Īsi pēc pulksten desmitiem vakarā Kijivā kauc kārtējā gaisa trauksme. Tā ir sarkanā – brīdina par Krievijas raķešu uzbrukumu.
Natālijas kundze kopā ar tuviniekiem un sunīti Soņu paspējušas nobraukt metro pazemē, pirms galvaspilsētā nodārd pirmais sprādziens. Notiekošajam virszemē viņa seko līdzi telefonā.
“Jā, tas ir sprādziens. Raķete tur trāpīja un izrāva tādu kārtīgu bedri,” stāsta Natālija.
Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nākošajā dienā informēs, ka Krievija tonakt pret galvaspilsētu palaidusi kopumā 21 raķeti. Taču šajā brīdī tas vēl zināms nav. Arī par nogalinātajiem informācijas nav, stāsta Natālija:
“Ir ievainotie – par to raksta. Tur ir mājas visapkārt. Var būt ievainoti ar stikliem.”
Prasīta, kā viņa jūtas, redzot fotogrāfijas ar pilsētai nodarītajiem postījumiem, Natālija pārmet krustu un nopūšas: “Palīdzi mums, Dievs! Par ko mums kas tāds? Par ko? Piecus gadus! Tēvijas karš bija četrus gadus…”
Daļai galvaspilsētas iedzīvotāju Kijivas metro pazemes daļa pēdējā laikā kalpo kā vieta, kur izgulēties. Ne tāpēc, ka viņiem nav māju, bet gan tāpēc, ka virszemē šķiet nedroši.
“Tāda mums dzīve ir tagad Ukrainā,” saka Polina. “Diemžēl nav miera. Ir ļoti bail. Cilvēki iet bojā uz ielām. Mēs nepaspējam aizskriet līdz patvertnei, kad sākas Krievijas uzbrukums. Tāpēc mēs jau laicīgi nākam šeit un nakšņojam. Te ir arī mana mamma. Viņa guļ.”
Foto: Indra Sprance / Latvijas Radio Kijivas metro. Polina
Viņa jau vairākus mēnešus nakšņo šajā metro staciijā:
“Tas sākās ap 24. maiju, kad mūsu rajonam ļoti spēcīgi sāka uzbrukt. Nodega tirdzniecības centrs, mūsu pārtikas veikals. Pēc tam viņi ļoti bieži turpināja uzbrukumus. Mūsu rajonā gandrīz viss iznīcināts – trāpīts kinoteātrim, daudzstāvu dzīvojamām mājām, vienai mājai divas kāpņutelpas tika pilnībā iznīcinātas. Daudzi cilvēki tur gāja bojā, un tas ir tieši blakus mūsu mājai.”
Gandrīz 70 metrus zem zemes Polina arī psiholoģiski jūtas labāk:
“Sanāk, ka šeit es četras, piecas stundas guļu. Vienkārši guļu – nelasu, neskatos apkārt. Savukārt, ja es palieku mājās, es visu laiku skatos telefonā un monitorēju, kas notiek, visas tās skaņas… tas ir ļoti smagi.”
Lai arī gaidāmā ziema Kijivā tiek prognozēta smaga, braukt prom Polina neplāno. Naktis turpinās pārlaist metro, bet mājās iespēju robežās veikusi dažādus uzkrājumus, ja uz ilgāku laiku iestāsies kādi ārkārtēji apstākļi.
“Mēs esam uzkrājuši ūdens pudeles, enerģijas bankas, ir “Ecoflow” [uzlādes stacija]). Tas mums noder tikai internetam, lai redzētu, kāda ir situācija, paskatītos ziņas. Ledusskapim un veļasmašīnai ar to nepietiks, bet mums mājās ir gāze. Tāpēc mēs, var teikt, esam vēl drusku priviliģētā stāvoklī,” vērtē sieviete.
Foto: Indra Sprance / Latvijas Radio Kijivas metro
Metro stacijā, kurā nakšņo Polina ar mammu, izveidojies pat tāds kā “regulāro nakšņotāju loks”. Visi savā starpā labi satiekot.
“Mēs jau runājamies, sveicināmies, cienājam viens otru. Viņi kļuvuši kā ģimenes locekļi. Es jau teicu – ja būs uzvara, mēs šeit galdus klāsim un dzersim šampanieti par mūsu uzvaru!” saka Polina.
Uz atvadām viņa lūdz nodot paldies Latvijai, kur šobrīd dzīvo viņas māsa ar ģimeni: “Paldies par to palīdzību, ko mums sniedzat. Es zinu, ka jūsu valsts ir maza, mazītiņa un ļoti, ļoti mums palīdz. Mēs esam ļoti pateicīgi un ļoti to novērtējam! Mīlam jūs un gaidām jūs ciemos, kad mums būs viss labi.”
Turpat blakus Polinai uz saliekamās gultas iekārtojusies kundze pusmūžā, par spīti vēlajai vakara stundai un ne īpaši labajam apgaismojumam viņa nodarbojas ar rokdarbiem. Uz neliela balta lina drānas gabaliņa top tautiski raksti. Rokas ne uz mirkli neapstājas arī sarunas laikā. Šūšana viņu nomierina.
“Tas nomierina,” smej sieviete, kas nāk no Luhanskas. “Domāju par Ukrainu. Un par to, lai Krievija mūs liktu mierā.”
Ap vienpadsmitiem vakarā metro stacijā jau uzslietas aptuveni desmit teltis, izvietotas arī vairākas saliekamās un piepūšamās gultas.
Nakšņotāju vidū ir arī Dmitro – vidēja vecuma vīrs. Viņš savās mājās vairs nenakšņo kopš septembra, kad Krievija sāka intensīvi apšaudīt Kijivu: “Naktī taču gribas gulēt. Te vismaz kaut kā var pagulēt, bet mājās – sēdēt telefonā un skatīties… un negulēt. Bet pēc tam uz darbu ir jāiet.”
Turpat netālu no Dmitro savu telti uzslējusi arī Alla. Viņa to dala kopā ar savu 13 gadus veco dēlu, kas guļ ieritinājies guļammaisā.
Foto: Indra Sprance / Latvijas Radio Kijivas metro. Alla
Kad Krievija paceļ gaisā “stratēģisko aviāciju”, ģimenei nakšņošanai pazemē pievienojas arī Allas dzīvesbiedrs.
“Katru dienu ceram, ka tas drīz beigsies, bet mājās nakšņot ir ļoti bail. Mēs dzīvojam ļoti tuvu rūpnīcai un nakšņot mājās – es nespēju to,” atzīst Alla. “Ja naktī, nedod Dievs, ir gaisa trauksme, tu mosties un esi nobijies, vai vienkarši nemaz nespēj aizmigt, jo visu laiku “Telegram” kanālos monitorē, vai kaut kas lido vai nelido. Bet te – te mēs atnākam, esam drošībā un varam aizmigt un izgulēties. Mājās nevaram.”
Uz jautājumu, vai tiešām svešā vietā tā var pagulēt, Alla atbild, ka pie tā jau ir pieraduši:
“Mums pat vilcieni vairs netraucē. Cilvēki netraucē. Mēs neko nedzirdam. Agrāk es izmantoju ausu aizbāžņus, bet tagad vairs tie mums nav vajadzīgi – mēs vienkārši nākam un ejam gulēt.”
Allas dzīvoklis jau divreiz cietis Krievijas uzbrukumos – tam izsisti logi. Pirmo reizi ģimene par savu naudu logus nomainīja, bet otro reizi tam līdzekļu pietrūcis. Allai ir dusmas par nepietiekošu valsts atbalstu postījumu novēršanā, bet braukt projām viņa arī neplāno.
Šo ziemu viņa gaida bez īpašām cerībām – vien gribētu, lai viss būtu labāk nekā iepriekš:
“Bet paļaujamies tikai uz sevi. Nepieciešams sev sarūpēt ūdeni, lai pietiktu vismaz kādam laikam, ja pazudīs ūdens. Ir uzlādes stacija, lukturīši. Kaut kā izdzīvosim!”
