Piektdien Saeimā notiks konference “Neatkarības balsis un atbalsis”, kurā piedalīsies arī pieredzējušais ASV diplomāts, ASV domnīcas “Atlantijas padome” Veisera ģimenes vadošais pētnieks Daniels Frīds. Viņš ir bijis viens no nozīmīgākajiem ASV ārpolitikas veidotājiem Eiropā pēc Padomju Savienības sabrukuma.
Sigurds Siliņš: Šodien notiks Saeimā konference. Varbūt iesākumā īsi, kāds ir jūsu šī brīža ģeopolitiskās situācijas raksturojums Eiropā? Kā jūs to vērtētu?
Daniels Frīds: Nav grūti raksturot šo situāciju. Krievija vēlas atgriezt savu impēriju, un tā iebruka Ukrainā, lai atjaunotu šo impēriju. Krievija cenšas iebiedēt Eiropu caur dažādiem uzbrukumiem, agresīvu rīcību, ļaunprātīgu dedzināšanu, slepkavībām, lai piespiestu Eiropu pārstāt atbalstīt Ukrainu. Tā ir ļoti bīstama situācija.
Vienīgais, ko es varu teikt, – es esmu ārkārtīgi priecīgs, ka Latvija ir NATO dalībvalsts. Man ir prieks, ka NATO nopietni izturas pret šiem draudiem, un mūs sagaida diezgan sarežģīti laiki, bet Latvija, protams, necīnīsies viena pati kā četrdesmitajā [1940. – red.] gadā.
Karīna Rubene: Taču jebkurā gadījumā mēs atrodamies tuvu agresora valstij. Ļoti labi atceramies arī savu pagātnes pieredzi. Kā jūs raksturotu, ko tas nozīmē Baltijas valstu drošībai?
Es domāju, ka latvieši ļoti labi apzinās, ko tas nozīmē. Ļoti labi atceras pagātnes notikumus četrdesmitajos gados. Es domāju, ka Latvijai ir nepieciešams būt ļoti uzmanīgai, pievērst pastiprinātu uzmanību jebkāda veida Krievijas agresijai, vai tā būtu propaganda vai provokācijas, vai dronu uzbrukumi, vai ļaunprātīga dedzināšana. Tie ir pasākumi, kam jūsu kaimiņvalsts Polija, Vācija ir bijušas pakļautas jau kādu laiku un šis spiediens ir tikai pastiprinājies pēdējā laikā.
Es domāju, ka NATO ļoti nopietni attiecas pret šāda veida notikumiem. Nesen bija arī mācības Baltijas valstīs pie Kaļiņingradas, kas bija labs brīdinājums Krievijai, norāde uz to, ka viņi nav vienīgie, kam ir militārās spējas.
Krievija šobrīd arī negūst panākumus karā Ukrainā, un situācija nemaz nav līdzīga četrdesmitajiem gadiem. Taču tai pašā laikā šis ir brīdis, kad Latvijai vajag būt ļoti, ļoti uzmanīgai. Aktīvi jāseko līdzi situācijai. Un, protams, es gribētu, lai mēs būtu situācijā, kāda bija 1945. gadā, kad Krievija bija daudz miermīlīgāk noskaņota, bet mēs esam tur, kur mēs esam. Bet Latvija nav viena pati šajā cīņā.
Sigurds Siliņš: Jūs minējāt, ka Krievija vēlas atgriezt bijušo impēriju. Vai tas nozīmē, ka Eiropai, mūsu valstīm un NATO ir jāgatavojas. Vai tās ir gatavas? Kāda ir tā situācija šobrīd?
Redziet, NATO ir daudz vairāk gatava nekā, piemēram, pirms 10–15 gadiem. ASV uz 2013. gadu, pirms Krievijas pirmā iebrukuma Ukrainā, nebija izvietojusi Eiropā nevienu tanku. Šobrīd savukārt šādi tanki ir Eiropā. Mums nebija kontingenta, kas būtu šajā reģionā. Austrumu flanga valstīs tagad ir šāds kontingents, NATO karavīri, ne tikai Latvijas karavīri, bet arī NATO karavīri aktīvi darbojas Latvijā, Igaunijā, Lietuvā, Polijā, un tas, protams, ir labi. Tas nozīmē, ka Krievijai nav, piemēram, iespēju vienkārši nogriezt ceļu uz Latviju, izolēt Latviju.
NATO, protams, iziet šobrīd dažādām reformām cauri. ASV administrācija, prezidenta Donalda Trampa administrācija mēģina piespiest Eiropu tērēt vairāk un palielināt savus militāros aizsardzības resursus. Viņiem ir taisnība, un viņi ir faktiski uzvarējuši šajā diskusijā. Eiropa arī sākusi vairāk tērēt savai aizsardzībai, it īpaši Vācija. Un mēs varam to tikai apsveikt.
Arī Latvija dara savus mājasdarbus, līdz ar to NATO vienkārši nestāv un pasīvi negaida uztraucoties. NATO sper konkrētus soļus.
Taču mēs atrodamies ārkārtīgi sarežģītā situācijā [Krievijas diktatora Vladimira – red.] Putina iebrukuma Ukrainā dēļ. Taču mums netrūkst resursu.
Karīna Rubene: Bet ir daudz runu par to, kā ierobežot Krieviju, cik efektīvas šobrīd ir sankcijas un ko vēl Rietumi varētu darīt, lai izdarītu spiedienu uz Maskavu?
Sankcijas, protams, rada spiedienu uz Krievijas ekonomiku jau kādu laiku, taču jums ir pilnīga taisnība. Protams, mēs varētu arī veikt papildu pasākumus, un es ceru, ka mana valdība, ASV valdība, varētu aktīvāk ar to strādāt. Mēs varētu aktīvāk ierobežot naftas un gāzes resursu tirdzniecību Krievijai, tāpat arī cīnīties pret tās ēnu floti. Un būtu jauki, ka ASV Kongresā arī tiktu pieņemta līdzīga Greiema sankciju pakete, kurai ir savi mīnusi, taču, kura varētu diezgan efektīvi tikt izmantota, lai izdarītu papildu spiedienu uz Krieviju, un mēs varētu daudz efektīvāk šo sankciju ievērošanu kontrolēt.
Eiropa noteikti dara vairāk, vēršoties pret Krieviju pēc nesenās eskalācijas no Krievijas puses. Mums ir jāturpina darīt vairāk, lai atbalstītu militāri Ukrainu. Turklāt mēs esam mācījušies no Krievijas un Ukrainas kara, ka pati kara būtība ir mainījusies. Mums Rietumos ir šīs mācības jāuztver pavisam nopietni un jāgatavojas šādai notikumu attīstībai. Un ir daudz kas, ko mēs varam izdarīt. Un tās labās ziņas ir, ka mēs jau esam sākuši pie tā strādāt.
Sigurds Siliņš: Ja mēs runājam par NATO kā organizāciju, kurai nesen pievienojās Somija, Zviedrija, lai stiprinātu drošību, arī Ukraina vēlas kļūt par NATO dalībvalsti. Vai jūs uzskatāt, ka tas ir reāli iespējams tuvākajā nākotnē?
Redziet, reālistiskums ir tāds jokains vārds. Manā jaunībā bija nereāli runāt par Baltijas valstu neatkarību jebkādā veidā jelkad – tas tika uzskatīts par smieklīgu apgalvojumu, ka Baltijas valstis varētu pievienoties NATO. Bet lūk, kur mēs esam. Un bieži vien tas, kas sākotnēji šķiet neiespējams, galarezultātā kļūst par nenovēršamu.
Šobrīd Ukrainai nav piedāvāts konkrēts iestāšanās [ceļš] NATO. Arī ASV valdība neatbalsta Ukrainas dalību NATO. Taču
Ukrainai ceļš uz NATO dalību var būt sarežģīts, bet noteikti gala rezultātā tas notiks.
Bez dalības NATO mēs varam atbalstīt arī Ukrainas drošību, piemēram, Lielbritānijas vadītā koalīcija. Līdzko tiks panākts pamiers Ukrainā, Ukraina kļūs drošāka, tad varētu arī piedāvāt tai dalību NATO, kas būtu labi, bet tas nav vienīgais instruments, kā mēs varam palīdzēt.
Karīna Rubene: Kā varētu mainīties Eiropas drošība, ja tas notiktu?
Krievijai ir jāapzinās, ka durvis uz impērijas atjaunošanu ir aizvērušās. Ukrainas dalība NATO, protams, palīdzētu šīs durvis pilnībā aizvērt.
Mēs palīdzam šobrīd Ukrainai pretstāvēt Krievijas spiedienam. Mēs izdarām papildu spiedienu arī uz Krieviju, lai tā saprastu, ka šis karš nenesīs panākumus. Un, godīgi sakot, kamēr politiķi Francijā, Vācijā un manā valstī ļoti aktīvi runā par neoizolāciju vai ļauj darboties partijām, kas atbalsta Putinu, Putins turpinās uzbrukt Ukrainai, līdz ar to mums ir daudz darāmo darbu šajā sakarā.
Taču mēs esam noteikti daudz labākā situācijā nekā tad, ja mēs nebūtu atvēruši NATO [paplašināšanos] deviņdesmito gadu sākumā.
Sigurds Siliņš: Ko Latvija, Lietuva, Igaunija varētu kopīgi darīt, lai stiprinātu savu drošību? Un ko mums vajadzētu sagaidīt no NATO kā alianses?
Jūs neesat vieni. Šeit ir NATO kontingents gan Igaunijā, Latvijā, Lietuvā. Latvijai ir jābūt gatavai pretstāvēt Krievijas provokācijām. No Krievijas viedokļa Latvija nevar tikt uzskatīta par vieglu mērķi, kurai var vienkārši uzbrukt un nekādas atbildes nebūs.
Ja Latvija nepārprotami spēs parādīt, ka tā var veiksmīgi tikt galā ar Krievijas provokācijām, tad iespējamais uzbrukums kļūst vēl neiespējamāks.
No otras puses, aktīvi strādājiet, brauciet uz Vašingtonu. Es varu tikai apsveikt Latvijas delegātus, Baltijas delegātus, Ziemeļvalstu delegātus. Es strādāju Ziemeļvalstu Ziemeļatlantijas padomē, un mēs esam gatavi uzklausīt valstis, kas cīnās par brīvo un demokrātisko pasauli un par Latvijas investoru interesēm.
