Saglabāt pilnas pamatskolas statusu Rucavai ir izdevies, jo tā pirms vēlēšanām solījuši vietējie politiķi, kam savukārt izdevies nozares ministriju pierunāt skolai piešķirt tā dēvēto pieejamības statusu. Tas kalpo kā vairogs pret skolas slēgšanu. Taču daļa vecāku, vēlēdamies saviem bērniem labāku nākotni, ar savu vai pašas domes transportu skolēnus ik dienu vizina uz blakus pagasta skolu. Krītošais skolēnu skaits un neziņa par nākotni ir noslēgusies ar Rucavas skolas vadības maiņu. Ar jauno direktori Līgu Jaunzemi, kas līdz šim vadījusi bērnudārzu un arī iedzīvotāju padomi, sarunājās Edgars Kupčs.
Edgars Kupčs: Vispirms raksturojiet, kas ir Rucavas pamatskola 1. septembra priekšvakarā?
Līga Jaunzeme: Rucavas pamatskola ir vieta, kurā izglītību varēs iegūt, sākot ar pirmsskolas posmu un beidzot ar 9. klasi, jo ir nokomplektēta gan skola, gan pirmsskola. No 1. septembra mēs esam apvienoti ar Rucavas pirmsskolas izglītības iestādi “Zvaniņš”, kas jau ir apvienota ar pirmsskolas izglītības iestādi “Purenītes” blakus Dunikas pagasta Sikšņos. Tā kā mēs esam gatavi darbam.
Ko tas nozīmē skaitliski?
Tagad ir tā, ka pēdējās dienās ļoti strauji mainās šie skaitļi. Tas tā vienmēr ir izglītībā. Līdz 1. septembrim grūti būtu nosaukt konkrēto skaitli, jo, piemēram, šodien mūsu kolektīvam pievienojās viens bērns. Tad es varētu teikt, kopā mēs būtu 88. Skola plus bērnudārzs. Skolā – 47 –, visas klases ir, nav nevienas iztrūkstošas klases. Mazākā būs pirmā klase – divi bērni –, un tad vidēji 7–8 kā kurā klasē.
Kā jūs kļuvāt par skolas direktori? Kāpēc vispār notika pārmaiņas?
Tas jau ir tāds mērķtiecīgs reorganizācijas process, jo gadu iepriekš jau par to runāja arī Dienvidkurzemes novada pašvaldība, domājot par to, kā efektīvi reorganizēt un ietaupīt administratīvos izdevumus. Un sākotnēji mums bija katrai iestādei audits, kur izvērtēja mūsu darbību, teiksim tā, dokumentus un darbību, pārvaldības efektivitāti. Tad jau sekoja šis lēmums, ko mēs visi uzzinājām 30. aprīlī. Tā bija tā kārtība.
Kāds tas bija?
Par to, ka būs reorganizācija, ka pie skolas tiks pievienota pirmsskolas izglītības iestāde, un līdz ar to esam tagad apvienoti. Jauna iestāde.
Vai tas nozīmē, ka tika saskatīti kaut kādi trūkumi pārvaldībā?
Pati vadība minēja to, ka šis ir tāds tiešs veids, lai ietaupītu līdzekļus uz administrāciju, jo pie šīs reorganizācijas formas ir viens vadītājs ar vienu algu. Arī ir jāsaprot, ka bērnu skaits ļoti radikāli lielāks nekļūst, tas jau ir visā valstī, Eiropā un tā tālāk. To jau mēs zinām. Šī prakse jau arī nav tikai Dienvidkurzemē, ir jau visā Latvijā šādas optimizācijas, reorganizācijas.
Ko tas dos skolēniem?
Ja mēs tiecamies uz principu “skola kopienā”, kas tagad, mūsdienās, ir jaunums tāds, nu tāda jauna forma mazākos ciematos, jo skolai tagad ir papildu funkcija saistībā ar iedzīvotājiem un vietējo kopienu, tad es teiktu, ka mēs varētu vairāk nodrošināt skolēnu pēctecību, jo pirmsskolēns jau ir piesaistīts skolai. Tas būtu viens veids. Arī pedagoģiskais personāls būs vienots.
Droši vien tas dos iespēju vismaz atkal par gadu saglabāt skolu.
Protams! Viens piemērs no tāda pedagoģiskā personāla. Līdz šim bija tā, ka pirmsskola nodrošināja kanisterapijas interešu izglītību, kas ir ļoti svarīgi bērniem. Tad no šī brīža, no 1. septembra, šī kanisterapija arī būs pamatskolā. Tā ir ļoti brīnišķīga interešu izglītības programma, kurā strādā divi terapijas suņi, apmācīti un nokārtojuši eksāmenu, – Fredo un Polo. Arī kanisterapeits ar atbilstošu izglītību, un šī kanisterapija dod bērniem ļoti daudz ieguvumus, jo veicina ne tikai runu un valodu, bet arī sociāli emocionālo, un pie dažādiem tādiem gadījumiem, kad ir, pieņemsim, saziņas traucējumi vai, pieņemsim, komunikācija vai nedrošība, vai sociāli bērns nejūtas pārliecināts par sevi, šo visu var palīdzēt attīstīt un veicināt, un uzlabot bērnu labsajūtu.
Vai tiesa, ka pedagogu sastāvs krietni pamainījās kopš vasaras vai kopš vadības maiņas?
Jā, tā ir, ir pamainījies kolektīvs. Manuprāt, galvenais jau ir, ka vispār ir nodrošināts pilnībā un pie šiem apstākļiem, kad trūkst ļoti daudz pedagogu visā Dienvidkurzemē un arī tuvāk Liepājai, tad es domāju, ka mēs šo izaicinājumu esam lieliski pārvarējuši.
Kā jūs raksturotu savu komandu? Saliedētāka par iepriekšējo vai saliedēta būs?
Man ir interesanti raksturot un salīdzināt, jo es strādāju arī iepriekš šajā kolektīvā, un es varu tikai uzteikt Rucavas pamatskolas kolektīvu, arī iepriekšējo un tāpat arī šodien. Bet vakar mums bija arī pirmā pedagoģiskā sēde, kuras laikā mēs iepazīstinājām visus ar jaunajiem pedagogiem.
Un es teiktu, ka mums ir ļoti tāda atbalstoša, profesionāla un pozitīva komanda. Tas ir ļoti svarīgi, lai varētu virzīt šīs pārmaiņas mācību procesā un saimnieciskajā, organizatoriskajā darbā.
Un no tā izrietošs jautājums: laikā starp 30. aprīli un 30. augustu vai līdz vecāku nesenajai sapulcei droši vien bija ļoti liela neziņa vecākos. Ko jūs esat darījusi, lai kliedētu jebkādas šaubas?
Jā, mums ir interesanti – šis posms ir tiešām pārmaiņu un grūts posms, jo nekas nav lielāks izaicinājums kā neziņa. Gatavojoties šīm pārmaiņām, martā pirmsskolas izglītības iestādē “Zvaniņš” ar katru vecāku tika runāts individuāli. Es kā vadītāja sagatavoju vecākus pārmaiņām, un es teiktu, ka šobrīd, vērtējot situāciju, pirmsskola ir visgatavākā šīm pārmaiņām, jo ir svarīgi sagatavot vecākus un bērnu. Lai dotu drošības sajūtu, ka pārmaiņas nenozīmē kaut ko sliktu. Skolas situācijā bija citādi, jo mēs ilgi nezinājām, kāda būs šī forma, kā mēs strādāsim un kāds būs sastāvs. Kādas būs manas darba attiecības, es nezināju līdz jūlija beigām, līdz izsludinātajam konkursam, līdz ar to tas radīja nemieru. Mans pirmais darba uzdevums bija pagājušajā ceturtdienā, kad bija mana pirmā darbadiena kā vietas izpildītājai, šajā rucavnieku sapulcē pārstāvēt un pastāstīt, kāds ir mans redzējums par Rucavas pamatskolu, un man šķiet, ka tas bija veiksmīgi. Sapulce ilga trīs stundas, man bija jāstājas priekšā un jāprezentē savs redzējums un pārliecība par to, ka var būt viss kārtībā.
Krīze ir beigusies?
Jā. Es jūtos ļoti droši. Krīzi var novērst runājot, un komunikācija vispār ir atslēgas vārds visam, jo arī sarunas mums ir notikušas jau ar personālu, pedagoģiskais personāls ir uzklausīts, mēs esam veikuši tādas individuālas pārrunas ar katru, un ir vieglāk strādāt, jo ir profesionāls atbalsts.
Foto: Privātais arhīvs Līga Jaunzeme, Rucavas pamatskolas direktore
Dome, apstiprinot jūs amatā, ziņoja, ka Rucavas pamatskolu redzat arī kā nozīmīgu vietējās kopienas centru, un jūs arī solāt saglabāt Rucavas kultūras identitāti. Kas būtu tās pārmaiņas vai uzlabojumi, vai dažādība, kas notiks no 1. septembra Rucavas skolā?
Manuprāt, ir nepieciešams nedaudz laika, lai varētu apdomāt tālākos soļus. To, ka būs pārmaiņas un ka mēs uz tām ejam, mēs jau esam gatavi “skolai kopienā”. Tas ir ļoti svarīgi, jo par to runā ne tikai Latvijā, bet arī vairākās citās valstīs, arī Somijas pieredzē veido šo skolu kopienu tādu kā ekosistēmu. Tas nozīmē, ka bērns uz skolu nāk ne tikai mācīties. Šeit var notikt mācību process visiem iesaistītajiem kopienas cilvēkiem, un mācību procesā var arī būt pieaugušie, varbūt citu paaudžu pārstāvji. Mēs sadarbību veidojam kā kultūrvietu.
Par kultūru runājot, Rucavas pamatskola ir slavena ar savu folkloras kopu “Ķocītis”, ko ilgus gadus vadīja bijusī skolas direktore. Kas notiek ar folkloras kopu? Vai tā nav arī sava veida identitāte Rucavas skolai?
Jā, piekrītu, bet Rucavai kā vietai identitāte ir arī citi darbības veidi. Par “Ķocīti” noteikti mēs vēl varētu parunāt, ja mums būtu intervija vēl pēc kāda laika. Šajā brīdī skolā “Ķocīša” nebūs. Bet saistībā ar tradicionālo kultūru ir vairākas ieceres, ko mēs domājam realizēt, lai noturētu statusu. Jo pats pieejamības skolas statuss nenosaka, ka tā var būt tikai mūzika, kas ir piešķirta no Izglītības ministrijas kā pieejamības statuss. Nupat ir sarunas par to, kā varētu papildināt un pilnveidot tradicionālo kultūras vietu un nozīmi mūsu Rucavas pamatskolā. Ir jāaprunājas ar personām, kuras vēlētos iesaistīt.
Jūs teicāt, ka krīze ir pārvarēta, skola mācību gadu sākusi, viss ir kopumā kārtībā. Kā jūs redzat skolu pēc pieciem vai 10 gadiem? Jo līdz šim ir tā, ka katru gadu, it sevišķi uz pavasara pusi, ir neziņa droši vien gan kolektīvā, gan vecākos, kas tad ar skolu būs? Vai tagad ir ielikts tāds miers?
Tik lielu mieru mēs uzreiz nevaram ielikt, jo mums ir tagad šis piedāvājums jāizstrādā tādā līmenī, lai vecāki, kuri ir nogaidošā pozīcijā, redzētu un novērtētu, ka ir drošības sajūta. Tas ir pirmais, kas mums ir jādod, ka ir drošības sajūta, paredzamība, jo jebkuras pārmaiņas nosaka šos kritērijus, lai cilvēki justos pārliecināti un droši. Noteikti, ka skolu es redzu kā atbalstošu, kā jau es minēju arī sapulcē, pieejamu piederības sajūtu visos līmeņos – gan bērna vecāki, skolotāji, jo, ja mēs būsim piederīgi šai vietai un atbalstoša savā starpā, tad tur ar to var panākt ļoti lielas lietas, lai mūsu skolā bērni atgrieztos.
Par bērnu atgriešanos. Vai tās ģimenes, kas savus bērnus ved uz 20 vai nedaudz vairāk kilometru attālo Nīcas skolu, jo acīmredzot tur saskata varbūt labāku kvalitāti vai plašākas izglītošanās iespējas, vai šīs ģimenes kļūs piederīgas Rucavai?
Šajās piecās darba dienās, nu jau sestā, es esmu arī veltījusi laiku šai sadaļai, kas ir ļoti būtiska, manuprāt, un esmu uzrunājusi vecākus. Mēs esam arī aicinājuši pieņemt lēmumu atgriezties pie mums, un tad esmu saņēmusi atbildi, ka ir šī nogaidošā, piesardzīgā attieksme. Es domāju, ka mums tas izdosies, jo šodien arī viens bērns tātad atgriezās, kur vecāki iepriekš bija izlēmuši citādu izglītības ceļu. Par to man ir prieks, jo tomēr jāņem vērā, ka dienu līdz skolas sākumam ir maz, bet cilvēkiem šādiem lēmumiem ir nepieciešams vairāk dienu.
Tad jūsu mērķis ir parādīt ar darbu, kas šeit ir jēdzīgi mācīties, nevis apturēt autobusu satiksmi uz citu skolu?
Jā, tāpēc, ka man meita arī šeit mācās šajā skolā. Esmu strādājusi arī netālu esošajās skolās, esmu tā domājusi profesionāli, es nevaru kritizēt nevienu no skolām, bet, strādājot vairākās vietās, šis process pilnīgi notiek identiski.
Un, manuprāt, ir svarīgi veidot atbalstu, sadarbību un piederību. Šie mazie trīs vārdi nosaka visu, lai vecāki justos droši un vēlētos šeit vest savu bērnu.
Un, kā saka, piemēram, Amerikā dzīvojošie latvieši, ar ko mums ir draudzība, kas ir ģimenes draugi, viņi saka, ka vietējai kopienai būtu svarīgi novērtēt, cik labi ir, ka tepat, Rucavā, ir skola ar individuālu pieeju, ar privātās skolas imidžu. Es redzu, ka tas nākotnē ir jānostiprina, lai patiešām tā varētu arī teikt.
