RAKSTA CEĻVEDIS:
Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) īstenotā starptautiskā projekta “INCLUDE” ietvaros veiktā analīze un pētnieku diskusijas norāda uz nevienlīdzību, kuru turklāt ne vienmēr ir viegli pamanīt. Tās dēļ zinātne var zaudēt talantīgus cilvēkus, bet daļa pētnieku potenciāla var palikt neizmantota – un līdz ar to sabiedrība var zaudēt idejas, atklājumus un risinājumus, kas varētu tapt.
Projekta veidotāji rosina kritiski pārskatīt priekšstatus par zinātnē strādājošajiem un pievērst uzmanību mehānismiem, kas akadēmiskajā vidē var uzturēt nevienlīdzību.
Lai veidotu iekļaujošu zinātni, ir jāatzīst, ka akadēmiskā vide nav izolēta no sabiedrībā pastāvošajiem stereotipiem un strukturālās nevienlīdzības.
Vai starta līnija ir vienāda?
Tradicionāli akadēmiskā karjera balstās meritokrātijas principā – proti, sistēmā, kurā amati un atzinība tiek piešķirti, pamatojoties uz individuāliem nopelniem. Tomēr projekta “INCLUDE” eksperti norāda, ka ar šādu formāli īstenotu pieeju vien nepietiek. Ja vērtēšanas kritēriji un to piemērošanas prakse netiek kritiski pārskatīti, tie var netieši nostiprināt esošās privilēģijas un strukturālo nevienlīdzību. Tā ir nevienlīdzība, kas rodas nevis kādu atsevišķu cilvēku attieksmes vai izvēļu rezultātā, bet gan ir iestrādāta institūcijas darbībā un sabiedrības priekšstatos.
Problēma slēpjas pieņēmumā, ka visi pētnieki sāk no vienādas pozīcijas.
Realitātē nevienlīdzīga piekļuve resursiem, profesionālajiem tīkliem un atbalsta sistēmām rada situāciju, kurā daži virzās uz priekšu ar vēju mugurā, bet citi “iestrēgst” vai arī tiem jāpārvar neredzami sistēmiski šķēršļi.
Bez padziļinātas pieejas meritokrātija var kļūt par sistēmu, kas atalgo ne tikai talantu un ieguldījumu, bet arī spēju iekļauties vēsturiski izveidotajos akadēmiskās karjeras modeļos1, proti, kuru fokusā ir lineāra karjeras attīstība, ilgstošs un intensīvs darbs, iespēja ceļot un strādāt ārpus formālā darba laika. Cilvēkiem, kam jāuzņemas rūpes par tuviniekiem vai jāveic citi pienākumi, šādā sistēmā ir grūtāk iekļauties.
Vēl vairāk – meritokrātijas pieeja veicina individuālismu un konkurenci. Kad zinātnieka vērtība tiek reducēta līdz individuālu sasniegumu “punktu skaitam”, pētniecība var kļūt par individuālu sacensību, nevis sadarbību. Ilgtermiņā šāds uzsvars vājina akadēmisko kopienu, mazina solidaritāti un kavē zināšanu apmaiņu, jo pētnieki sacenšas par resursiem un statusu sistēmā.
Par rakstu
Šis raksts ir daļa no Latvijas zinātnieku sasniegumu un pētījumu atspoguļojuma sabiedriskā medija portālā LSM.lv.
No formālas līdztiesības līdz substantīvai vienlīdzībai
Bieži jēdzieni “līdztiesība” un “vienlīdzība” tiek lietoti kā sinonīmi, taču pētnieki arvien biežāk uzsver substantīvās vienlīdzības pieeju. Kamēr formāla līdztiesība paredz vienādus noteikumus visiem, substantīvā vienlīdzība atzīst, ka, lai sasniegtu taisnīgus rezultātus, jāņem vērā cilvēku atšķirīgās sākuma pozīcijas, iespējas un strukturālie šķēršļi.
Vienāda jeb šķietami “dzimumneitrāla” attieksme pati par sevi neizdzēš ilgstoši pastāvošos aizspriedumus un, tieši otrādi – nevienlīdzību var pastiprināt. Tāpēc arvien vairāk tiek diskutēts par nepieciešamību papildināt stingri kvantitatīvus “izcilības” rādītājus ar holistiskāku pieeju vērtēšanai. Tas ļauj ieraudzīt pētnieka sniegumu plašākā kontekstā, ņemot vērā arī karjeras pārtraukumus aprūpes pienākumu vai citu apstākļu dēļ.
Apkopotie dati no starptautiskiem pētījumiem liecina, ka nevienlīdzība pētniecībā bieži veidojas grūti pamanāmos procesos, kas kopumā var radīt ievērojamu plaisu.
Pētījumi liecina par neapzinātu aizspriedumu ietekmi vērtēšanas procesos: vīrieši biežāk tiek vērtēti pēc viņu potenciāla, proti, pēc tā, vai viņus uzskata par daudzsološiem kandidātiem. Savukārt sievietēm biežāk tiek prasīti pierādījumi par jau sasniegto.2 Tas var nozīmēt, ka viņām jāsasniedz vairāk, lai saņemtu novērtējumu, kuru vīrieši gūst ar mazāku ieguldījumu. Šāda situācija var ietekmēt gan karjeras izaugsmi, gan iespējas saņemt finansējumu un piekļuvi resursiem, gan profesionālo un cita veida atzinību.
Akadēmiskais rūpju darbs
Viens būtisks nenovērtētais ieguldījums zinātnē ir tā saucamais rūpju darbs (care work). Humanitārajās un sociālajās zinātnēs ar rūpju darbu apzīmē ne tikai praktisku palīdzību, bet arī emocionālu atbalstu un attiecību uzturēšanu, kas ir nepieciešams cilvēku un kopienu labbūtībai.
Akadēmiskais rūpju darbs (academic care work) ietver studentu mentoringu, atbalstu kolēģiem (piemēram, apsveikšana dzimšanas dienās) un citus institūcijas ikdienas funkcionēšanai būtiskus, bet bieži vien mazāk redzamus pienākumus.
Starptautiskie pētījumi liecina, ka šo darbu nesamērīgi lielā apjomā uzņemas sievietes. Lai gan šis ieguldījums ir būtisks universitātes videi, tas ne vienmēr tiek pienācīgi ņemts vērā darba slodzes un karjeras izvērtējumā.3
Caurā caurule un citēšanas plaisa
Lai gan studiju sākumposmos sievietes daudzās jomās ir vairākumā, virzoties pa akadēmiskās karjeras pakāpieniem, viņu īpatsvars samazinās, īpaši augstākajās un lēmumu pieņemšanas pozīcijās. Šo parādību pētniecībā dēvē par “cauro cauruli” (leaky pipeline) – metaforu, kas raksturo to, kā akadēmiskās karjeras gaitā nemanāmi “aizplūst” gan sievietes, gan viņu potenciālais pienesums zinātnei.
Pētījumi arī liecina par citēšanas plaisu (citation gap) vairākās zinātnes nozarēs – sieviešu pētnieču darbi tiek citēti retāk, turklāt sievietes vidēji retāk pašas citē savus iepriekšējos darbus.4 Šīs atšķirības var būt saistītas ne tikai ar individuāliem citēšanas paradumiem, bet arī ar akadēmisko kopienu strukturālo organizāciju, kas var pastiprināt jau pastāvošās nevienlīdzības. 5 Tas savukārt var ietekmēt akadēmisko redzamību un citēšanas rādītājus, tostarp h-indeksu, kas savukārt tiek izmantoti akadēmiskās konkurētspējas vērtēšanā.
Tāpēc, piešķirot grantus vai vērtējot kandidātus akadēmiskajiem amatiem, arvien svarīgāk ir vērtēt ne tikai kvantitatīvus rādītājus, bet arī pētnieka darba kvalitāti, dažādos ieguldījuma veidus un darba kontekstu. Piemēram, lai gan publikācijām Latvijas akadēmiskajos žurnālos nereti ir mazāks svars nekā publikācijām tādu starptautisku izdevēju kā “Oxford University Press” vai “Routledge” žurnālos, būtu jāņem vērā arī to nozīme Latvijas akadēmiskajā vidē.
Šīs publikācijas palīdz attīstīt akadēmisko valodu latviešu valodā un padara zināšanas pieejamas Latvijas sabiedrībai, tādējādi sniedzot nozīmīgu ieguldījumu nacionālā līmenī.
Izveidots INCLUDE manifests pārmaiņām
Sabiedrības informēšana un izpratnes veidošana ir svarīgs solis ceļā uz taisnīgāku un iekļaujošāku akadēmisko vidi. Tāpēc pētnieki, augstākās izglītības iestādes un politikas veidotāji ir aicināti pievienoties INCLUDE manifestam – dokumentam, kas pauž apņemšanos atpazīt strukturālo nevienlīdzību un tās ietekmi uz zinātnes procesiem, apzināties šo nevienlīdzību plašāko ietekmi uz sabiedrības labbūtību un veselību, kā arī veidot daudzveidībā balstītu pētniecības infrastruktūru.
Ikviens aicināts iepazīties ar INCLUDE manifestu un pievienoties tam šeit.
Atsauces
1 Jackson-Cole, D., & Goldmeier, G. (2023). Meritocracy. In M. Duarte, K. Losleben & K. Fjørtoft (Eds.), Gender Diversity, Equity, and Inclusion in Academia: A Conceptual Framework for Sustainable Transformation (pp. 98–107). Routledge.
2 Benson, A., Danielle L., and K. Shue. 2026. ”Potential” and the Gender Promotion Gap. American Economic Review 116 (2): 375–417; Roth, P. L., Purvis, K. L., & Bobko, P. (2012). A Meta-Analysis of Gender Group Differences for Measures of Job Performance in Field Studies. Journal of Management, 38(2), 719-739; Biernat, M., & Fuegen, K. (2001). Shifting standards and the evaluation of competence: Complexity in gender-based judgment and decision making. Journal of Social Issues, 57(4), 707–724.
3 Rajan, S. V. (2025). The hand that rocks the cradle: Revaluing academic labour and recognizing the centrality of care work. Journal of Philosophy of Education, 59(2), 290–305.
4 King, M. M., Bergstrom, C. T., Correll, S. J., Jacquet, J., & West, J. D. (2017). Men set their own cites high: Gender and self-citation across fields and over time. Socius: Sociological Research for a Dynamic World, 3.
5 Rubin, H. (2022). Structural causes of citation gaps. Philosophical Studies, 179, 2323–2345.
