Medijs “Kyiv Independent” raksta, ka Ukrainā ģimenes izvēlas palikt frontes līnijas rajonos dažādu iemeslu dēļ, tostarp tādēļ, ka trūkst atbalsta no valdības. Tas briesmām pakļauj tūkstošiem bērnu. Lai situāciju risinātu, valdība martā pieņēma reformu, kas ļauj valstij piespiedu kārtā atdalīt bērnus no tiem vecākiem, kuri atsakās evakuēties.
Iepriekš vietējā pašvaldība varēja izsludināt obligātu evakuāciju, taču tas nebija stingrs juridisks pienākums. Pēc reformas vecākiem teorētiski nav izvēles nepakļauties evakuācijai.
Saskaņā ar jauno likumu, ja vecāki atsakās pamest frontes līnijas zonu, viņu bērnus var piespiedu kārtā evakuēt, taču neatņemot vecāku tiesības. Pēc tam viņi var atkal apvienoties ar saviem bērniem sešu mēnešu laikā, ja viņi pārceļas uz drošāku teritoriju. Taču praksē ir sarežģītāk. Evakuācijas darbinieki saka, ka daži vecāki, lai izvairītos no evakuācijas, pat slēpj savus bērnus.
Jaunais tiesību akts arī radījis bažas cilvēktiesību grupās un ANO aģentūrās, kuras apgalvo, ka piespiedu pieeja rada risku iebiedēt ģimenes, nevis tās aizsargāt.
Kritiķi aicina izveidot sistēmu, kas risinātu iemeslus, kāpēc ģimenes atsakās pamest teritorijas, un nodrošinātu skaidrākus drošības pasākumus gadījumos, kad ģimenes atsakās evakuēties.
Lai gan Konvencija par bērna tiesībām nosaka, ka bērnus nedrīkst šķirt no vecākiem, tā atzīst, ka ir gadījumi, kad tas ir nepieciešams. Piespiedu izšķiršana gan joprojām ir reta parādība.
«Domās un darbos kopā ar Ukrainu!»
Lai ukraiņu tauta varētu turpināt drosmīgi aizstāvēt savu valsti, nepieciešama arī praktiska palīdzība, tādēļ LSM sadarbībā ar “Ziedot.lv” no 17. augusta līdz 13. septembrim aicina ziedot visaptverošas rehabilitācijas nodrošināšanai Ukrainas karavīriem.
Ziedot iespējams, zvanot 90204113 (maksa par zvanu – 5 eiro ar PVN) vai tiešsaistē “Ziedot.lv”.
KONTEKSTS:
Nepamatotais un neizprovocētais Krievijas plaša mēroga iebrukums Ukrainā sākās 2022. gada 24. februārī. Kremļa propaganda solīja ieņemt Kijivu trīs dienās, taču ukraiņu spēcīgā pretestība neļāva Krievijai realizēt savus plānus.
Pēc neveiksmēm Kremlis izveda armiju no Kijivas apgabala, bet turpināja ofensīvu citos reģionos. 2022. gada rudenī ukraiņu armijai izdevās atbrīvot Harkivas apgabalu un daļu Hersonas apgabala, vairojot cerības uz iespēju sakaut pretinieku.
Taču 2023. gada vasarā sāktais Ukrainas pretuzbrukums nebija tik veiksmīgs, ko Ukrainas armija skaidro gan ar nepietiekamu ieroču nodrošinājumu no Rietumu sabiedrotajiem, gan ar Krievijas armijas izveidoto pamatīgo aizsardzības līniju un plašajiem mīnu laukiem.
2024. gada augustā Ukraina veica iebrukumu Kurskas apgabalā Krievijā. Tā ir pirmā reize kopš Otrā pasaules kara, kad Krievijas teritorijas daļu ilgstoši ieņēmis ārvalstu karaspēks.
Lai arī līdz ar ASV prezidenta Donalda Trampa stāšanos amatā starp Balto namu, Kremli un Kijivu vairākkārt notikušas sarunas par pamieru Ukrainā, līdz šim tās rezultātus nav devušas.
2025. gada ziemā Krievija uzsāka mērķtiecīgus triecienus pret Ukrainas energoinfrastruktūru, pašā ziemas spelgonī izraisot plašus elektrības, ūdens un apkures traucējumus valstī, tostarp galvaspilsētā Kijivā.
Savukārt Ukraina jau no 2025. gada rudens arvien aktīvāk ar tālas darbības droniem un raķetēm apšaudījusi dažādus militārus, kā arī ar naftas pārstrādi un tirdzniecību saistītus mērķus Krievijā un okupētajā Krimā. Tas Krievijā un Krimas pussalā izraisījis degvielas krīzi un lielas militārās apgādes problēmas.
