ĪSUMĀ:
“Vaivaros” protēzes pieslīpē un pielāgo
Latvijā protēzes ukraiņu karavīriem, kuri zaudējuši ekstremitātes, pārsvarā tapa kara pirmajos gados. Tagad Ukraina spēj pati nodrošināt protēzes lielai daļai cietušo. Tāpēc uz rehabilitāciju Latvijā karavīri mēdz ierasties ar jau gatavām protēzēm. Taču bieži vien tieši te viņi mācās tās izmantot – staigāt ar protēzi.
«Domās un darbos kopā ar Ukrainu!»
Lai ukraiņu tauta varētu turpināt drosmīgi aizstāvēt savu valsti, nepieciešama arī praktiska palīdzība, tādēļ LSM sadarbībā ar “Ziedot.lv” no 17. augusta līdz 13. septembrim aicina ziedot visaptverošas rehabilitācijas nodrošināšanai Ukrainas karavīriem.
Ziedot iespējams, zvanot 90204113 (maksa par zvanu – 5 eiro ar PVN) vai tiešsaistē “Ziedot.lv”.
Dažkārt tikai Latvijā pamana, ka protēze jāpieslīpē, labāk jāpielāgo pacientam. Tad to dara Vaivaros, ja protēzes izgatavotājs piekrīt.
Centra “Vaivari” tehniskā ortopēde Dina Grīnberga ikdienas darbā daudz saskaras ar karā cietušajiem karavīriem.
“Ar protēzēm tā ir; nav tā, ka mēs uzliekam, pacients aiziet. Tā pacientam ir jāsajūt, jāpatestē, lai saprastu, vai spiediens strādā, nestrādā, vai kaut kas traucē vai ne, jo tas ir ļoti dinamisks tehniskais palīglīdzeklis, kas piedalās kustībā,” stāstīja Grīnberga.
Rūpes par to, lai protēze būtu pēc iespējas ērtāka, ir viens no Grīnbergas pienākumiem. Jo vairāk no ekstremitātes zaudēts, jo grūtāk pielāgot protēzi. Piemēram, ja kāja zaudēta pilnībā, protēzi liek uz gūžas. Tie ir vissarežģītākie gadījumi, jo pacientam jācenšas kustināt gūžu, lai kustētos protezētā kāja.
Krievijas karā Ukrainā cietušo traumas kļūst arvien sarežģītākas – rehabilitācijā palīdz arī Latvija. Staigāšana ar protēzi prasa lielu enerģiju, skaidroja @vaivari tehniskā ortopēde Dina Grīnberga. Viņa darbā daudz saskaras ar karā cietušajiem karavīriem.https://t.co/Xcoz0imaij pic.twitter.com/dtXRI9pW00 — Latvijas Radio Ziņas (@LRZinas) September 2, 2026
Staigāšana ar protēzi prasa lielu enerģiju
Kopumā staigāšana ar protēzi prasa no cilvēka daudz lielāku enerģiju.
“Tas ir arī [medicīniskajā] literatūrā pierādīts: salīdzinot ar parastu cilvēku, kurš staigā savām divām kājām, tam, kam ir amputācija, piemēram, zem ceļa, tā pati darbība prasa 40 % vairāk enerģijas. Kur ņemt tos 40 %? Tas nav viegli. Bet, ja noņemts arī celis un ir saglabāts tikai augšstilbs, tad jau var vajadzēt 70 % vairāk enerģijas, lai staigātu,” skaidroja Grīnberga.
Tāpēc arī mūsdienās mēdz gadīties tā, ka pacients labprātāk lec uz kruķiem, nekā iegulda spēkus un iemācās lietot protēzi. Taču var iemācīties staigāt ar protēzi, tērējot pēc iespējas mazāk enerģijas. Grīnberga novēro pacienta gaitu, lai izprastu, kā protēze strādā un vai iespējams samazināt pacienta enerģijas patēriņu.
“Bieži vien tad, kad pacientam ir ķermeņa uztveres grūtības – viņš nesaprot, kā kustināt ķermeni, tad man ir iespēja, ka es uz sevis varu parādīt, kā tas jādara,” teica Grīnberga.
Parādīt un jo sevišķi izprast pacienta problēmas Grīnberga var tāpēc, ka arī pati lieto kājas protēzi.
Protēze nav brīnumlīdzeklis
Gadās arī, ka pacients gaida protēzi kā brīnumlīdzekli, kas ļaus dzīvot tieši tāpat kā pirms kājas zaudējuma, bet viļas, kad saprot, ka tā gluži nebūs.
“Būtu jārunā jau laicīgi ārstniecības etapā, ka tas prasīs enerģiju. Pacients ir jāsagatavo tam, ka tas nebūs brīnums – uzliks un aizies,” stāstīja Grīnberga.
Ukrainas karavīru gadījumā būtiski arī tas, ka viņu traumas ir ļoti sarežģītas un smagas, kas rada arī mentālās problēmas.
“Ir mainījies ievainojumu raksturs. Ja mēs sākumā Kijivā redzējām šautos ievainojumus, šķembu ievainojumus, pēc tam vasarā mēs redzējām sprādzienu ievainojums. Tas atšķiras no šauta ievainojumu ar to, ka tie ir ekstremitāšu norāvumi. Šobrīd ir jauns traumējošais faktors – tie ir RPV droni,” skaidroja Libermanis.
Tie pārvieto nelielus spridzekļus, kuru jauda ir pietiekama, lai radītu dažādas traumas: norautas rokas vai kājas, sacaurumotu vēderu, seju, krūškurvi, radot vismaz apakštasītes lieluma brūces. Šādas traumas nozīmē arī smadzeņu satricinājumu, kas var radīt psihes problēmas vismaz uz laiku.
Līdzīgi ir Grīnbergas novērojumi: “Bieži vien viņiem nav viena trauma, tur nāk blakustraumas otrai ekstremitātei. Sākot strādāt ar ukraiņiem, bija dažādi psiholoģiskie jautājumi, kas nāca klāt, piemēram, kādas medikamentozās atkarības. Mums bija pacients, kurš pārforsēja protēzes lietošanu un viņam pat sāka asiņot amputācijas stumbrs. Viņš nejūt, ka viņam sāp.”
Jāapbruņojas ar pacietību
Sāpes nejūt, jo pierasts lietot pārāk daudz pretsāpju līdzekļu. Ir pacienti, kuri iekrituši depresijā un nav aktīvi nodarbību apmeklētāji. Libermanis arī secinājis, ka dažkārt ar šādiem pacientiem jāstrādā kā ar bērniem, arī speciālistiem jāapbruņojas ar lielu pacietību.
Ārsts uzskata, ka arī tiem, kas čakli apmeklē nodarbības, savas veselības labā būtu vairāk jāpūlas. Piemēram, jāvingrina traumēta roka pašiem visas dienas garumā, nevis jādarbojas tikai speciālista vadībā.
Rehabilitācijā var palīdzēt karavīru ģimenes locekļi, kuri mēdz doties līdzi uz ārstniecības iestādēm.
“Sievas, draudzenes – ukraiņu sievietes vispār ir tāds atsevišķs fenomens, kas tiešām atbalsta vīriešus, nepamet ievainotos. Ļoti daudzi ar vai bez kājām, bez abām kājām, bez rokas, – sieviete arī ir blakus. Viņa var saņemt instrukcijas no personāla, viņa var palīdzēt,” norādīja Libermanis.
Viņš arī rosināja: lai varētu palīdzēt pēc iespējas vairāk šādiem pacientiem, jāmaina rehabilitācijas pieeja: kur iespējams, pārejot no individuālām uz grupu nodarbībām.
“Citādi, kamēr jūs strādājat ar vienu, ar diviem, pārējie paliek aiz jūsu tvēruma. Tie nesaņem vispār neko,” pauda Libermanis.
Libermanis: Jāsakārto ārstniecības procesi Ukrainā
Kaut rehabilitācija ir svarīga, vēl būtiskāk ir sakārtot ārstniecības procesus pašā Ukrainā, lai ārstniecība noritētu pareizi un to uzsāktu pēc iespējas ātrāk pēc traumu iegūšanas, sprieda Libermanis. No droniem cietušie būtu jāārstē veselai speciālistu komandai, taču trūkst vietu hospitāļos un ārstu.
“Ja mēs ieejam jebkuras Ukrainas slimnīcas jebkurā ķirurģiskajā nodaļā, mēs redzēsim piecus vai sešus pacientus ar šiem defektiem, par kuriem neviens nezina, ko iesākt, jo nav risinājuma,” stāstīja Libermanis.
Taču no malas nevar atrisināt citas valsts un kultūras problēmas, atzina ārsts. Tāpēc paveicas tiem, kuri tiek ārstēties vai rehabilitēties ārzemēs, tostarp Latvijā. Ar Libermanis meklē tālākās ārstniecības iespējas Latvijā paša operētajiem pacientiem. Vispirms viņi nonāk Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, bet pēc tam rehabilitācijas centros.
“Šos pacientus sadala, un tad viņi nonāk Vaivaros, nonāk Līgatnē, nonāk pie labiem cilvēkiem, bet jau aizlaistā stadijā.”
Taču sadarbībā ar ukraiņiem ir arī daudz brīnišķīgas pieredzes.
Grīnberga atceras: “Mums ir bijis gadījums, kad pacientam bija abu kāju amputācija, bet viņam palika sava ceļa locītava. Viņš ļoti gribēja braukt ar riteni, jo tas ir tas, ar ko viņš mājās, savā ciematā, var pārvietoties. Un fizioterapijas kolēģi paņēma riteni, atveda un deva viņam iespēju pamēģināt. Viņam izdevās ļoti labi, un viņš bija laimīgs.”
Ir pacienti, kuri vēlas pēc iespējas ātrāk iemācīties staigāt ar protēzi, lai atgrieztos Ukrainā un turpinātu dienēt armijā. Libermanis teica, ka tie, kuri bijušas smagas ekstremitāšu traumas vai pat amputācijas, var atgriezties armijā, taču uz fronti viņi parasti vairs nedodas, pilda citus pienākumus.
Grīnberga stāstīja, ka turpināt palīdzēt karavīru rehabilitācijai ir svarīgi tāpēc, ka Ukrainas medicīnas sistēmā ir pārslodze, tā nespēj tikt galā ar milzīgo darba apjomu.
“Mūsu daļa ir palīdzēt! Man negribas runāt politiski, bet viņi sargā arī mūs!” sacīja Grīnberga.
