ĪSUMĀ:
Bēres noslēdz 13 dienas ilgo sēru periodu
Karaļa Haralda V bēres noslēdz trīspadsmit dienas ilgo sēru periodu, kas tika izsludināts līdz ar viņa aiziešanu mūžībā 28. augustā.
Vēl otrdien tūkstošiem cilvēku pavadīja laiku rindā uz Karalisko pili Oslo centrā, lai atvadītos no monarha, kurš par spīti pēdējo gadu skandāliem ap karalisko ģimeni joprojām bija saglabājis augstu sabiedrības uzticību.
Visas aizvadītās dienas laukumu pie pils klāja dzīvie ziedi. Visā valstī karogi bija pusmastā. Arī Rīgā šajās dienās no attāluma varēja manīt virs Norvēģijas vēstniecības ēkas Kaļķu ielā plīvojošo karogu pusmastā.
Vēl pirms oficiālās bēru ceremonijas sākuma plkst. 13 dienā pēc Latvijas laika cilvēki pulcējās Oslo centra ielās, pa kurām zārks tika nogādāts no Karaliskās pils Domā.
Sastapto vidū bija tie, kas rūpīgi gatavojās gaidāmajai ceremonijai. Cilvēki pauda nožēlu par Haralda aiziešanu mūžībā, vienlaikus izsakot atbalstu un cerību jaunajam karalim Hokonam.
“Tā būs ļoti īpaša diena. Es sev līdzi paņēmu kabatslakatiņus. Ziniet, visticamāk, es šo piedzīvošu vienreiz mūžā un vairs nekad. Es biju pusaudze, kad nomira karalis Ūlavs, un toreiz es palaidu garām [ceremoniju]. Tagad es to garām nepalaidīšu, jo tas būs vērienīgi. Tas ir vēsturisks notikums”, saka Tonje Marija Heuge, kura visu dienu vēros notiekošo no sava saliekamā krēsla.
“Viņš ir mūsu karalis, visu vectēvs. Būs skumji. Taču esmu pieradis iet pa šo ceļu uz pili Konstitūcijas dienas parādē. Tagad procesija ies pretējā virzienā,” saka Toms Kenets Fergens, kurš iepriekš bija arī atvadījies no nelaiķa karaliskajā pilī.
“Bija žēl, ka viņš nomira, jo viņš bija visas Norvēģijas vectētiņš. Taču mums tagad ir ļoti jauks karalis Hokons. Es domāju, ka viņš labi strādās un viņam ies labi,” saka meitene vārdā Ulīne.
“Es, visticamāk, notrausīšu asaru. Tas ir kā atvadīties no otrā tēva,” atzīst kāds karaļa pils tuvumā sastapts vīrietis.
Ceremoniju ievada baznīcas zvani
Atvadu ceremoniju Oslo Domā ievadīja trīs baznīcas zvani, pēc kuriem sekoja klusuma minūte karaļa piemiņai visā valstī. Pasākumā piedalījās daudzi ārvalstu pārstāvji. To vidū Lielbritānijas karaļnama princis Viljams, Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis un arī Latvijas Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs.
Uzrunā dievnamā sanākušajiem Norvēģijas premjerministrs Jūnass Gārs Stēre izteica atzinību Haralda atraitnei Sonjai, un uzsvēra – Haralds V visu atdeva Norvēģijai:
“Pēdējās dienās Norvēģija pateicās ar ziediem, bērnu zīmējumiem, dzejoļiem un atmiņām. Mēs esam dziļi pateicīgi par 35 gadiem ar karali Haraldu Norvēģijas karaļa tronī. Bet pirmkārt un pāri visam – par to, kāds viņš bija. [..] Kad mēs priecājāmies, viņš priecājās ar mums, ar smaidu un dzirksteli acīs. Pēc 22. jūlija, kad mūs skāra sēras, viņš sēroja ar mums.”
Īsi pēc trijiem dienā noslēdzās atvadu ceremonija Domā, no kura zārku procesijā nogādāja Ākešhusas cietoksnī Oslo.
Tur Haralds V apglabāts pils kapelā, kur atdusas arī viņa tēvs Ūlavs V.
Godinot Haralda V piemiņu, pāri Norvēģijas galvaspilsētai pārlidoja vairāki F-35 iznīcinātāji. Jaunā karaļa Hokona VIII valdīšanas laiku simboliski iezīmēs stundu ilga baznīcu zvanu spēle visā Norvēģijā, kuras sākums seko tūlīt pēc apbedīšanas ceremonijas beigām.
35 gadu valdīšanas laikā Haralds V saglabāja tuvību tautai
Haralds V troni ieņēma pēc sava tēva Ūlava V nāves 1991. gada 17. janvārī – laikā, kad pasaules uzmanība bija pievērsta Tuvajiem Austrumiem, bet Rīgā bija barikāžu laiks. To laiku ziemeļvalstī labi atceras režisore Ilze Burkovska-Jakobsena, kura mācījās Tautas augstskolā Moldē Norvēģijas vidienē.
“Ūlavs bija ļoti mīlēts, bet es saprotu, ka viņš tomēr bija elitārāks karalis, nekā bija Haralds šo 35 gadu laikā. Ir (19)91. gada janvāris, ir vētra Vidusnorvēģijā. Mājām tiek norauti jumti, cilvēki ir bez elektrības. Un būtībā viņš savu darbu sāk ar to, ka tādā parastā, plānā jaciņā kopā ar savu dzīvesbiedri apciemo ciematus, apciemo mazās zvejnieku mājas, tiekas ar cilvēkiem. Un, man liekas, ka līdz ar to viņa karjeras sākums karaļa amatā sākās, ļoti tuvinoties ar cilvēkiem. Tādā ļoti, ļoti jaukā, saprotamā veidā,” stāstīja Burkovska-Jakobsena.
Arī vēlākajos gados Haralds V saglabāja savu tuvību tautai. Burkovska-Jakobsena, vaicāta par viņa atstāto mantojumu Norvēģijai, uzsver, ka viņš ir ļoti labi vienojis valsti, pateicoties savai piezemētajai attieksmei pret dzīvi.
“Viņš ir spējis sabalansēt šo it kā elitāro pozīciju ar tādu tautisku esību, kas, es domāju, šajos laikos ir diezgan liels retums. Jo mēs dzīvojam ārišķības laikmetā, izrādīšanās laikmetā. Un, protams, – nu, var jau teikt, ka daudziem mūsdienu karaļiem vai karaliskajām personām nav atļauts dižoties ar savām svešām spalvām, kuras galu galā tomēr finansē sabiedrība. Norvēģu karaļnams ir ļoti tāds tautisks un demokrātisks, skatoties visā pasaules kontekstā,” teica Burkovska-Jakobsena.
Foto: Andra Briekmane / Latvijas RadioCilvēki noliek ziedus pie Karaliskās pils
Latvijas vēstnieks Norvēģijā no 2021. līdz 2025. gadam Mārtiņš Klīve atceras, ka karalis bijis atvērts, piezemēts un ar viņu bijis viegli runāt.
“Manā akreditācijas vēstuļu iesniegšanas tikšanās laikā mēs atcerējāmies, un viņš arī pats labi atcerējās savu vizīti Latvijā 1998. gadā, kad viņš ieradās kopā ar dzīvesbiedri Sonju. Kas bija diezgan specifiski – viņi vizītē ieradās ar Norvēģijas kuģi, kas tā arī saucās “Norge”. (…) Viņš arī dalījās savās atmiņās, cik tas viņam bija svarīgi ierasties 1998. gadā [pie] mums [un] salīdzinoši nesen neatkarību atguvušajai valstij parādīt atbalstu (…). Tā ka tās komunikācijas vienmēr ir bijušas patīkamas, vieglas. Viennozīmīgi, arī svinīgākos pasākumos, kur teiktas uzrunas un kaut kādi svinīgie tosti, var izcelt karaļa humora izjūtu. Viņš tiešām vienmēr bija labā omā un centās uzturēt pozitīvu atmosfēru ar jokiem, jā. Arī varbūt sarežģītās situācijās,” sacīja Klīve.
Klīve, kurš šobrīd Ārlietu ministrijā vada Eiropas Savienības koordinācijas un politiku departamentu, vērtē, ka attiecības ar Norvēģijas karaļnamu vienmēr bijušas labas. Latvijas prezidentu un Norvēģijas karaliskās ģimenes pārstāvju vizītes esot apliecinājums labajam un ciešajam divpusējam politiskajam dialogam, uzsver diplomāts.
Haralds V ar darbiem un vārdiem apvienoja cilvēkus
Klīvem spilgtā atmiņā palicis viens piemērs, kas apliecina karaļnama modernizāciju Haralda V laikā:
“Tas ir viens no piemēriem, kas raksturo, kā karalis savā ziņā modernizēja arī tādas klasiskās pieejas. Teiksim, viņu ģimenes oficiālos portretus, kas karājās gan Norvēģijas karaļa pilī, gan Oslo pašvaldībā. Tos portretus veidojis mākslinieks Hokons Gulvogs, ar ko mums, Latvijai, ir veidojusies laba sadarbība. Viņš ir bijis jau vairākas reizes Latvijā. Jā, radio klausītāji neredz diemžēl šo portretu, bet viņš ir (…) nedaudz tādā modernisma stilā, kur varbūt tie sejas vaibsti nav tik tieši redzami. Kad viņam piedāvāja, ka tieši šis mākslinieks veidotu tos portretus (…) daudzi Norvēģijā, es zinu, bija, teiksim, nedaudz sašutuši, vai karali var tiešām atveidot šādā nedaudz neskaidrā veidā, vai pat varētu teikt, izkropļotā veidā viņa seju un tēlu. Bet viņš bija teicis, ka “nē, man tas ļoti patīk. Un tad es sevi atpazīstu šajā bildē”.
Un tas ir galvenais, ka viņš arī rādīja, ka nav visam jābūt tik klasiski pareizam un tieši tādam, kā tas ir vienmēr pieņemts, ka mēs varam ļaut lietām būt kaut kādām citādām.”
Burkovska-Jakobsena norāda, ka Haralds V ar savu praktisko pieeju iemantoja arī republikānisma atbalstītāju cieņu.
“Pats jau viņš runas neraksta, runas viņam raksta citi. Bet tā ikgadējā Jaungada runa, kurā Haralds pateica, ka Norvēģija ir visiem – gan tiem zēniem, kuri draudzējas ar zēniem; gan meitenēm, kuras dzīvo ar meitenēm; gan ārzemniekiem un visiem dažādajiem cilvēkiem, – tas bija ļoti nozīmīgs stimuls būt vairāk iekļaujošiem un pieņemošiem. Jā, tā bija ļoti svarīga runa. Es domāju, ka šī runa noteikti ir pamatā tam, kāpēc tie daudzie republikāņi, kuri sāka savus atvadu vārdus, iesāka ar šiem vārdiem, ka es pēc būtības esmu republikānis, bet: Haraldam bija tā drosme pateikt, ka Norvēģija ir visiem,” viņa teica.
No savas vēstnieka kadences laika Klīve atceras vienu gadījumu, kad izpaudās karaļa vienojošais spēks vai autoritāte:
“Bija viens gadījums ar sāmu iedzīvotājiem, ar sāmu parlamentu. Bija strīds, un bija Augstākās tiesas spriedums Norvēģijā, kas pateica, ka viena vēja parka būvniecība pārkāpa saskaņošanas procedūras sāmu zemēs. To vēja parku nelegāli sāka virzīt tālāk, un tiesa bija pateikusi, ka tas projekts ir jāaptur. Valdība īstenoto projektu uzreiz neapturēja pēc tā tiesas sprieduma. Tad veidojās tāds saspīlējums starp sāmiem un centrālo valdību. Tad karalis bija tas, kurš veica šo žestu sāmiem. Viņš nāca, ar viņiem runāja, tikās, atvainojās. Vairākas reizes ir bijušas atvainošanās no karaļa puses par tiem pāridarījumiem, kas bija vēl iepriekšējos gadu desmitos, kad viņš pat vēl nebija karalis, kad bija šī asimilācijas politika pret sāmiem.
Bet viņš arī šoreiz bija tas, kas nāca pretī, veicināja izlīgumu un samierināšanos starp centrālo valdību un sāmiem, kad bija jāatrod risinājums, kaut gan tās pozīcijas bija tādas diezgan asas. Un dialoga ceļā ar viņa starpniecību tas tika risināts tālāk, tika pavirzīts uz priekšu.”
