Pāvests, atšķirībā no saviem priekšgājējiem, iekļāvās ticīgo vidū un kļuva par vienu no svētceļniekiem, nevis vadīja ceremoniju no terases, kas paceļas pār Rožukroņa bazilikas laukumu. Viņš ar sveci rokā devās procesijā uz laukumu pie dievnama, kur teica uzrunu, atgādinot par cerības gaismu, kas nekad neapdziest.
Viņš arī aicināja svētceļniekus un slimniekus no Francijas un visas pasaules uzticēt Dievmātei savus vissvarīgākos nodomus un vajadzības, kā arī domas par pasauli.
Pirms tam katoļu baznīcas vadītājs Parīzes ikoniskajā Konkordijas laukumā uzrunāja apmēram 800 tūkstošus cilvēku, un citstarp vērsās pret eitanāzijas atļaušanu. Tā esot vērsta pret dzīvību un aizskar cilvēku kopienas pamatvērtības.
Arī uzrunā 150 tūkstošiem ticīgo Lurdā viņš nosodīja pašreizējās tendences, kas cenšas no jauna definēt cilvēka dzīvības vērtību slimībā, ciešanās un vecumā. ‘”Šeit neviens netiek atraidīts viņa vājuma dēļ,” Leons uzsvēra savā sprediķī.
