Šajā rakstā iepazīstināšu ar secinājumiem no sava Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) programmas “Sabiedrības veselība” veiktā maģistra darba, kurā pētīju, kādi faktori ir saistīti ar ārsta neizrakstītu medikamentu lietošanu Latvijā.
Par rakstu
Šis raksts ir daļa no Latvijas zinātnieku sasniegumu un pētījumu atspoguļojuma sabiedriskā medija portālā LSM.lv.
Pētījumā izmantoju Eiropas iedzīvotāju veselības apsekojuma (EIVA) 2019. gada datus – jaunākos pilnībā pieejamos starptautiski salīdzināmos un Latvijas iedzīvotājus raksturojošos datus. Pētījumā ārsta neizrakstītu medikamentu lietošana tika vērtēta atbilstoši EIVA aptaujas jautājumam par pēdējo divu nedēļu laikā lietotajiem medikamentiem, vitamīniem vai augu valsts līdzekļiem, kuru lietošanu nebija izrakstījis vai ieteicis ārsts. Šie dati liecina, ka Eiropā katrs trešais (34 %), bet Latvijā katrs otrais (50 %) iedzīvotājs pēdējo divu nedēļu laikā bija lietojis ārsta neizrakstītus medikamentus, vitamīnus vai augu valsts līdzekļus.3
RAKSTA CEĻVEDIS:
Pašārstējas visā pasaulē
Visbiežāk pašārstēšanās saistās ar bezrecepšu medikamentu lietošanu2, taču praksē cilvēki mēdz izmantot arī recepšu medikamentus, kas palikuši mājas aptieciņā no iepriekšējas ārstēšanās vai saņemti no ģimenes locekļiem.4,5
Lai gan pašārstēšanās var palīdzēt risināt vieglas veselības problēmas un mazināt slogu veselības aprūpes sistēmai6, tomēr tai ir arī riski. Nepareizi izvēlēti medikamenti, neatbilstošas devas, pārāk ilga lietošana vai dažādu medikamentu kombinēšana var radīt nevēlamas blakusparādības un citus veselības apdraudējumus.2,7 Turklāt kļūdaina simptomu novērtēšana var aizkavēt savlaicīgu diagnozes noteikšanu un ārstēšanu.8
Pašārstēšanās ir izplatīta visā pasaulē, un pētījumi liecina, ka tās izplatība turpina pieaugt ik gadu.9
To ietekmē vairāki faktori, piemēram, sabiedrības novecošanās, hronisku slimību pieaugums, veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība un izmaiņas medikamentu mārketinga politikā.2,10
Mana pētījuma rezultāti norādīja uz izteiktām atšķirībām starp sievietēm un vīriešiem. Latvijā ārsta neizrakstītus medikamentus lietojušas 59 % sieviešu un 35 % vīriešu. Līdzīga tendence novērojama arī Eiropā kopumā, kur sievietes šādus medikamentus lieto biežāk nekā vīrieši.3 To var skaidrot ar to, ka sievietes biežāk meklē informāciju par veselību, dalās uzzinātajā savā starpā, un viņām ir lielāka pieredze aptiekās – gan iegādājoties kontracepcijas līdzekļus, gan rūpējoties par ģimenes locekļiem.11,12
Ārstē gan galvassāpes, gan ilgstošas problēmas
Ārsta neizrakstītu medikamentu lietošana biežāk novērota darbspējīgo iedzīvotāju vecuma grupā un senioriem. Šajās grupās ārsta neizrakstītu medikamentu lietošanas biežums bija aptuveni 51–53 %. Senioru vidū tas var būt saistīts ar hronisku slimību un sāpju biežāku sastopamību,13,14 taču senioriem ir būtisks risks nevēlamai zāļu mijiedarbībai un blakusparādībām, ja lieto vairākus medikamentus vienlaikus.15
Savukārt darbspējīgo iedzīvotāju vecuma grupā ārsta neizrakstīti medikamenti var būt veids, kā ātrāk tikt galā ar vieglākām veselības problēmām, palīdzot izvairīties no darba kavēšanas saistībā ar ārsta vizītēm vai darba nespējas lapas, kas nav finansiāli izdevīgi.12
Iegūtie rezultāti aicina domāt, ka vienā un tajā pašā jēdzienā – pašārstēšanās – var slēpties ļoti dažādas situācijas.
Vienam cilvēkam tā var būt īslaicīga rīcība, piemēram, līdzeklis pret galvassāpēm. Citam – regulārs mēģinājums sadzīvot ar hroniskām sāpēm vai ilgstošu veselības problēmu.
Biežāk pašārstējas tie, kuri apmeklē ārstu
Pētījums liecina – iedzīvotāji, kas pēdējā gada laikā ir bijuši pie ģimenes ārsta, biežāk lieto ārsta neizrakstītus medikamentus nekā tie, kas ar ģimenes ārstu nav konsultējušies. Ārsta neizrakstītu medikamentu lietošana ne vienmēr ir alternatīva veselības aprūpes pakalpojumu izmantošanai, bet iespējams kā profilaktiska veselības uzvedība papildus ārsta apmeklējumam. Līdzīga tendence tika novērota arī iedzīvotājiem, kas pēdējā gada laikā apmeklējuši ārstu speciālistu – viņi biežāk lieto ārsta neizrakstītus medikamentus, kas var būt saistīts ar sarežģītākām veselības problēmām, kā arī ar vēlmi mazināt simptomus starp vizītēm vai meklēt lētākas un ātrāk pieejamas alternatīvas.16
Arī iedzīvotāji, kas pēdējā gada laikā apmeklējuši kādu no funkcionālajiem speciālistiem, biežāk lieto ārsta neizrakstītus medikamentus. Hronisku sāpju un ilgstošu veselības problēmu gadījumā iedzīvotāji paralēli funkcionālā speciālista sniegtajai terapijai iesaistās arī simptomu pašaprūpē, lietojot pretsāpju un citus medikamentus.17
Līdzīga situācija novērojama arī cilvēkiem, kas pēdējā gada laikā veikuši laboratoriskās analīzes vai diagnostiskus izmeklējumus. Latvijā, lai saņemtu laboratorijas vai diagnostikas pakalpojums no valsts budžeta līdzekļiem, ir nepieciešams ārsta nosūtījums.18 Ņemot vērā, ka kārtība pirms izmeklējuma saņemšanas paredz kontaktu ar primārās vai sekundāras veselības aprūpes speciālistu, laboratorijas vai diagnostikas kabineta apmeklējums varētu būt netiešs rādītājs uz veselības saasinājumu vai hronisku veselības stāvokļu novērošanu. Vienlaikus izmeklējumi ne vienmēr tiek veikti tikai ārstēšanas nolūkos – tie bieži tiek izmantoti arī profilaktiski, lai sekotu līdzi veselības stāvoklim vai agrīni pamanītu veselības traucējumus.19 Laboratorijas vai diagnostikas pakalpojumu saņemšana var būt gan signāls par veselības problēmām, gan par veselības uzraudzību, un abos gadījumos cilvēki mēdz paralēli lietot medikamentus, kuru lietošanu nav izrakstījis vai rekomendējis ārsts.
Garas rindas un nepieejamas aptiekas
Pētījumā tika vērtēts arī tas, vai ārsta neizrakstītu medikamentu lietošana ir saistīta ar gadījumiem, kad iedzīvotāji veselības aprūpes pakalpojumus nav saņēmuši laikā vai nav saņēmuši vispār. Latvijā neapmierinātu medicīnisko vajadzību rādītājs ir viens no augstākajiem Eiropas Savienībā – 8,4%.20
Viens no būtiskiem faktoriem, kas ir saistāms ar ārsta neizrakstītu medikamentu lietošanu, ir garas gaidīšanas rindas uz veselības aprūpes pakalpojumiem.
Ja iedzīvotājs netiek pie ārsta garu gaidīšanas rindu dēļ, viņš daudz biežāk izvēlas ārstēties pats nekā iedzīvotāji, kuriem garas gaidīšanas rindas nav bijis šķērslis saņemt veselības aprūpes pakalpojumus. Dažādās valstīs šādu uzvedību ietekmē arī kultūras faktori – daļā valstu iedzīvotājiem ir raksturīga izvairīšanās no risku uzņemšanās, tādēļ viņi mazāk lieto bezrecepšu medikamentus, savukārt citu valstu iedzīvotāji bezrecepšu medikamentus uztver kā ātru risinājumu, mazāk fokusējoties uz ilgtermiņa riskiem.12 Latvijā novērotā tendence norāda uz riska uzņemšanos situācijās, kad veselības aprūpes sistēma nespēj nodrošināt pieejamību garu gaidīšanas rindu dēļ.
Savukārt dati nerāda, ka cilvēki lietotu medikamentus, kurus nav izrakstījis ārsts, tādēļ, ka speciālists ir pārāk tālu vai nav transportlīdzekļa, lai pie viņa nokļūtu. Tomēr Latvijas ģeogrāfiskā situācija ir vērā ņemama, jo veselības aprūpes pieejamība ievērojami atšķiras starp pilsētām un lauku reģioniem. Lauku reģionos biežāk pieejams ģimenes ārsts, tomēr specializētus veselības aprūpes pakalpojumus bieži var saņemt tikai lielākajās pilsētās. Tas prasa papildu laiku un resursus lauku reģionos dzīvojošajiem iedzīvotājiem.21
Vienlaikus jāņem vērā, ka arī ierobežotā aptieku pieejamība lauku teritorijās var būt šķērslis medikamentu iegādei.
Arī grūtības samaksāt par medicīnas un zobārstniecības pakalpojumiem, kā arī par ārsta izrakstītiem medikamentiem, nebija saistītas ar ārsta neizrakstītu medikamentu lietošanu. Tas nenozīmē, ka veselības aprūpes pakalpojumu izmaksām nav nozīmes cilvēku veselības uzvedībā, bet gan to, ka pašārstēšanās iemesli var būt daudzslāņaini – tie var būt saistīti arī ar veselības aprūpes pieejamību, veselības paradumiem, iedzīvotāju veselības stāvokli un citiem faktoriem.
Ko varam secināt?
Kopumā pētījums rāda, ka ārsta neizrakstītu medikamentu lietošana Latvijā ir izplatīta un to nosaka dažādi iemesli. Dažkārt pašārstēšanās iet roku rokā ar aktīvāku veselības aprūpes pakalpojumu izmantošanu, bet citkārt tā var būt reakcija uz gaidīšanas rindām vai vajadzību ātri mazināt simptomus, tāpēc pašārstēšanos būtu pārāk vienkārši vērtēt tikai kā pareizu vai nepareizu veselības uzvedību. Svarīgāk ir saprast, kādos apstākļos cilvēks pieņem lēmumu lietot medikamentu bez ārsta ieteikuma un vai viņam ir pietiekama informācija, lai šo lēmumu pieņemtu droši.
Pasaules Veselības organizācija uzsver, ka pašaprūpe var palīdzēt mazināt veselības aprūpes sistēmas izaicinājumus, ja cilvēkiem ir pieejama droša, saprotama un uzticama informācija.22
Tāpēc diskusija nav tikai par to, vai cilvēki drīkst paši rūpēties par savu veselību, bet gan – kā panākt, lai šī rīcība būtu pēc iespējas drošāka, pamatotāka un nekļūtu par aizvietotāju ārsta palīdzībai. Praktiski tas nozīmē, ka sabiedrībai vajadzīga vienkārša un uzticama informācija par biežāk lietotajiem bezrecepšu līdzekļiem, to devām, lietošanas ilgumu un situācijām, kad pašārstēšanos nevajadzētu turpināt. Tikpat svarīgi ir skaidrot, ka ārsta neizrakstīts medikaments nav automātiski nekaitīgs tikai tāpēc, ka to var nopirkt bez receptes.
Citi pētnieku darbi
Atsauces
1. World Health Organization. Self-care for health and well-being. 2024. Accessed March 1, 2026. https://www.who.int/news-room/fact-sheets/detail/self-care-health-interventions
2. World Health Organization. Guidelines for the regulatory assessment of medicinal products for use in self-medication. World Health Organization. Preprint posted online December 31, 2000. Accessed March 1, 2026. https://iris.who.int/handle/10665/66154
3. Yeamans S, Gil-de-Miguel Á, Hernández-Barrera V, Carrasco-Garrido P. Self-medication among general population in the European Union: prevalence and associated factors. Eur J Epidemiol. 2024;39(9):977-990. doi:10.1007/s10654-024-01153-1
4. Cheaito L, Azizi S, Saleh N, Salameh P. Assessment of self-medication in population buying antibiotics in pharmacies: a pilot study from Beirut and its suburbs. Int J Public Health. 2014;59(2):319-327. doi:10.1007/s00038-013-0493-y
5. Pavydė E, Veikutis V, Mačiulienė A, Mačiulis V, Petrikonis K, Stankevičius E. Public Knowledge, Beliefs and Behavior on Antibiotic Use and Self-Medication in Lithuania. Int J Environ Res Public Health. 2015;12(6):7002-7016. doi:10.3390/ijerph120607002
6. Hughes CM, McElnay JC, Fleming GF. Benefits and risks of self medication. Drug Saf. 2001;24(14):1027-1037. doi:10.2165/00002018-200124140-00002
7. Algarni M, Hadi MA, Yahyouche A, Mahmood S, Jalal Z. A mixed-methods systematic review of the prevalence, reasons, associated harms and risk-reduction interventions of over-the-counter (OTC) medicines misuse, abuse and dependence in adults. J Pharm Policy Pract. 2021;14(1). doi:10.1186/s40545-021-00350-7
8. Popovici I, Lai L, Fern, Lopez-Evangelio o. Non-Medical Use of Prescription Drugs and Health Services Utilization. J Dev Drugs. 2013;2(1):1-7. doi:10.4172/2329-6631.1000104
9. Ghasemyani S, Roohravan Benis M, Hosseinifard H, et al. Global, WHO Regional, and Continental Prevalence of Self-medication from 2000 to 2018: A Systematic Review and Meta-analysis. Annals of Public Health. Published online January 18, 2022. doi:10.55085/aph.2022.585
10. Nguyen CT, Nguyen HT, Boyer L, et al. Prevalence and impacts of self-medication in a disadvantaged setting: the importance of multi-dimensional health interventions. Front Public Health. 2023;11. doi:10.3389/fpubh.2023.1176730
11. Ek S. Gender differences in health information behaviour: a Finnish population-based survey. Health Promot Int. 2015;30(3):736-745. doi:10.1093/HEAPRO/DAT063
12. Tavares AI. Over-the-counter drug consumption and related factors, evidence from the European Health Interview Survey. J Pharm Policy Pract. 2025;18(1). doi:10.1080/20523211.2025.2455068
13. French HP, Galvin R, Horgan NF, Kenny RA. Prevalence and burden of osteoarthritis amongst older people in Ireland: findings from The Irish LongituDinal Study on Ageing (TILDA). Eur J Public Health. 2016;26(1):192-198. doi:10.1093/EURPUB/CKV109
14. Davis JS, Lee HY, Kim J, et al. Use of non-steroidal anti-inflammatory drugs in US adults: changes over time and by demographic. Open Heart. 2017;4(1). doi:10.1136/OPENHRT-2016-000550
15. Karłowicz-Bodalska K, Sauer N, Jonderko L, Wiela-Hojeńska A. Over the Counter Pain Medications Used by Adults: A Need for Pharmacist Intervention. Int J Environ Res Public Health. 2023;20(5). doi:10.3390/IJERPH20054505
16. Schlünsen ADM, Christiansen DH, Fredberg U, Vedsted P. Patient characteristics and healthcare utilisation among Danish patients with chronic conditions: a nationwide cohort study in general practice and hospitals. BMC Health Serv Res. 2020;20(1). doi:10.1186/S12913-020-05820-3
17. Blamey R, Jolly K, Greenfield S, Jobanputra P. Patterns of analgesic use, pain and self-efficacy: a cross-sectional study of patients attending a hospital rheumatology clinic. BMC Musculoskelet Disord. 2009;10(1). doi:10.1186/1471-2474-10-137
18. Ministru kabinets. Veselības aprūpes pakalpojumu organizēšanas un samaksas kārtība. MK noteikumi Nr.555. Latvijas Vēstnesis. 176. August 28, 2018. Accessed May 9, 2026. https://likumi.lv/ta/id/301399-veselibas-aprupes-pakalpojumu-organizesanas-un-samaksas-kartiba
19. Rotarou ES, Sakellariou D. Determinants of utilisation rates of preventive health services: evidence from Chile. BMC Public Health. 2018;18(1). doi:10.1186/S12889-018-5763-4
20. Eurostat European Commission. Self-reported unmet need for medical care by sex. Publication Office of the European Union. 2026. Accessed March 1, 2026. https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/tespm110/default/table?lang=en
21. Behmane D, Dudele A, Villerusa A, et al. Health Systems in Transition Latvia Health system review. Health Syst Transit. 2019;21(4).
22. World Health Organization. Classification of Self-Care Interventions for Health : A Shared Language to Describe the Uses of Self-Care Interventions. Published online 2021:20.
