt klātas ar krāsotām strausu spalvām.
