Strādāt zinātnē ir patīkami
Ik pa laikam sabiedrībā no jauna aktuāla kļūst diskusija par zinātnisko pētījumu lietderību, bet vienlaikus arī par to, vai pietiekami novērtējam savus pētniekus un zinātniekus, un viņu ieguldīto darbu. Taču Teikmanis uzsvēra, ka, strādājot zinātnē, pats darbs ir tas, kas rada piepildījumu, un ne vienmēr atzinībai jānāk arī no ārpuses: “Zinātnē tas brīdis, kad pienāk novērtēšanas sajūta, var būt ļoti patvaļīgs. Tas var būt kāds moments konferencē; tas var būt moments, kad es mēnešiem pie kaut kā strādāju, nesanāk un nesanāk, un tad kaut kad tas sanāk. Tad man pat nevajag citu cilvēku novērtējumu, es pats vienkārši jūtos labi, ka pārmaiņas pēc kaut kas var arī sanākt.
Es domāju, vienalga, vai tas ir kaut kur citur pasaulē vai Latvijā, strādāt zinātnē ir patīkami, tas dod piepildījuma sajūtu jebkādā gadījumā.”
Vai robotsuņi aizstās īstos ķepaiņus?
Pats sevi Teikmanis dēvē par robotikas un mašīnmācīšanās pētnieku. Vienkāršā valodā runājot, tas nozīmē, ka ikdienā viņš pārsvarā strādā ar dažādiem robotiem vai līdzīgām iekārtām. Šīs iekārtas viņš sasaista ar simulācijām, kuras ļauj tām mācīties kaut ko darīt. “Piemēram, tagad man visaktīvāk sanāk strādāt ar tādu četrkājainu robotsuni, kuram es mēģinu ar specifisku metodoloģiju iemācīt staigāt un citas dinamiskas darbības,” Teikmanis stāstīja. Viņa mērķis gan nav iemācīt konkrēto robotu staigāt, bet gan attīstīt jaunu metodoloģiju, kā to apmācīt efektīvāk, ko pēc tam varēs pielietot arī daudzās citās iekārtās.
Vienlaikus Teikmanis atzina, ka
vislielākais sprādziens robotikas jomas attīstībā pēdējā laikā bijis tieši kājainajiem robotiem, humanoīdiem robotiem, suņveidīgajiem robotiem.
“Nereti veids, kā par to runā, ir, ka tagad mēs uztaisīsim humanoīdus robotus, kas viens pret viens aizvietos cilvēku darbinieku. Vai arī – izmantosim četrkājaino robotu, lai tam pieskrūvētu kādu ieroci, un tad tas palīdzēs karadarbībā. Tāpat arī ar tiem droniem, protams. Tad tas izklausās draudīgi,” viņš stāstīja.
Pētnieks atzina, ka tāda ir realitāte jebkurā eksakto zinātņu nozarē, taču pamatā zinātnieku mērķis ir iegūt jaunas zināšanas par to, kā kaut kas darbojas vai kā kaut ko uztaisīt, un tas bieži vien ir pavisam neitrāls mērķis. Neitrālas idejas.
“Protams, vienlaikus zinātne vienmēr eksistē īstās pasaules realitātē. Tas nozīmē, ka viss var kādā brīdī nonākt draudīgā vai palīdzīgā pozīcijā, un kaut kādā līmenī zinātniekiem tad vairs nav tā galējā ietekme par to, kam to izmanto,” Teikmanis turpināja. Teju jebkuru izgudrojumu var izmantot kā pozitīviem, tā draudīgiem mērķiem, bet, viņaprāt, tā vairs nav diskusija par zinātni – drīzāk par ētikas jautājumiem, kurā var piedalīties ne tikai zinātnieki, bet arī visi pārējie sabiedrības pārstāvji.
Zinātnieki strādā sabiedrības interesēs
Runājot par zinātnes attīstību un zinātnisku pētījumu lietderību, Teikmanis uzsvēra, ka svarīgi ir samērot pētniecības pielietojamību un akadēmisko brīvību, kā arī pajautāt, ko īsti domājām ar vārdu “attīstība”.
“Populārs veids, kā skatīties uz attīstību, ir, piemēram, IKP – cik mēs labi pelnām ar to, ko esam zinātnē atklājuši, bet ir jau arī citi paralēlie attīstības virzieni. Mēs mērām arī akadēmiskās brīvības indeksu, demokrātijas indeksu, mediju brīvības indeksu. Visādas šādas metrikas, kuras varbūt tiešā veidā nekorelē ar to, cik labi valsts pelna, bet tomēr norāda, cik tā valsts ir attīstīta kā demokrātija.
Man gribētos ticēt, ka valstī, kurā var brīvi izteikties un brīvi nodarboties arī ar tā saucamo bezjēdzīgo pētniecību, tā ir sava veida attīstības pazīme,” pētnieks pauda.
Viņš atsaucās uz psiholoģijas pētnieku, bijušo Nīderlandes izglītības un zinātnes ministru Robertu Dijkgrāfu, kurš nesen konferencē Varšavā savā runā atzinis – ja tu samaisi zinātni ar politiku, pāri paliks tikai politika, Teikmanis turpināja: “Viņš arī dalījās ar perspektīvu, ka sabiedrības diskusijās mēs nereti skatāmies uz zinātniekiem kā uz tiem naivajiem ideālistiem, kas tikai grib savā izolētajā pasaulē kaut ko jaunu pētīt un pilnīgi nesaskaras ar parastā cilvēka realitāti. Viņš to neteica, lai apgalvotu, ka tā ir, tieši otrādi, viņš apgalvoja, ka zinātniekiem tieši mūsdienās ļoti daudzās valstīs ir spiediens pret akadēmisko brīvību. Ka ir vairāk jārunā un jāparāda, ka zinātnieki nav naivi, tāpēc, ka tās zināšanas, ko visas valsts zinātnieku kopiena sevī nes, ir pielietojamas, lai uzlabotu principā pilnīgi visus valsts procesus gan politikā, gan medicīnā, gan tehnoloģijās.”
Viņaprāt, ja Saeimā ir kāds politiķis, kurš uzskata, ka viņš gana labi saprot kādu nozari, tad ir ļoti augsta varbūtība, ka Latvijā ir arī kāds zinātnieks, kas to pārzina vēl labāk.
“Tas nozīmē, ka jebkuras nozares ekspertam, iespējams, pretī ir arī kāds zinātnē nodarbināts pētnieks, kurš var noteikti izpalīdzēt ar ļoti konkrētiem jautājumiem, kas pavisam noteikti nav atdalīti no ikdienas realitātes, jo, ticiet vai neticiet, arī zinātnieki ir daļa no sabiedrības,” uzsvēra Teikmanis. Arī zinātnieki no rīta ceļas, dzer kafiju, iekāpj autobusā un sarunājas ar cilvēkiem. Viņaprāt, zinātnieki nav naivi. Tieši otrādi – pētnieku dabā kā reiz ir padziļināti skatīties uz to, kas notiek sabiedrībā: “Mēs cenšamies veikt mūsu darbu sabiedrības interesēs. Pat ja tas pēc pirmā iespaida tā varētu neizskatīties.”
Lasi arī citas sarunas:
