ĪSUMĀ:
Daļa joprojām nesprādzējas
Lai gan lielai daļai autobraucēju un pasažieru drošības jostu lietošana ir pašsaprotama, negadījumu statistika un analīze liecina, ka daļa šoferu joprojām nesprādzējas, un nereti šāda rīcība noved ne tikai pie papildu traumām, bet arī nāves gadījumiem, no kuriem būtu bijis iespējams izvairīties.
Tam, kādēļ cilvēki nesprādzējas, varētu būt daudz iemeslu, taču, no fizikas viedokļa raugoties, to iespējams skaidrot ar faktu, ka, ilgstoši atrodoties automašīnā, mēs nejūtam ātrumu. “Ja automobilis kustas bez virziena maiņas, bez paātrinājuma, ar nemainīgu ātrumu pa labu ceļu, mums ir pilnīgi vienalga, vai mēs kustamies ar ātrumu 15, 50 vai 150 kilometri stundā. Mūsu ķermenis un visi objekti reaģē tikai uz ātruma izmaiņu,” skaidroja Blūms.
Tas ir sen zināms princips. Īzaks Ņūtons 1687. gadā to formulēja kā pirmo dabaszinību likumu, ko tagad pazīstam kā pirmo Ņūtona likumu. Tas nosaka, ka ķermenis, uz kuru neiedarbojas nekādi spēki, vai šo spēku summa ir nulle, kustas ar nemainīgu ātrumu un saglabā savu stāvokli.
Pēc straujas bremzēšanas ķermenis kustas auto ātrumā
Tā tas ir tikai līdz brīdim, kad pēkšņi jābremzē. “Tagad mēs varam uzdot jautājumu – kas notiek ar mūsu ķermeni, ja tas nav piesprādzēts?
Ja mēs sēžam automobilī, kas kustas ar ātrumu 50 kilometri stundā, un automobilis strauji bremzē, mūsu ķermenis turpina kustību uz priekšu tajā pašā virzienā ar tiem pašiem 50 kilometriem stundā,” uzsvēra profesors.
Attiecīgi, ja automašīna iepriekš būs braukusi ar ātrumu 150 kilometri stundā, pie straujas apstāšanās arī cilvēka ķermenis turpinās kustību uz priekšu ar to pašu ātrumu – 150 kilometriem stundā, kamēr neatdursies pret kādu objektu, kas šo kustību apturēs.
Šis likums attiecas uz visiem objektiem un priekšmetiem, kas atrodas automašīnā.
“Straujas bremzēšanas brīdī jebkurš objekts – kaut vai mobilais telefons – pārvēršas par lidojošu āmuru.
Tas, ar kādu spēku tas iedarbosies uz jebkuru šķērsli, būs atkarīgs no tā, cik strauji notiks bremzēšana. Jo straujāk tiek samazināts ātrums, jo lielāks spēks tiks pielikts tam, pret ko tas apturēs savu kustību,” skaidroja Blūms.
Iemesli, kādēļ ātrums uz ceļa pēkšņi jāsamazina, var būt visdažādākie. Ne vienmēr tā ir sadursme ar citu auto. Uz ceļa var izskriet arī kāds meža dzīvnieks. Jebkurā gadījumā auto vadītāja reakcija būs strauji bremzēt. “Ja blakus sēdošais [pasažieris] vai kāds objekts nebūs fiksēts, piesprādzēts, tas arī turpinās savu kustību. Tas var notikt ļoti strauji un brīžos, kad mēs to negaidām,” uzsvēra profesors.
Var aizlidot arī padsmit metrus
Tas, cik tālu cilvēka ķermenis “aizlidos”, ja nebūs piesprādzēts, būs atkarīgs no vairākiem faktoriem, tostarp automašīnas ātruma un cilvēka atrašanās vietas automašīnā, taču tie var būt pat vairāki metri. Pie ātruma 90 un 100 kilometri stundā – pat padsmit metri.
Ne velti nepiesprādzētie pasažieri bieži tiek izmesti cauri automašīnas stiklam vēl vairākus metrus priekšā automašīnai.
Savukārt tie, kas sēdējuši aizmugurē, var traumēt tos, kas atradušies priekšā.
“Otrajā rindā sēdošajiem situācija ir citādāka. Viņi daudzos gadījumos var atsisties pret priekšējo sēdekli un traumēt ne tikai sevi, bet arī priekšā sēdošo. To pierāda daudzi eksperimenti,” stāstīja Blūms.
Novērst šādu scenāriju var tikai divi priekšmeti – drošības josta un drošības spilvens, taču jāņem vērā, ka drošības spilvens nav simtprocentīgi drošs aizsarglīdzeklis, kas pilnībā spēs aizsargāt cilvēka ķermeni, uzsvēra profesors.
Daudzos gadījumos, atsitoties pret drošības spilvenu, cilvēki, piemēram, salauž degunu vai gūst citas traumas.
Līdz ar to drošības jostu lietošanu neviens nav atcēlis. Tas joprojām ir galvenais drošības elements, kas mūs var pasargāt.
“Drošības josta veido pretspēku, kas notur ķermeni piespiestu pie sēdekļa. Ķermenis netiek bremzēts straujāk jostas dēļ. Mēs vienkārši neturpinām kustību uz priekšu, jo bremzēšana tiek veikta jau pašā sākumā,” skaidroja Blūms.
Ja esam piesprādzējušies, un drošības josta ir darba kārtībā, mūsu ķermenis samazina ātrumu reizē ar automašīnu.
Triecoties pret priekšējo stiklu vai paneli, mūsu ķermenis bremzē jau stipri īsākā laikā un līdz ar to tiek apstādināts ar krietni lielāku spēku.
“Pat ja bremzēšanas rezultātā no jostas paliks kāds zilums, ķermenis paliks praktiski neskarts, visi kauli paliks veseli. Salīdzinājumā ar triecienu pret stiklu vai paneli, kad tiek lauzti kauli, kad cilvēki aiziet bojā, tas ir tā vērts,” secināja profesors.
Riska uztvere un nepatiesi stāsti
Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes vadošais pētnieks, profesors Ivars Austers norādīja, ka atbildi uz jautājumu, kādēļ tik daudzi cilvēki izvēlas nesprādzēties, pirmkārt, varam meklēt tajā, kā uztveram risku.
“Risks ir nedabisks jēdziens. Tas ir cilvēku izdomāts koncepts, lai raksturotu varbūtību, ar kādu varam iekulties ziepēs.
Dabai ir vienalga. Fizikas likumi nedomā. Mēs domājam par fizikas likumiem. Šādi skatoties, vienkārši kaut kas skaitliski izteikts, ka ir viens pret simts vai viens pret tūkstoti varbūtība iekļūt smagā satiksmes negadījumā, īsti neko neizsaka cilvēkiem,” viņš skaidroja.
Tas, kas toties izsaka daudz ko, viņaprāt, ir konkrēti piemēri un konkrēti stāsti, taču tie mūsu sabiedrībā mēdz būt gana raibi un brīžiem – arī nepatiesi. Piemēram, vēl aizvien nez kāpēc ļoti populāri ir piemēri un stāsti, kuros kāds cilvēks ir izdzīvojis tikai tāpēc, ka nav bijis piesprādzējies un ir izlidojis pa automašīnas logu.
“Jāņem vērā, ka šie stāsti nekad nepasaka lietas būtību – kāda ir varbūtība izdzīvot, izlidojot pa logu, un kāda ir varbūtība izdzīvot, ja tu esi piesprādzējies,” uzsvēra Austers.
