ĪSUMĀ:
“Es skaitu lūgšanu no rīta, vakarā rožukroni. Katru dienu skaitu un lūdzu Dieviņu, lai dod veselību, lai viss ir labi un es neslimoju,” stāstīja pensionāre Antonija Liepiņa.
Antonija Liepiņa un Zinaīda Ruško atnākušas pēc silta ēdiena, ko apmaksā pašvaldība. Kartupeļi, kotlete, salāti – tas ir liels atspaids trūcīgajā ikdienā. Pat vasarā ik dienas te atnāk ap simt cilvēku.
“Grūti, ir ļoti grūti, [skaitu] katru kapeiku. Tāpēc es staigāju… Kā saka, es pēc kara izdzīvojusi, mamma te visiem, man tagad te jāiet, jāubagojas,” sacīja Zinaīda Ruško.
Kundzei jau pāri astoņdesmit. Darba stāžs 32 gadi, un ar 476 eiro pensiju izdzīvot nevar – apmaksājot zāles un mājokļa īri, pāri nekas īsti nepaliek. Pensijas vecuma cilvēki, visvairāk – sievietes un vieni dzīvojošie, ir ar augstāko nabadzības risku, tādu ir aptuveni puse.
Nākamā lielākā nabadzībai pakļautā grupa ir ģimenes, kurās viens vecāks audzina bērnus. Kā Marta, kura viena audzina trīs bērnus.
“Pirmais, ko es daru, nomaksāju visus rēķinus, lai man nekas nekarājas gaisā nesamaksāts. Tā bija tāda mana prioritāte. Nedod Dievs iebraukt kādā, teiksim, parādā. Un tas arī mani glāba, ka es izvairījos no jebkādiem parādiem. Mēs ēdām ļoti, ļoti… Vairāk nekā pieticīgi. Brīžiem bija tā, ka bērni paēda un es padomāju, ko paēst,” stāstīja sieviete.
Šobrīd situācija nedaudz uzlabojusies, uz viņiem četriem ienākumi svārstās no 800 līdz 1300 eiro. Iepriekš bijuši brīži, kad izdzīvot palīdzējuši pabalsti un pārtikas pakas, lai gan tikt līdz šim atbalstam arī nav vienkāršs ceļš.
“Tad, kad šī palīdzība tiek piešķirta, tad viņa ir ārkārtīgi nozīmīga.
Man bija gan dzīvokļa pabalsts piešķirts, gan arī komunālajiem maksājumiem atbalsts. Kādā brīdī mums tika arī vēl papildu naudiņa sniegta, kad es biju bez darba absolūti. Un pārtikas pakas, par ko es nekautrējos. Es pieļauju, ka daudziem cilvēkiem tas ir tāds liels tabu. Es nekautrējos teikt, ka man ar bērniem šī palīdzība bija, bez tās mēs nebūtu varējuši iztikt,” stāstīja Marta.
Eiropas Savienības valstu griezumā Latvijas dati, pēc kuriem rēķina gan nabadzības riskus, gan nevienlīdzību sabiedrībā, mūs ierindo sliktākajā galā. Latvijā nabadzības riskam kopumā pakļauti 404 tūkstoši iedzīvotāju (22 %). Un, lai gan šis skaits pēdējos gados ir nedaudz sarucis, tomēr esam vēl ļoti tālu no 2030. gadā noliktā mērķa – 16 procentiem. Tas būtu jāsasniedz nākamās Saeimas darbības laikā.
“Latvija 2030” attīstības virziena “Iespēju vienlīdzība un vidusslāņa veidošanās” mērķis ir samazināt nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvaru, lai 2030. gadā tas nepārsniedz 16 %. Šāds rādītājs šobrīd ir Rīgas apkaimē, bet Latgales reģionā tas ir divreiz lielāks.
Situāciju nevar izmainīt vienā dienā. Viens no svarīgākajiem pēdējo gadu lēmumiem ir minimālo ienākumu reforma, kas tapusi desmit gadus, bet spēkā ir no 2021. gada.
“Tā bija ļoti liela mūsu vēlme šo ieviest dzīvē, lai mums vairāk nevajadzētu katru gadu atgriezties pie jautājuma, par cik mēs palielināsim kādu minimālo atbalsta veidu. Tātad šie ienākumi veidojas no kopējo iedzīvotāju ienākumiem, un tie mainās līdztekus pārējo iedzīvotāju ienākumu izmaiņām. Katru gadu 1. janvārī, palielinoties visu pārējo iedzīvotāju ienākumiem, palielinās arī visi minimālo ienākumu veidi,” skaidroja Labklājības ministrijas Sociālās politikas plānošanas un attīstības departamenta direktora vietniece Evija Kūla.
Tomēr pēdējos gados plaisa starp nabagākajiem un bagātākajiem Latvijas iedzīvotājiem kļuvusi lielāka. Sabiedrība to izjūt arī kā lielu spriedzi, neapmierinātību, dusmas. Un no ekonomiskas problēmas tā kļūst arī par demokrātijas problēmu – kad cilvēks ir spiests cīnīties par izdzīvošanu, viņam vairs nav telpas domāt par plašākiem sabiedriskiem jautājumiem. Kamēr trūcīgākajās mājsaimniecībās ienākumi ir vidēji 317 eiro uz cilvēku mēnesī, bagātākajās tie ir virs diviem tūkstošiem.
“Man liekas, ka galvenokārt tas atspoguļojas nākamajā paaudzē.
Ja tev ir nevienādas iespējas bērniem – tur ir tā problēma. Ienākumu nevienlīdzība pati par sevi nav slikta lieta. Patiešām tur kāds cilvēks ar ļoti augstu izglītību un ļoti augstām iemaņām var pelnīt daudz augstāku algu nekā kāds cits. Bet, ja tas vienlaicīgi ir saistīts ar to, ka tev ir mazākas iespējas… Ja mēs nenodrošinām vienādas piekļuves iespējas gan medicīnai, gan kultūras pasākumiem, gan transportam, tādām lietām, tad mēs arī pastarpināti samazinām … Ja mums ir kāds ļoti gudrs bērns kaut kur, tad varbūt viņš nevarēs realizēt pilnībā savu potenciālu pēc tam nākotnē,” stāstīja Latvijas Bankas ekonomiste Ludmila Fadejeva.
Viens no variantiem, kā to mainīt, ir mērķētāka atbalsta politika, lai atbalstu saņemtu patiešām tie, kuriem ir mazāk iespēju. Turklāt situāciju neuzlabo tas, ka tos, kuriem vajadzīga palīdzība, arī pabalsti, publiski kaunina un pamāca, tostarp politiķi.
“Mums liela daļa cilvēku dzīvo nabadzībā. Ir svarīgi runāt par to, ka tā ir strukturāla vardarbība.
Mēs gribam novelt ļoti bieži vainu un atbildību uz pašu indivīdu. Bet kāpēc no tās nabadzības ir tik ārkārtīgi grūti izkļūt laukā? Tāpēc, ka tā ir strukturāla. Viņa nav tikai un vienīgi par manām individuālajām vēlmēm,” norādīja sociālantropoloģe Anna Žabicka.
Pēc viņas teiktā, bieži atbildība tiek uzlikta uz nabadzīgo cilvēku pleciem, lai gan viņam izrauties īsti nav iespējams – nevar mācīties, jo tad zaudēs darbu, un tad bieži vien kā pēdējais resurss līdz galam tiek tērēts paša veselība, kur prevencijai vispār nav vietas.
“Tas jau nav tikai, cik katrs nopelna, bet realitātē, tas ir par iespēju sadalījumu sabiedrībā. Vieniem ir vairāk iespēju – vairāk iespēju riskēt, vairāk iespēju kļūdīties, jo viņiem ir kaut kāds atbalsts, sistēma. Un tad ir cilvēku grupa, kuriem nav iespēju kļūdīties, kuri nevar arī investēt, tāpēc ka šī naudas vienkārši nav,” skaidroja Žabicka.
Marta ir ļoti apņēmīga un šobrīd mēģina uzsākt savu biznesu. Stāsta par savu darba pieredzi, vienai audzinot bērnus, kuri ik pa laikam slimo. Kādā brīdī alga sākusi sarukt. Marta stāstīja:
“Tad tā realitāte sit ļoti, ļoti skarbi. Kad, no vienas puses, tev jāiet projām, jo tas nav vairs adekvāti, kas notiek. Bet, no otras puses, tu to nevari atļauties izdarīt.”
Labklājības ministrijā kā vienu no darbiem, kas būtu jāpaveic situācijas uzlabošanai, nosauc bāzes pensiju ieviešanu, kas nozīmētu, ka ikmēneša piemaksas pieaugtu par 20 līdz 57 eiro atkarībā no darba stāža un pensijas piešķiršanas gada. Gala lēmums vēl nav pieņemts.
“Tas ir tas, lai mēs tiešām palielinātu senioriem šos pensiju apmērus, lai nebūtu tas nabadzības riska indekss mums tik augsts, bet tas jau prasa kopējo valsts vienošanos par to, ka piešķir resursus šai ļoti lielai iedzīvotāju daļai,” skaidroja Labklājības ministrijas pārstāve Evija Kūla.
Sarežģītāk ir ar solo vecākiem. Labklājības ministrijā šobrīd meklē veidu, kā identificēt šo grupu, lai tai mērķtiecīgāk varētu palīdzēt. Viena no idejām bija atbalsts tiem, kuru bērnu dzimšanas apliecībās nav paternitātes ieraksta, bet tā aizsniegtu vien mazu daļiņu no tiem, kuriem noderētu palīdzība.
Vairums partiju, lai arī nevienlīdzības mazināšanu tiešā veidā savās programmās nepiemin, piedāvā celt neapliekamo minimumu un minimālo algu. Taču augstāks neapliekamais minimums neko nedos, ja ienākumi ir zemi.
