ĪSUMĀ:
Antons pēc avārijas nevar strādāt, kā agrāk
Liepājas Neredzīgo biedrība gandrīz 12 hektāru lielā teritorijā Ziemupē izveidojusi sociālās rehabilitācijas centru “Dvēseles veldzes dārzs”. Tur ik dienu darbojas aptuveni 30 cilvēku ar invaliditāti. Viņi kopj teritoriju, strādā dārzā un veic dažādus saimniecības darbus. Daļa nodarbināta valsts subsidētajās darbavietās.
Tur Latvijas Radio satika arī kādu mēbeļu meistaru, kurš vairākkārt izmantojis valsts subsidēto darbavietu programmu, bet kopš septembra darbojas šeit. Vīrietis vēlas palikt anonīms; sauksim viņu par Antonu.
Pirms 13 gadiem Antons cieta smagā avārijā. Toreiz viņam bija 46 gadi. Tagad viņam ir otrās grupas invaliditāte: “Tagad mugurkauls, abas kājas, pēdas – viss tur ar metāla konstrukcijām. Esmu ļoti bagāts cilvēks ar titānu [smejas]. Un, kad tu pusgadu guli slimnīcā, tad pēc tam visas domas bija, jā, ka viss. Tu biji aktīvs un viss. Čiks un nav.”
Pēc avārijas Antonam nācās dzīvi sākt gandrīz no jauna. Tagad viņš īpaši novērtē iespēju būt starp cilvēkiem ar līdzīgu pieredzi.
“Visi ir tādi pozitīvi. Un ar jokiem, ja: tev nav kājiņas, man nav rociņas, labi, tad samainīsim rociņas uz kājiņām,” smejot teica Antons, piebilstot, ka ikdienā jokiem un dzīvespriekam ir liela nozīme.
Antons ir mēbeļu meistars ar 35 gadu pieredzi, un pirms avārijas viņam bija savs uzņēmums, kurā ražoja mēbeles pēc pasūtījuma. “Es nevaru tādā ātrumā strādāt, kā agrāk, bet es negribu sēdēt mājās.”
Pēc traumas vairs nespēja vadīt savu uzņēmumu, tāpēc lūdza darbu bijušajiem darbiniekiem, kuri tagad vada savus uzņēmumus. Kopš 2015. gada Antons trīs reizes izmantojis subsidēto darbavietu programmu, taču pēc subsīdiju beigām darbu neturpināja. Viņš aizgāja pats, jo kā bijušais uzņēmējs izprata darba devēju situāciju.
“Bija cilvēcīga saruna. Es kā bijušais darba devējs ļoti zinu visu matemātiku. Viņam nav iespējams pacelt cenu virtuvītei. No savas kabatas man maksāt algu? Es arī tā negribēju,” pastāstīja Antons.
Subsidētajām darbavietām, viņaprāt, vajadzētu palīdzēt cilvēkiem ar invaliditāti iegūt pastāvīgu darbu. Taču viņa pieredze mēbeļu ražošanā rāda ko citu.
Liepājas Neredzīgo biedrībā Antons ir kopš septembra. Viņš piedalās Nodarbinātības valsts aģentūras stipendiātu programmā, kurā bezdarbnieki apgūst darba iemaņas un par katru nostrādāto dienu saņem stipendiju. “Tas nozīmē, ka katru dienu es saņemu 15 eiriņus.”
Arī šī programma ilgst vienu gadu. Un Antons atkal neziņā, ko darīs pēc gada.
Subsidētajās darbavietas arī Liepājas Neredzīgo biedrībā
Liepāju Neredzīgo biedrība starp visām nevalstiskajām organizācijām visvairāk izmanto valsts subsidētās darbavietas. Biedrības galvenā mītnē Liepājā cilvēki sanāk kopā, apgūst datorprasmes, piedalās sporta un mūzikas nodarbībās, kā arī dejo un nodarbojas ar rokdarbiem.
Liepājas Neredzīgo biedrības vadītājs Māris Ceirulis uzsvēra, ka biedrībai ir svarīgi palīdzēt cilvēkiem ne tikai saņemt atbalstu, bet arī pašiem strādāt un pelnīt: “Ja ir šī subsidētā nodarbinātība, tad viņš var būt cilvēkos, viņš nav pabalstu saņēmējs, bet viņš ir nodokļu maksātājs.”
Kopumā Liepājas Neredzīgo biedrībā un tās sadarbības organizācijās ir aptuveni 100 algotu darbinieku. Daļa strādā valsts subsidētajās darbavietās.
Tomēr ir kāds āķis. Vienu un to pašu cilvēku pie tā paša darba devēja drīkst nodarbināt tikai vienu reizi. “Ja mums būtu budžets, tad jau brīnišķīgi. Mēs labprāt viņus paturētu, bet nav,” sacīja Ceirulis.
Kopš 2020. gada biedrības subsidētajās darbavietās cilvēki strādāja 42 reizes. No 27 gadījumiem, kuros subsīdijas beidzās, tikai divos darbs turpinājās vēl vismaz trīs mēnešus pēc subsīdijas beigām, rāda Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) dati.
Taču biedrībā uzsvēra, ka statistika neatspoguļo visu. Cilvēki darbu nereti turpina stipendiātu programmā, kurā iesaistīts arī Antons, vai citās biedrībās. “Iespēju robežās mēģinām rotēt, virzīt, bīdīt, lai tie cilvēki neizkrīt no aprites, lai viņš neiekrīt atpakaļ tajā depresijā vai atkarībās,” sacīja Ceirulis.
Viņš vairākkārt rosinājis Labklājības ministrijai ļaut biedrībām atkārtoti nodarbināt cilvēkus subsidētajās darbavietās, ja citu darbu atrast neizdodas. “Kad Labklājības ministrijā es saku: ko jūs esat pieņēmuši, kādu likumu? [Labklājības ministrija:] nu, jā, Māri, nu, bet palieniet apakšā! Es teicu: ļoti brīnišķīgi, jūs radāt likumus, šķēršļus, problēmas un mums sakiet – palieniet apakšā. Un paši mūs kontrolējat un pēc tam gribat sodīt. Kas tas tāds ir?” pauda biedrības vadītājs.
Daudzi veselības dēļ nespēj izturēt darba tempu parastos uzņēmumos.
“Tur ir plāni, pasūtījums, tempi, termiņi. Viņš saka: mēs nespējam jaudāt ar savu veselību, es vienkārši vairs nevaru!” zināja stāstīt Ceirulis.
Latvijas Radio analizētie NVA dati rāda, ka subsidētās darbavietas izmanto arī citas biedrības. Taču kopš 2020. gada tikai gandrīz katrs piektais pēc subsīdijas beigām tajās turpināja strādāt vēl vismaz trīs mēnešus.
Ceirulis norādīja, ka darbs cilvēkiem ar invaliditāti nozīmē daudz vairāk nekā iespēju nopelnīt: “Katrs cilvēks grib būt iesaistīts, piederīgs, noderīgs. Dzīvo nost, bieži vien dzeras nost. Mēs tiešām reāli desmitiem cilvēku esam palīdzējuši tikt ārā no galējas depresijas, atkarībām un visu pārējo.”
2 firmas, kurās neviens nepalika strādāt ilgāk
NVA dati rāda, ka subsidētās darbavietas gadu no gada izmanto arī uzņēmumi. Valsts gadu sedz minimālo algu un darba devēja sociālās iemaksas, bet firmai darbinieks jāpatur vēl trīs mēnešus. 20 aktīvākajos uzņēmumos pēc šī termiņa darbu turpināja mazāk nekā trešdaļa darbinieku. Divās firmās nepalika neviens. Tās ir “B10veikals” un “Prana energy” .
Kopš 2021. gada abos uzņēmumos pabeigtas 30 dalības subsidēto darbavietu programmā, taču nevienā gadījumā darbs nav turpināts vismaz trīs mēnešus pēc subsīdijas beigām.
Kas vēl šiem uzņēmumiem kopīgs? Tiem ir viena juridiskā adrese Daugmales pagastā, kopīgs tālrunis un e-pasts. Īpašnieki atšķiras, taču abi uzņēmumi saistīti ar Pļaviņu ģimeni.
“B10veikals” agrāk bija pazīstams kā “Memory Water”, kas tirgoja tā dēvēto strukturēto ūdeni. Uzņēmums jau iepriekš nonācis mediju uzmanības centrā, kad atklājās – tas bija ticis pie sociālā uzņēmuma statusa un 133 tūkstoš eiro liela granta, personas ar invaliditāti lielākoties nodarbinot vien pāris stundu nedēļā. Tā 2019. gada decembrī vēstīja LTV “Panorāma” .
Savukārt 2020. gadā Patērētāju tiesību aizsardzības centrs uzņēmumam piemēroja 15 tūkstošu eiro sodu par negodīgu komercpraksi. Firmas reklamētais strukturētais ūdens nāca no urbuma, kas apgādāja arī Daugmales dzīvojamās mājas, bet tā īpašību aprakstos izmantoti pseidozinātniski apgalvojumi. Uzņēmums sodu pārsūdzēja, taču 2022. gadā tas stājās spēkā.
Kādreizējo “Memory Water”, tagad “B10veikals”, dibināja Jānis Pļaviņš, taču nu firma pieder viņa sievai Tatjanai Pļaviņai. Ar ģimeni saistīts arī “Prana energy”. 2021. gadā Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs “Re:Baltica” atklāja, ka astoņi cilvēki ar invaliditāti vienlaikus strādāja abos uzņēmumos. Tas izraisīja diskusijas par valsts atbalsta piešķiršanu.
Abi uzņēmumi joprojām saglabājuši sociālā uzņēmuma statusu un izmanto subsidēto darbavietu programmu.
Kāpēc pēc subsīdiju beigām darbinieki tajos nepaliek? Latvijas Radio mēģināja sazvanīt internetveikalu “BIOveikals”, kas tirgo abu uzņēmumu produkciju. Otrajā reizē atbildēja veikala darbinieks Aivars Valainis, kurš no maija strādā valsts subsidētajā darbavietā: “Man pirmā reize vispār caur bezdarbniekiem. Alga man skaitās tā kā “Prana Energy”.”
Aivaram ir pirmās grupas invaliditāte, viņš pārvietojas ratiņkrēslā un strādā attālināti no pielāgotas darbavietas. Par atalgojumu nesūdzas.
Cik daudz viņš zināja par subsidētās nodarbinātības programmu, kad piekrita šim darbam? “Man aptuveni pateica, cik ilgi strādā programma. Man jau bija nedaudz izmisums, es vienkārši piekritu, nedomājot un neinteresējoties par to,” sacīja Aivars.
Viņš nezināja arī to, ka pēc subsīdiju beigām “Prana Energy” neviens darbinieks ilgāk par dažiem mēnešiem tā arī nav palicis strādāt: “Šeit es pat nezinu, ko komentēt. Jāsāk man būs domāt arī pašam par savu nākotni, visticamāk.”
Tomēr Aivars ir optimistisks, ka darbu viņš atradīs. Iepriekš viņš strādāja klientu apkalpošanā gan telekomunikāciju uzņēmumos, gan zvanu centros: “Vienkārši neslinkoju. Gāju, meklēju un darīju.”
Nākotnē viņš sapņo par savu uzņēmumu: “Es krāju savu pieredzi, lai kādreiz kaut ko pats sev atvērtu.”
Tomēr kāds ir uzņēmuma skaidrojums, kāpēc nevienā no 30 pabeigtajām dalībām darbinieki neturpināja strādāt vismaz trīs mēnešus pēc subsīdijas beigām? Nosūtot firmām jautājumus, nākamajā dienā atbildēja Jānis Pļaviņš, kurš senāk dibināja “Memory Water”. Viņš e-pasta sarakstē apgalvoja, ka Latvijas Radio analizētie NVA dati nav korekti, taču nepaskaidroja, kāpēc.
Intervijai Pļaviņ piekrita ar vairākiem nosacījumiem: “Saruna notiek LR1 publiskā tiešraidē, pilnā apjomā un bez montāžas. Saruna ilgst vismaz vienu stundu. Mūsu puse filmē visu sarunu.” Latvijas Radio raidījuma “Atvērtie faili” formāts neparedz tiešraides intervijas. Arī atkārtots aicinājums uz sarunu nesekmīgs.
Kopš 2021.gada Nodarbinātības valsts aģentūra abus uzņēmumus pārbaudījusi vairākkārt. Dažkārt darbinieki nebija darbavietā, taču uzņēmums varēja to pamatot.
Lai pārbaudītu, vai cilvēki patiešām strādā subsidētās darbavietās, NVA pēdējos trīs gados ir pārbaudījusi pusi no uzņēmumiem, kas tādas nodrošina. Par atkārtotiem pārkāpumiem var lauzt līgumu un pieprasīt naudu atpakaļ. Pēdējos septiņos gados aģentūra pārkāpumu dēļ lauza 84 līgumus un vēlas atgūt 281 tūkstoti eiro. Tas ir mazāk nekā procents no programmā iepriekšējos gados ieguldītajiem 36 miljoniem.
Atrod darbus pārtikas veikalos
Vieni no lielākajiem darba devējiem Latvijā ir pārtikas veikalu tīkli. Latvijas Radio aptaujātajās piecās ķēdēs strādā vairāk nekā 18 tūkstoši cilvēku, tostarp cilvēki ar invaliditāti. Taču precīzu viņu skaitu uzņēmumi lielākoties nezina. “Mego” lēš, ka tādu ir aptuveni desmitā daļa darbinieku, bet “Lidl” zina par vairākiem desmitiem. Darbiniekiem nav pienākuma atklāt savu invaliditāti.
Atšķiras arī valsts atbalsta izmantošana. No aptaujātajiem tīkliem subsidētās darbavietas pašlaik izmanto tikai “Mego”. “Maxima” un “Lidl” iztiek bez subsīdijām, “Rimi” programmu senāk izmantojis vien atsevišķos gadījumos, bet dažiem “top!” tīkla uzņēmumiem darbiniekus programmā piesaistīt neizdevās.
Tirgotāji uzsvēra, ka svarīgi ir pielāgot darba pienākumus un grafiku. “Maxima” cilvēkiem ar pārvietošanās grūtībām var piedāvāt darbu kasē, bet cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem pienākumus bez tiešas saziņas ar pircējiem.
“Lidl” sadarbībā ar “Apeirons” apmācījis vadītājus un izvērtējis pieejamību darba videi. Arī “Rimi” apmāca darbiniekus un pielāgo grafikus, savukārt “Mego” sadarbojas ar nevalstiskajām organizācijām.
Siguldā “Rimi” veikala svaigās gaļas un zivju nodaļā strādā Aigija. Viņa tur strādā jau vairāk nekā četrus gadus: “Nu, “Rimi” mani vienkārši pieņēma! Es uz “Elvi” biju aizgājusi. Laikam e-pastu arī “Maxima” biju uzrakstījusi, bet “Rimi” man pieņēma.”
Foto: Linda Zalāne Aigija Tērauda, “Rimi” darbiniece
Sākumā Aigija baidījās strādāt par pārdevēju: “Man bija bail runāt ar pircējam sākumā. Ļoti kautrējos, domāju, kā man ies. Un man teica: tu esi gudra, tu varēsi! Tā es arī izmēģināju būt par pārdevēju. Pagaidām patīk un ir forši.”
Aigijai bērnībā sāka pasliktināties redze. Kādu laiku viņa gandrīz neko neredzēja, taču pēc vairākām operācijām redzi daļēji atguva. Veselības problēmas apgrūtina arī darbu.
“Man jau ir labi tas, ka es tālumā redzu sliktāk, bet tuvumā es jau varu visus termiņus ieraudzīt, un, ja ļoti grūti ir, es paņemu lupu un izlasu. Varbūt es reizēm tik ātri neizdaru kā citi kolēģi. Man grūtāk termiņus ieraudzīt. Reizēm atpazīt preci, kad atnāk jauna, ir jāizlasa, kas rakstīts. Tas prasa ilgāku laiku,” pastāstīja Aigija.
Vai, viņasprāt, cilvēkiem ar invaliditāti ir grūti atrast darbu? “Vienkārši pēc pieredzes zinu, ka darba devēji negrib pieņemt. Varbūt viņi domā, ka mēs nevaram izdarīt tikpat labi kā cilvēki bez invaliditātes.
Patiesībā mēs arī esam cilvēki, mēs varam. Varam visu. Mums varbūt ir grūtāk, bet varam.”
Meklē cilvēkus, kam grūti atrast darbu
Taču ar vēlmi strādāt vien nepietiek. Vajadzīgs arī darba devējs, kurš gatavs dot iespēju.
Kā to dara “Mego”, kas izmanto valsts subsīdijas? Uzņēmuma personāla nodaļas vadītāja Dagnija Bogdanova pastāstīja, ka “Mego” programmā iesaistījās aptuveni pirms gada, jo trūkst darbinieku: “Darba tirgus noveco, un mūsu vidējais darbinieku vecums tuvojas 60 gadiem. Un ar katru gadu kļūst arvien grūtāk atrast cilvēkus, kas ir gatavi strādāt mazumtirdzniecībā.”
Tāpēc “Mego” meklē arī cilvēkus, kuriem invaliditātes dēļ ir grūtāk atrast darbu. Piemēram, cilvēkiem ar dzirdes vai kustību traucējumiem. Darba pienākumus piemeklē atbilstoši katra spējām. “Viņi var skenēt preces, drukāt cenu zīmes, var griezt ābolus,” ieskicēja Bogdanova.
Uzņēmums noslēdzis 12 subsidēto darbavietu līgumus. Viens darbinieks jau turpina strādāt pēc subsīdijas beigām, vēl četrus firma plāno paturēt.
Bogdanova uzskata, ka ar gadu pietiek, lai cilvēks iejustos darbā un apgūtu pienākumus. Taču viņai ir pārmetumi Nodarbinātības valsts aģentūrai – viņasprāt, tā nepalīdz atrast piemērotus darbiniekus: “Nevienu no šiem cilvēkiem diemžēl viņi mums nav iedevuši vai nav piemeklējuši šo darbu viņiem. [..] Faktiski viņi nespēj savienot darbinieku ar darba devēju. [..]
Mēs šos darbiniekus meklējam caur alternatīvām organizācijām – izglītības iestādēm, paši meklējam, viņi paši kaut kad piesakās. Šī problēma ir NVA pusē.”
Pēc subsīdijas beigām atkal bezdarbnieki
Pēdējo septiņu gadu laikā – no 2020. gada janvāra līdz 2026. gada septembrim – subsidētajām darbavietām cilvēkiem ar invaliditāti atvēlēti apmēram 36,3 miljoni eiro. Lielākā daļa šīs naudas nāk no Eiropas Savienības fondiem. Ik gadu vidēji uzsāktas aptuveni 500 dalības. Daļa cilvēku programmā piedalījušies atkārtoti.
Bet, cik daudziem izdevās saglabāt darbu? NVA datos redzams, ka
no 2359 dalībām vairāk nekā puse neturpināja strādāt pie tā paša darba devēja arī pēc obligātā trīs mēnešu perioda. Darbu saglabāja vien katrs trešais.
Kāpēc tik daudzi pēc subsīdijas beigām darbu nesaglabā? Iemeslus zināja skaidrot Latvijas Bankas ekonomiste Ieva Opmane: “Tas izmaksu lēciens ir ļoti būtisks. Un droši vien ne visas iestādes var atļauties un vēlas atļauties maksāt vairāk pat, ja darbinieks ir bijis labs.”
Bet, kas ar šiem cilvēkiem notiek pēc pusgada, gada vai vēl ilgāk? NVA šādu statistiku neapkopo. Aģentūra cilvēku nodarbinātībai seko līdzi tikai līdz sešiem mēnešiem pēc dalības programmā.
Arī Labklājības ministrija, kuras pārraudzībā strādā NVA, programmas ilgtermiņa atdevi nevērtē katru gadu. Šādi pētījumi esot sarežģīti, prasot daudz datu un arī naudas, tāpēc tos veicot tikai ik pēc vairākiem gadiem.
Interesanti, ka jau pirms septiņiem gadiem OECD pētījums atklāja, ka subsidētās darbavietas palīdz cilvēkiem ar invaliditāti sākt strādāt, bet pēc subsīdijas beigām tās būtiski neuzlabo iespējas atrast un saglabāt darbu bez valsts atbalsta. Tagad OECD gatavo jaunu pētījumu. Tajā vērtēs, vai cilvēki strādā arī gadu vai divus pēc atbalsta saņemšanas un kā mainījušies viņu ienākumi.
Tomēr NVA regulāri apkopo datus par to, cik cilvēku pēc dalības programmā atkal nonāk bezdarbniekos. Un te aina nav iepriecinoša.
Piecu gadu laikā 80% jeb četri no pieciem vēlāk atkārtoti reģistrējās kā bezdarbnieki. Vairāk nekā puse no viņiem bezdarbnieka statusu atkārtoti ieguva jau pirmajos trīs mēnešos.
Tas nozīmē, ka, neraugoties uz daudzo miljonu eiro lielajiem ieguldījumiem, simtiem cilvēku ir spiesti atkal un atkal meklēt jaunu darbu.
“Lielākais jautājums ir par tiem cilvēkiem, kas vēlētos strādāt, bet darbu nav atraduši. Un tādi reģistrētajā bezdarbā pašlaik ir kādi pieci, seši tūkstoši,” norādīja Opmane.
Tas ir aptuveni katrs septītais no visiem reģistrētajiem bezdarbniekiem Latvijā. “Iespējams, varētu pieskaitīt vēl kādus klāt, kuri pašlaik aktīvi darbu nemeklē, jo varbūt tās cerības atrast darbu vienkārši ir zudušas,” piebilda ekonomiste.
Gandrīz divas trešdaļas no viņiem ir vecāki par 50 gadiem. Vairāk nekā katrs ceturtais darbu meklē ilgāk par gadu. Un šo cilvēku iesaistīšana darba tirgū nav tikai sociāls jautājums. Latvijā iedzīvotāju kļūst mazāk, uzņēmumiem trūkst darbinieku.
“Pāris tūkstoši uz Latviju gluži visas darba tirgus problēmas neatrisinās, bet tas ir jautājums par darba tirgus potenciālu,” norādīja Opmane.
Bet cik lielā mērā Latvija šo potenciālu izmanto? Valstī ir nedaudz virs 224 tūkstošiem cilvēku ar invaliditāti. Tie ir 12% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Aptuveni puse jeb 114 tūkstoši no viņiem ir darbspējas vecumā. Un no tiem strādā mazāk nekā puse.
Taču aiz šiem skaitļiem slēpjas ļoti atšķirīga aina. Protams, jo smagāka invaliditāte, jo grūtāk iekļauties darba tirgū. No cilvēkiem ar trešās grupas invaliditāti darbspējas vecumā strādā vairāk nekā puse, ar otro grupu nepilna trešdaļa, bet ar pirmo tikai katrs devītais.
Taču gan Aigijai, gan Antonam ir otrās grupas invaliditāte. Un abi vēlas un spēj strādāt. Jautājums ir, vai viņiem izdodas atrast darbu, kurā palikt ilgstoši.
Gatavo pārmaiņas nosacījumos
Bet kā šos rezultātus, kas rāda, ka daudziem darbs ir tikai tik ilgi, kamēr par to maksā valsts, vērtē pati atbildīgā ministrija?
“Jā, taisnība ir tajā, ka tā prakse atšķiras no teorijas. Teorētiski, protams, subsidēto darba vietu mērķis ir tāds, lai pēc subsīdijas beigām darbinieks paliek darba vietā, noturas ilglaicīgi un neatgriežas bezdarbniekos, un mēs ar viņu vairs netērējam resursus. Savukārt praksē tas ir diezgan bēdīgi,” atzina Labklājības ministrijas Darba tirgus politikas departamenta direktors Imants Lipskis.
Foto: LETA, Paula ČurksteLabklājības ministrijas Darba tirgus politikas departamenta direktors Imants Lipskis
Kādēļ tā ir? Lipskis skaidroja, ka problēmai ir divi iemesli. Viens saistīts ar pašreizējo subsīdiju apmēru: “No vienas puses, dāsnā subsīdija to gadu bišķi samaitājusi tādā ziņā, ka darba devējs nav gatavs uzreiz pārņemt visas darba algas izmaksas, tāpēc bezdarbnieki atgriežas atpakaļ NVA.”
Otrs iemesls, kāpēc subsīdiju sistēma tā arī nenodrošina cilvēkiem ilgstošu darbu, esot atbalsta trūkums pēc programmas beigām. “Tas būtu tāds pārejas periods, ka nav tā, kā ar nazi nost otrā dienā pēc 12 mēnešiem, kad subsīdija beidzās, un mēs neko vairs nezinām.”
Būtu nepieciešams vēl atbalsts pēc tam apmēram trīs līdz sešus mēnešus: “Piemēram, NVA turpināt kompensēt tās pašas darba devējas sociālās iemaksas. Un darba devējiem tomēr nebūtu tā šoka terapija, ka viņiem visas izmaksas jāpaņem uz sevi, bet pie nosacījuma, ka tomēr jau arī pirmajā subsīdiju gadā viņš arī pusi pats no sevis liek klāt.”
Priekšlikumus izmaiņām plānots iesniegt nākamā gada pirmajā pusē. “Tas zināmā mērā [ir] karsts kartupelis, jo te ir politiska izšķiršanās. Kurš gan ministrs vai politiķis gribētu apgriezt, teiksim, cilvēkus ar invaliditāti vai darba devējus un teikt: mēs maksājam 100%, tagad tikai pusīti,” pauda Lipskis.
Tomēr viņš uzskata, ka bez šādām pārmaiņām būs grūti panākt, lai cilvēki pēc subsīdiju beigām saglabātu darbu.
Pašreizējā kārtībā subsidētajām darbavietām ir arī ēnas puse. Pētot NVA datus, nevaru nepamanīt uzņēmumus, kas gadu no gada pieņem jaunus subsidētos darbiniekus, bet pēc atbalsta beigām viņus nepatur. Tādi ir jau pieminētie “B10veikals” un “Prana energy”, kur šāda prakse atkārtojas gadiem.
Ministrijas pārstāvis gan uzsvēra, ka šādi rīkojas tikai neliela daļa darba devēju: “Mēs, protams, negribētu teikt, ka visi darba devēji tādi kaut kādi nepareizie, ka tādi slikti dara.”
“Diemžēl [ir uzņēmumi], kas juridiski visu it kā korekti, pareizi jau izdara. Bet pēc būtības šiem darbadevējiem būtu [nosacījums] – kad viņi pamēģina vienu, divas, trīs reizes cilvēkus uz subsīdijām, nu, vienkārši tad jāpieņem darbā un jāuzņemas pašam atbildība, nevis jācer uz nākamo subsīdiju. Tādu biznesa modeli mēs noteikti nākotnē negribētu atbalstīt. Bet šobrīd tāds dažos gadījumos pastāv,” atzina Lipskis.
Taču, kamēr izmaiņas vēl tikai plāno, jau gadiem pastāvošā sistēma turpina darboties pa vecam. Valsts iegulda miljonus, bet galveno mērķi – palīdzēt cilvēkiem ar invaliditāti iegūt pastāvīgu darbu – tā arī neizdodas sasniegt. Arī nodarbinātības līmenis aug ļoti lēni, vien par aptuveni pusprocentpunktu gadā. Tikmēr tūkstošiem cilvēku ar invaliditāti atkal un atkal nonāk bezdarbnieku rindās.
Meklē darbu bez subsīdijām
Viena no cilvēkiem, kas šobrīd meklē darbu, ir arī grāmatvede Irīna Gorbaņa-Janeviča. Pirms 34 gadiem viņa cieta autoavārijā un kopš tā laika pārvietojas ratiņkrēslā. Irīna strādājusi vairākos uzņēmumos, galvenokārt biroja un grāmatvedības darbos. Taču kopš vasaras viņa ir bez darba.
Irīna Gorbaņa-Janeviča, grāmatvede
Kopumā Irīna ir optimistiska un tic, ka darba devēji ir ieinteresēti nodarbināt cilvēkus ar invaliditāti: “Paši darba devēji ir ļoti atvērti. Ja viņi gribētu pieņemt, viņi pieņemtu.”
Arī atrast darbu, viņasprāt, šobrīd ir vieglāk nekā agrāk. Daudz ko mainīja pandēmija, kad uzņēmumi sāka piedāvāt attālinātu darbu. Irīnai tas ir īpaši svarīgi, jo ziemā ar ratiņkrēslu ir grūti nokļūt darbā.
Irīna vēlas atrast darbu uz ilgāku laiku, tāpēc priekšroku dod vakancēm bez valsts subsīdijām: “Kad es meklēju darbu caur vakancēm NVA,
es cenšos sūtīt CV, kur piedāvā nesubsidētās darba vietas, jo ir bailes, ka, ja tu iesi uz subsidētās darba vietu, tad tas būs tikai uz gadu.”
Irīna nevēlas ik pēc gada atkal meklēt darbu: “Tagad man ir mērķis atrast pastāvīgu darbu, lai vismaz kaut kādus piecus gadus varētu strādāt vienā uzņēmumā. Varētu izaugt kā speciālists. Es gribētu vispār būt galvenā grāmatvede.”
Jaunas iespējas Irīna saskata arī mākslīgā intelekta attīstībā. “Mākslīgais intelekts dod mums jaunas iespējas, ja mēs apgūstam praktiskus kursus, tad mēs varam būt konkurētspējīgi darba tirgū,” sacīja grāmatvede.
Irīna nākotnē gribētu izveidot arī savu nelielu uzņēmumu, bet pagaidām turpina meklēt darbu: “Es zinu, ka drīz es sākšu strādāt. Es vienkārši to zinu.”
