Krievijas uzbrukumu dēļ, kas notiek arī vairākas reizes dienā, Ukrainas galvaspilsēta arvien biežāk tiek salīdzināta ar piefrontes apgabalu.
Nemitīgo uzbrukumu un izpostītās infrastruktūras dēļ Kijivas mērs Vitālijs Kļičko aicinājis iedzīvotājus, kuriem ir draugi vai radinieki ārpus galvaspilsētas, apsvērt pagaidu pārcelšanos prom no pilsētas.
Daļa pilsētnieku patiešām arī pārceļas, taču daudzi neplāno nekur braukt. Šādu lēmumu pieņēmusi arī vienā no Kijivas daudzstāvu dzīvojamo ēku rajoniem dzīvojošā Lena, kurai ir trīs bērni.
“Kā es varu izbraukt? Man ir guļoša vīramāte. Bērnus vienus pašus es arī nevaru aizsūtīt. Tā ka nekādi. (…) Es ļoti ceru, ka būs tomēr labāk nekā iepriekšējā ziemā. Mēs būsim mazliet vairāk sagatavojušies nekā iepriekšējā gadā. Cerēsim, ka būs mazliet labāk,” sacīja Lena.
Pagājušā ziemā bargos sala apstākļos viņas mājai divus mēnešus nebija apkures. Piedzīvotais ļauj salīdzinoši mierīgā noskaņojumā sagaidīt šo ziemu – ārkārtas situācijā ir cerība, ka glābs pērn sagādātais gāzes sildītājs.
“Labi darbojas. Istabu var uzsildīt līdz kādiem +10 grādiem kādu trīs stundu laikā. Kad nav elektrības, uz tā var pat gatavot ēdienu. Mums taču šeit nav gāzes, viss ir uz elektrību,” pastāstīja Lena.
Arī citi uzrunātie kijivieši neplāno pamest galvaspilsētu.
“Uz kurieni tieši mums braukt prom? Mēs par to savā starpā jokojam: it īpaši tad, kad saka, ka cilvēkiem ar ierobežotām pārvietošanās spējām jāpamet Kijiva, — tas ir tā, it kā ieteiktu viņiem uzreiz uz kapsētu doties. Jo patiesībā jau nav citur, kur iet. Kurš viņiem apmaksās dzīvokli vai māju? Tas taču nav reāli. Visi mirs tepat,” teica Andrijs.
“Es palieku. Vēlos atbalstīt mūsu bruņotos spēkus, cik vien spēšu. Esmu māksliniece – varu šajā ziņā palīdzēt. Tomēr es neuzskatu, ka situācija būtu pilnīgi kritiska. Cilvēki turas, cilvēki izdzīvo. Mēs ceram, ļoti, ļoti vēlamies, lai drīz iestātos uzvara un miers un viss mums būtu labi. Taču bērnus es gan izvestu – īpaši mazākos,” uzsvēra Ivanna.
“Pagājušā ziemā es dzīvoju bez elektrības, bez aukstā vai karstā ūdens un bez apkures, pilnīgi bez apkures. Nu, kaut kā izdzīvojām. Laiku pa laikam devos pie draugiem sasildīties, bet izdzīvojām. Es domāju, ka izdzīvosim!” šādi uz jautājumu par to, kā Ivanna gatavojas situācijai, kurā ilgstoši nebūs elektrības, apkures vai ūdens, atbildēja kijiviete.
Daļa Kijivas iedzīvotāju ne tikai paši gatavojas, bet arī palīdz sagatavoties līdzcilvēkiem izdzīvošanai ekstrēmos apstākļos. Piemēram, Ludmilla, sieviete pusmūžā, pirms diviem gadiem kļuva par asinsdonori. Kopš tā laika viņa ik pēc trīs mēnešiem nodod asinis.
Foto: Indra Sprance / Latvijas RadioKijivā dzīvojošā asninsdonore Ludmilla
“Šis ir karš, kas skar mūs visus. Ja vēlamies dzīvot brīvā valstī, tad ikvienam ir jāsniedz savs ieguldījums. Es nevaru doties uz fronti, tāpēc uzskatu to par savu nelielu ieguldījumu,” sacīja asinsdonore Ludmila.
Asinsdonoru autobusā darbojas arī cita sieviete vārdā Ludmila. Viņa kā brīvprātīgā savu laiku velta, lai veicinātu asinsdonoru kustību, kliedētu mītus par to un palīdzētu valstij tikt pie asins rezervēm.
Pilna mēroga karam sākoties, asinsdonoru skaits Ukrainā palielinājās, tomēr asiņu joprojām ļoti trūkst. Tieši tādēļ brīvprātīgo uzdevums ir atgādināt par iespēju regulāri nodot asinis.
Foto: Indra Sprance / Latvijas RadioAutobuss, kur var nodot asinis Kijivā
“Cilvēki nav pietiekami informēti un neizprot regulāras asins ziedošanas nozīmi. Parasti pie mums notiek tā, piemēram, atlido raķetes, iet bojā cilvēki vai daudzi tiek ievainoti. Un, tiklīdz uzzinām, ka cietušie atrodas slimnīcā, visi skrien ziedot asinis, bet tas tā nedarbojas. Asinis ir jāziedo regulāri, lai asins centri varētu uzturēt savas rezerves,” sacīja brīvprātīgā Ludmila.
Viņa, raksturojot noskaņojumu karā jau piekto gadu, pauž, ka brīvprātīgais darbs palīdz nepadoties, jo tas veicina Ukrainas uzvaru pret agresorvalsti.
Foto: Indra Sprance / Latvijas RadioKijivā dzīvojošā brīvprātīgā Ludmilla
“Protams, ka esam piekusuši. Brīžiem nolaižas rokas, jūties kā tāda medūza: zūd ticība un neko negribas. Bet, kad es esmu tādā stāvokli, mans dzīvesbiedrs, kurš karo Ukrainas Bruņotajos spēkos, saka: “Nedrīkst tā justies, jo viņi, krievi, grib, lai mēs tā justos. Tāpēc vienkārši par spīti – nedrīkst tā!” Par spīti visam – turpinām dzīvot un atrast sev kaut ko, kas palīdz. Man personīgi palīdz brīvprātīgā darbs, jo es zinu, ka šādā veidā es veicinu mūsu uzvaru, jo palīdzu glābt dzīvību cilvēkiem,” uzsvēra brīvprātīgā Ludmila.
KONTEKSTS:
Nepamatotais un neizprovocētais Krievijas plaša mēroga iebrukums Ukrainā sākās 2022. gada 24. februārī. Kremļa propaganda solīja ieņemt Kijivu trīs dienās, taču ukraiņu spēcīgā pretestība neļāva Krievijai realizēt savus plānus.
Pēc neveiksmēm Kremlis izveda armiju no Kijivas apgabala, bet turpināja ofensīvu citos reģionos. 2022. gada rudenī ukraiņu armijai izdevās atbrīvot Harkivas apgabalu un daļu Hersonas apgabala, vairojot cerības uz iespēju sakaut pretinieku.
Taču 2023. gada vasarā sāktais Ukrainas pretuzbrukums nebija tik veiksmīgs, ko Ukrainas armija skaidro gan ar nepietiekamu ieroču nodrošinājumu no Rietumu sabiedrotajiem, gan ar Krievijas armijas izveidoto pamatīgo aizsardzības līniju un plašajiem mīnu laukiem.
2024. gada augustā Ukraina veica iebrukumu Kurskas apgabalā Krievijā. Tā ir pirmā reize kopš Otrā pasaules kara, kad Krievijas teritorijas daļu ilgstoši ieņēmis ārvalstu karaspēks.
Krievija karadarbībā pret Ukrainu iesaistījusi ne vien dažādus algotņus no ārvalstīm, bet arī lielu Ziemeļkorejas karavīru skaitu. 2025. gada vasarā Zelenskis pavēstīja, ka Ukrainas austrumos Krievijas armijā karo arī algotņi no Ķīnas, Pakistānas un Āfrikas.
Lai arī līdz ar ASV prezidenta Donalda Trampa stāšanos amatā starp Balto namu, Kremli un Kijivu vairākkārt notikušas sarunas par pamieru Ukrainā, līdz šim tās rezultātus nav devušas.
2025. gada ziemā Krievija uzsāka mērķtiecīgus triecienus pret Ukrainas energoinfrastruktūru, pašā ziemas spelgonī izraisot plašus elektrības, ūdens un apkures traucējumus valstī, tostarp galvaspilsētā Kijivā.
Savukārt Ukraina jau no 2025. gada rudens arvien aktīvāk ar tālas darbības droniem un raķetēm apšaudījusi dažādus militārus, kā arī ar naftas pārstrādi un tirdzniecību saistītus mērķus Krievijā un okupētajā Krimā. Tas Krievijā un Krimas pussalā izraisījis degvielas krīzi un lielas militārās apgādes problēmas.
