Jānis Slaidiņš: Jābūt uzmanīgiem ar visu, kas notiek austrumos, jo kaimiņš ir pusdulls

Jānis Slaidiņš pēdējos gados kļuvis par vienu no atpazīstamākajām sejām Latvijas mediju telpā, regulāri analizējot notikumus Ukrainas frontēs. Tomēr sev pievērsto uzmanību viņš vērtē piesardzīgi: “Vienkārši tā ir trāpījies, ka jau četrus gadus esmu televizorā gandrīz katru dienu. Protams, radusies atpazīstamība, cilvēki ieklausās, bet par “slavenību”, liekas, pārāk stipri teikts – es vienkārši daru to, kas man ir uzticēts.” 

Sarunas ceļvedis: 

► Raidierakstu “LSMnīca” var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – “Spotify” un “Apple Podcasts”, kā arī portālā LSM.lv un portāla “Youtube” kontā.

Jābūt uzmanīgiem uz visām aktivitātēm, kas notiek austrumos

 

Vērtējot drošības situāciju, majors regulāri atgādina skarbu realitāti – jau 2018.  gadā bija skaidrs, ka karš Ukrainā nebeigsies tāpat vien. “Man tolaik pārmeta – ko tu te teic, ko biedē cilvēkus ar karu? Tad pienāca 2022. gads, un mēs visi to redzējām. Vēsturiski šādas situācijas nekad nenorimst – tās vienmēr agri vai vēlu izlaužas uz āru,” atceras Slaidiņš. 

“Formā!”

Raidieraksta “LSMnīca” ciklu “Formā!” veido vecākie zemessargi  Mārtiņš Vecvanags un Ritvars Vulis, kuri dienē Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes 3. kājnieku bataljonā, sadarbībā ar sabiedriskā medija portālu LSM.lv. 

Slaidiņš norāda, ka Maskavas sākotnējais plāns bija pakāpenisks – vispirms hibrīdkarš ar cerību, ka Ukraina “izšķīdīs” no iekšienes, tad mēģinājums gūt panākumus ar prokrievisko elementu bruņoto cīņu. Un, kad arī tas izgāzās, sekoja pilna mēroga iebrukums un nepiepildīta cerība uz zibenskaru. 

Slaidiņš izceļ Krievijas neprognozējamību un spēju gadu desmitiem saliedēt savu sabiedrību ap pašu radītiem mītiem un stereotipiem – ikviens, kurš ārpus Krievijas nepiekrīt tās naratīviem, tiek pasludināts par fašistu vai nacistu. 

“Šī sistēma strādā jau no bērnudārza vecuma. Režīms jau no mazām dienām audzina sev absolūti pakļautus cilvēkus. Krievijā ir viena liela nelaime – viņi nedomā. Rietumos un Latvijā mēs tomēr esam domājoša tauta, bet tur viņi nedomā. Un tas ir ļoti bīstami,” skaidro Slaidiņš. 

Par bīstamu ideoloģisko ieroci Slaidiņš uzskata arī Krievijas pareizticīgo baznīcu, kas kļuvusi par drošības dienestu ietekmes instrumentu: “Savos sprediķos popi uzsver: ja tu krīti Ukrainā, tu esi cīnījies pret lielāko ļaunumu un saņem grēku atlaišanu. Tas viss tiek palikts zem skaistā jēdziena “krievu pasaule”, kas kļuvusi par Krievijas galveno ideoloģiju. [..] Baznīca Krievijā vienmēr ir bijusi ietekmes instruments jau kopš padomju laikiem, kad tā atradās Valsts drošības komitejas (VDK) kontrolē. Tagad Kremlis to ir pilnībā pārņēmis zem sevis.” 

Šī pieredze ir tiešs brīdinājums Latvijai, Baltijas valstīm un Polijai. “Ģeogrāfiski mēs atrodamies bīstamā vietā. 

Šeit vienmēr jābūt uzmanīgiem uz visām aktivitātēm, kas notiek austrumos, jo kaimiņš ir pusdulls. 

Krievu pasaule un imperiālistiskā domāšana ir bīstami trigeri. Viņi joprojām runā par ietekmes zonām un PSRS robežām. Tāpēc mācība ir viena – nedrīkst pieļaut kļūdas, jāreaģē uz pašiem sīkākajiem draudiem un jādara viss, lai būtiski stiprinātu mūsu aizsardzības spējas.” 

Valsts aizsardzība nav tikai armijas pienākums 

Majors Jānis Slaidiņš aicina sabiedrību atteikties no uzskata, ka bruņotais iebrukums vai krīze būs armijas rūpe. 

Aizsardzība ir visas sabiedrības pienākums, un aizmugures noturība būs atkarīga no katra paša sagatavotības. 

“Daudziem joprojām ir domāšana: “Nacionālie bruņotie spēki jau tur visu sakārtos!” Nē, cilvēki mīļie! 

Armija pildīs savus pienākumus un aizsargās valsti. Bet tas, kas notiks aizmugurē, lielā mērā būs atkarīgs no jums pašiem 

– jums būs jādomā par pārtikas, ūdens un medikamentu rezervēm, par bēgļu izmitināšanu,” uzsver majors, piebilstot, ka šī kopējā sistēma pagaidām neattīstās pietiekami strauji. 

Runājot par rezervistu sagatavošanas modeli, Slaidiņš norāda, ka, lai gan cilvēku ieinteresētība un patriotisms ir augstā līmenī, likumdošana un darba devēju attieksme ne vienmēr ļauj nodrošināt pilnvērtīgu apmācību. 

“Vārds “brīvprātīgs” man bieži vien asociējas ar to: gribu – nāku, gribu – nenāku. Rezultātā no kopējā mehānisma izkrīt maziņš ķēdes posms, un vienību nevar pilnībā savākt. Lai armija būtu efektīva, tai jātrenējas kopā un jāstrādā kā vienotam mehānismam. Ir jādomā valstiskā līmenī, kā atbalstīt zemessargus, lai viņiem nebūtu jāņem atvaļinājuma dienas vai jātērē savas brīvdienas. Likumā jābūt skaidri noteiktam dienu skaitam gadā, kas darba devējam obligāti jānodrošina dienestam,” pauž majors. 

Kvantitāte pret kvalitāti. Vai vecums 40+ ir problēma? 

Vienlaikus Slaidiņš norāda uz kādu citu realitāti, ar ko frontē saskaras arī Ukraina, kur liela daļa karotāju ir vecumā virs 40 un 50 gadiem. 

Kaujas vienībās izšķiroša nozīme ir fiziskajai sagatavotībai un vecuma līdzsvaram, tāpēc Latvijai jau šodien jādomā par jauniešu mērķtiecīgu piesaisti. 

“Mums jādomā par kvalitāti. Papīros var ierakstīt plānos 50 000 zemessargu, bet, ja sistēma nebūs sakārtota tā, lai nodrošinātu reālu un nepārtrauktu kolektīvo apmācību, tam visam nebūs vajadzīgās pievienotās vērtības. Galvenais ir nepārvērst aizsardzību par deju kolektīvu, bet veidot to par reāli darboties spējīgu spēku,” rezumē Jānis Slaidiņš. 

Kas aizstāvēs Latviju “X stundā”? Vai “labie krievi” arī? 

Pētījumi par sabiedrības gatavību aizstāvēt savu valsti ar ieroci rokās rāda – Latvijā šis rādītājs svārstās ap trešdaļu iedzīvotāju, kamēr pretošanos kopumā atbalsta divas trešdaļas. Jānis Slaidiņš uzskata, ka sabiedrību krīzes gadījumā var sadalīt četrās līdzvērtīgās daļās: 25% – cīnīsies, 25% – atbalstīs, 25% aizbrauks prom, bet 25% darbosies pretī un pat šaus mugurā.

Ienaidnieku labā mērķtiecīgi strādā arī vietējie dezinformatori un “noderīgie idioti”, kas sociālajos tīklos potē stāstu par Latviju kā “neizdevušos valsti”. 

Tam visam pretī stāv cilvēku personīgā izvēle, uzsver Slaidiņš, par piemēru minot Ukrainu, kur Harkivā vietējie krievvalodīgie iedzīvotāji pirmajās kara dienās nostājās pret iebrucējiem. 

“Manā uztverē labs krievs ir tas, kurš mīl brīvību, ir eiropietis, ciena vietu, kur dzīvo, tās vēsturi un kultūru. Un Latvijā tādu ir daudz – cepuri nost to cilvēku priekšā, kuri ar Latviju ir saauguši kopā! Pavisam cits stāsts ir par tiem lumpeņiem, kas darbosies pretī. Un tur diemžēl ir arī latvieši,” norāda majors. 

Mobilā aizsardzība pret droniem. Ko varam mācīties no 1938. gada? 

Ko no starpkaru perioda un 1938. gada Latvijas pieredzes varam mācīties šodienas aizsardzības plānošanā? Slaidiņš norāda, ka pamatprincipi – piemēram, vienotas frontes līnijas neesamība un paļaušanās uz mobilo aizsardzību – paliek spēkā, taču mūsdienu tehnoloģijas un vide ir kardināli mainījušās.

“Latvija aizsardzībai ir diezgan pateicīgs apvidus, taču jārēķinās ar mūsdienu izmaiņām. Piemēram, “Latvijas Valsts meži” ar izbūvētajām stigām un platākajiem meža ceļiem nemanot izdarījuši armijai lāča pakalpojumu. Tagad pretiniekam manevra koridors un ceļu tīkls ir daudz plašāks, nekā tas bija 1938. gadā, tāpēc mazo vienību ātrai kustībai ir vēl lielāka nozīme,” skaidro majors. 

Vienlaikus karadarbības taktiku radikāli mainījuši bezpilota lidaparāti. Ukrainā lielākie zaudējumi abās pusēs šobrīd ir tieši no droniem. “Tāpēc blakus karavīra pamatapmācības reglamentam ir jādomā par elementārām mūsdienu lietām – dronu detektoriem, speciālajām bisēm un pretpasākumiem katrā vienībā. 

Ukrainā notiek karš, un tur tehnoloģijas mainās ik dienu. Mums ir jātiek līdzi, jo tas, kas strādāja pirms mēneša, šodien var vairs nestrādāt,” brīdina Slaidiņš. 

Tikmēr majors aicina nepaļauties tikai un vienīgi uz atsevišķiem ieroču veidiem. “Savulaik parādījās HIMARS raķešu sistēmas. Tad visi uzreiz sāka to pieprasīt: “Mums vajag HIMARS! Tas būs brīnumierocis!” Bet, lai raķete pildītu uzdevumu, vispirms ir vajadzīga dziļā izlūkošana, kas spēj ieraudzīt mērķi. Šodien HIMARS lomu lielā mērā pārņēmuši dažāda tipa droni. Tāpēc mums ir jāspēj veidot lokāla, elastīga un ātri pielāgojama aizsardzības ekosistēma, nevis jāpaļaujas tikai uz statiskām shēmām.”

Klausies citas “Formā!” epizodes!