Apkopotie dati liecina, ka 77 % zvanītāju pēc palīdzības vērsušies vēl pirms vardarbības, atklāti atzīstot, ka viņiem radušās domas par vardarbīgu rīcību. Savukārt 23 % atzinuši, ka vardarbību kādā veidā jau ir veikuši. Tas ļauj izdarīt secinājumus, ka tālrunis sasniedz cilvēkus, kuri vēlas savlaicīgi apturēt savu agresīvo uzvedību, taču līdz šim nav atraduši sev piemērotu atbalstu.
Pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem, Latvijā visbiežāk vardarbību pret sievieti ir veicis vīrietis (88,8 % gadījumu), bet 18,1 % gadījumu – sieviete. Vīrieši savukārt norādījuši, ka vardarbību pret viņiem īstenojis tā paša dzimuma pārstāvis – 94,6 % gadījumu, bet 11,3 % tā ir bijusi sieviete.
CSP dati arī liecina, ka no vardarbības partnerattiecībās Latvijā biežāk cieš tieši sievietes: vienu vai vairākas vardarbības formas pieredzējusi katra trešā sieviete, bet vīriešu vidū šis rādītājs ir 17,3 %. Visizplatītākā vardarbības forma intīmo partneru vidū ir psiholoģiskā vardarbība, ko pieredzējušas 28,8 % sieviešu un 17,1 % vīriešu.
Līdzīga tendence vērojama arī vardarbības prevences tālruņa darbā: no mērķauditorijai sniegtajām konsultācijām teju 90 % (309) saņēmuši vīrieši, bet 10 % (36) – sievietes. Gandrīz puse zvanītāju (160) stāstījuši par dusmām vai domām par vardarbīgu rīcību pret sievietēm: 70 gadījumos tās bijušas vērstas pret radinieci vai citu sievieti, ar kuru zvanītājs dzīvo kopā, 46 gadījumos – pret sievu vai dzīvesbiedri, bet 44 gadījumos – pret nepazīstamu sievieti.
“Skalbes” valdes locekle un vardarbības prevences tālruņa vadītāja Santa Laimiņa-Rubene sacīja: “Vardarbības prevences tālruni visbiežāk izmanto vīrieši, un tas liecina, ka anonīma saruna var būt pirmais solis, lai vīrietis meklētu atbalstu, mainītu savu uzvedību un nepieļautu vardarbību. 78 zvanītāji atzinuši, ka kādu no vardarbības formām jau ir īstenojuši, savukārt 267 zvanītāji atklāj, ka varētu to izdarīt. Tas nozīmē, ka tālrunis sasniedz gan tos, kuri robežu jau pārkāpuši, gan tos, kuri par to vēl tikai domā. Mēs sniedzam atbalstu cilvēkiem ar emociju vadības grūtībām. Šāds atbalsts palīdz novērst vardarbību, pirms tā notikusi, un mazina riskus visai sabiedrībai.”
Tālruņa statistika rāda arī to, ka 182 gadījumos zvanītāji ilgstoši atrodas hroniskā krīzes situācijā, 55 gadījumos vērsušies pēc palīdzības akūtas krīzes brīdī, bet 108 gadījumos – vēl pirms situācija saasinājusies.
276 konsultācijas bijušas par to, kā nepieļaut emocionālu vardarbību. Vēl 81 gadījumā zvanītāji runājuši par fizisku vardarbību, ko bija īstenojuši vai apsvēruši. Tas varētu liecināt, ka šīs vardarbības formas viņiem ir vieglāk atpazīt savā uzvedībā. Retāk sarunās pieminēta vajāšana (21 gadījumā), seksuāla vardarbība (14), kontrolējoša uzvedība (13), ekonomiska vardarbība (6) un bērnu atstāšana novārtā (5).
Kas mudina cilvēkus zvanīt?
Visbiežāk zvanītāji izjūt kaunu un vainas sajūtu par savu rīcību, tāpēc iespēja runāt anonīmi ir būtiska. Cilvēks, kurš pamana sevī emociju vadības grūtības vai apzinās, ka ir izturējies vardarbīgi, var baidīties no nosodījuma un nezināt, pie kā vērsties. Šīs bailes var aizkavēt palīdzības meklēšanu. Anonimitāte ļauj atklāti runāt par savu rīcību, savukārt speciālista atbalsts palīdz pieņemt lēmumu mainīt savu uzvedību.
Lielākā daļa zvanītāju sarunā nenorāda, kā uzzinājuši par vardarbības prevences tālruni, bet tie, kuri to atklāj, min speciālista ieteikumu.
Sarunās iezīmējas arī informācijas trūkums par citām atbalsta iespējām: 137 zvanītāji nebija dzirdējuši par valsts finansēto sociālās rehabilitācijas pakalpojumu vardarbīgas uzvedības mazināšanai pilngadīgām personām, savukārt 189 par to zināja, taču nebija izmantojuši.
Pakalpojums vardarbību veikušām personām palīdz izprast savas rīcības sekas, mainīt uzvedību un mazināt atkārtotas vardarbības risku. Tas ietver līdz 16 individuālām psihologa konsultācijām vai līdz 16 grupu nodarbībām. Lai saņemtu pakalpojumu, jāvēršas sociālajā dienestā.
“Fakts, ka gandrīz 80 % zvanītāju pēc palīdzības vēršas vēl pirms vardarbības īstenošanas, apliecina, cik nozīmīga ir savlaicīga intervence. Taču ar pirmo zvanu vien nepietiek. Lai panāktu ilgstošas pārmaiņas, cilvēkiem ir pieejams valsts finansēts sociālās rehabilitācijas pakalpojums, kas palīdz attīstīt prasmes konfliktu risināšanai, emociju regulēšanai un vardarbīgas rīcības pārtraukšanai. Mūsu mērķis ir ne tikai reaģēt uz vardarbību, bet novērst tās atkārtošanos,” sacīja Labklājības ministrijas Sociālās politikas plānošanas un attīstības departamenta direktora vietniece Agnese Gaile.
Ne tikai tālruņa līnija, bet arī tests
“Skalbes” tīmekļa vietnē pieejams attiecību tests, kas palīdz izvērtēt savu rīcību un pamanīt vardarbības pazīmes attiecībās. Tas ir noderīgs rīks arī cilvēkiem, kuri vēl nav gatavi zvanīt uz vardarbības prevences tālruni. Tests ļauj identificēt, vai cilvēka uzvedība var liecināt par vardarbīgas rīcības risku, skaidroja biedrības pārstāvji.
“Dusmas un aizkaitinājums ir normāla ikdienas dzīves sastāvdaļa, un pašas par sevi tās nav vardarbība. Vardarbība ir rīcība – tā sākas brīdī, kad, lai panāktu sev vēlamo iznākumu, mēs vēršamies pret otru cilvēku. Reizēm izjūtam spēcīgu agresiju, kas mūs pašus biedē, taču spējam to kontrolēt, un tā nepārvēršas rīcībā. Robeža starp emocijām un rīcību ne vienmēr ir acīmredzama, tāpēc spēja šo robežu pamanīt ir jātrenē. Mūsu piedāvātais tests ļauj anonīmi sevi pārbaudīt un saņemt atgriezenisko saiti par savu rīcību konkrētās situācijās. Tādējādi varam paši saprast, vai mūsu uzvedībā ir vardarbības pazīmes,” sacīja biedrības “Skalbes” pārstāve Santa Laimiņa-Rubene.
Vairāk nekā 70 % no testa lietotājiem saņēmuši rezultātu, kas norāda, ka viņiem vajadzētu rūpīgāk pievērst uzmanību savai rīcībai un noteiktās situācijās apsvērt iespēju vērsties pēc palīdzības pie speciālista, lai mazinātu risku apkārtējiem.
Plašāk par to, kas var būt vardarbīgas uzvedības pamatā un kā to mainīt, var uzzināt krīžu un konsultāciju centra “Skalbes” podkāsta “NE miers mājās” jaunākajā sērijā, kurā psiholoģe Inga Krišjanova, vardarbības prevences tālruņa vadītāja Santa Laimiņa-Rubene un tiesu psiholoģijas eksperts Raitis Eglītis runā par to, kāpēc cilvēks var izturēties vardarbīgi pret tuvinieku, kā atpazīt šādu rīcību sevī un ko darīt, lai nepieļautu tās nostiprināšanos ikdienas attiecībās.
