Augusta nogales referendums vēl nebūs galīgais tautas balsojums par Islandes pievienošanos ES – šoreiz islandieši tikai lems par sarunu ar ES atsākšanu. Ja referenduma rezultāts būs pozitīvs, Islandei būs jāvienojas ar ES par pievienošanās procesa atsākšanu. Tāpat Islandes pievienošanās ES būs jāapstiprina parlamentam. Ja Reikjavīkai un Briselei izdosies vienoties un Islande izpildīs ES nosacījumus, Islandē rīkos vēl vienu referendumu, kurā tautas balsojumā lems par galīgo salas pievienošanos ES.
ĪSUMĀ:
Islande ģeopolitiskajā nestabilitātē meklē iespējas ietekmēt procesus
Sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka islandiešu viedoklis par salas dalību ES joprojām dalās. No vienas puses, Islandē valda satraukums par suverenitātes un identitātes zaudēšanu, kā arī ekonomiskās neatkarības un zvejniecības nosargāšanu. Šo faktoru dēļ 2013. gadā tika apturētas Islandes pievienošanās sarunas ar ES.
Bet, no otras puses, lielāku atbalstu eirointegrācijai sekmēja pēdējo gadu ģeopolitiskie notikumi, kas mudinājuši Islandi meklēt alternatīvas iespējas stiprināt savu aizsardzību.
Diskusijas par sarunu ar ES atjaunošanu Islandē raisīja Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, kā arī tās aktivitāte Arktikas reģionā, ASV neparedzamība attiecībā pret NATO un ASV prezidenta Donalda Trampa draudi anektēt Grenlandi. Islandes premjere Kristruna Frostadotira uzskata, ka ciešāka sadarbība ar ES stiprinātu gan Islandes noturību un aizsardzību, gan stratēģiskās iespējas ietekmēt globālos notikumus.
Tāpat svarīgs notikums Islandē, kas veicināja debates par referendumu, ir 2024. gada vispārējo vēlēšanu rezultāti. Sociāldemokrātiskā alianse ar Frostadotiru vadībā ieguva visvairāk vietu parlamentā. Sociāldemokrātiskā alianse izveidoja koalīciju ar Liberālo reformu partiju, kas atbalsta dalību ES, un Tautas partiju, kas iebilst pret to. Koalīcija lēma, ka par šo jautājumu jāvienojas vēlētājiem, tādēļ solīja organizēt referendumu par pievienošanās ES sarunu atsākšanu.
Kopumā šā gada referendums būtiski atšķiras no iepriekšējām debatēm par Islandes pievienošanos ES. 2010. gadā Islande uzsāka pievienošanās sarunas, vēloties mazināt ekonomiskās krīzes sekas, bet šobrīd referendums atspoguļo salas bažas ne tikai par ekonomisko noturību, bet arī par drošību un spēju ietekmēt ģeopolitiskos procesus.
Islandes pievienošanās kļūtu par stratēģisku ieguvumu ES
Ja Islandes iedzīvotāji augusta nogalē atbalstīs sarunu par salas pievienošanos ES atsākšanu, tas nostiprinātu ES ģeopolitisko uzticamību laikā, kad Eiropā pieaug nenoteiktība un eiroskepticisms.
Pozitīvs referenduma rezultāts signalizētu, ka ekonomiski un demokrātiski spēcīgas nācijas vēlas pievienoties ES, stiprinot ne tikai bloka tēlu, bet arī ietekmi starptautiskajā arēnā.
Savukārt negatīvs referenduma rezultāts varētu pastiprināt citu valstu un kandidātvalstu šaubas par pievienošanos ES, kā arī stiprināt eiroskeptiķu argumentus pret dziļāku eirointegrāciju. Eiroskeptiķi varētu attēlot šādu referenduma rezultātu kā pierādījumu tam, ka pat viena no bagātākajām demokrātijām nevēlas pievienoties ES.
Islandes vēlētāju balsojums varētu gan sekmēt ES paplašināšanās procesu, gan kaitēt tam. Ja vēlētāji atbalstīs Islandes pievienošanās ES sarunu atsākšanu, tiek uzskatīts, ka Islande kļūtu par kandidātvalsti, kura pievienotos ES ātrāk nekā citas deviņas kandidātvalstis.
No vienas puses, tas stiprinātu ES paplašināšanās politiku uz ziemeļiem, norādot, ka bloks joprojām ir atvērts demokrātiskiem kandidātiem, kuri ievēro tā pamatprincipus un vērtības. Islandes pievienošanās sarunu atsākšana apliecinātu, ka ES joprojām ir politiski un ekonomiski pievilcīga un gatava uzņemt jaunas dalībvalstis. Bet, no otras puses, kritiķi uzsver, ka tas liecinātu par Briseles labvēlīgāku attieksmi pret ekonomiski bagātākiem kandidātiem, kamēr ekonomiski nabadzīgākas valstis cīnās ar pievienošanās procesa nosacījumu izpildi. Tas savukārt varētu palielināt deviņu kandidātvalstu neapmierinātību ar pievienošanās procesu, samazinot uzticamību ES.
Iespējamā paplašināšanās uz ziemeļiem varētu kļūt par stratēģisku iespēju ES. Islandes pievienošanās ES stiprinātu tās klātbūtni un pozīciju Ziemeļatlantijā un Arktikas reģionā, sniedzot ieguvumus drošības, enerģētikas un ģeopolitikas jomās. Resursu un tirdzniecības ceļu dēļ Arktika kļūst par reģionu, kur savu ietekmi cenšas palielināt Krievija un Ķīna. Nostiprinot pieeju un pozīciju šajā virzienā, ES starptautiskajā arēnā gūtu lielāku ietekmi jautājumos, kas saistīti ar Arktikas reģionu.
Reikjavīka vēlas lielāku ietekmi ES lēmumu pieņemšanā
Neraugoties uz Reikjavīkas ciešām saitēm ar Briseli un salas dziļo eirointegrāciju, Islande, nebūdama bloka dalībvalsts, nepiedalās ES politisko lēmumu pieņemšanā jomās, kuras ietekmē salu. Pievienošanās ES ļautu Islandei iegūt lielāku ietekmi sarunās, tiešā veidā iesaistoties lēmumu pieņemšanas un noteikumu veidošanas procesā. Islande ir īpaši ieinteresēta ES zivsaimniecības un lauksaimniecības politiku izstrādē un ietekmēšanā.
Islandē dzīvo aptuveni 400 tūkstoši iedzīvotāju. Ņemot vērā to, ka Islande ir mazā vara, bet ES dzīvo apmēram 450 miljoni cilvēku, Islandes dalība blokā palielinātu tās globālo ietekmi.
Tā kā Islande nav ES dalībvalsts, tā nevarēja pievienoties ES muitas savienībai. Dalība ES muitas savienībā nozīmētu nodokļu atvieglojumu preču tirdzniecībā starp dalībvalstīm.
Vēl viens jautājums, kas satrauc islandiešus diskusijā par pievienošanos ES, ir salas valūtas – Islandes kronas – saglabāšana un pāreja uz eiro. Lai gan Islandes krona tiek uzskatīta par nacionālās identitātes simbolu, tā nav noturīga pret ekonomiskajiem satricinājumiem un ir pakļauta svārstībām, kas negatīvi ietekmē salas ekonomiku un tirdzniecību. Dalība ES nodrošinātu Islandei nepieciešamo finansiālo stabilitāti un veicinātu ārvalstu investoru uzticamību, ja tā pārietu uz eiro.
Islande jau ir dziļi integrēta ES
Islandei ir ciešas ekonomiskās un politiskās saites ar ES. Sala ir pievienojusies vairākiem starptautiskajiem nolīgumiem, kas ļāva tai dziļi integrēties Eiropā, oficiāli nepievienojoties ES.
Kopš 1960. gada Islande ir Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) dalībvalsts līdzās Lihtenšteinai, Norvēģijai un Šveicei. EBTA nodrošina tirdzniecības sadarbību ārpus ES sistēmas un palīdzēja Islandei ekonomiski integrēties ES pirms Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) izveides.
1994. gadā Islande pievienojās EEZ, kas nodrošināja tās piekļuvi ES vienotajam tirgum. Tas nodrošina preču, pakalpojumu un kapitāla brīvu apriti un personu brīvu pārvietošanos, ļaujot Islandes uzņēmumiem un darbiniekiem strādāt, studentiem mācīties, bet tūristiem ceļot ES. Apmaiņā pret piekļuvi ES vienotajam tirgum Islande pārņēma lielāko daļu no ES tiesību aktiem, kas attiecās uz tirdzniecību, patērētāju aizsardzību, darba standartiem, vides regulējumu un finanšu noteikumiem.
Islande pievienojās Šengenas zonai 2001. gadā, kas atcēla pasu pārbaudi islandiešiem, ceļojot uz Eiropas Savienības dalībvalstīm un otrādi. Lai gan Islande nav ES dalībvalsts, tā pilnībā piedalās Šengenas robežu sadarbības programmās.
Tāpat Islande piedalās vairākās ES programmās, piemēram, “Erasmus+” un “Horizon Europe”. Lielākā daļa no Islandes ārpolitikas un drošības politikas ir saskaņota ar ES nostājām, piemēram, attiecībā pret Krievijas karu Ukrainā.
Reikjavīkas un Briseles sarunās lielākā uzmanība zivsaimniecības politikai
Islande pievienošanās pieteikumu ES iesniedza 2009. gadā, jo tolaik dalība blokā un eirozonā tika uzskatīta par iespēju stabilizēt salas ekonomiku, piesaistīt ārvalstu investīcijas un stiprināt valūtu. Islandes ekonomiku smagi satricināja 2008. gada krīze, kuras dēļ darbību apturēja trīs lielākās bankas salā, apdraudot Islandes kronas kursu un stabilitāti.
Pievienošanās sarunas, kas sākās jau nākamajā gadā, noritēja raiti, jo Islande jau tolaik bija dziļi integrēta ES. Trīs gadu laikā Islande atvēra 27 sarunu klasterus, no kuriem 11 noslēdza.
Straujā ekonomiskā atveseļošanās un ekonomistuprognozes par eirozonas iespējamo sabrukšanu mazināja islandiešu atbalstu dalībai ES. 2012. gada nogalē sabiedriskās domas aptaujas liecināja, ka lielākā daļa islandiešu iebilst pret salas pievienošanos ES. To savā labā steidzās izmantot arī pie varas nākusī eiroskeptiskā centriski labējā koalīcija.
2013. gadā Reikjavīka pievienošanās sarunas apturēja. Divus gadus vēlāk Islande aizsūtīja Briselei oficiālu vēstuli, aicinot vairs neuzskatīt to par kandidātvalsti. Islandes parlaments neatsauca 2009. gada salas pievienošanās pieteikumu, tādējādi formāli tas joprojām ir spēkā, kas atvieglotu pievienošanās sarunu atjaunošanu.
Lielāko pretestību Islandē izraisīja zivsaimniecības politika, kas ieņem centrālo vietu Islandes ekonomikā un politiskajā identitātē.
Reikjavīka bažījās, ka dalība ES varētu vājināt Islandes kontroli pār salas jūras resursiem un zivsaimniecību, kas ir tās galvenais ienākumu avots. Paredzams, ka arī šobrīd, ja islandieši referendumā lems atjaunot pievienošanās ES sarunas, ES Kopējā zvejniecības politika kļūs par karstāko Reikjavīkas un Islandes sarunu tematu.
Pievienošanās sarunu atsākšanas kritiķi uzskata, ka dalība ES nozīmētu to, ka Islandei būtu nepieciešams pieņemt ES noteiktās zvejniecības kvotas, piešķirt citām valstīm lielāku piekļuvi Islandes ūdeņiem un pieņemt ES noteikto zvejniecības pārvaldīšanu. Savukārt pievienošanās ES atbalstītāji uzstāj, ka ES zvejniecības politika ir attīstījusies kopš 2013. gada, bet sarunu procesā Reikjavīka un Brisele spētu vienoties par noteikumiem, kas aizsargātu Islandes nacionālās intereses.
Tāpat kritiķi bažījas, ka pievienošanās ES nozīmētu lēmumu pilnvaru nodošanu “neredzamiem birokrātiem” Briselē, kas ilgtermiņā mazinātu Islandes politisko autonomiju. Bet atbalstītāji uzsver, ka Islande jau ir pārņēmusi lielu daļu no ES tiesību aktiem, tomēr Reikjavīka nekad nevarēja ietekmēt to izstrādi. Pievienojoties ES, Islande spētu ietekmēt lēmumus, palielinot savu politisko reprezentāciju.
