Gints Amoliņš: Zaporižjas pilsētā pēdējā laikā šķiet arvien vairāk pakļauta Krievijas uzbrukumiem. Kāda patlaban ir situācija?
Ivans Fedorovs: Pēdējo sešu mēnešu laikā ienaidnieks ir būtiski pastiprinājis apšaudes gan pret Zaporižjas pilsētu, gan apgabalu. Ja skatāmies pēdējo trīs gadu dinamiku, tad 2024. gadā tās bija aptuveni 300–350 apšaudes diennaktī, 2025. gadā tās bija 600-650 apšaudes diennaktī, tad tagad tie ir 900–1000 triecieni diennaktī pa visa Zaporižjas apgabala teritoriju.
Protams, galvenokārt cieš piefrontes apdzīvotās vietas. Bet tāpat arī Zaporižjas pilsēta katru dienu cieš no ienaidnieka triecieniem, sākot no “Šahed” [droniem], turpinot ar FVP droniem, vadāmajām aviobumbām KAB [aviācijas bumbām] – ar visu, ar ko ienaidnieks spēja sasniegt Zaporižjas pilsētu.
Tāpēc situācija ir diezgan sarežģīta, un katru dienu mums ar to ir jācīnās. Ienaidnieka apšaužu rezultātā tiek sabojātas un nopostītas mājas. Pēdējā gada laikā Zaporižjas pilsētā ienaidnieks ir sabojājis vai iznīcinājis vairāk nekā 3000 ēku.
Tas nenozīmē, ka ir 3000 pilnībā nopostītu māju, bet tas nozīmē, ka ienaidnieks ir sabojājis vismaz vienu logu, pagalmu, balkonu vai jumtu. Un šādu māju kopš gada sākuma vien ir vairāk nekā 3000. Ienaidnieks ir būtiski palielinājis uzbrukumus tieši Zaporižjas pilsētai.
Kāpēc ir šāds uzbrukumu intensitātes pieaugums pēdējā laikā?
Es domāju, ka, tostarp Zaporižjas virzienā, ienaidnieks ir izvirzījis civiliedzīvotāju terorizēšanu par prioritāti.
Mūsu rīcībā ir informācija no izlūkdienestiem, ka ienaidnieks vienkārši izvirzījis sev mērķi uzbrukt cilvēku pulcēšanās vietām, sabiedriskā transporta koncentrācijas vietām. Un tas ir ienaidnieka mērķis – radīt spriedzi piefrontes teritorijā. Un tieši šis mērķis ir iemesls tam, ka ir būtiski pieaudzis gan nopostīto māju un būvju skaits, gan, diemžēl, arī ievainoto un bojāgājušo skaits.
Mērķis ir izdarīt spiedienu uz iedzīvotājiem, cerībā, ka viņi izdarīs spiedienu uz valdību pārtraukt karu, padoties?
Es uzskatu, ka šeit nekas neizdosies.
Neatkarīgi no apšaužu skaita, mēs tikai kļūstam vēl dusmīgāki un vēl vairāk vēlamies atbrīvot savu teritoriju.
Zaporižja ir viens no mūsu valsts ekonomiskās attīstības centriem. Tas ir metalurģijas un mašīnbūves centrs. Un tāpēc ienaidnieks mēģina nogalināt ekonomiku, un uzņēmumus atstāt bez cilvēkiem, lai šādā veidā vēl vairāk iedragātu ekonomiku.
Mēs atrodamies pazemes skolā. Saprotu, ka pēdējā gada laika ir uzceltas arī citas. Divi stāvi zem zemes šajā skolā. Arī skolām ir sarežģīti strādāt šādos apstākļos.
Jā, par spīti tam, ka ienaidnieks mēģina mūs pastāvīgi apšaudīt, mūsu mērķis tomēr ir radīt apstākļus, lai pilsēta varētu dzīvot. Un viens no elementiem ir izglītība. Mēs saprotam, ka vienmēr ir iespēja pāriet uz tiešsaisti, taču mēs saprotam, ka tiešsaiste noteikti nav labākais veids tam, kā bērniem vajadzētu mācīties. Tāpēc mums ir jānodrošina klātienes iespēja.
Taču drošības prasības neviens nav atcēlis. Tāpēc mēs, no vienas puses, būvējām pazemes skolu tīklu. Tādas, kādā mēs pašlaik atrodamies, ir uzbūvētas 20. Un 1. septembrī atveras vēl sešas.
Mēs arī esam saremontējuši daudzus vienkāršus pagrabus mūsu skolās, kur tagad arī mācās bērni. Zaporižjas apgabalā kopumā ir 60 tūkstoši bērnu. Uz skolu fiziski, “offline”, katru dienu dodas 30 tūkstoši skolēnu. Un mēs redzam, kā pēdējo trīs gadu laikā, kopš mēs ieviesām šo klātienes izglītības programmu drošās skolās, ir būtiski uzlabojusies arī izglītības kvalitāte. Vērtējumi, ar kādiem mūsu bērni nokārto eksāmenus, ir kļuvuši ievērojami augstāki.
Tomēr ir atšķirība, ja ir iespēja klātienē.
Atšķirība ir simtprocentīgi. Klātienes izglītība ir ievērojami kvalitatīvāka.
Kāda ir situācija tajā Zaporižjas apgabala daļā, kas ir iebrucēju spēku okupēta? Arī Jūsu dzimtene ir tajā daļā. [Ivans Fedorovs dzimis Melitopolē. 2022. gadā, sākoties Krievijas pilnapmēra iebrukumam, viņš bija Melitopoles mērs].
Šeit jautājumu vajadzētu sadalīt vairākās daļās.
Pirmkārt, tā ir situācija ar brīvību. Ar vārda brīvību, ar izvēles brīvību. Tā neeksistē. Tā ir totalitāra teritorija, kur ienaidnieks visos veidos mēģina apspiest jebkādu domas brīvību, jebkādu informācijas brīvību.
Otrkārt, tas ir ienaidnieka mērķis pēc iespējas mazāku padarīt vietējo pamatiedzīvotāju skaitu.
Ienaidnieks spiež pamatiedzīvotājus aizbraukt un no otra puses ved turp iedzīvotājus no dažādiem Krievijas Federācijas nostūriem, lai mainītu mūsu teritorijas populācijas sastāvu.
Treškārt, ienaidniekam ir milzīgas problēmas ar komunālajiem pakalpojumiem, kas saistītas ar to, ka liels skaits inženieru speciālistu ir pametuši īslaicīgi okupēto teritoriju. Piemēram, tur varam novērot 21 dienu ilgu “blekautu”, elektroapgādes pārtraukumu, kad īslaicīgi okupētajā Zaporižjas apgabala daļā nav elektrības. Tāpat nav ūdensapgādes. Ienaidnieks ar to nekad netiks galā.
Ienaidnieks nespēs nodrošināt nedz siltumapgādi, nedz ūdensapgādi, nedz elektroapgādi. Tāpēc vienīgā iespēja ienaidniekam, lai tas viss atkal darbotos, ir atbrīvot īslaicīgi okupēto teritoriju. Un mēs to visu salabosim.
Tur noteikti arvien dzīvo iedzīvotāji, kas atbalsta Ukrainu, Ukrainas teritoriālo nedalāmību. Kā viņiem tur klājas? Vai jūs kontaktējaties ar viņiem?
Protams, ir kontakts ar tiem iedzīvotājiem, kuri joprojām atrodas pagaidu okupācijā. Tāpēc, kad mēs runājam par teritoriju atbrīvošanu, mēs pirmkārt runājam par cilvēku atbrīvošanu. To cilvēku, kuri šodien ir spiesti atrasties pagaidu okupētajā teritorijā.
Cilvēki nevar izteikt savas domas, jo viņus uzreiz tiesā un iesloga cietumos. Cilvēki nevar sazvanīties pa telefonu, jo viņus uzreiz par citādu domāšanu iesloga cietumā un nelikumīgi tiesā. Tāpēc viņi gaida. Viņi gaida Ukrainas atgriešanos un šo teritoriju atbrīvošanu.
Kā Jūs raksturotu situāciju Zaporižjas apgabala frontē?
Šobrīd tā ir diezgan saspringta, jo ienaidnieks mēģina virzīties uz priekšu Huļajpoles rajonā, un mūsu Ukrainas Bruņotie spēki aiztur ienaidnieka uzbrukumu. Tāpat ienaidnieks par prioritāti ir izvēlējies Orihivu un dara visu iespējamo tās okupācijai.
Viņam tas neizdodas, bet viņš mēģina to izdarīt. Ukrainas Bruņotie spēki pieliek maksimālas pūles, lai neļautu ienaidniekam virzīties uz priekšu Orihivas virzienā. No otras puses uz dienvidiem, Vasiļivkas virzienā, mūsu bruņotajiem spēkiem ir panākumi, un tie ir atbrīvojuši vairāk nekā 12 kvadrātkilometrus teritorijas. Un tas ir ārkārtīgi svarīgi tieši apgabala centra drošībai.
Šis ir jautājums, ko daudzi sev uzdod gan šeit Ukrainā, gan arī Latvijā – kad beigsies šis karš?
Šis karš beigsies tad, kad mūsu partneri mums sniegs pietiekamu palīdzību, lai mēs uzvarētu ienaidnieku. Karš nevar vienkārši beigties. Karš var beigties tikai ar taisnīgu mieru un mūsu uzvaru.
Citādi tā būs vienkārši apstāšanās, nevis kara beigas. Tāpēc mēs pateicamies visiem mūsu partneriem par palīdzību, ko viņi jau ir snieguši. Bet šodien mums ir nepieciešams vairāk, lai turpinātu cīnīties par mūsu vērtībām un mūsu tiesībām.
Kāda ir palīdzība, kas šobrīd trūkst visvairāk?
Es domāju, ka pirmkārt pretgaisa aizsardzība, kas šodien ir nepieciešama visai mūsu valstij. Otrais ir finansiālā palīdzība pietiekama daudzuma dronu iepirkšanai – vidējiem triecieniem, dziļiem triecieniem. Tas ir tas, kas šodien ienaidniekam nodara vislielāko kaitējumu.
