ĪSUMĀ:
Mākslīgi radīto migrācijas krīžu mērķis – palielināt spiedienu pret valsti
Mākslīgi radītā migrācijas krīze ir hibrīdkara metode, kad kāda valsts vai nevalstiskais spēlētājs, apzināti veicina, atvieglo un palīdz vai ar varu piespiež cilvēkus doties uz citu valsti. Savukārt migrācijas krīze ir liela mēroga cilvēku pastāvīga pārvietošanās, piemēram, konflikta vai kara, dabas katastrofas, vajāšanas vai nabadzības dēļ.
Tādējādi mākslīgi radīto migrācijas krīzi veicina kāda trešā puse, bet īstu migrācijas krīzi izraisa strukturālie faktori un apstākļi.
Tomēr migrantu iemesli doties uz citām valstīm, visticamāk, nav izdomāti – arī gadījumos, kad migrācijas krīzes ir mākslīgi radītas, migranti visbiežāk dodas labākas dzīves meklējumos.
Migrācijas instrumentalizācija nav jauna parādība. Vēsturiski un arī mūsdienās migrācijas krīzes tiek radītas galvenokārt trīs iemeslu dēļ. Pirmkārt, lai tiešā veidā izdarītu politisko spiedienu uz citām valstīm, apdraudot to nacionālo drošību. Otrkārt, lai nostiprinātu tur savu varu, piemēram, nosūtot savus valstspiederīgos. Treškārt, lai iegūtu finansiālos labumus no migrantiem.
ES bieži vien kļūst par savas reakcijas upuri
Spānijas anklāvā Seutā jūlija beigās iekļuva aptuveni 72 000 migrantu. Spānijas premjers Pedro Sančess uzskata, ka migrācijas krīzi izraisīja ar Krieviju un Izraēlu saistītie sociālie tīkli, kuri tīši nepareizi interpretēja Spānijas Augstākās tiesas lēmumu. Tas radīja dezinformācijas vilni Marokā. Savukārt paši migranti stāstīja, ka centās nokļūt Seutā labākas dzīves meklējumos. Saskaņā ar marokāņu stāstīto, doties uz Seutu viņus pamudinājuši ieraksti sociālajos tīklos un citu teiktais par to, ka stingri apsargāto robežu iespējams šķērsot.
Krīze Seutā radīja domstarpības starp ES dalībvalstīm tieši migrācijas pārvaldības jomā.
Ņemot vērā 2015. gada krīzi un tās seku radīto traumu, bloks vēl joprojām baidās no jaunas migrācijas krīzes. Tieši bailes rada trešajām pusēm izdevību šķelt ES vienotību.
Dažas stundas pēc tam, kad sociālajos tīklos parādījās ieraksti par nekontrolētu migrantu pieplūdumu Seutā, 22 ES līderi parakstīja un aizsūtīja Eiropas Komisijai vēstuli, kurā kritizēja Sančesa migrācijas politiku. Tāpat Madridi steidzās kritizēt arī ASV un Izraēla.
Tiek uzskatīts, ka tieši šī reakcija nodarīja lielāku triecienu ES nekā migrantu pieplūdums Seutā. Dažu dalībvalstu reakcija kļuva par triecienu gan dalībvalstu savstarpējai uzticībai, gan centieniem kopīgi īstenot migrācijas politiku saskaņā ar Jauno migrācijas paktu.
Krīze Seutā kļuva par ieguvumu vairākām valstīm
Sančess uzskata, ka labumu no krīzes Seutā guva dezinformācijas izplatītāji, kuriem ir saiknes ar Krieviju un Izraēlu, kā arī galēji labējā kustība pasaulē un Eiropā.
Kad krīze Seutā strauji pieņēmās spēkā, Itālijas premjere Džordža Meloni paziņoja, ka apturēs Šengena zonas darbību ar Spāniju. Augusta nogalē šis lēmums tika pagarināts. Meloni reakcija bija paredzama, jo viens no viņas svarīgākajiem iekšpolitiskiem solījumiem, ko daudzi itāļi atbalsta, ir ierobežot nelegālo migrāciju.
Meloni steidzās izmantot migrācijas krīzi Seutā, lai vēlreiz norādītu uz ES migrācijas politikas nepilnībām un nepieciešamību stingrāk cīnīties pret nelegālo imigrāciju, palielinot arī savu popularitāti Itālijā. Tomēr demogrāfiskā krīze Itālijā gan spiež veicināt legālo imigrāciju.
Migrācijas krīzes Seutā notikušas arī iepriekš. Tiek lēsts, ka tajās ir bijusi iesaistīta Marokas valdība. Lai gan Sančess atzīmēja, ka sadarbība starp Spāniju un Maroku nelegālās migrācijas novēršanā ir pozitīva un Spānijas valdībai nav pietiekamu pierādījumu Marokas iesaistei jūlija krīzē, pastāv aizdomas, ka Maroka ir bijusi iesaistīta.
Ārpolitikas pētnieki norāda, ka mākslīgajām migrācijas krīzēm Seutā ir trīs posmi. Ar iespējamo Marokas valdības palīdzību tiek izraisīta migrācijas krīze, piemēram, robežsargi ļauj marokāņiem netraucēti doties uz kaimiņvalsti. Tad Maroka, sarunājoties ar Spāniju, panāk kādu vienošanos par migrantu repatriāciju. Vēlāk Maroka pastiprina robežkontroli, lai parādītu, ka tā spēj kontrolēt situāciju.
Maroka neatzīst Madrides tiesības pārvaldīt Seutu un Melilju, otru Spānijas anklāvu. Rabāta uzskata, ka Spānija šis teritorijas ir okupējusi, bet oficiāli tās pieder tieši Marokai. Augustā Maroka kārtējo reizi izvirzīja teritoriālās pretenzijas uz abiem Spānijas anklāviem.
Ieguvēji ir arī Krievija un Baltkrievija, kas ņems vērā to, ka ES joprojām ir viegli šķeļama mākslīgi radītajās migrācijas krīzēs.
Tātad Seutas krīzes gadījumā dažādi spēlētāji guva politiskos ieguvumus, bet, kādas mācības guva pati ES? Un šo jautājumu raidījums uzdeva Saseksas Universitātes Migrācijas pētījumu centra asociētai pētniecei doktorei Anjēzei Pačardi.
No Seutas var gūt galvenokārt trīs mācības. Pirmkārt, Seuta atklāja Eiropas pašreizējās migrācijas pārvaldības pieejas robežas. Gadiem ilgi Eiropas Savienība aizvien vairāk ir gandrīz vienīgā paļāvusies uz trešajām valstīm, tostarp Maroku, lai īstermiņā apturētu migrāciju. Tas var samazināt ieceļotāju skaitu pie konkrētas robežas, taču migrācija vienkārši neizzūd. Cilvēki dodas citur, tādējādi palielinot spiedienu uz citām pierobežas zonām, vai izvēloties bīstamākus maršrutus. Tas ir tāpēc, ka migrācija nav īslaicīga krīze – tā ir strukturāla realitāte un tā ir jārisina kā tāda. Vienlaikus šāda pieeja rada politisko ievainojamību, un tas bija acīmredzams Seutas gadījumā. Jo vairāk Eiropa paļaujas uz trešajām valstīm, jo lielāku ietekmes sviru šīs valstis iegūst. Migrācija var kļūt par sarunu vai politiskā spiediena instrumentu, taču mācība šeit nav tāda, ka migrācija galvenokārt būtu ģeopolitisks jautājums. Cilvēki pārvietojas tādu iemeslu dēļ, kuriem ir maz sakara ar ģeopolitiku, bet liela saistība ar nevienlīdzību un labākas nākotnes meklējumiem.
Otrā mācība ir par solidaritāti. Jaunajam migrācijas un patvēruma paktam, kas stājās spēkā jūnijā, bija jānodrošina, ka atbildība tiek sadalīta visā Eiropā. Tomēr, kad tas notika, solidaritāte nekur nebija atrodama. Tā vietā, lai vaicātu, kā atbalstīt Spāniju un cilvēkus, kuri ierodas Seutā daudzas valdības steidza gūt politiskos punktus, pārvēršot humanitāro traģēdiju iekšpolitiskās debatēs. Ironiski ir tas, ka šāda pieeja ātri vien deva pretēju rezultātu. Neilgi pēc Spānijas kritizēšanas pati Itālija nonāca zem spiediena, kad tādas valstis kā Austrija, Vācija un Zviedrija paziņoja par personu atgriešanu. Tādēļ Seuta ir atgādinājums, ka migrācija ir visas Eiropas izaicinājums. Ja katra valdība izvēlēsies politiku, nevis solidaritāti, agrāk vai vēlāk katra valdība nonāks situācijā, kur ar problēmu būs jāsaskaras vienatnē.
Trešā un pēdējā mācība ir par politisko paralizēšanu. Kad migrācija tiek pasniegta kā drošības krīze, bailes ātri vien aizstāj faktus. Tādas pilsētas kā Seuta tiek pārvērstas par haosa simboliem, barojot dezinformāciju, pret migrantiem vērstus vēstījumus un sociālo spriedzi. Mēs to esam redzējuši visur Eiropā, tostarp pašos dienvidos. Šāda politika neatrisina migrācijas izaicinājumus, tā rada šķelšanos, vairo nedrošību un liek cenu maksāt gan migrantiem, gan vietējām kopienām. Tātad tas viss mums atgādina, ka robežkontrole viena nevar būt migrācijas risinājums, un, iespējams, tā ir pati svarīgākā mācība no visām. Ja vien Eiropa nerisinās migrācijas strukturālos cēloņus, tā vietā, lai koncentrētos gandrīz tikai uz tās simptomiem un pārvietošanās kontroli, līdzīgas epizodes, visticamāk, atkārtosies vēl un vēl.
Trešās valstis pelna, radot migrācijas krīzes
Migrācijas krīzes Seutā gadījumā vairākas valstis guva politiskos ieguvumus, tomēr bieži vien trešās puses gūst arī finansiālos labumus. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir 2021. gada krīze. Tad Minskas režīms veicināja migrantu pārvietošanu uz ES ārējo austrumu robežu.
ES noteica sankcijas Baltkrievijas uzņēmumiem, kuri nodrošināja pārlidojumus, iekšējo migrantu pārvietošanu, naktsmītnes un vīzas, par kurām migranti maksāja naudu.
Šī krīze bija ļoti strukturēta un saplānota. Lukašenko režīmam izdevās palielināt politisko spiedienu pret Latviju, Lietuvu un Poliju. Tāpat Maskava un Minska noskaidroja tobrīd esošās vājās vietas ES ārējā robežā. Savukārt Baltkrievijas uzņēmumi nopelnīja.
No vienotības līdz šķelšanās: ES reakcija uz migrācijas krīzēm atšķiras
Starp migrācijas krīzi Seutā un Baltkrievijas radīto krīzi ir būtiska atšķirība. Tiek uzskatīts, ka krīze Seutā norādīja uz dubultstandartiem ES migrācijas politikā.
Kamēr krīze Seutā radīja acīmredzamu bloka šķelšanos, 2021. gadā ES ir bijusi vienotāka, jo krīze apdraudēja bloka robežas drošību.
Tomēr arī tad ES iekšienē pastāvēja strīdi par migrantu tiesību uz patvērumu nodrošināšanu un humāno palīdzību.
Tātad 2021. gadā ES no vienas puses, fiziskās drošības, bija vienota, bet no otras, humānās palīdzības, blokā pastāvēja domstarpības. Savukārt migrācijas krīze Seutā norādīja uz ES vienotības trūkumu. Seutai nav sauszemes robežas ar ES. Tādējādi krīze Seutā neradīja tiešu apdraudējumu ES, tikmēr Baltkrievijas hibdrīdkarš ir tiešs apdraudējums ES robežām un drošībai.
Pirms Covid-19 pandēmijas marokāņi varēja brīvi šķērsot Seutas robežu
Līdz Covid-19 pandēmijai tūkstošiem marokāņu katru dienu šķērsoja robežu, lai dotos darbā Seutā. Diezgan aktīvi robežu šķērsoja sievietes no Marokas, kuras bija nodarbinātas, piemēram, mājsaimniecībā.
Seuta un Maroka noslēdza īpašu robežas šķērsošanas režīmu, kas paredzēja, ka marokāņi, kas dzīvo netālu no Seutas varēja tajā ierasties bez vīzas. Tas no vienas puses atviegloja darbaspēka mobilitāti, bet no otras veicināja nelegālu imigrāciju. Piemēram, sievietes no Marokas, kas strādāja Seutā kā mājkalpotājas, bieži vien dzīvoja darba devēju mājās, neiegūstot juridisko statusu palikšanai Seutā.
Tomēr 2020. gada 13. martā Maroka paziņoja par robežas ar Seutu un Melilju, kas ir otrs Spānijas anklāvs, slēgšanu. Jau nākamajā dienā tas tika izdarīts.
Daudzi marokāņi palika Seutā, zaudējot mājas Marokā, bet citi tieši pretēji atgriezās dzimtenē, zaudējot darbu Seutā.
Marokāņi, kuri iepriekš strādāja Seutā legāli, pēc robežas slēgšanas bija spiesti slēpties, jo bija paredzēts, ka viņi atgriezīsies dzimtenē, tādēļ juridiski viņi nevarēja palikt Seutā.
Robežu atvēra pēc diviem gadiem, bet tika ieviesti stingri ierobežojumi. Piemēram, marokāņi vairs nevarēja nakšņot Seutā, bet robežas šķērsotājiem bija jāuzrāda darba atļaujas. Tāpat tika ieviestas pārbaudes, kas veicināja garas rindas uz robežas. Tas ietekmēja abu pušu ekonomiku un arī attiecības.
Tādējādi Covid-19 pandēmijas sekas jūtamas arī šobrīd, un tās ietekmē marokāņu dzīves kvalitāti. Gan īsto, gan mākslīgi radīto migrācijas krīžu gadījumos par upuriem kļūst galvenokārt paši migranti.
