Ja taupīt būtu jāsāk šodien, tad aptaujāto iedzīvotāju viedokļi ir dažādi – samazinot apkures izmaksas, vēl stingrāk pārskatot ikdienas paradumus, piemēram, kafijas dzeršanu ārpus mājām. Jebkura izdevumu samazināšana gan nozīmē atteikšanos no ierastā un var radīt diskomfortu.
“Kad 60, tad grūtāk dabūt darbu, uzreiz skatās – cik jums gadu ir. Kad viens strādā, tad ir, kā ir. Lai viņiem izdodas viss ko solīja, mēs palīdzēsim, kā varēsim – (sa)vilksim jostas! Ko citu lai dara, apkuri mēs varam neieslēgt sev, lielajiem, bet atnāk mazbērni, tad nevaram neieslēgt – jāslēdz,” teica liepājniece Sandra.
“Kafiju mazāk dzersim. Degviela un viss pārējais, cena mums ir tagad augsta. Var transportu savādāku izvēlēties. Mēs vienmēr pielāgojamies, vienalga kādi laiki. Te ir tas jautājums, vai mums tās jostas jāpievelk vai valdībai jāpievelk. Ja godīga un pārskatāma tā optimizācija, tad viss kārtībā, bet, manuprāt, viss ir tādā miglā, kur un kā tie līdzekļi tiek bīdīti,” pauda liepājnieks Kristaps.
“Man šķiet, ka mēs kā sabiedrība diezgan komfortabli dzīvojam pēdējos dažus gadus. Skatoties ikmēneša konta pārskatu, “Wolt” un “Rimi”, – diemžēl ir tā, ka nemaz negribas to sasummēt kopā,” par tēriņiem atklāts bija liepājnieks Gints.
Daļa liepājnieku norāda, ka ikdienas izdevumos ietaupīt vairs nav kur.
Apkure, nokļūšana darbā un medikamenti ir vajadzības, no kurām atteikties nevar.
“Es jau tā taupu, uz ko varu. Nepirkt malku apkurei vai neēst? Apģērbam jau manā vecumā maz tērē. Ja saslimšu, zālēm es nevarēšu ietaupīt – vai nu pērk zāles, vai nu mirst nost,” sacīja liepājniece Gunta.
Lai gan politiķu solījumi pirms vēlēšanām skanēja skaļi, daļa aptaujāto atzīst, ka ikdienā valdības lēmumu ietekmi uz savu dzīvi viņi neizjūt tik būtiski, jo cenu celšanās jau ir kā ierasta lieta.
“Dārgāks paliek ar katru gadu, tas vairs nepārsteidz. Man liekas, ka jaunieši necer valdības maizītē dzīvot, katrs meklē sev sirdī tuvāko,” vērtēja liepājnieks Eventijs.
“Ceram, ka karteļi nav īsti, kā viņi ir uztaisīti, un tur nav korupcija apakšā, un ka šai dārdzībai ir pamatojums valsts pārvaldē,” piebilda Gints.
“Lozungs kā saka? – Brīvībā, bet pastalās! Tas man būtu, kā saka, vadmotīvs. Var uzvilkt pastalas, ja vajadzētu, bet, ja būtu tā brīvība…, bet tā mums nav bijusi. Vecie okupanti nav aizgājuši, ka jaunie ir klāt,” skarbs bija Modris.
Daudzi aptaujāti norāda – jostas savilkt viņi būtu gatavi, taču pretī tiek sagaidīta godīga valsts rīcība un skaidrs pamatojums: cik, kad un kam paredzēts ierebežot tēriņus.
