ĪSUMĀ:
Vēl nesen par “Butt Naked” [tulk. no angļu valodas – “Plikā pēcpuse”] iesauktais ģenerālis vadīja kaujinieku vienību, piekopa rituālas slepkavības, bērnu upurēšanu un kanibālismu, ticot, ka cilvēku miesas ēšana sniedz pārdabisku spēku.
1996. gadā, no “karakunga” pārtapis par baznīckungu, viņš paziņoja, ka nožēlojis grēkus un sludina Kristus mīlestības un piedošanas vēsti.
Baznīca kalpoja par aizsargmūri
Baznīca šim asinskārajam vadonim ilgi kalpoja par aizsargmūri. Pirmām kārtām jau pret sevi pašu – kaut arī šis briesmonis mācītāja “ādā” Patiesības un samierināšanas komisijas priekšā atzina savu vainu ap 20 000 cilvēku noslepkavošanā, tiesas priekšā viņš nav stājies.
Pievēršanās reliģijai un publiska nožēla palīdzēja Blahji izvairīties gan no linča, gan valsts lemtas tiesas un integrēties sabiedrībā.
Kļūstot par mācītāju, viņš ieguva neaizskaramību – reliģiskie līderi Libērijā bauda lielu cieņu, un aiztikt garīdznieku ir sociāli bīstami. Tas deva arī finansiālu labumu – Blahji izveidoja savu fondu, guva ienākumus no ziedojumiem un ārzemju kristiešu atbalsta, kuriem patīk stāsti par “noklīdušo avi”, kas atgriežas Dieva klēpī. Tikai upuru ciešanas palika otrā plānā, pastumtas “zem paklāja”.
Nav nekāda pamata domāt, ka Blahji un viņam līdzīgie reāli mainījās. Psihoneiroloģijā un kriminālistikā pastāv uzskats, ka cilvēki, kuri spēj aukstasinīgi nogalināt tūkstošiem bērnu un sieviešu, cieš no smagiem personības traucējumiem – psihopātijas vai sociopātijas.
Viņiem smadzenēs trūkstot empātijas centra, un viņi nemainās – tikai pielāgojas videi, lai izdzīvotu un dominētu. Blahji karalauku veikli nomainīja pret baznīcu, reliģiska retorika kļuva par manipulāciju instrumentu.
Libērija veido divas jaunas tiesas
Libērijā situācija gan sāk mainīties, lai kara noziedzniekus beidzot sauktu pie reālas atbildības. Libērijas prezidents Džozefs Boakai parakstījis rīkojumus par divu institūciju izveidi.
Kara un ekonomisko noziegumu tiesa tiesās tos, kuri nes vislielāko atbildību par civiliedzīvotāju slaktiņiem, spīdzināšanām un kara noziegumiem pilsoņu karu laikā.
Nacionālā pretkorupcijas tiesa darbosies paralēli un izmeklēs liela mēroga valsts līdzekļu izzagšanu un ekonomiskos noziegumus, kas bija cieši saistīti ar kara finansēšanu.
Tiklīdz jaunā tiesa pilnvērtīgi uzsāks darbu, Blahji būs pirmais rindā uz apsūdzēto solu.
Pat nebūs vajadzīgi jauni pierādījumi – pietiks ar viņa paša publisko atzīšanos par 20 000 cilvēku nogalināšanu, bērnu upurēšanu un kanibālismu.
Lai novērstu vietējo politiķu ietekmi un bijušo kaujinieku spiedienu, tiesa darbosies pēc hibrīdmodeļa. Tajā strādās gan Libērijas juristi, gan starptautiskie (ANO un citu valstu) tiesneši un prokurori.
Tiesa apvienos Libērijas krimināllikumu ar starptautiskajām tiesību normām, kas definē noziegumus pret cilvēci. Tiek veidota neatkarīga vienība, kas nodarbosies tikai ar pierādījumu vākšanu, tiks apmācīti vismaz 50 vietējie prokurori un izmeklētāji.
Institūciju izveidi atbalsta arī Eiropas Savienība
Process vairs nav tikai teorētisks, valsts ir noteikusi konkrētu ceļa karti. 2026. gada maijā prezidents nosūtīja izstrādātos tiesas statūtu projektus parlamentam, un Senāta Tieslietu komiteja pabeidz saskaņošanu un apvieno dažādus likumprojektus.
Oficiālās parlamenta uzklausīšanas gaidāmas oktobrī, galīgais balsojums par tiesas statūtiem iecerēts decembrī.
Plānots, ka pretkorupcijas tiesa pilnvērtīgi uzsāks darbu 2026. gada nogalē, Kara noziegumu tiesa – 2027. gada novembrī.
Gadiem ilgi galvenais arguments pret tiesu bija naudas trūkums. Tagad finansējums tiek nodrošināts – Libērijas valdība tiesas izveides birojam piešķīrusi divu miljonu ASV dolāru ikgadējo finansējumu sagatavošanās darbiem.
Eiropas Savienība un ANO Augstā cilvēktiesību komisāra birojs uzsākuši papildu 724 000 dolāru vērtu atbalsta programmu, lai nodrošinātu tiesas tehnisko sagatavošanu un liecinieku aizsardzības sistēmas izveidi.
Upuru atbalsta grupas Libērijā aktīvi spiež parlamentu pasteidzināt procesus, norādot, ka daudzi liecinieki un cietušie jau sasniedz sirmu vecumu un taisnīgumu pieprasa nekavējoties.
Kad tiesa sāks darbu, neviens amnestijas līgums vai baznīckunga statuss vairs nevarēs kalpot par juridisku vairogu.
Blahji lieliski saprot, ka zeme zem kājām deg, pēdējā laikā viņš mēģina veidot politiskas alianses un izmanto savu ietekmi, lai publiski kritizētu oponentus, un mēģina iztēlot sevi par miera nesēju un sabiedrisko aktīvistu.
Daļa viņa sekotāju un bijušo kaujinieku joprojām mēģina viņu aizstāvēt, taču sabiedrības un cietušo organizāciju spiediens pieprasīt stingru taisnīgumu ir pārāk liels.
Lai gan karos kopumā iesaistījās tūkstošiem kaujinieku, plānotā Kara noziegumu tiesa koncentrēsies uz tiem, kuri ir visvairāk atbildīgi par pastrādātajām masveida zvērībām. Komisija šos noziedzniekus jau ir sagrupējusi vairākās kategorijās, augšgalā ir astoņi galvenie militāro grupējumu vadītāji.
Libērijas nākotnes šausmas sakņojās tās dibināšanā
Tiesas uzdevums nebūs viegls, jo runa ir par notikumiem pirms dažiem gadu desmitiem. Libēriju sagrāva divi secīgi un ārkārtīgi nežēlīgi pilsoņu kari (1989.–1996. gadam un 1999.–2003. gadam), kas prasīja vairāk nekā 250 000 cilvēku dzīvību un piespieda miljonus doties bēgļu gaitās. Tie izcēlās ar prātam neaptveramu brutalitāti, bērnu-kareivju masveida izmantošanu un mistiskiem rituāliem.
Lai mēģinātu izprast šā ārprāta saknes, jāieskatās Libērijas vēsturē.
Šo valsti Rietumāfrikā 1822. gadā dibināja ASV atbrīvotie melnādainie vergi ar Amerikas Kolonizācijas biedrības atbalstu.
Daudzi baltie plantāciju īpašnieki vienkārši vēlējās atbrīvoties no tolaik brīvajiem melnādainajiem, uzskatot viņus par draudu verdzības sistēmai, un nu viņiem piedāvāja apsolīto zemi Āfrikā.
Viņi neieradās tukšā vietā, taču uzskatīja sevi par pārākiem pār vietējām tautām. Atnācēji pārņēma ASV dienvidu štatu sabiedrības modeli – ierīkoja plantācijas, valkāja amerikāņu stila apģērbu, runāja angliski un izveidoja stingru kastu sistēmu. Ieceļotājiem nācās karot ar vietējiem par zemi, mākslīgi izveidotajai valstij trūka dabisku vienojošu pamatu.
Rietumvalstis Libēriju ilgstoši neatzina, piemēram, ASV tikai 1862. gadā. Lielbritānija un Francija regulāri mēģināja atņemt Libērijas teritorijas, valstij nebija kapitāla, rūpniecības vai izglītības sistēmas, kas ļautu izveidot spēcīgu ekonomiku. Tā ātri nonāca milzīgos parādos un kļuva atkarīga no ārvalstu korporācijām, piemēram, ASV gumijas giganta “Firestone”.
Un tomēr tikai aptuveni 5 % jaunās valsts iedzīvotāju pilnībā pārņēma politisko un ekonomisko varu, atstājot vietējos bez pilsonības, iespējas balsot, citām tiesībām līdz pat 20. gadsimta vidum.
Tas viss ļoti atgādināja Dienvidāfrikas aparteīda režīmu, tikai melno minoritāte apspieda melno vairākumu.
Naids un aizvainojums krājās paaudzēm ilgi, līdz 1980. gadā notika “eksplozija” – seržants Semuels Dou no Krahn tautas veica apvērsumu un izslepkavoja iepriekšējo eliti. Nekas labāks gan nesekoja, Dou izveidoja brutālu diktatūru, dodot priekšroku savai tautai un apspiežot citas, kas radīja vēl lielāku etnisko spriedzi.
Ar vienu karu nepietika…
Pirmais pilsoņu karš sākās 1989. gada Ziemassvētku vakarā. ASV izglītotais Čārlzs Teilors iebruka Libērijā no kaimiņvalsts Kotdivuāras, lai gāztu diktatoru, un viņu atbalstīja apspiestās tautas.
Tomēr drīz Teilora sabiedrotais Prinss Džonsons sastrīdējās ar viņu un izveidoja savu grupējumu. Karš pārvērtās trīspusējā slaktiņā, kurā katra “frakcija” kontrolēja savu teritoriju un slepkavoja civiliedzīvotājus pēc etniskā principa. Dou gals bija skarbs – Džonsona kaujinieki viņu nolaupīja, nežēlīgi spīdzināja un nogalināja, kamēr pats Džonsons to filmēja video, malkojot alu.
Šajā laikā arī sāka plosīties Džošua Blahji un citi līdzīgi briesmoņi, kuru grupējumi bieži lietoja narkotikas, piekopa kanibālismu un rituālu bērnu upurēšanu.
Blahji un viņa vīri devās kaujā pilnīgi kaili, valkājot tikai zābakus un turot ieročus, būdami pārliecināti, ka viņus sargā burvestības.
Pēc gadiem ilgiem slaktiņiem un Rietumāfrikas valstu miera uzturētāju iejaukšanās, 1996. gadā tika noslēgts miers. 1997. gadā notika vēlēšanas, kurās iedzīvotāji aiz bailēm ievēlēja Čārlzu Teiloru par prezidentu.
Populārs sauklis toreiz bija: “Viņš nogalināja manu māti, viņš nogalināja manu tēvu, bet es tik un tā balsošu par viņu” – cerībā, ka tas izbeigs karu.
Miers neturpinājās ilgi, jau 1999. gadā karš atsākās. Teilora valdīšana bija korumpēta, viņš sāka finansēt asiņaino pilsoņu karu kaimiņvalstī Sjerraleonē, lai kontrolētu turienes dimantu raktuves – tā radās jēdziens “asiņainie dimanti”.
1999. gadā pret Teiloru sacēlās jauni grupējumi, kurus atbalstīja Gvineja un Kotdivuāra. Līdz pat 2003. gadam nemiernieki turēja ielenkumā galvaspilsētu Monroviju, kur valdīja bads, slimības un pastāvīga artilērijas apšaude.
Karu izbeidza sievietes bez neviena šāviena
Tad šajā karā sevi pieteica jauns “grupējums” – bez neviena ieroča, bet stiprāks par visnežēlīgākajiem kaujiniekiem. Tās bija Libērijas sievietes, kas piespieda karotājus sēsties pie sarunu galda.
Viņas paveica to, ko nespēja ne ANO, ne vietējie politiķi. Kustība, ko vadīja Leima Gbovī, pārtapa organizācijā “Libērijas sieviešu masu akcija par mieru”.
Viņu stratēģija un drosme joprojām tiek uzskatīta par vienu no spožākajiem nevardarbīgās pretošanās piemēriem.
Kustības lielākais spēks bija spēja pārkāpt reliģiskajām un etniskajām robežām. Gbovī apvienoja visas savas māsas – gan ielas tirgotājas un skolotājas, gan kristietes un musulmanes. Tūkstošiem sieviešu katru dienu pulcējās Monrovijas ielās, tērpušās vienkāršos, baltos kreklos un bez rotaslietām, simbolizējot mieru un tīrību.
Viņas bloķēja galvenos ceļus, tirgus un valdības ēkas, pastāvīgi lūdzoties un dziedot miera dziesmas. Viņas kļuva par neērtu ainu karojošajiem vīriešiem, publiski kauninot viņus par valsts iznīcināšanu.
Kustība ieguva pasaules uzmanību ar radikālu soli – sievietes pieteica laulības gultas streiku saviem vīriem, kamēr karš netiks izbeigts.
Lai gan pašas dalībnieces vēlāk atzina, ka šis solis reāli vairāk kalpoja kā spēcīgs sabiedrisko attiecību instruments, tas piespieda pat visvienaldzīgākos vīriešus mājās sākt runāt par mieru.
Izšķirošais brīdis pienāca 2003. gadā, kad Ganā norisinājās oficiālās miera sarunas starp prezidentu Čārlzu Teiloru un nemiernieku frakcijām. Karavadoņi dzīvoja luksusa viesnīcās un gadiem ilgi vilcinājās parakstīt vienošanos, kamēr Libērijā turpinājās karš. Sievietes noorganizēja braucienu uz Ganu un aplenca prezidenta pili un sarunu zāli. Viņas sadevās rokās, bloķējot visas durvis un logus.
Kad apsardze mēģināja viņas izklīdināt, Leima Gbovī piedraudēja publiski pilnībā izģērbties. Āfrikas kultūrā mātes vai vecākas sievietes kailuma redzēšana tiek uzskatīta par briesmīgu lāstu un kaunu vīrietim. Šis solis paralizēja apsardzi, un karavadoņi palika iesprostoti telpā.
Sievietes paziņoja: “Mēs neizlaidīsim jūs no šīs telpas, kamēr nebūs parakstīts miera līgums.” Rezultātā līgums tika parakstīts dažu dienu laikā.
Teilors jau drīz, 2003. gada augustā, atkāpās no amata un aizbēga uz Nigēriju, kur vēlāk viņu aizturēja un starptautiskā tiesa Hāgā piesprieda 50 gadu cietumsodu par Sjerraleonē pastrādātajiem noziegumiem.
Viņš joprojām ir cietumā Lielbritānijā. Arī vairāki citi karavadoņi, kuri mēģināja bēgt uz ārzemēm vai slēpties aiz jaunas identitātes, ir notiesāti Šveices, Somijas, Francijas un ASV tiesās pēc universālās jurisdikcijas principa.
Valsts bija jāuzceļ no pilnīgām drupām
Sieviešu panāktais miers pilnībā mainīja Libērijas politisko ainavu. 2005. gadā vēsturiskās vēlēšanās par prezidenti kļuva Elena Džonsone-Sirlīfa, pirmā demokrātiski ievēlētā sieviete-valsts vadītāja Āfrikā. 2011. gadā viņa un Gbovī saņēma Nobela miera prēmiju.
Kad Džonsone-Sirlīfa pārņēma valsts vadību, Libērija bija pilnīgā postā – iznīcināta gandrīz visa infrastruktūra, gadiem nebija centralizētas elektrības un tekoša ūdens,
valstij nebija sava budžeta, ārējais parāds sasniedza miljardus. Vissmagākā trauma bija paaudžu sakropļošana – desmitiem tūkstošu bērnu-kareivju, kuri tika sazāļoti un piespiesti nogalināt savus kaimiņus un vecākus.
Jaunā prezidente pēc profesijas bija augsta līmeņa starptautiskā baņķiere (strādājusi Pasaules Bankā) un valsts glābšanai piegāja ar stingrām, strukturālām reformām, izpelnoties iesauku “Āfrikas Dzelzs lēdija”.
Viņa veiksmīgi pārliecināja starptautiskos kreditorus, ka Libērijai tiek pilnībā norakstīts 4,6 miljardu ASV dolāru lielais ārējais parāds, kas ļāva valstij sākt visu no tīra lapas.
Viņas vadībā valsts gada budžets pieauga no niecīgiem 80 miljoniem dolāru 2006. gadā līdz vairāk nekā 672 miljoniem dolāru. Vidējais IKP pieaugums Džonsones-Sirlīfas laikā sasniedza 7 % gadā.
Viņa anulēja un pilnībā pārskatīja korumpētos dabas resursu ieguves līgumus, ko iepriekšējie režīmi bija parakstījuši ar ārvalstu kompānijām, panākot valstij daudz izdevīgākus noteikumus.
Vēsturisks rīkojums noteica, ka sākumskolas izglītība ir bezmaksas un obligāta visiem bērniem. Tas bija kritiski svarīgi, lai bērnus-kareivjus un kara bāreņus atgrieztu no ielām skolas solos.
Prezidente ieviesa daudz bargākus sodus par seksuālu vardarbību, kas kara laikā bija izmantota kā masveida ierocis. Viņa parakstīja pirmo Informācijas brīvības likumu Rietumāfrikā, kas ļāva žurnālistiem un sabiedrībai likumīgi pieprasīt un pētīt valsts dokumentus, mazinot korupciju.
Noziedznieku tiesāšanu atstāja pēcteču ziņā
Džonsone-Sirlīfa mērķtiecīgi sagrāva veco vīriešu-karavadoņu politisko monopolu, ieviešot dzimumu kvotas un ieceļot sievietes ministru, tiesnešu un policijas vadītāju amatos. Bet – kaut arī viņa paveica brīnumus ekonomikā un infrastruktūras atjaunošanā, stabilitātes labad prezidente neriskēja ķerties klāt kara noziedzniekiem.
Un viņi to izmantoja savā labā, pat kļūstot par politiķiem. Valstī, kurā varas institūcijas, policija un tiesas gadiem ilgi nedarbojās, cilvēki pierada paļauties uz vietējiem militārajiem līderiem.
Karavadoņi vēlēšanu kampaņās bieži izmantoja slēptus draudus: “Ja neievēlēsiet mani, atkal sāksies karš.”
Cilvēki balsoja par viņiem bailēs no jauna slaktiņa, uzskatot, ka labāk turēt šos vīrus pie varas un apmierinātus.
Noziedznieki, kuri kara laikā izlaupīja valsti un ieguva milzu bagātības, pēckara gados daļu šīs naudas izmantoja, lai burtiski nopirktu vēlētāju lojalitāti. Viņi cēla skolas, baznīcas un slimnīcas savos dzimtajos reģionos, kur valdība vispār neko nedarīja, maksāja stipendijas bērniem, dalīja pārtiku un nodrošināja darba vietas. Nabadzīgajiem tūlītējā palīdzība kļuva svarīgāka par pagātnes noziegumiem.
Karā bija ierauti desmitiem tūkstošu bērnu, kuri uzauga vardarbībā un kuru psihe tika pilnībā salauzta. Daudziem no viņiem šie “ģenerāļi” joprojām bija vienīgās autoritātes un “tēva figūras”.
Pieaugot bijušie bērni-kareivji kļuva par lojālu elektorātu, kas joprojām akli sekoja saviem kādreizējiem komandieriem. Pašlaik šī sistēma sāk plaisāt, jaunā paaudze un upuru tiesību aktīvisti arvien skaļāk pieprasa izbeigt karavadoņu slavināšanu.
Džonsone-Sirlīfa izveidoja Patiesības un samierināšanas komisiju, taču kara noziedznieku tiesāšanas nastu viņa atstāja nākamajām paaudzēm. Tagad šis laiks strauji tuvojas – taisnīgumam nav noilguma.
