Īsumā:
Pa vienam bērnam pie katra vecāka
Ņemot vērā bērna intereses un šī stāsta sensitīvo dabu, tas būs anonimizēts, vārdi mainīti, tāpat tajā neminēti precīzi datumus un vietu nosaukumi.
Bērna tēvs Raimonds un bērna mamma Lelde apprecējās pirms vairāk nekā desmit gadiem, un neilgi pēc tam pasaulē nāca Roberts, vēl pēc pāris gadiem otrs viņu dēls Māris. Māris auga atbilstoši vecumam, bet Roberta attīstība sākusi buksēt: grūtības ar ēšanu, tad ar valodu, ar runāšanu, vēlāk arī diagnosticēti autiskā spektra traucējumi, kas ir neiroattīstības īpatnība. Par bērniem lielākas rūpes tobrīd bijušas Leldei, bet Raimondam vairāk darbs, turklāt pa pusei Latvijā, pa pusei ārzemēs.
Aptuveni piecus gadus vēlāk nesaskaņu dēļ Raimonds ar Leldi nolēmuši šķirties un vienojušies, ka dēlu dzīvesvietas dalīs: viens dzīvos pie viena, otrs pie otra vecāka, dodot iespēju bērniem tikties ar abiem vecākiem. Sākumā pie tēva bijis Roberts, pie mātes – Māris, bet tad Raimonds pārcēlies uz ārzemēm pavisam, un vairāku apstākļu dēļ viņam līdzi devies Māris.
Tobrīd aptuveni piecus gadus vecais Roberts palicis pie mammas, un mamma apprecējusies otrreiz. Raimonds un Lelde kontaktējās, bet ne pārāk regulāri. Kad Raimonds ciemojies Latvijā, viņš ticies arī ar Robertu un zinājis, ka Lelde dažādos veidos cenšas palīdzēt dēlam pārvarēt dažādas veselības problēmas.
Taču pēkšņi šī gada vidū viņš saņēmis zvanu no bāriņtiesas ar ziņu, ka Roberts vairs nevar palikt pie Leldes, jo ir lēmums par aizgādības tiesību pārtraukšanu. Raimonds ieradās Latvijā un no krīzes centra, kurā bija ievietots Roberts, pārveda viņu uz savu dzīvesvietu ārzemēs, kur dzīvo arī viņa vecāki un jaunākais dēls Māris.
Sākumā tas bija bāriņtiesas ātrais lēmums, tad sekoja tāds pats pilnais lēmums, ko Lelde pārsūdzēja administratīvajā tiesā, bet tiesa lēma to pašu. Tātad Roberts ir pie tēva, mammai uz gadu aizgādības tiesības uz vecāko dēlu pārtrauktas, pēc gada šis lēmums tiks pārskatīts. Tikmēr Valsts policija par mātes darbībām sākusi izmeklēšanu.
Vākta nauda, rēķini nav redzēti
Pamazām atklājies, ka valsts iestāžu lēmumu pamatā ir Bērnu slimnīcas ārsta celta trauksme un viņa rakstīta vēstule policijai un bāriņtiesai ar aptuveni šādu tekstu:
“Vēl bez virknes citu aizdomīgu apstākļu pacienta slimības vēsturē, kas rada pamatu drošam pieņēmumam, ka bērns ir vairākkārt ticis indēts, vienā gadījumā tas ir klīniski pierādīts ar 100 % lielu drošības pakāpi. Bērnam ir ticis injicēts insulīns, lai simulētu it kā viņa saslimšanu, vienlaikus apdraudot viņa dzīvību tik lielā mērā, ka tas uzskatāms par slepkavības mēģinājumu.”
Ārsts liecinājis arī tiesā, kur māte bija pārsūdzējusi bāriņtiesas lēmumu.
LTV uzrunāja Raimondu un viņa tēvu: “Bija diezgan liels šoks, un pēc tam, lasot iesniegumu, ko bija uzrakstījis ārsts… Kaut kas neiedomājams, ka līdz tādam līmenim tas ir.”
Viņi nu atzīst, ka Leldes uzvedība un izvēles saistībā ar Roberta veselību viņiem allaž esot likušās dīvainas, bet šādu pavērsienu nebija gaidījuši. “Visu laiku mēs sapratām, ka ar vecāko dēlu ir kaut kādas veselības problēmas. Jau nesaproti īsti, kas ir un nav. Pašā sākumā mēs mēģinājām tā kā interesēties un būt tajā iekšā, bet vienā brīdī saproti, ka tā informācija nav īsti patiesa un kaut kas tiek sagrozīts, ka ir grūti izsekot,” sacīja Raimonds.
Lelde, piemēram, prasījusi finansiālu palīdzību Roberta ārstēšanai. Gan Raimonds devis pats, gan iesaistījis darba kolēģus līdzekļu vākšanā. Bijušas arī publiskas akcijas caur ziedošanas kampaņām. Viņš gan palicis nezinot, kur nauda aizgājusi, kas par to darīts: “Mēs vienkārši neguvām atbildes uz jautājumiem. (..) Pēc tam tika zvanīts maniem paziņām un draugiem, informācija tika sagrozīta un daudz tika manipulēts ar to visu.”
Raimonda tēvs, kurš kopā ar savu sievu centies iesaistīties mazdēla Roberta dzīvē pirms došanās dzīvot uz ārzemēm, pastāstīja par kādu epizodi, – Lelde paziņojusi, ka Roberts jāved uz ārvalstu klīniku. “Atrasts burvīgs, nezin kāds tieši ar ēšanu saistīts ārsts. Tas jau bija laikā, kad tie ziedojumi tika vākti, jo bērns bija bezgala slims un viņš bija nenormāli jāārstē, tāpēc tika vākti ziedojumi vairāku gadu garumā. Cik es zinu, ar “Ziedot.lv” arī kaut kāda nauda tika savākta. Un tad, kad tā nauda savākta, nu tagad jau sakrāmēti čemodāni, un viss.”
Taču pēkšņi brauciens atcēlies, jo Leldes jaunajam vīram it kā esot nomiris kāds ļoti tuvs cilvēks. Pēc kāda laika Raimonda tēvs esot no Leldes vīra uzzinājis, ka nomiris neviens neesot.
Tad sekojusi nākamā ārvalstu klīnika. Šoreiz līdzi bija gatavs braukt Raimonds, solījis arī samaksāt rēķinus. Lelde gan esot prasījusi visu naudu pārskaitīt uz viņas kontu, taču ģimene kategoriski atteicās. Arī toreiz brauciens izjuka.
Tad Lelde stāstījusi, ka tomēr pati tur bija aizbraukusi ar Robertu. “Tur veiktas kaut kādas nenormāli sarežģītas manipulācijas bērnam, un viņi ar helikopteru vesti kaut kur ar bērnu,” pārstāstīja vectēvs.
Kad prasījuši dokumentus, lai kaut daļēji segtu izdevumus, un izrakstus, izziņas, tad nekā neesot saņēmuši.
Tad nākamā klīnika, šoreiz ne Eiropas Savienības valstī. “Mēs saprotam, ka tās ir ziedojumu naudas, un mēs gribam, lai tās ziedojuma naudas tam bērnam… lai tiešām tam bērnam kaut ko izdara. Tāpēc mēs mēģinām interesēties par to un darīt. Vienīgais, ko mēs redzējām, ka uz galda bija baltas, aprakstītas papīra lapas, un viņa mūsu klātbūtnē mētāja pa galdu: nu re, cik man to daudz un ko tad man tagad visu jums sūtīt? Es saku: nu jā, sūti! Un, protams, tā viņa arī neko neatsūtīja.
Īsāk sakot, mēs nekad mūžā neesam redzējuši nevienu rēķinu.”
Raimonda tēva ieskatā – Lelde allaž Robertu taisījusi slimāku nekā viņš ir, turklāt arī tad, kad viņi kā vecvecāki dzīvoja Latvijā: “No pirmā brīža bija milzīgas problēmas ar ēšanu, un kaut kādas problēmas laikam patiešām bija. Es domāju, ka bērns neēda pavisam tā, kā varbūt ēstu citi bērni. Bet tajā pašā laikā bija ļoti retas tās reizes, kad viņš tika atstāts uz divām, trim dienām pie mums. Tur tika doti līdzi kaut kādi dīvaini cepumiņi, kas viņam speciāli jādod un visādas muļķības.”
Vecvecākiem stāstīts, ka zēnam esot celiakija. “Bet izrādās – pēc tam tika pārbaudīts, un nekas no tā viņam nav. Un tad, kad viņš bija pie mums, mēs devām viņam normālu ēdienu un nevarējām saprast, kas notiek, jo viņš normāli ēda. (..) Es jau nevaru to visu atstāstīt jums tāpēc, ka tā ir nemitīga migla, kas ap viņu visu laiku ir bijusi, nemitīga nesaprašana.”
Vienubrīd Robertam pat bijusi ievietota barošanas zonde – no sākuma kaklā, tad vēderā. To, vai tas tiešām bija medicīniski vajadzīgs, Raimonda tēvs nezina, bet viņam ir sliktas aizdomas: “To saka māte, un ārsti kaut kā tam notic, jo bērns tiešām bija ārkārtīgi tievs.”
Ēd un spēlē bumbu
Tāds viņš bijis arī šovasar, kad pēc bāriņtiesas lēmuma viņi atbraukuši pēc Roberta uz Latviju, uz krīzes centru. Zēns bija izģindis, svēris tikai 22 kilogramus.
“Kad mēs viņu satikām, viņš bija, pirmkārt, pelēks, zili riņķi zem acīm, un es teiktu, nu pusdzīvs. Kā jau mazi bērni, tomēr tu jūti, ka viņam ir enerģija iekšā. Bet nu ļoti vājiņš. Tā ka viņš izskatījās ļoti nelāgi, tiešām var redzēt, ka viņam trūkst barības vielu. Tad viņu noģērba – pilnīgi kauli ar ādu,” pastāstīja vectēvs.
Atveduši zemenes, un zēns ēdis bez zondes. Labi ēdis arī krīzes centrā dotos jogurtus. Visi brīnījušies, ka, lūk, viņš ēd, jo māte allaž teikusi, ka viņš neko neēd.
Kopš Roberts dzīvo pie sava tēva un vecvecākiem ārzemēs, pagājuši vairāki mēneši. Zēns ēdot dūšīgi, pat vairāk nekā otrs dēls un pieņēmies svarā jau par 3,5 kilogramiem.
“No sākuma viņš bija jāpieradina ēst gaļu – vistas fileju. Nu, tas ir tas, ko viņš ēd. Viņš neēd daudzas lietas, piemēram, olas. Bet viņš ēd gaļu, viņš ēd biezputras. Viņš neēd tīrā veidā piena produktus. Bet mēs taisām šeikerī kopā pienu, biezpienu ar ogām, viņš var izdzert 400 gramu glāzi ar lauku pienu, ar biezpienu, viņam garšo, jo tas ir salds. (..) Divu nedēļu laikā mēs tikām skaidrībā ar to, kā viņu var pilnvērtīgi pabarot tā, ka viņam pietiek visas uzturvielas,” pastāstīja vectēvs.
Roberts arī esot kļuvis daudz veselīgāks: “Viņš daudz staigā, visu vasaru bija atklātais peldbaseins vaļā pie ezera, viņš visu vasaru katru dienu peldējās. Viņam ūdens ļoti patīk. Viņam nav zili riņķi [zem acīm]. Viņš, protams, ir vēl par tievu. Bet nu enerģijas līmenī… Mēs vakarā izejam ārā, viņš skrien 200, 300, 500 metrus. Viņam ir ļoti laba topogrāfiskā atmiņa. Viņš ļoti labi atceras maršrutus.”
Šobrīd Roberts iet arī vietējā skoliņā. “Plus viņam attīstās valoda. Mēs neviens neesam logopēds. Mēs nezinām, kā to darīt, un to darīs skola. Tāpēc, ka skolā ir gan ergoterapija, gan logoterapija. Bet mēs vienkārši ar viņu ikdienā runājoties un dzīvojoties, redzam, ka viņam attīstās valoda. Nevis tāpēc, ka viņš būtu sācis pēkšņi runāt pilnos teikumos, bet viņš arvien vairāk saprot,” norādīja vectēvs.
Zēns arī sācis darīt vairāk pats. Pirmajās dienās gaidījis, kad viņu kāds apģērbs, bet tagad pilnībā ģērbjas pats. Iet arī ārā spēlēt bumbu. “Viņš saprot visu, kas attiecas uz tagadni. Tu viņam nevari pateikt: noej lejā, paspēlē bumbu un pēc tam nāc augšā. Tas, ko viņš saprot, ir – noej lejā paspēlēt bumbu. Viņam nav nākotnes, pagātnes. Viņam nav abstraktās domāšanas. Tāpēc, ka viņam valoda ir ļoti sākotnējā līmenī,” sacīja vectēvs.
Ārsts ceļ trauksmi
Kas bija par pamatu Bērnu slimnīcas ārsta celtajai trauksmei? Par to informācija patlaban ir fragmentāra, tāpēc ierosināta izmeklēšana un Leldes dzīvesvietā veikta arī kratīšana. Tomēr “Aizliegtais paņēmiens” atspoguļo dažus fragmentus, par ko informācija nonākusi raidījuma rīcībā.
Šis ārsts policijā bija vērsies ne pirmo reizi. Pirmā epizode bija apmēram pirms gada, kad sākumā Roberts pēc mātes izsaukuma tika nogādāts reģionālajā slimnīcā, bet pēc tam pārvests uz Bērnu slimnīcu. Māte sūdzējusies, ka bērns pēkšņi kļuvis ļoti apātisks, bāls, bijis ļoti zems asinsspiediens. Slimnīcā Robertam konstatēta hipoglikēmija – asinīs pārāk zems cukura līmenis.
Bērnu slimnīcā veiktas analīzes, un slimnīcas ārsts secināja: “Ir viennozīmīgi skaidrs, ka tam iemesls ir pacientam ievadīts insulīns (zems C peptīda līmenis, augsts insulīna līmenis). Svarīgi minēt, ka insulīnu var ievadīt, tikai injicējot; to nevar nejauši apēst vai kā citādi sev ievadīt bērns.”
Lai izskaidrotu, ko šī medicīniskā valoda nozīmē, LTV uzrunāja ar šo lietu nesaistītu ģimenes ārsti Alisi Singhu, kura skaidroja: “Aizkuņģa dziedzerī, kur ražojas insulīns, tas izdalās kopā ar c-peptīdu. Un tie izdalās vienādās proporcijās. Tātad, ja mums izdalās piecas vienības insulīns, mums izdalās piecas vienības c-peptīds. Un tad, kad mēs paņemam analīzes, mēs redzam: ja c-peptīds ir zemu un insulīns ir ļoti augstu, tad insulīns ir ievadīts mākslīgi. Jo, ja tas būtu pacienta insulīns, tad būtu tikpat daudz c-peptīds. Un šajā gadījumā, ņemot asins analīzes, intensīvās terapijas ārsts konstatēja šo nesakritību.”
Foto: Aizliegtais Paņēmiens Ģimenes ārste Alise Singha
Kāpēc vispār vajag insulīnu? “Insulīns ļauj cukuram jeb glikozei, kas ir mūsu asinīs, nonākt šūnās. Muskuļu šūnās, taukaudos. Un tad, kad mēs iedodam šo insulīnu, mēs atveram tādas durtiņas, un cukurs no asinīm nonāk šūnās iekšā. Un tajā mirklī tas notiek ļoti, ļoti ātri, un kopējais asinīs esošais glikozes daudzums ļoti strauji krīt. Bet tajā mirklī, kad tas krīt, mums tas cukurs nepietiek nervu šūnām, kas ir galvas smadzenēm. [..] Tāpēc cilvēkam iestājas apjukums, samaņas zudums, var būt krampji, cilvēks paliek bāls.”
Insulīna injekcijas nepieciešamas cilvēkiem, kuriem organisms to pats ražo nepietiekamā daudzumā, bet Robertam pēc insulīna nav nekādas vajadzības, ko secinājis ārsts. Šādā gadījumā tas ir dzīvībai bīstami. Tāpēc, ieraugot analīžu rezultātus, slimnīca vērsusies policijā, lai tā noskaidrotu, kas un kā noticis. Taču policija atteikusies ierosināt kriminālprocesu, jo nesaskatīja noziedzīgu nodarījumu.
Pēc gada pie šī paša ārsta Roberts trāpījies atkal, kad bija atvests no reģionālās slimnīcas. Pēc mātes teiktā, it kā kritis, paslīdējis uz grīdas, iespējams, galvas trauma. Tā konstatēta netika, bet ārsts, atpazīstot bērnu, pieprasījis toksikoloģiskās analīzes. Roberta asinīs konstatēts benzodiazepīns, kas ir psihoaktīva viela trauksmes mazināšanai un ko lieto arī kā miega zāles.
Ārsts gājis skaidroties ar māti, bet uzreiz viņa neko nav atbildējusi, pēc tam gan teikusi, ka no viņas mātes somas pazudušas piecas kāda miega zāļu preparāta tabletes. Lelde vēlāk tiesā turējās pie versijas, ka acīmredzot Roberts būs rakājies pa vecāsmammas somu un zāles noturējis par konfektēm, apēdis.
Tomēr ārstam tas likās pārāk aizdomīgi, tāpēc policijā vērsās atkārtoti, un šoreiz izmeklēšana tika sākta. Analizējot zēna medicīnisko karti, atklājās vēl dīvainības. 2024. un 2025. gada laikā māte neatliekamo medicīnisko palīdzību Robertam saukusi vismaz 24 reizes. Lielākoties viņš vests uz reģionālo slimnīcu, dažās reizēs no tām pārvests uz Bērnu slimnīcu Rīgā. Galvenie iemesli: krampji, drudži.
Ar bērna tēva atļauju “Aizliegtais paņēmiens” ar šiem materiāliem iepazīstināja pieaicināto konsultanti – ģimenes ārsti, un arī viņai viss šķita pat ļoti dīvaini: “Saskatīju daudzas neizskaidrojamas veselības pasliktināšanās epizodes, kas varbūt neiet kopā ar šī paša bērna pamata diagnozēm. Un bieži vien smagais notikums ir noticis pirms mediķu ierašanās vai palīdzības sniegšanas. Tas veselības pasliktinājums principā ir mātes atstāsts. Es laikam pamanīju vienu reizi, kad ātrās palīdzības klātbūtnē būtu bijuši tie krampji, varbūt vēl kādu reizi, bet maz, kopumā skatoties.”
Tātad neatliekamās palīdzības ārstu dokumentācijā fiksētā reakcija pārsvarā balstās uz mātes teikto. “Tas ir ļoti satraucoši, ka bērnam tik īsā laika periodā ir tik ārkārtīgi bieži veselības stāvokļa pasliktinājumi. Ikdienā noteikti neko tamlīdzīgu neredz, un to arī neredz vienreiz 10 vai 20 gados,” sacīja Singha.
Arī zēna vectēvs norādīja vēl uz kādu neizskaidrojamu faktu: “Tad bija nākamā versija par to, ka bērnam vienā brīdī bija kaut kāda traka kaulu infekcija. Jā, kaulu infekcija, arī tiesā par to ir aprakstīts. Un man liekas, ka ārsts arī to piemin savā ziņojumā. Jo tās bija siekalu baktērijas, un ārstam bija pamatots jautājums: kā var kaulā nokļūt siekalu baktērijas?”
“Satraucošais ir nākamais: skatoties par glikozes līmeņa svārstībām, vairākas reizes bijis ļoti zems glikozes līmenis, tad atkal citā izsaukumā ir bijis ļoti augsts glikozes līmenis, kas ir virs vidējā normālā, kas robežojas ar cukura diabētu vai glikozes tolerances traucējumiem,” vērsa uzmanību Singha.
Ģimenes ārsts neziņā
Pēc LTV raidījuma rīcībā esošās informācijas – tiesas materiālos redzams, ka zēna ģimenes ārsts, kam būtu jāseko līdzi notiekošajam, ja reiz Roberts regulāri tika vests ar neatliekamo medicīnisko palīdzību, neko nav zinājis.
Izrādās – ziņas par sava pacienta nonākšanu slimnīcā ģimenes ārstiem nepienāk. “Ģimenes ārsts saņem informāciju tad, ja pacients nav aizvests uz ārstniecības iestādi. Respektīvi, ir izsaukts ātrā palīdzība, pacients ir apskatīts, viņš ir atstāts mājās, un tad ir rekomendācija sazināties ar ģimenes ārstu. Diemžēl par jebkuru citu pozīciju mēs netiekam informēti. Mēs par to esam jau ilgstoši runājuši un gribējuši, ka mēs ne tikai par šīm epizodēm, ka netiek cilvēks stacionēts, saņemt informāciju. Bet arī tad, kad tiek stacionēts, jo ļoti bieži pacienti ir bijuši slimnīcā, viņiem pēc tam iedod rekomendācijas, un, ja viņi mums neatnes vai nepasaka – dakter, es biju slimnīcā, vai jūs paskatāties e-veselībā, kas arī tikai pēdējos mēnešus pieejams, – tad mēs nevaram zināt,” skaidroja ģimenes ārste Alise Singha.
Turklāt informācija izpaliek ne tikai no slimnīcas. “Mūs neinformē principā ne sociālie dienesti, ja ir bijušas kādas pazīmes uz vardarbību vai kā citādi, kur mēs varētu iesaistīties no savas puses un palīdzēt. Mūs neinformē bāriņtiesas, mūs neinformē policija. Mēs nekādu informāciju nesaņemam. Vienīgi saņemam tad, ja ir ierosinātas kādas lietas un tad ir pieprasījums, respektīvi, izraksts no kartiņas vai atbildēt uz jautājumiem,” pastāstīja Singha.
Minhauzena sindroms
Tikmēr Bērnu slimnīcas ārsts šajā gadījumā retoriski jautā par reģionālās slimnīcas atbildību, kurā regulāri nonāca Roberts. Lai gan bērnu uz slimnīcu veda teju katru mēnesi, reizēm pat divas reizes mēnesī, nevienam neradās jautājumi par notiekošo.
Bērnu slimnīcas ārstam ir aizdomas par Minhauzena sindromu: “Pediatrijā pastāv rets, bet labi zināms fenomens, ko dēvē par Minhauzena sindromu, ko izraisa aprūpētājs. Tā ir vardarbības forma, kurā aprūpētājs, visbiežāk vecāks, apzināti rada, pārspīlē vai izdomā bērna slimības simptomus, lai bērns tiktu uzskatīts par slimu un saņemtu medicīnisko aprūpi.”
Minhauzena sindromu LTV raidījumam skaidroja psihoterapeits, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) docents Artūrs Utināns: “Minhauzena sindroms ir traucējums, kas pieder pie lielākas grupas, saucas mākslīgi producētie traucējumi, kur pacients vēlas saņemt medicīnisku palīdzību, ārstēties slimnīcā, [..] funkcionēt slimnieka lomā. Un, lai to panāktu, pacients var mānīties un melot, piemēram, ka viņam kaut kas sāp vēderā. (..) Pacients pats nevar paskaidrot, kādēļ to dara. Tātad tikai to, ka patīk, piemēram, būt ārsta aprūpē, aprūpē stacionārā. Pārsvarā cilvēki paši sev to dara. Bet var būt kontakta Minhauzens, kad kaut ko dara savam bērnam, lai kopā ar bērnu ietu uz šiem pakalpojumiem un saņemtu mediķu uzmanību caur to bērnu.”
Foto: Aizliegtais Paņēmiens Psihoterapeits, RSU docents Artūrs Utināns
Lai arī zinātniski šāds sindroms ir pierādīts, iemesli šādai rīcībai ne vienmēr skaidri, iespējams, lai tiktu novērtētas aprūpētāja pūles, gūtu atzinību. “Tas ir ar kaut kādu apzinātu izdevīgumu. Tātad, ja izdevīgums ir apzināts, tā ir mānīšanās. Ja tas izdevīgums ir tāds neapzināts, tad aprūpes saņemšana, laipna attieksme, apčubināšana, ko var panākt arī medicīnas iestādēs,” skaidroja Utināns.
Ne vienmēr pats cilvēks apzinās šo savu rīcību. “[Ja] viņa cīnās ar kaut kādiem iekšējās pasaules rēgiem, tad viņa šo motīvu nesaprot. Piemēram, vienā grāmatā sieviete aprakstīja savu bērnību, ka viņas māte viņu veda visu laiku pie ārstiem, apgalvojot, ka viņai ir neveselīgas vēnas un ka tur var būt trombi un tamlīdzīgi. Kaut gan neveselīgas vēnas bija tieši mātei pašai, bet viņa pati ārstēties negāja, bet veda bērnu, lai bērnu ārstē. [..] Tātad, piemēram, māti var vadīt kaut kāda veselības trauksme.”
Kā skaidro māte?
Analizējot šo lietu, “Aizliegtais paņēmiens” centās sazināties arī ar Leldi, un divas reizes pat ar viņu runāja, bet savus sniegtos skaidrojumus viņa aizliedza šajā stāstā izmantot.
Savukārt, aizstāvoties tiesā, pēc LTV rīcībā esošās informācijas, viņa paudusi, ka nevis darījusi pāri Robertam, bet tieši pretēji – rūpējusies, cik vien viņai bijis spēka, upurējot arī savu privāto dzīvi, un ikreiz, kad dēla veselības stāvoklis pasliktinājies, vērsusies pie ārstiem.
Attiecībā uz ārvalstu klīnikām viņa skaidrojusi, ka pirms pieciem gadiem Robertam bija izmantojusi kādas ārpus Eiropas Savienības esošas klīnikas pakalpojumus, kur viņam veikta cilmes šūnu transplantācijas procedūra, kāda Latvijā neesot pieejama. Tā bijusi domāta dēla autiskā spektra sindroma mazināšanai. Viņa iztērējusi tai pāris desmitus tūkstošus eiro, norādot, ka viņa tā rūpējusies par Robertu. Jāatzīmē, ka arī tiesa viņai prasījusi dokumentus, kas apliecinātu šādu procedūru, bet Lelde neko nav uzrādījusi, paužot, lai tiesa izprasa tos klīnikai.
Runājot par šo transplantāciju, jāatzīmē, ka izvēle to darīt ārpus Eiropas Savienības (ES) nav nejauša, jo Eiropas Savienības valstīs šādas procedūras neveic, uzskatot, ka zinātniski tas līdz galam nav izpētīts. Piemēram, Zviedrijas īpašās veselības aģentūras 2025. gadā publicēts pētījums, kas secina: “Pašreizējie pierādījumi nav pietiekami, lai droši apstiprinātu terapijas efektivitāti un drošumu.”
Noprotams, ka Lelde to pieņēmusi kā risinājumu dēlam. Turklāt tieši ar šīs klīnikas sniegto palīdzību viņa skaidro Bērnu slimnīcas ārsta minēto epizodi ar insulīnu. Proti, no ārvalstu klīnikas ārsta viņa ieguvusi jaunu preparātu – intranazālo insulīnu. To dziļi iepūšot degunā, tas stimulējot cukura nokļūšanu tieši smadzenēs, centrālajā nervu sistēmā, it kā palīdzot pret autisma radītiem traucējumiem. Pēc Leldes teiktā, tieši šī preparāta lietošana uzrādījusies bērnu slimnīcas veiktajās analīzēs. To uzzinot, kā stāstījusi Lelde, viņa nekavējoties esot sazinājusies ar klīnikas ārstu un šo preparātu lietot pārtraukusi, tādējādi arī apliecinot savas rūpes par bērnu. To, kad un cik ilgi viņa šādu preparātu lietojusi pirms tam, Lelde tiesā skaidrojusi nav.
Latvijas zāļu reģistrā šāds preparāts nav iekļauts. Pasaulē gan ir veikti vairāki pētījumi, vai šāda intranazāla insulīna terapija varētu mazināt autiskā spektra traucējumus. 2024. gadā vairāku šādu pētījumu apkopojumā secināts, ka atsevišķas pozitīvas ietekmes kādi pētījumi uzrāda, bet tie nevar kalpot par drošiem pierādījumiem kopumā.
Par šāda preparāta lietošanu nekas nav teikts nevienā no daudzajiem neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukuma dokumentiem attiecībā uz Robertu.
Klīnikā cilmes šūnu transplantācija
Vai Roberts jebkad ārstējies kādā ārvalstu klīnikā? Lai gan viņa tēvs un vectēvs par to šaubās, LTV izdevās atrast apstiprinājumu vismaz par vienu reizi. Vienas ārpus ES esošas klīnikas mājaslapā atrodams viens publicēts pieredzes stāsts, kas sasaucas ar Roberta gadījumu: sakrīt fakti, vecums, arī zēna foto. Saskaņā ar publikāciju 2021. gadā zēnam veikta cilmes šūnu transplantācija, no kā efekti esot pozitīvi – bērns sācis vairāk ēst, vairāk runāt. Pēc Leldes teiktā tiesā, viņa tur tikusi pie intranazālā insulīna.
LTV vērsās šajā klīnikā, uzdodoties par potenciālajiem klientiem, proti, mammu, kuras dēlam arī autiskā spektra traucējumi. Klīnikā varot palīdzēt, un to sauc par diagnozes korekciju: “Mūsu klīnika piedāvā šo diagnožu korekciju ar paša bērna cilmes šūnu transplantāciju. Tas ir ļoti svarīgs faktors, ka mūsu klīnikā bērnu ārstēšanā nekādā gadījumā netiek izmantotas donoru šūnas. Tā ir garantija, ka nebūs atgrūšanas, nebūs blakusparādību. Biomateriāla paņemšana notiek no pacienta bāzes kaula, tiek izdalītas aktīvās šūnas un pēc divām stundām ievadītas atpakaļ bērnam.”
Klīnikā sola efektu: “Notiek uzvedības korekcija, bērni kļūst sociālāki, patstāvīgāki. Ļoti svarīgi ir tas, ka uzlabojas bērna kognitīvās funkcijas, proti, spēja un vēlme mācīties. Uzlabojas uzmanības koncentrēšanās. Mūsu uzdevums ir palīdzēt bērnam maksimāli izkļūt no spektra stāvokļa un dot impulsu tālākai attīstībai.”
Klīnikā jāierodas uz piecām dienām, sākumā izmeklējumi, tad pati transplantācija, un tas maksā ap 15 000 eiro.
Uz klīniku braucot ārstēties no daudzām pasaules valstīm. “Pie jums – Latvijā un Lietuvā, un vēl jo vairāk Igaunijā – nez kāpēc jūsu ārsti ir ļoti pret šo ārstēšanas metodi, jo man jau ir bijis tik daudz sarunu ar vecākiem no Latvijas, kuri konsultējās ar saviem ārstiem, un tie viņiem kategoriski to aizliedza darīt. Bet, protams, katrs vecāks cenšas kaut kā palīdzēt savam bērnam. Tā kā šie psihologi un neirologi neko adekvātu piedāvāt nevar, izņemot terapiju, kas dod ļoti lēnu un ļoti nemanāmu rezultātu, protams, vecāki tomēr pieņēma lēmumu atbraukt, pamēģināt, jo tas ir ļoti svarīgi. Medicīna nestāv uz vietas. Un no Latvijas ir ļoti liela pacientu plūsma. Ļoti,” apgalvoja klīnikā.
Pēc transplantācijas sola iedot pilnu izrakstu.
Klīnikā arī atminējās Leldes un Roberta gadījumu, sakot, ka pēc viņiem bijis pacientu pieplūdums no Latvijas. Turklāt ārste palīdzējusi mammai tikt ar puiku vēl kādā šīs valsts klīnikā, kur viņam veikta kāda ķirurģiska manipulācija.
Ārste apgalvoja, ka transplantācija palīdzējusi Robertam: “Runas ziņā, sapratnes ziņā. Pirmkārt, bērns ļoti slikti attīstījās arī fiziski. Viņš bija ļoti tieviņš, ļoti vārgs, ļoti slikti un izvēlīgi ēda, ļoti bieži slimoja ar dažādām infekcijām, jo imunitāte bija vāja. Pēc transplantācijas viņš krietni paaugās, kļuva spēcīgāks, pieņēmās svarā, sāka ēst. Uzturā parādījās daudzveidība, bērnam jau ļoti ievērojami paaugstinājās vispārējā imunitāte. Un, protams, tur ir uzlabojumi sapratnē, uzvedībā, mācībās, protams, visos virzienos.”
Viņa gan nezina, kādā stāvoklī zēns bija vēl pirms dažiem mēnešiem. Jāpiebilst, ka slimnīca pati uzraudzību pēc procedūras neveic, un par to, kas notiek pēc transplantācijas, viņi uzzina tikai no vecāku teiktā.
Attiecībā uz intranazālo insulīnu ārste gan teica, ka to nepraktizē, un apšaubīja šādu zāļu lietošanu: “Kas tā par metodi, lai no deguna šīs šūnas izietu cauri visiem šiem posmiem un nokļūtu galvas smadzenēs, runas centrā. Nu, kā tas ir iespējams? Man pat kā ārstam to visu ir ļoti grūti iedomāties.”
Tātad paliek neskaidrs, kur Lelde dabūjusi šādas zāles.
Jāpiebilst, ka tiesā, skatot intranazālā insulīna versiju, tā tika ļoti apšaubīta, jo asinīs šādi preparāti tomēr pēdas neatstājot, tāpēc paliek neatbildēts, kā insulīns nokļuva Roberta organismā.
Kriminoloģe un bērnu tiesību aizstāve
Ar Roberta tēva atļauju “Aizliegtais paņēmiens” par šo lietu uzrunāja Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāju Lailu Grāveri un tiesu psiholoģijas un kriminoloģijas pasniedzēju Rūtu Treiju.
Treija norādīja, ka gadījums ir ļoti nopietns, bet ar secinājumiem vēl steigties nevajagot, piemēram, par to, ir vai nav mātei Minhauzena sindroms, ko pārliecinoši bija uzsvēris Bērnu slimnīcas ārsts. “Viņš nevarēja teikt, ka viņai ir šāds traucējums, jo ir speciālisti, kuriem šis ir jādiagnosticē. Un tāpat arī par slepkavības mēģinājumu. Tas ir ļoti skaļš izteiciens, kuram varbūt viņš, tā teikt, nav pilnvarots,” sacīja Treija.
Viņa gan saprot ārsta satraukumu, un, protams, par šādiem gadījumiem ir jāziņo: “Ja mēs sodīsim un kaunināsim ārstus par to, ka viņi ir ziņojuši par aizdomām, tad mēs nonāksim tur, no kurienes mēs īstenībā neesam tikuši ārā, ka tā ir vienaldzība. Tu izgāji no slimnīcas, un man neinteresē, kas ar tevi notiek.”
Bet, runājot par lietas būtību, Treija norādīja uz trīs būtiskām aizdomām, kas būtu jāpārbauda attiecībā uz mātes rīcību. Pirmkārt, jāpārbauda, vai mātei ir Minhauzena sindroms, un nav teikts, ka viņa apzināti darīja bērnam ko ļaunu: “Nereti simptomi varbūt ir izdomāti, piemēram, lēkmes, kuras neviens nav redzējis. Nav obligāti teikts, ka tās bija izraisītas. [..] Citiem cilvēkiem ir vienkārši uzmanības vajadzība. [..] Bet šeit ir jāpievērš uzmanība, kurš to darīs, – bāriņtiesa, policija? Kurš tad beigās atbild par šo ārstēšanu? Jo mēs redzam to, ka mamma norāda, – viņa neredz vajadzību iet pie ģimenes ārsta, jo iet pie atsevišķiem speciālistiem.”
Otrkārt, kā var nebūt medicīniskā dokumentācija? “Varam piekrist tēva bažām par to, ka daudzi simptomi vai it kā esošas diagnozes ir nevis uz papīra pierādāmas, bet tāpēc, ka mamma teica,” sacīja Treija.
Foto: Aizliegtais Paņēmiens Tiesu psiholoģijas un kriminoloģijas pasniedzēja Rūta Treija.
Treškārt, vajadzētu pārbaudīt, cik mamma ir patiesībā spējīga rūpēties par bērnu: “Mammai, kuras bērnam ir veselības problēmas 10 gadus, pilnīgi noteikti ir jābūt šādām zināšanām, ka insulīna lietošana ir viena no svarīgākajām lietām, kas ir jāpaziņo, ārstiem ierodoties. (..) Nevis tāpēc, ka jūs kāds grib sodīt, bet tāpēc, ka tās ķīmiskās reakcijas, kas var notikt starp vieniem un citiem medikamentiem, ar ko palīdz, tās var maksāt dzīvību.”
Turklāt viņa arī gribētu saprast šo zāļu izcelsmi: “Nekad nebiju dzirdējusi par insulīnu, ko varētu lietot nazāli. Latvijā šāds insulīns nav pieejams. Tātad ir tikai špricējams insulīns. Kur tad tā informācija tiek ņemta? Oficiālajās aptieku lapās un arī pētījumos ir, ka nazālo insulīnu lieto eksperimentāli gan Parkinsona, gan Alcheimera slimības ārstēšanai. Tātad mēs zinām, ka tur kaut kas nav kārtībā, sevišķi, ja tas ir eksperimentāls medikaments. Tā nevar būt, ka slimnīca izraksta eksperimentālu medikamentu bez nekādiem norādījumiem.”
Par mazā Roberta gadījumu satraukti arī Tiesībsarga birojā. “Noskaidrojām, ka tiešām pirmo reizi bāriņtiesa informāciju saņēma 1. jūlijā šogad, šovasar. Un bāriņtiesa reaģēja momentā, pieņēma vienpersonisku lēmumu par aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākiem. Tā kā bērns tika pasargāts. Bet bērns netika pasargāts veselu gadu, varētu teikt, jo Bērnu slimnīca policijai ziņoja pagājušogad martā, ja nemaldos, pirmo reizi. Tātad ilgāk nekā gadu bērns netika pasargāts tāpēc, ka bāriņtiesa nebija šo informāciju saņēmusi.
Tā situācija ir absolūti kliedzošs gadījums, ka bērns netika pasargāts situācijā, kad viņš varēja tikt pasargāts.
Cita situācija būtu tad, ja neviens nebūtu zinājis, ja tā bilde nebūtu salikusies kopā, ja tā būtu palikusi kā atsevišķs fragments. Vienreiz neatliekamā palīdzība, otrreiz, vienreiz tajā slimnīcā, vienreiz citā. Ja neredzētu kopskatu. Bet šobrīd Bērnu slimnīca saskatīja kopainu, ka tas jau nav viens gadījums. Un šeit policija noreaģēja,” sacīja Grāvere.
Foto: Aizliegtais Paņēmiens Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere
Tā kā aizgādības tiesības pārtrauktas uz vienu bērnu, viņasprāt, būtu jāvērtē, vai pastāv riski otram bērnam.
