Infekciozā katarālā drudža vīrusa 3. serotips laboratoriski apstiprināts diviem liellopiem infekciozā katarālā drudža valsts uzraudzības programmas ietvaros.
Kā norādīja PVD, līdz šim infekciozais katarālais drudzis Latvijā nebija konstatēts. 2024. gada rudenī slimību atklāja Polijā, bet 2025. gadā pirmo reizi arī kaimiņvalstī Lietuvā.
Infekciozo katarālo drudzi ierosina vīruss. Ar to slimo atgremotājdzīvnieki – liellopi, aitas un kazas, kā arī, piemēram, alpakas, lamas un savvaļā sastopamie atgremotājdzīvnieki.
Slimību izplata tikai asinssūcēji insekti – miģeles to aktīvajā periodā, kas Latvijā ir laika posmā no aprīļa līdz novembrim. Slimība nav lipīga – viens slims dzīvnieks nevar infekciju nodot otram dzīvniekam.
Lai pasargātu dzīvniekus no saslimšanas ar šo slimību, ieteicams atgremotājdzīvniekus apstrādāt ar insekticīdiem vai repelentiem, vai tos profilaktiski vakcinēt pret Latvijā konstatēto infekciozā katarālā drudža vīrusa 3. serotipu.
Ja ir aizdomas, ka dzīvnieks ir inficējies ar infekciozā katarālā drudža vīrusu, vai ir konstatētas slimības pazīmes, tad nekavējoties ir jāsazinās ar novietni apkalpojošo veterinārārstu.
Infekciozā katarālā drudža konstatēšanas gadījumā saimniecībai netiek noteikti ierobežojumi ne dzīvnieku, ne dzīvnieku produkcijas pārvietošanai Latvijas teritorijā.
Savukārt atgremotājdzīvnieku novietnēm, kas atrodas teritorijā 150 km rādiusā ap novietni, kurā konstatēts infekciozais katarālais drudzis, un kas plāno pārdot atgremotājdzīvniekus audzēšanai ārpus Latvijas, būs jāizpilda Eiropas Savienības dalībvalstīs vienoti noteiktās tirdzniecības prasības – izvešanai paredzētie dzīvnieki laboratoriski jāizmeklē uz infekciozo katarālo drudzi vai jāvakcinē pret infekciozā katarālā drudža vīrusa 3. serotipu. Savukārt, ja dzīvniekus eksportēs uz kādu valsti ārpus Eiropas Savienības, tad jāizpilda veterinārās prasības, kas noteiktas attiecīgās valsts veterinārajā sertifikātā, skaidroja PVD.
Infekciozais katarālais drudzis neapdraud cilvēku veselību vai pārtikas nekaitīgumu.
Slimības pazīmes
Slimība vissmagāk skar aitas, kam raksturīgākās redzamās slimības klīniskās pazīmes ir:
Nereti slimošana beidzas ar dzīvnieka nāvi nosmokot. Izdzīvojušiem dzīvniekiem slimība var pāriet hroniskā formā – tie kļūst apātiski, neēd, pārvietojas klibojot,
jo ir vērojams iekaisuma process naga kronītī. Aitām var novērot arī ādas iekaisumu un vilnas bojājumus. Pie ilgstošas slimošanas, kas ir 3–5 nedēļas pēc inficēšanās, novājinātā organismā aktivizējas sekundārā mikroflora un dzīvnieks var iet bojā no slimības komplikācijām.
Slimības konstatēšanas gadījumā klīniski slimos dzīvniekus simptomātiski ārstē praktizējošais veterinārārsts sadarbībā ar dzīvnieku īpašnieku, bet PVD pastiprināti uzrauga slimības skarto ganāmpulku.
Slimības skartās valstis, zaudējot savu oficiāli brīvas no zilās mēles slimības statusu, var pieņemt lēmumu par vakcināciju pret vienu vai vairākiem konkrētajā ģeogrāfiskajā reģionā izplatītajiem infekciozā katarālā drudža serotipiem.
Dzīvnieku profilaktiskās vakcinācijas sākšanu nepieciešamības gadījumā noteiks PVD.
