Sākotnējais impulss, visticamāk, nāca no sociālajiem tīkliem. Spānijas tiesas spriedums tika apzināti vai neapzināti pārprasts kā iespēja pa jūru nokļūt Seutā un izvairīties no tūlītējas nosūtīšanas atpakaļ. Izplatījās video ar veiksmīgiem šķērsojumiem, un cilvēku skaits pie robežas strauji auga. Lielais migrantu vilnis drīz vien radīja jautājumu: kur tajā brīdī bija Marokas robežsargi?
Zaudēja kontroli
LTV raidījums “Pasaules Panorāma” to vaicāja Ekseteras Universitātes starptautisko attiecību pasniedzējai un Mūsdienu arābu studiju centra padomes loceklei Irēnei Fernandesai-Molinai.
“Manuprāt, nav iespējams noticēt, ka bez zināmas Marokas varasiestāžu līdzdalības, vismaz līdzdalības ar bezdarbību – ļaujot robežkontroles dienestiem novērst skatienu un palikt pasīviem 24 vai 48 stundas – šī krīze, šī masveida robežas šķērsošana, būtu varējusi sasniegt tik lielu mērogu.
Tāpēc domāju, ka Marokas varasiestādes, iespējams, nebija visa šī sākotnējais avots, taču kādā brīdī tika pieņemts oportūnistisks lēmums krīzi pastiprināt. Un varbūt kādā brīdī tās arī zaudēja kontroli, jo nebija gaidījušas, ka cilvēku skaits būs tik milzīgs,” secina Fernandesa-Molina.
Pašlaik nav pierādījumu, ka Maroka šo krīzi būtu iepriekš izplānojusi. Taču 2021. gadā pēc strīda par Rietumsahāru Marokas robežsargi jau reiz neiejaucās, ļaujot Seutā nonākt aptuveni astoņiem tūkstošiem cilvēku. Šo gadījumu pētnieki analizējuši kā migrācijas instrumentalizāciju jeb cilvēku kustības izmantošanu politiskam spiedienam.
Strīds par Rietumsahāru
Par to “Pasaules Panorāmai” stāstīja Madrides Komplutenses universitātes asociētā socioloģijas profesore Berta Alvaresa-Miranda.
“Šis termins attiecas uz situācijām, kad migrantu izcelsmes vai tranzīta valstis izmanto migrantus kā instrumentu, lai piespiestu galamērķa valstis kaut kādā veidā mainīt savu nostāju, arī teritoriālos jautājumos, kā tas bija 2021. gadā Spānijas un Marokas gadījumā. Toreiz Maroka atvēra ceļu uz Seutu Ziemeļāfrikā, lai izdarītu spiedienu uz Spānijas valdību un panāktu tās nostājas maiņu Rietumsahāras jautājumā.”
Pēc Spānijas koloniālās varas beigām sākās strīds par Rietumsahāras nākotni: Maroka teritoriju uzskata par savu, bet daļa Rietumsahāras iedzīvotāju vēlas neatkarīgu valsti. Spānija neatzina Marokas tiesības uz šo teritoriju. Taču gadu pēc pirmās Seutas migrantu krīzes Madride piekāpās un atbalstīja Marokas piedāvāto Rietumsahāras autonomijas plānu. Taču šoreiz acīmredzama pieprasījuma nav un abu valstu attiecības pirms krīzes bija labas.
Ugunsdzēsēji, kas dzēš pašu izraisīto ugunsgrēku
Viena no versijām saistīta ar Alžīriju. Desmit dienas pirms krīzes Spānijas premjers Pedro Sančess apmeklēja Marokas galveno reģionālo sāncensi. Taču arī šai versijai nav tiešu pierādījumu. Iespējams, konkrēta piekāpšanās nemaz nebija galvenais mērķis. Marokai var būt svarīgi atgādināt, cik ļoti Spānija un Eiropa ir atkarīga no tās spējas kontrolēt migrāciju.
Foto: AP Photo Marokas drošības sargi vēro migrantu pārvietošanos pie Spānijas anklāva Seutas robežas
“Tādā ziņā Maroka varēja izprovocēt šo krīzi un pēc tam salīdzinoši efektīvi un ātri palīdzēt situāciju atrisināt.
Tā būtu tāda rīcība kā ugunsdzēsējiem, kuri paši izraisa ugunsgrēkus un tos pēc tam nodzēš. Lai parādītu, cik viņi ir neaizstājami un cik labi. Lai izceltu savu lomu citu drošībā. Tas varētu būt vēl viens iespējamais Marokas varasiestāžu vēstījums šīs krīzes laikā,” spriež Fernandesa-Molina.
Tomēr fonā paliek arī Seuta un Melilja. Maroka abas Spānijas autonomās pilsētas Ziemeļāfrikā uzskata par koloniāliem anklāviem. Līdz šim Marokas galvenā teritoriālā prioritāte bijusi Rietumsahāra, taču, ja šo jautājumu Marokai izdotos atrisināt sev par labu, nākotnē aktīvāk varētu tikt izvirzītas arī pretenzijas uz abām pilsētām.
Eiropa ir atkarīga no citu valstu palīdzības
Tomēr daudz plašāka problēma ir Eiropas atkarība. Daļu ārējās robežas kontroles Eiropas Savienība faktiski uzticējusi kaimiņvalstīm, tostarp Marokai un Turcijai. Savukārt Latvija, Lietuva un Polija pie Baltkrievijas robežas jau pieredzējušas, kā migrāciju iespējams izmantot politiskam spiedienam.
“Eiropa ir nodevusi robežkontroli trešajām valstīm pie tās robežām, kuras ne vienmēr ievēro migrantu tiesības tāpat kā mēs Eiropas iekšienē. Tādēļ Eiropa ir kļuvusi atkarīga no šīs ārējās robežkontroles, kas ir ļoti veiksmīga. Mēs nevaram teikt, ka mums tā nav vajadzīga. Tā patiešām ir ļoti svarīga Eiropas Savienības ārējās robežas kontroles daļa.
Taču vienlaikus valstis, kas šajā sistēmā sadarbojas, iegūst lielāku varu un lielāku ietekmes sviru pret Eiropas partneriem, jo mēs esam kļuvuši no tām tik atkarīgi,” secina Alvaresa-Miranda.
Kad Maroka robežkontroli atkal pastiprināja, cilvēku plūsma strauji apsīka, pierādot to, ka lielā mērā Eiropas robežkontrole ir atkarīga no to valstu politiskās gribas, kurām tā uzticēta.
KONTEKSTS:
Spānijas Ziemeļāfrikas anklāvs Seuta piedzīvoja masveida migrācijas vilni no Marokas. Saskaņā ar Spānijas aplēsēm Seutā no 30. līdz 31. jūlijam iekļuva aptuveni 60 000 migrantu. Marokas ministrija ziņojusi, ka vēl 1135 cilvēki centušies sasniegt Melilju – otro Spānijas Ziemeļāfrikas anklāvu.
Drīz Spānija ziņoja, ka gandrīz visi migranti ir atgriezušies atpakaļ Marokā.
Seutai ar Maroku ir astoņus kilometrus gara robeža. Vietās, kur sauszemes žogs beidzas un iestiepjas ūdenī, attālums, kas jānopeld, lai nonāktu Spānijas teritorijā, ir no dažiem simtiem metru līdz pāris kilometriem. Vairums migrantu, kuri nelikumīgi šķērsoja robežu, peldēja pa jūru.
Dažiem centieni nokļūt Seutā izrādījušies liktenīgi – vairāki desmiti cilvēku gājuši bojā.
Spānija migrantu pieplūdumā apsūdzēja cilvēku kontrabandas tīklus, kuri nepareizi interpretēja Spānijas Augstākās tiesas lēmumu. Saskaņā ar to migrantus, kuri jūrā tiek aizturēti, mēģinot sasniegt Seutu vai Melilju, nedrīkst bez individuālas lietas izskatīšanas nekavējoties nosūtīt atpakaļ uz Maroku.
Paši migranti apgalvo, ka centušies nokļūt Seutā labākas dzīves meklējumos. Vairāki marokāņi stāstījuši, ka doties uz Seutu viņus pamudinājuši ieraksti sociālajos tīklos un draugu teiktais par to, ka stingri apsargāto robežu iespējams šķērsot.
Reaģējot uz situāciju Seutā, vairākas valstis, tostarp Itālija, Somija un Dānija, aicināja Eiropas Savienību (ES) apturēt Spānijas dalību Šengenas zonā. Francija un Itālija ziņoja, ka pastiprinās robežkontroli ar Spāniju.
