ĪSUMĀ:
Galvenā problēma – nesakārtotie ceļi
Latvijas Radio ieradās pie Laimas Veidemanes. Viņa ir viena no kādiem piecsimt Dunikas pagasta iedzīvotājiem, bet reizē arī vietējās iedzīvotāju padomes vadītāja. Dunikas pagastu savulaik iekļāva Rucavas novadā, bet pēdējā reformā – lielajā Dienvidkurzemes novadā. Ikdienā viņa strādā savā bioloģiskajā zemnieku saimniecībā “Šuķi”, kur audzē gaļas liellopus.
“Divi kilometri no pagasta pārvaldes Sikšņos, 37 kilometri no novada centra Grobiņā, bet Lietuva ir piecus sešus kilometrus aiz meža,” stāstīja Veidemane, norādot, ka 2018. gadā par Eiropas Savienības naudu atjaunots vietējais ceļš.
“Šo mēs saucam par dzīvības ceļu ar Skodu, jo te visi ir lauksaimnieki, kam svarīgi ir lēti iepirkt tehniku un rezerves daļas. Tas viss un tirgus ir Skodā. Tāpēc Dunikas, Rucavas un Bārtas pagastu iedzīvotāji visi sestdienās brauc satikties Skodas tirgū. Bet tajā pašā laikā es nezinu, kā to uzoda Lietuvas uzņēmēji, kas ir nopirkuši grants raktuves pie mums Ječos, Liepienos un Ozolmežos, un kopš tā laika labo ceļu, izmanto nepārtraukti Lietuvas grants vedēji. Es viņus saucu par Lietuvas tankiem, jo tās nav mazas mašīnas, tās ir milzīgas mašīnas. Ik pa laikam mēs taisām kādus protestus, kad iet jau galīgi par traku,” atzina lauksaimniece.
Šis un citi ceļi ir Dunikas pagasta cilvēku galvenā problēma, kad runa ir par politiķu solījumu pildīšanu.
Šovasar tā arī netika sākts ap 20 kilometru grants ceļa remonts, lai beidzot pa jēdzīgu brauktuvi savienotu Rucavu, Ķāķišķi un citus ciematus ar Bārtu un tālāk jau Dienvidkurzemes centru Grobiņu.
“Mēs ļoti bijām iepriecināti, bailīgi iepriecināti, protams, ka mums šogad jūlijā vajadzēja sākties P113 ceļa remontam ar asfaltu,” klāstīja Veidemane. “Pirms tam mēs bijām vākuši parakstus, un mūsu šausmīgi slikto ceļu, kur mēs viņu varējām saukt par bedri, jo vidū bija grāvis un apkārt pusmetru apmales, tas ceļš bija briesmīgs, tad mums izdevās izcīnīt, ka viņu sataisa kā grants ceļu ļoti labā stāvoklī. Es teikšu, kā ir, bija ļoti labā stāvoklī grants ceļš. Bet laiks iet, un mēs arī gribam asfaltu, bet visādu likstu dēļ asfaltu mums sola nākamgad. Tā būtu normāla saikne ar to pašu Grobiņu, Liepāju. Cilvēkiem tur ir darbavietas, bet ļoti daudz darbavietu arī no šejienes ir aizgājušas tikai tā dēļ, ka mums nav ceļa.”
Vietējie vēlas mazo skolu saglabāšanu
Ceļi vajadzīgi ne tikai uzņēmējiem, bet arī vecākiem un pašvaldībai, lai bērnus izvadātu uz Rucavas, Nīcas vai Liepājas skolām. Pirms vairākiem gadiem pašvaldība pieņēma nepopulāru lēmumu un slēdza pagasta centrā esošo Sikšņu skolu. Tobrīd tur mācījās ap 40 skolēnu. Pirms tam vietējie politiķi pieņēma populāru lēmumu un tērēja lielu naudu sporta halles uzcelšanai pie skolas. Arī tā tagad nīkuļo. Dunikas pagasta iedzīvotāju padomes jaunākās sēdes protokolā lasāms, ka centrālais apspriešanas jautājums ir bijis par skolas jubilejas pasākuma rīkošanu nākamgad.
Skolai nākamgad ir simts gadi, tikai skolas vairs nav. “Ēka ir [iesmejas], ēka ir, tikai iekšā nekā nav.
Jā, žēl. Vairākus gadus jau skola ir slēgta. Negaidīti tas bija. Bērnu skaits bija uz robežas. Vai tiešām tā ir lētāk – visi tie transporti un turēt to skolu tukšu? Jā, paldies dievam, mums vēl ir bērnudārzs, kuram šogad jau ir 15 bērniņi. Esam kā Rucavas filiāle atstāti, bet nu tas mums ir. Mums ir ambulance, kuru tāpat turam roku uz pulsa.. (..) Mums ir ļoti laba ambulance, mums ir ļoti laba feldšere un ļoti labi ārsti, pie kuriem mēs varam jebkurā brīdī aizbraukt. Un šeit ir aptieka. Tas ir arī ļoti svarīgi – saglabāt,” sacīja uzņēmēja.
Kā dunicnieku trešo lielo vēlmi no politiķiem aiz ceļu sakārtošanas un skolu saglabāšanas Laima Veidemane min lielāku atbalstu mazajām un vidējām zemnieku saimniecībām.
“Nu, mazliet ir beidzies tas, ka balsta tikai lielās saimniecības, lai gan tas jau ir novēloti. Viss ir ļoti novēloti, jo mazās saimniecības ļoti strauji likvidējas. Jā, tad, kad es vedu šurp ekskursijas no citurienes un es tiešām lepodamās teicu: mums ir mazās saimniecības, mums ir 20–30 hektāri, mums ir ļoti daudz lopu un mums ir viss kārtībā. Sākumā man parasti neviens neticēja, bet, braucot ceļu no Dunikas līdz Rucavai, visi skatījās pa logu un teica: tiešām, es nekur neesmu redzējis tik daudz lopu kā šajos divos pagastos! Ceļa malās – kā viens ganāmpulks beidzas, sākas nākamais. Tagad mēs esam tā samazinājušies, ka man jau sāk kauns palikt,” atzina Veidemane.
Bet, runājot par iepriekšējās vēlēšanās pašas atbalstīto politiķu veikumu četros gados, lauksaimniece atzina, ka lielu daļu no četrgades tie aizvadījuši opozīcijā.
“Man patīk balsot par tiem, kas domā kaut ko vairāk, kas nav iesēdējušies un kuriem varbūt ir vajadzīgs tas atbalsts. Jo brīžam man ir dusmas, kad es redzu televīzijā visus tos disputus, bet tur uzaicina tikai lielās partijas. Bet kā tad tā mazā partija tiks ārā, ja par viņiem neviens neko nesaka, ja viņus neviens neaicina, kā viņi tiks ārā? Varbūt, ka tur ir pilns ar kolosāliem cilvēkiem?” vaicāja Veidemane.
Raizējas par lauku iztukšošanos
Bitenieks Viktors Zīverts Rucavas tirgus laukumā izlicis dažādu veidu medus traukus, turpat blakus nopērkami piena produkti, bet vēl kādā mašīnā – dārzeņi.
“Katram patērētājam ir savs bitenieks. Tie pircēji, kas mani ir izvēlējušies par savu bitenieku, pie manis atnāk. Bitenieks ir vistuvāk cilvēkam, viņš redz, cik cilvēks var samaksāt. Bet nu pēdējā laikā cenas ir sakāpušas visam kam, nevar vairs medu tirgot tā kā agrāk, cena ir jāceļ, un par to litru tie desmit litri, skatos, tagad ir visā Latvijā,” stāstīja Zīverts.
Rucavas tirgus laukumu savulaik rotāja oriģinālas guļbūves nojumes ar piejūrai raksturīgajiem niedru jumtiem. Pēdējos gados niedru klājumi sašķobījušies tāpat kā Rucavas cilvēku skaits. Daļa tirgotavu aizvāktas pavisam, un Rucavas kā tālākā pierobežas punkta pamešana novārtā pēc teritoriālās reformas bija viens no iemesliem, kādēļ lielajā Dienvidkurzemes novadā mainījās vēlētāju noskaņojums, kas rezultējās ar varas maiņu domē. Bet ko rucavnieki gribētu no lielās politikas?
“Latvija ir lauki, Latvija ir meži, pļavas, Latvija ir ezeri. Latvija nav tikai Rīga. Šobrīd tā politika, kāda virzās, tā ir parastā pasaules globālā politika. Mēs visi plūstam uz Rīgu. Un šīs politikas pamatā man iznāk lauku likvidēšana. (..) Redziet, nevajag atšķirt politiku no dzīves realitātes. Ja ir mērķis visus sadabūt Rīgā vai citā lielpilsētā, tad lauki paliks tukši, tad Latvijas nebūs,” pauda Zīverts.
Pateicoties valdības politiķiem, šis ir kārtējais gads, kad Rucavai, neraugoties uz kritiski mazo skolēnu skaitu, ir izdevies saglabāt vietējo skolu ar pilnu valsts atbalstu.
Lai vienīgais iegansts nebūtu politiska izšķiršanās, šeit kā arguments liktas lietā kultūrvēstures vērtību saglabāšana.
Zīverts domā, ka bez skolas Rucava iztukšotos pavisam strauji.
“Ja mēs redzam un zinām to, ka demogrāfiskā bedre būs un ir, tai ir jābūt, jo tas ir globāls jautājums, tad domājam citādi. Domājam to, ka varbūt mazās klasītes ar 3–4 bērniem saglabājam. Šī ir Latvijas saglabāšanas politika. Ja nebūs skolas, ja nebūs bērnudārza, nu tad jau mums te nav ko darīt, tad mēs braucam uz Liepāju, tad mēs braucam uz Rīgu,” klāstīja bitenieks.
Zīverts ir pārliecināts, ka Latvijas demogrāfiskajā situācijā ir būtiski jāsamazina valsts pārvalde, bet uz ietaupītā rēķina varētu saglabāt mazās lauku skolas. Viņš atceras laikus, kad pats strādājis par juristu sabiedrisko pakalpojumu regulatorā – četri cilvēki visā Kurzemes reģionā paveikuši to pašu ko Rīgā četrdesmit ierēdņu.
Vaicāts, par ko balsos oktobrī gaidāmajās Saeimas vēlēšanās, Zīverts atteica: “Par kaut ko saprātīgi radikālu”. Viņš atzina, ka politiskais spēks, par kuru balsoja iepriekšējās parlamenta vēlēšanās, nav attaisnojis uz to liktās cerības. “Šoreiz būs cita izvēle, bet vienalga radikāla. Tik mazā valstī kā mūsu būtu svarīgi, ja mēs balsotu par cilvēkiem.”
Ar tādu pieeju pats Viktors pērnajā rudenī tika ievēlēts Rucavas vietējā iedzīvotāju padomē. Bet, iespējams, drīzā nākotnē tādā padomē varētu parādīties arī kāds Lietuvas pilsonis, jo Rucavas veikalā vasarās lielāko apgrozījumu rada lietuvieši, kas dominē arī Papes ciematā un piejūrā no Nidas līdz gandrīz Liepājai.
Bažas par piekļūšanai jūrai
“Lēnām Papes ciems sāk veidoties par tādu noslēgtu lietuviešu atpūtas ciemu,” tā vērtēja Arveds Apinis. Darbdienās viņš ir kardioķirurgs lielā Rīgas slimnīcā, bet brīvo laiku aizvada lauku mājās Papē. Jautājumā par Papes nākotni viņš sagaida politisku izšķiršanos un rīcību valstiskā mērogā.
“Vajadzētu būt viedoklim par šo reģionu – vai tas ir piesaistīts Latvijai vai tomēr mēs atbalstām reģiona zemju atdošanu sadalīšanai, apbūvei un primārajam pircējam – lietuvietim, kas zemes izpērk un veido savus viesu namus, uz kuriem brauc lietuvieši. Jā, elektorāts politiķiem šeit nav liels, bet tomēr tās ir mūsu pašu teritorijas, skaistas teritorijas,” pauda Apinis.
Būdams biedrības “Papei” līderis, Apinis daudz laika velta, lai veicinātu Papes ciema dabas vērtību un apkārtējās vides saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu. Viņš regulāri ceļ iebildes pret kāpu apbūves plāniem un piebraucamo ceļu neesamību jaunajos privāto pagalmu detālplānos.
Viņš brīdināja, ka vienurīt pamodīsimies ar atklāsmi, ka visa piejūra ir privātīpašums, caur kuru pie jūras nevar piekļūt.
“Par visām lietām, kas ir nepareizi, ja mēs tās lietas varam izmainīt, par šīm lietām ir jārunā, jārunā skaļi, jo pašas par sevi jau tās nemainīsies. Deputāts arī ir tikai cilvēks, un vienam cilvēkam vai dažu cilvēku grupai lietas ir mainīt grūti. Tāpēc vajag iet uz vēlēšanām, vajag dot uzticības mandātu un būt aktīviem savas apkaimes, valsts, ciema sakārtošanā. Runāt par lietām, kas būtu jāmaina. Un tā visi kopā, domāju, ka mēs to varam izdarīt,” teica Apinis.
Kurzemē spēcīga ekonomika
Kurzemes iedzīvotāji iepriekšējās Saeimas vēlēšanās pirms četriem gadiem bija aktīvi balsotāji – politisko izvēli izdarīja gandrīz 64 % balsstiesīgo. Kurzemniekus šajā ziņā apsteidza tikai vidzemnieki.
Taču Kurzemes cilvēki aktīvi ir ne tikai vēlēšanās. Lai gan dati Kurzemi liek raksturot kā demogrāfiski sarūkošu reģionu ar novecojošu sabiedrību, tomēr ekonomiski tā ir salīdzinoši spēcīga. Ekonomika Kurzemē aug straujāk nekā valstī kopumā, un iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju Kurzemē ir augstākais starp Latvijas reģioniem ārpus Rīgas apgabala.
Darba tirgū Kurzeme pēdējos gados ir attīstījusies, taču atalgojuma līmenis joprojām atpaliek no Rīgas un nedaudz arī no Zemgales.
Pēc kopējās ekonomiskās jaudas Kurzemes spēcīgākā pilsēta ir Liepāja, kuras cilvēku skaits un ekonomika ir divas reizes lielāka nekā, piemēram, Ventspilī.
Bet kurzemnieku gaidas vēlēšanās neatšķiras no citiem reģioniem. Tā vērtēja Liepājas akadēmijas pasniedzēja, zinātniece, teātra kritiķe un reiz “Kurzemes Vārda” žurnāliste Vēsma Lēvalde.
“Es uzskatu, ja cilvēki vienkārši šobrīd tiecas [tāpat kā visā Eiropā, tāpat kā visā pasaulē] pēc kaut kādas stabilitātes, pēc kaut kādām izlēmīgām personībām, kuras rada ilūziju, kā būs kaut kas stabils, kaut kas drošs un nemainīgs, jo cilvēki vienkārši ir noguruši no trauksmes, agresijas, kas valda pasaulē, un no nestabilitātes galvenokārt,” pauda Lēvalde.
Sevi viņa pieskaita pie tās sabiedrisko aptauju milzīgās piektdaļas, kas arvien nav izšķīrušies, par ko balsot.
“Godīgi sakot, arī man šobrīd ir tā sajūta, ka, protams, pilsoņa pienākums ir un, protams, ka ir jāiet uz vēlēšanām, bet, ja es tagad likt roku uz sirds un teiktu, ka es skaidri zinu, par ko es balsošu, es tad laikam melotu. Man liekas, ka diezgan mulsinoši ir arī tas, ka ir jauktā personu sistēma. Ka persona no Latgales var balotēties Kurzemē vai persona no Kurzemes balotējas Rīgā. Vai rīdzinieki balotējas šeit. Man ir tāds jautājums: nu kāda tieši interese cilvēkam no Latgales būtu kaut ko uzlabot Kurzemē? Nu tieši nekāda, šķiet,” sprieda Lēvalde.
Kurzemniekiem šajās Saeimas vēlēšanās noteiks tikai 11 nākamos parlamentāriešus jeb par diviem mazāk nekā iepriekšējās vēlēšanās. Divas trešdaļas no 172 kandidātiem ir vīrieši, bet vairāk nekā 16 procenti Kurzemes sarakstos ir rīdzinieki.
Lēvaldei piekrīt viņas kolēģe-lektore un arī Liepājas akadēmijas arodbiedrības vadītāja Inta Genese-Plaude. Viņa norādīja uz cilvēku paviršību ikdienā, tajā skaitā arī Saeimas vēlēšanās. “Iedziļināšanās jau nenotiek, ir virspusība. Šobrīd mēs dzīvojam tādā virspusējībā – mēs dzirdam uzsaukumus, mēs dzirdam vēstījumus, bet mēs neiedziļināmies. Laikmets to nosaka.”
Lēvalde: “Es atvainojos, akmens būs arī jūsu dārziņā. Tas ir atstājis ietekmi arī uz Latvijas mediju vidi, kur mēs praktiski neredzam vairs tādu pētniecisko žurnālistiku, kura profesionāli un bezkaislīgi iedziļinātos, izvērtētu un saliktu pa plauktiņiem kaut kādas lietas, par ko vienkāršais ierindas vēlētājs tiešām nav spējīgs šajā informācijas gūzmā noorientēties.”
Savukārt daļā sabiedrības rūgstošo neticību politiķiem Lēvalde ilustrē ar sev tuvu piemēru par to, kā politisku lēmumu rezultātā kādreizējā Liepājas Universitāte kļuva par Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) struktūru.
“No kurienes rodas skepse un neticība? Liepājas Universitāte – par ko nobalsoja? Par pievienošanos Latvijas Universitātei.
Kas mēs esam šodien? Mēs esam maznozīmīga RTU filiāle, province. Tā tas notika, jo pārāk bieži Latvijā vārdos deklarētā demokrātija pārvēršas autoritatīvos lēmumos. Un tās ir tas, kas cilvēkos rada skepsi.”
