Par to, kā kara laikā bibliotēkas un grāmatas palīdz Ukrainas cilvēkiem, kā tiek sargāts kultūras mantojums un kāda ir starptautiskās sabiedrības loma, Latvijas Radio raidierakstā “Drošinātājs” stāstīja labdarības fonda “Bibliotēku valsts” vadītāja Ljusjena Šuma.
RAKSTA CEĻVEDIS:
Bibliotēkas un grāmatas palīdz dziedināt
Rihards Plūme: Mēs zinām, ka grāmatas gluži nav to lietu saraksta augšgalā, kas cilvēkam nepieciešamas, lai izdzīvotu kara laikā. Taču cilvēki tās joprojām lasa – karavīri frontē, civiliedzīvotāji aiz frontes līnijām. Kāda, jūsuprāt, ir grāmatu loma Ukrainas iedzīvotāju dzīvē šajos laikos, kara laikā?
Ljusjena Šuma: Jums ir taisnība, ka šī, protams, nav mūsu pirmā vajadzība šobrīd, taču ar mūsu garīgo veselību joprojām ir lielas problēmas. Daudzi cilvēki, piemēram, iekšzemē pārvietotas personas vai veterāni, bērni – tiem tiešām ir nepieciešami veidi, kā dziedināt sevi. Un bibliotēkas un grāmatas tagad ir tās vietas un instrumenti, kas var palīdzēt daudziem cilvēkiem. Tāpēc ir mūsu fonds, ko sauc par “Bibliotēku valsts labdarības fondu”.
Kopš kara pirmajām dienām mēs sākām atbalstīt pārvietotās bibliotēkas un bibliotekārus. Mēģinājām pastāstīt pasaulei par situāciju ar bibliotēku iznīcināšanu. Jo tagad vairāk nekā 1000 bibliotēku jau ir bojātas un aptuveni 200 ir pilnībā iznīcinātas. Šobrīd ir iznīcinātas arī miljoniem grāmatu. Jūs droši vien dzirdējāt par šo gadījumu, kad 1. augustā Harkivā notika liels uzbrukums, kur izdevniecībai “Ranok” uzbruka ar droniem. Tika iznīcinātas vairāk nekā 8 miljoni grāmatu. 8 miljoni! Vai varat iedomāties? Pat mēs nevaram iedomāties šo daudzumu.
Patiesībā šovasar runa ir par vairāk nekā 13 miljoniem grāmatu, kas jau ir iznīcinātas dažādu izdevniecību noliktavās Kijivā un Harkivā. Krievi uzbrūk ne tikai cilvēkiem.
Mēs to saucam par kultūras genocīdu, jo saprotam, ka kultūra, mūsu identitāte un vēsture, tradīcijas arī ir krievu mērķi.
Mums ir daudz pierādījumu, kas to var pierādīt – ka viņi iznīcina bibliotēkas, muzejus un nogalina bibliotekārus un tā tālāk. Tā pati situācija bija Hersonā, piemēram, Mariupolē. Gandrīz visas Mariupoles bibliotēkas tika bojātas. Es pazīstu bibliotekārus no Mariupoles, zinu viņu stāstus. Tāpēc, protams, grāmatas tagad ir ļoti svarīgas, un dažas aptaujas to pierāda – lasīšana šajos kara gados pieaug. Tagad mums ir arvien vairāk lasītāju. Pirmā pasaules kara un Otrā pasaules kara vēsturē arī bija pierādījumi, ka lasīšana kļuva ļoti svarīga un dziedinoša cilvēkiem.
Foto: no privātā arhīva Dronu uzbrukuma rezultāts Sumu Valsts Universitātei 2025. gada 18. augustā – iznīcinātas 45 000 grāmatas.
Bibliotēkām tagad ir jaunas lomas mūsu Ukrainas sabiedrībā. Tās ir humānie centri. Gandrīz katra bibliotēka Ukrainā atbalsta arī bruņotos spēkus. Tur, piemēram, auž maskēšanās tīklus. Katra bibliotēka, arī lauku apvidos, sniedz atbalstu armijai tādā veidā, kādā tā to spēj. Arī dažādos vienkāršos veidos, taču tas tāpat ir svarīgi – gan morāli, gan bibliotekāriem un cilvēkiem, kas apmeklē bibliotēkas. Un reģionos, kur ir daudz iekšzemē pārvietotu cilvēku, piemēram, Ļvivā, Luckā, Užhorodā, bibliotēkas kļuva arī par centriem, kas atbalsta iekšzemē pārvietotos cilvēkus, sniedzot konsultācijas, pat sniedzot oficiālu palīdzību, piemēram, aizpildot dažus dokumentus un tamlīdzīgi. Piemēram, arī es pirmajos kara mēnešos biju kopā ar saviem bērniem Ļvivā un apmeklēju Ļvivas bibliotēku, un jutos kā iekšzemē pārvietota persona. Tagad es dzīvoju netālu no Kijivas, un mans vīrs jau vairāk nekā divus gadus ir dienējis bruņotajos spēkos. Divus ar pusi gadus.
Tāpat mūsu fondā tagad ir projekts, kurā mēs tulkojam grāmatu no angļu valodas uz ukraiņu valodu. Tā ir grāmata ar nosaukumu “Grāmatu dedzināšana. Uzbrukums zināšanu vēsturei.” Tā ir grāmata, kuras autors ir Oksfordas bibliotekārs Ričards Ovendens. Viņš sarakstīja šo grāmatu par vēsturisko perspektīvu par bibliotēku un grāmatu iznīcināšanu nacistu un padomju laikā. Tagad šī grāmata tiks publicēta “Ranok” izdevniecībā, kas cietusi no dronu uzbrukumiem. Mēs ceram, ka viņi to paveiks un izdos grāmatu. Mēs vēlamies runāt par situāciju Ukrainā, lai parādītu arī mūsu sabiedrībai šo situāciju. Mēs neesam unikāli Ukrainā ar šo kultūras genocīdu – tāds ir bijis arī vēsturē pirms daudziem gadiem. Bet ir grūti aptvert, ka 21. gadsimta modernajā sabiedrībā kaut kas tāds var notikt. Ka krievi uzvedas kā nacisiti, dedzinot grāmatas Ukrainā.
Foto: no privātā arhīva “Bibliotēku valsts” vadītāja Ljusjena Šuma.
Krievija cenšas iznīcināt arī ukraiņu kultūru, valodu un vēsturi
Kāds ir jūsu viedoklis, kāpēc viņi (Krievija) to dara? Proti, uzbrūk kultūras mantojuma vietām, grāmatu izdevniecībām, uzbrūk kultūrai. Kāpēc? Kāds ir mērķis?
Kā jau teicu iepriekš – notiek ne tikai karš par teritoriju, bet arī karš par mūsu kultūru. Tas mums ir acīmredzams, jo viņi cenšas iznīcināt ukraiņu kultūru, ukraiņu valodu, mūsu neatkarības vēsturi. Pirmie soļi, ko viņi dara, okupējot teritorijas, ir bibliotēku slēgšana, dedzināšana, ukraiņu grāmatu dedzināšana, īpaši grāmatu par vēsturi un vēsturi neatkarības laikā, ukraiņu kultūras tradīcijām.
Ukraiņu grāmatu vietā viņi atved krievu grāmatas un krievu mācību grāmatas ar savu vēstures interpretāciju, arī mūsu kopīgās vēstures interpretāciju.
Mēs zinām par situāciju Hersonā, kur redzējām to Hersonas bibliotēkās, kad viņi ieveda krievu mācību grāmatas, tostarp okupēto teritoriju skolās. Mēs redzējām oficiālus dokumentus. Tātad tās nav tikai baumas. Mēs redzējām oficiālus dokumentus, kuros runāts, piemēram, par ukraiņu mācību grāmatu aizstāšanu ar grāmatām krievu valodā. Viņi mēģina runāt par mūsu vēsturi no Kijivas Rusas laikiem, bet, kad Kijivu izveidoja, Maskavas vēl nebija.
Foto: no privātā arhīva Iznīcināta bibliotēka
Mobilās bibliotēkas dod iespēju piekļūt grāmatām
Jūs jau pieminējāt bibliotēkas labdarības fondu un to, ko jūsu fonds dara. Cik saprotu, viens no fonda darbības laukiem ir iniciatīva, ko sauc par “Grāmatu mobilo bibliotēku”. Varbūt jūs varētu pastāstīt vairāk par to, kā šī iniciatīva radās un kāda ir tās galvenā ideja?
Mums jau ir vairāk nekā 1000 cietušu bibliotēku. Teritorijās, kas bija okupētas vai bija tuvu okupācijai, bibliotēkas ir iznīcinātas. Problēma ir tā, ka mums ir jādod cilvēkiem iespēja lasīt, iespēja piekļūt grāmatām, bibliotēkām un tā tālāk. Tāpēc viena no iespējām ir nogādāt pie viņiem šīs mobilās bibliotēkas. Tas ir vienkāršāk, nekā atjaunot bibliotēkas, jo atjaunošana ir ļoti dārga. Un, protams, mūsu valstij šobrīd nav naudas šādām iniciatīvām.
Tāpēc mēs izveidojām šo iniciatīvu, sadarbojoties ar Apvienotās Karalistes bibliotēkām un Sabiedrisko bibliotēku asociāciju ar nosaukumu “Savienotās bibliotēkas” (Libraries Connected). 2023. gadā es piedalījos viņu konferencē Londonā un aprakstīju viņiem situāciju ar Ukrainas bibliotēkām un to iznīcināšanu. Viņi ierosināja mūs atbalstīt ar mobilo bibliotēku. Viņi savāca ziedojumus, nopirka bibliotēkas autobusu un pārveda to no Apvienotās Karalistes uz Ukrainu. Un tā jau divus gadus tas darbojas Ukrainā. Šo autobusu mēs pārvietojām uz vienu no Dņiropetrovskas apgabala kopienām. Šis apgabals atrodas ļoti tuvu frontes līnijai. Bibliotēkas autobuss dodas uz ciemiem, kas atrodas tālu no galvenajām bibliotēkām. Autobuss ir ļoti populārs, un bērniem tas ļoti patīk.
Bibliobuss darbībā Foto: no privātā arhīvaBibliobuss darbībā Foto: no privātā arhīvaBibliobuss darbībā Foto: no privātā arhīvaBibliobuss darbībā Foto: no privātā arhīvaBibliobuss darbībā Foto: no privātā arhīvaBibliobuss darbībā Foto: no privātā arhīvaBibliobuss darbībā Foto: no privātā arhīvaBibliobuss darbībā Foto: no privātā arhīva
Un patiesībā mēs redzam, ka tā ir ļoti laba ideja. Arī dažiem citiem fondiem un publiskajām bibliotēkām Ukrainā ir šīs mobilās bibliotēkas. Tādu nav daudz. Apmēram trīs. Vēl divas ir Kijivas apgabalā un viena Harkivas apgabalā. Piemēram, viens autobusa ziedojums bija no Tallinas. Tas bija ziedojums Harkivas bibliotēkai.
Bet autobusi nebrauc tuvu frontei. Tie ir daudzu desmitu kilometru attālumā no frontes, draudu dēļ…
Jā. Kopiena, kur mēs nosūtījām autobusu atrodas apmēram 150 kilometru attālumā no frontes līnijas. Tas nav ļoti tuvu frontei, tomēr tas ir reģions, kur uzturas arī daudz iekšzemē pārvietotu personu, kas devušās prom no okupētajām teritorijām.
Un kā šī mobilā bibliotēka darbojas praktiski? Tātad autobuss turp aizbrauc, un cik ilgu laiku tas tur paliek? Un kur cilvēki lasa grāmatas – autobusā vai citur?
Autobusiem ir nedēļas grafiks. Parasti tiek paziņots, kad autobuss atbrauks. Tā darbojas kā parasta bibliotēka. Cilvēki to izmanto arī svinībām, kādiem īpašiem notikumiem, un sadarbība notiek arī ar skolām. Tāpēc cilvēki cenšas to izmantot par visiem simt procentiem.
Un kā bibliotekāri atlasa grāmatas? Kā izvēlas, kādas grāmatas vest šajā autobusā? Jo arī ietilpība ir ierobežota. Vai cilvēkiem ir kādas īpašas prasības, ko viņi vēlas lasīt – varbūt kaut ko no kā var smelties zināšanas vai varbūt vairāk kaut ko izklaidei.
Pirmkārt, viņi piedāvā grāmatas bērniem, tāpēc, ka bērni ir lielākā lasītāju auditorija. Ja mēs runājam par grāmatu žanriem, tad tās ir grāmatas, kas ir paredzētas izklaidei, piemēram, romāni, detektīvi. Šādām grāmatām ir vislielākais pieprasījums cilvēku vidū, jo visi vēlas aizbēgt no realitātes. Tāda ir tendence. Jo mūsu realitātē ir pārāk daudz problēmu un pārāk daudz sliktas informācijas. Tāpēc cilvēki patiešām vēlas lasīt kaut ko vieglāku.
Bibliobuss darbībā Foto: no privātā arhīvaBibliobuss darbībā Foto: no privātā arhīvaBibliobuss darbībā Foto: no privātā arhīvaBibliobuss darbībā Foto: no privātā arhīvaBibliobuss darbībā Foto: no privātā arhīvaBibliobuss darbībā Foto: no privātā arhīvaBibliobuss darbībā Foto: no privātā arhīvaBibliobuss darbībā Foto: no privātā arhīvaBibliobuss darbībā Foto: no privātā arhīvaBibliobuss darbībā Foto: no privātā arhīvaBibliobuss darbībā Foto: no privātā arhīva
Kādas ir cilvēku atsauksmes par šo iniciatīvu? Es pieļauju, jūs iegūstat informāciju no cilvēkiem, vai viņi ir apmierināti vai varbūt viņi vēlētos, lai šie autobusi atbrauc biežāk?
Patiesībā cilvēkiem laukos, lauku kopienās, mazās kopienās tā ir kā izklaide. Un tā ir diezgan populāra. Jo viņiem nav pietiekami daudz, ko darīt, daudz vietu, kurp doties. Mazām kopienām tā ir īsta problēma. Šādi izklaides veidi ir grūti pieejami, jo nav pietiekami daudz bibliotēku vai citu kultūras vai kopienas centru. Un tāpēc šī ir diezgan laba iespēja izklaidēties gan bērniem, gan pieaugušajiem. Tas ir kaut kas neierasts, jo Ukrainā šīs mobilās bibliotēkas nav daļa no bibliotēku sistēmas valsts līmenī. Mūsu kultūras sfērā ir ļoti, ļoti maz finansējuma. Un bibliotēkām ir diezgan trūcīgs tehniskais aprīkojums. Daudzās bibliotēkās vispār nav datoru. Diemžēl realitāte ir šāda. Tāpēc šāda mūsu iniciatīva ir ļoti populāra cilvēku vidū.
Tāpēc tad, kad mēs pārvietojām savu autobusu, mēs rīkojām konkursu, lai saprastu, kura kopiena to vislabāk pārvaldīs un izmantos. Un konkurss bija ļoti liels. Pieteicās daudzas kopienas. Visi vēlas kaut ko līdzīgu šim bibliotēkas autobusam. Jo viņiem pašlaik nav līdzekļu, lai pašiem kaut ko organizētu. Un tāpēc šāda veida labdarība ir populāra, un cilvēki patiešām vēlas kaut ko tādu.
Par kultūras mantojumu ir svarīgi rūpēties, tomēr nav pietiekami daudz naudas citām ļoti svarīgām jomām
Cik daudz Ukrainas valsts dara, lai aizsargātu kultūras objektus, tostarp grāmatas? Protams, kara laikā nauda ir nepieciešama cilvēkiem, algām, pensijām un karavīriem, karam. Bet vai jūs tomēr jūtat, ka no valsts puses ir kaut kāds atbalsts? Ka valsts cenšas kaut kā palīdzēt ar kaut kādu naudu vai iniciatīvām?
Šī ir tēma, kurā fonds, kā mēs un citi mūsu pilsoniskās sabiedrības dalībnieki, ir ļoti aktīvi, un mēs aizstāvam šo jautājumu un to, ka par mūsu kultūras mantojumu ir svarīgi rūpēties. Tāpēc mēs visu laiku par to runājam un piedalāmies darba grupās un iniciatīvās, kas ir Kultūras ministrijas pakļautībā. Tā ir cīņa par mūsu pilsonisko sabiedrību. Jo, protams, mūsu valsts nevēlas neko darīt, viņi vēlas darīt minimumu. Bet mēs cenšamies aizstāvēt to, ka mums ir jāpanāk maksimums.
Foto: no privātā arhīva Ljusjena Šuma
Tagad mums ir pavisam jauna kultūras ministre Tetjana Berežna, un viņa ir ļoti aktīva. Aptuveni gadu mums ir ļoti svarīga iniciatīva – Ukrainas kultūras mantojuma aizsardzības fonds. Tā ir kā starptautiska iniciatīva ar galveno mītni Briselē. Dažādas Eiropas valstis mūs atbalstīja šajā iniciatīvā. Man šķiet, ka arī Latvija, jūsu valdība ziedoja zināmu naudas summu šim fondam. Šī ir starptautiska iniciatīva, kas atbalsta Ukrainas kultūras mantojuma atjaunošanu, kas bojāts kara laikā. Pirmā naudas summa tika novirzīta vienai bibliotēkai. Tā tika teju pilnībā nopostīta pirmajā kara gadā. Tā atrodas Čerņihivā. Ļoti veca ēka, kur mūsdienās bija bibliotēka. Ēkai ir vairāk nekā simt gadu. Tā ir laba iniciatīva, un mēs esam ļoti pateicīgi valstīm, kas mūs atbalsta. Un Ukrainā ir arī dažas UNESCO iniciatīvas. Arī šo mobilās bibliotēkas iniciatīvu ir plāns paplašināt. Redzēsim, kā tas izdosies.
Pirms pilna mēroga iebrukuma Ukrainas Grāmatu institūts iegādājās grāmatas Ukrainas bibliotēkām. Tā bija kā valsts iniciatīva grāmatu iegādei bibliotēkām, bet pilna mēroga kara laikā, protams, mums nebija naudas šim nolūkam mūsu budžetā, valsts budžetā. Un šī iniciatīva uz laiku tika pārtraukta. Bet mums visu laiku ir diskusijas, lai to atjaunotu. Jārunā ar Finanšu ministriju. Bet tā ir ļoti liela problēma, jo mums nav pietiekami daudz naudas citām ļoti svarīgām jomām, piemēram, sociālajai sfērai, militārpersonu algām. Tāpēc tas būtu dīvaini dot naudu kultūrai, ja mūsu karavīriem nav pietiekami daudz naudas algām.
Caur bibliotekāru kopienu pasaulē var runāt par kultūras iznīcināšanu Ukrainā
Runājot par bibliotēku labdarības fondu – jūs esat tā vadītāja jau desmit gadus. Šis fonds atbalsta bibliotēkas visā Ukrainā. Kā jūsu darbs ir mainījies kopš pilna mēroga iebrukuma? Jautājums par finansējuma nodrošināšanu droši vien bija aktuāls arī pirms pilna mēroga iebrukuma, bet kas varbūt tagad ir mainījies?
Jā, jau no pilna mēroga iebrukuma sākuma mūsu galvenais mērķis pirmajos mēnešos bija izdzīvošana. Mēs atbalstījām bibliotekārus, kuri bija spiesti pamest savas mājas. Tāpēc mēs vācām naudu un pārskaitījām to viņiem. Ne tikai naudu, bet arī, piemēram, medikamentus. Un tagad viena no mūsu galvenajām aktivitātēm tagad ir starptautiskā aizstāvība.
Mēs saprotam, ka caur šo diezgan lielo bibliotekāru kopienu visā pasaulē, mēs varam runāt par reālo situāciju Ukrainā, par kultūras genocīdu, par kultūras mantojuma, grāmatu iznīcināšanu un tā tālāk.
Un tāpēc es ceļoju uz daudzām starptautiskām konferencēm, runājot par visu šo situāciju ar piemēriem un fotogrāfijām. Ja cilvēks par to vienkārši dzird, tā ir viena lieta, bet, ja jūs rādāt fotogrāfijas un stāstāt reālus cilvēku stāstus, kā arī manu reālo stāstu. Ja mēs runājam par manu personīgo pieredzi, kad pēc Kijivas apgabala okupācijas es devos uz vienu bibliotēku, kas atradās kopienā, kas bija okupēta Kijivas apgabala ziemeļos. Un krievi tur izmantoja bibliotēku dzīvošanai.
Foto: no privātā arhīva Gandrīz miljons grāmatu iznīcinātas 18-19.jūlija uzbrukumos
Mēs redzējām daudz grāmatu, kuras viņi ir iznīcinājuši ļoti neparastā veidā. Piemēram, dažas grāmatas bija sašautas ar ieroci. Es atpazinu šīs grāmatas, jo es tās biju uzdāvinājusi šai bibliotēkai pirms kara. Cik noprotams, viņi to droši vien darījuši prieka pēc. Es nezinu, prieka vai varbūt arī ar kādu mērķi… Sašautā grāmata bija Ukrainas karoga krāsās – dzeltenā un zilā. Iespējams, tāpēc viņi tā izdarīja. Nezinu. Šie stāsti ir ļoti emocionāli. Tāpēc, kad es runāju ar ārzemniekiem, es rādu šīs bojātās grāmatas, ko bibliotēkas man atdevušas. Pirms nedēļas es saņēmu sadegušās grāmatas no “Ranok izdevniecības”. Jūs pat nevarat iedomāties – visas sadegušās grāmatas, šo grāmatu smaka… ir ļoti smagi redzēt visas šīs sadegušās grāmatas.
Ja runājam par fondu, mums ir arī vēl viena starptautiska iniciatīva, mēs to saucam par “Sadraudzības bibliotēkām”. Tā ir sava veida sadraudzības partnerība starp bibliotēkām no Ukrainas un citām Eiropas valstīm. Mums ir arī pilotprojekts ar Apvienoto Karalisti. Pagaidām tās ir 22 partnerības starp Ukrainas un Lielbritānijas bibliotēkām. Un tās jau divus gadus diezgan veiksmīgi darbojas. Tās galvenokārt ir tiešsaistes aktivitātes, profesionāļi apmainās ar informāciju, notiek arī pasākumi tiešsaistē bērniem, piemēram, saistībā ar dažu rakstnieku jubilejām – Šekspīru vai mūsu Ševčenko jubilejām. Pagaidām tas viss darbojas diezgan veiksmīgi. Tāpat bibliotēkas apmainās ar grāmatām. Mūsu Ukrainas bibliotēkas sūta tās saviem partneriem Lielbritānijā. Lielbritānijas bibliotēkās viņi sākuši veidot tādu kā Ukrainas stūrīti, tādu mazu Ukrainas bibliotēku. Ir ļoti interesanta iniciatīva.
Daudz jaunu grāmatu par dzīvi kara laikā
Cilvēki ne tikai lasa grāmatas kara laikā, bet iznāk arī jaunas grāmatas. Vai redzat, ka kara laikā parādās jaunas grāmatas par karu, par dzīvi kara laikā, par to, ko Ukrainas iedzīvotāji šobrīd pārdzīvo kara laikā? Kādi ir jauno grāmatu piemēri? Vai mēs redzam, ka grāmatu žanri ir vairāk vai mazāk tādi paši kā pirms pilna mēroga kara, vai tomēr ir vairāk grāmatu par karu vai dzīvi kara laikā?
Jau piektajā pilna mēroga iebrukuma kara gadā mums ir daudz jaunu grāmatu par dzīvi kara laikā, par karavīru un veterānu pieredzi, un cilvēkiem, kuri ir spiesti pamest savas mājas, par iekšzemē pārvietotajām personām. Dažas, piemēram, dokumentē kara apstākļus un tā tālāk. Bet, piemēram, es labprātāk nelasu šīs grāmatas, jo mēs jau dzīvojam šajā realitātē. Un tāpēc man nav vēlmes par to domāt vairāk. Tā ir mana pieredze, es to nevaru teikt par visiem. Bet, jā – mums ir daudz jaunu grāmatu par šo tēmu.
Foto: no privātā arhīva Ljusjena Šuma Rīgā 2023.g.
Runājot par grāmatām ārpus Ukrainas un par grāmatām, kas ir par Ukrainu, esmu pamanījis, ka Latvijas grāmatnīcās ir vairākas grāmatas par Ukrainas vēsturi. Pilna mēroga kara laikā daudzi ārvalstnieki, iespējams, pirmo reizi uzzināja vai uzzināja vairāk par Ukrainu un tās iedzīvotājiem, un viens no avotiem ir tieši grāmatas. Vismaz šajā ziņā laikam varam saskatīt ko pozitīvu.
Jā. Tā ir laba lieta, bet iemesls nav labs. Patiesībā es vēlētos pateikties Latvijas Nacionālajai bibliotēkai. Mēs sadarbojamies ar to. Viņi mūs tiešām ļoti atbalsta. Mums ir daudz mazu iniciatīvu, un mums pat ir kopīgs projekts ar Nacionālo bibliotēku, mūsu Ukrainas bibliotēku asociāciju un vienu organizāciju no Somijas. Tas ir kā kopīgs projekts Ukrainas bibliotēku atbalstam. To atbalstīja Zviedrijas institūts. Tāpēc es apmeklēju Nacionālo bibliotēku Rīgā, un tur ir arī ukraiņu grāmatu stūrītis. Tas ir lieliski! Un mēs patiešām priecājamies, ka jūs mūs atbalstāt!
Jā, mēs cenšamies to darīt dažādos veidos. Runājot vēl par grāmatu lasītājiem – jūs jau minējāt, ka cilvēku skaits, kuri lasa grāmatas, pieaug. Ko jūs esat novērojusi – cik daudz bērnu lasa grāmatas? Jo mēs zinām, ka dažādās valstīs, arī šeit, Latvijā, bērni lasa grāmatas arvien mazāk un mazāk. Viņi šobrīd izmanto arvien vairāk un vairāk dažādu ierīču. Kāda ir situācija Ukrainā?
Jā, mums ir tieši tas pats, absolūti tas pats. Skaits kļūst arvien mazāks. Protams, es neatceros skaitļus. Kultūras ministrija veica kādu aptauju.
Bet situācija ir tāda pati…
Jā, protams, tas ir tas pats. Un es varu teikt to pašu par saviem bērniem. (smejas) Viņi dod priekšroku telefona lietošanai, nevis grāmatu lasīšanai.
Ir grūti panākt, lai viņi lasītu grāmatas.
Jā, bibliotekāriem vajag sarīkot kādu izrādi ap grāmatu. (smejas) Ar vienu pašu grāmatu nepietiek, vajag izrādi.
Grāmatu lasīšana ir kā došanās citā realitātē
Kādu grāmatu vai grāmatas jūs ieteiktu izlasīt cilvēkiem ārpus Ukrainas, varbūt arī šeit, Latvijā. Kurš ukraiņu autors vai tieši kura grāmata vai grāmatas tās varētu būt? Varbūt jums ir prātā kaut kas tāds, ko cilvēkiem vajadzētu izlasīt par Ukrainu?
Es varu jums nosūtīt grāmatu nosaukumus. Mums ir arī Ukrainas Grāmatu institūta un viena Ukrainas medija iniciatīva, kas apkopo Ukrainas grāmatu tulkojumus dažādās valodās, galvenokārt angļu, bet arī vācu, franču un citās.
Bet vai jums jau ir prātā kāda grāmata vai grāmatas, ko mums vajadzētu izlasīt? Es domāju, ka daudzi cilvēki neko nezina par ukraiņu grāmatām vai autoriem…
Tas, kas man tagad nāk prātā, ir grāmata “Ukrainas vēsture”, ko sarakstījis Serhijs Plohijs. Tā ir tulkota angļu valodā. Tā ir diezgan labi pazīstama grāmata.
Mēs zinām, ka grāmatai var būt dažādas nozīmes, mērķi. Tā var būt līdzeklis propagandas izplatīšanai, īpaši, ja runa ir par Krieviju. Tā var būt informācijas avots, zināšanu avots. Tā var būt iedvesma vai veids, kā aizmirst par karu vai citām lietām. Tāpēc es gribētu pajautāt, kas jums ir grāmata? Ko jūs iegūstat, lasot kādu labu grāmatu? Tā ir sajūta, tās ir zināšanas? Kāpēc jūs lasāt grāmatas? Es pieņemu, ka jūs lasāt grāmatas.
Ziniet, es diemžēl lasu arvien mazāk pilna mēroga kara laikā, jo man nav laika un man nav šīs iedvesmas lasīt grāmatas. Mēs vairāk lasām ziņas, visu laiku lasām ziņas par uzbrukumiem un lai saprastu, ko darīt un tā tālāk. Bet grāmatu lasīšana man ir kā došanās citā realitātē, varbūt bēgšana no realitātes, kas mums ir, un arī iedvesma savā ziņā.
Liels paldies! Un es novēlu jums un Ukrainai, lai šie daudzie un dažādie stāsti grāmatās, kuros aprakstītā dzīve ir mierīga, lai tas kļūtu par realitāti Ukrainā. Un lai tas notiktu iespējami drīz.
Paldies jums! Liels jums paldies!
