Intervijas ceļvedis:
“AirBaltic” flotes samazināšana – pareizā izvēle
Arnis Krauze: Nupat ziņās dzirdējām, ka šī diena var būt liktenīga mūsu nacionālajai aviokompānijai “airBaltic” (intervija notika 17. augustā, kad notika “airBaltic” obligāciju turētāju sapulce). Pulksten 15.00 ir kreditoru sapulce, pēc kuras, iespējams, būs ziņa, vai “airBaltic” parādu procenti, kas jāmaksā, tiks atlaisti vai pagarināti. Jūs kā pasažiere un jūs kā ekonomiste – kā jūs redzat, kur lido mūsu “airBaltic”?
Inna Šteinbuka: Man liekas, ka šobrīd kompānija gaida šo liktenīgo lēmumu, bet faktiski jau ir vairākas pozitīvās ziņas. Piemēram, biznesa plāns. Es neesmu redzējusi visu biznesa plānu, esmu tikai lasījusi par to, bet tā, ko es lasīju, manuprāt, ir diezgan prātīga stratēģija un taktika.
Samazināt floti?
Samazināt floti. Jo, saprotiet, tad, kad tika izstrādāts iepriekšējais biznesa plāns, faktiski pasaulē bija absolūti cita situācija. Es pat nevaru kritizēt to iepriekšējo, bet tagad mēs esam tur, kur mēs esam. Mēs redzam visu to nenoteiktību ar visiem turpmākajiem iespējamiem lidojumiem Krievijas virzienā. Pagaidām tas vispār nestrādā. Baltkrievija tāpat. Kad beigsies karš, to mēs arī nevaram paredzēt. Līdz ar to te ir ļoti liela nenoteiktība. Ja paskatāmies uz situāciju Persijas līcī, tur arī ir ļoti liela nenoteiktība. Naftas cenas iet uz augšu, un arī tur vispār visu laiku ir svārstīga situācija. Ar to visu ir jārēķinās. Man liekas, ka flotes samazināšana ir pareizā izvēle, bet galvenais, ka burtiski vakar mūsu Ministru prezidents jau izteica valdības viedokli par to, ka tādai kompānijai ir jābūt un valdība kā akcionārs ir gatava to atbalstīt. Nākamais aizdevums – 30 miljoni, labi, tas neglābs visu situāciju kopumā, bet tas ir ļoti pozitīvs signāls aviokompānijai un galvenais – pārējiem akcionāriem, ka valdība stāv klāt un valdība redz kompānijas attīstības nepieciešamību.
Mans kolēģis televīzijā Ivo Butkevičs bija saskaitījis, ka runa nav tikai par 30 miljoniem, ka tā summa ir tuvu pie 100 miljoniem, ja pieskaita klāt arī iepriekšējā aizdevuma pagarināšanu un visas citas lietas.
Faktiski vairāk. To, ko es šodien paskatījos, tur vispār runa bija par 225 miljoniem. Es nezinu, kura no tām summām ir pareizā, negribas spekulēt, bet summas ir lielas. Protams, jūs pareizi teicāt, ka pirmdienas sanāksme būs liktenīga. Es ļoti ceru, ka būs pieņemts vieds lēmums, jo jūs jautājāt arī, kā es jūtos kā pasažiere, – kā pasažiere es paļaujos uz “airBaltic” pastāvēšanu. Man jau ir rezervētas vairākas biļetes – septembrī, novembrī.
Tā ka es ļoti ceru, ka šī kompānija pastāvēs, un ne tikai es. Ir ļoti daudz Latvijas iedzīvotāju, kas lido vairākos virzienos, ko piedāvā “airBaltic”.
Nu, protams, ka vieta tukša jebkurā gadījumā nepaliks, bet ļoti gribas, lai tā Latvijas… Tagad es jau runāšu kā ekonomiste. “airBaltic” ir Latvijas atpazīstamība. Tā ir kompānija, kas nodrošina infrastruktūru ne tikai tūristiem, bet ļoti daudziem Latvijas apmeklētājiem. Tās ir visas ārzemju delegācijas un viss kas. Protams, tā ir svarīga infrastruktūra, jo zināmā mērā tā nodrošina arī kaut kādu militāro stabilitāti. Ne tik daudz, kā, iespējams, “Rail Baltica”, pie kura mēs vēl pieskarsimies laikam šodien, bet jebkurā gadījumā tā ir ļoti svarīga lieta mūsu ekonomikai, un es domāju, ja tā kompānija neizdzīvos, tad sitiens būs milzīgs, jo valdība tajā ieguldījusi jau diezgan daudz līdzekļu.
Bet, profesore, noteikti ir cilvēki, kuri, šo dzirdot, pie sevis domā – cik tai caurumā var grūst to naudu? Atkal miljoni, atkal aizdevumi. Varbūt vienreiz jāliek punkts?
Ziniet, protams, ka vienmēr ir kritiskā robeža, kuru nevar pārkāpt. Tāpat ir ar valsts aizdevumiem. Jo pamatu pamats ir uzticams biznesa plāns, kura īstenošana ir atkarīga ne tikai no kompānijas, bet arī no akcionāru lēmuma. Otrkārt, vajadzīga ļoti caurspīdīga pārvaldība. Ja nav caurspīdīgas pārvaldības, tad grūst naudu tur nav nekādas jēgas. Nu, tagad ir jauna vadība kompānijai, jauns vadītājs, un es ļoti ceru, ka ar to pieredzi, kuru viņš ir uzkrājis, glābjot citu kompāniju, viņš būs īstajā vietā vajadzīgajā laikā. Bet, ziniet, es, protams, esmu piesardzīga optimiste. Mēs arī Fiskālās disciplīnas padomē ļoti daudz spriežam par to, cik liels slogs tas varētu būt budžetam, ja valdība turpinās šo kompāniju atbalstīt.
Tas būs liels slogs?
Tas jau ir slogs. Tas jau ir un var arī pieaugt. Līdz ar to tas viss ir jāsabalansē ar valdības prioritātēm un citām prioritātēm, bet galvenais – tas ir jāsabalansē ar to, lai ne tikai valdība glābj to kompāniju, bet arī akcionāri.
Ja notiek sliktākais, ja “airBaltic” vairs nav – kas notiek ar mūsu ekonomiku? Kāda būs tā ietekme, kādas ir jūsu prognozes?
Nu, ekonomika izdzīvos, bet, protams, ka… Ziniet, visu laiku valdība atbalstīja to kompāniju, un ļoti negribētos, lai visa tā ieguldītā nauda aizietu vējā.
Tad tajā brīdī tā aizietu vējā?
Es teikšu tā – lielākoties aizietu, un tas būtu ļoti slikti. Tā būtu arī ļoti slikta ziņa investoriem. Ne tikai “airBaltic” investoriem, bet vispār. Tāpat arī tūristiem. Tā būtu slikta ziņa. Līdz ar to es tiešām ceru, ka tiks atrasts veids, kā to kompāniju glābt.
Apstādināt “Rail Baltica” projektu nevar
Nākamais mūsu bēdu brālis ir “Rail Baltica”. Pagājušajā nedēļā valdība uzklausīja spāņu ekspertu, kādēļ šis mūsu gadsimta projekts buksē, un no šī spāņu eksperta varēja sadzirdēt, ka jau projektēšanā daudzas lietas darītas nesaimnieciski vai aplami. Piemēram, peronu garums projektēts 400 metri, bet Spānijā, kur ir plašs ātrgaitas vilcienu tīkls, tie ir 200 metri. Kāpēc mums vajag trīs metru valni, ja var būt pusotra metra valnis? Tie ir miljonu miljoni, kas to visu sadārdzināja. Kur ripo “Rail Baltica”?
Nu, pirmkārt, es uzreiz gribu teikt, ka apstādināt to projektu nevar. Par to ir ļoti daudz spekulāciju, kam tas vispār ir vajadzīgs, un faktiski tās diskusijas sākās vēl, ja mana atmiņa neviļ, jau tad, kad vispār bija pirmās sarunas par to, celt vai necelt to projektu – iet vai neiet kopā igauņiem un leišiem.
Tā kā šī nepārtrauktā diskusija, manā skatījumā, ir diezgan bezjēdzīga, jo tas ir starptautisks projekts. Mums ir starptautiskas saistības.
Mēs nevaram, kā saka, uzmest ne tikai mūsu kaimiņus, bet arī Eiropas Savienību, kas ilgus gadus līdzfinansēja to projektu. Tas nav normāli. Bez tam šis projekts ir ļoti svarīgs no militārās mobilitātes viedokļa. Ja toreiz, kad vēl tikai sākās diskusijas par “Rail Baltica” vajadzību, tā vēl bija tīra teorija – ir nepieciešama mums tā mobilitāte vai nav nepieciešama, jo nebija tādu reālu draudu, tagad ir, un tagad vispār nav jautājumu, ka šo projektu varētu vienkārši apstādināt.
Jūs šo projektu redzējāt jau no pašiem pirmsākumiem, strādājāt arī kā Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja. Kur sākās problēmas ar šo projektu? Jo pats sākums bija ļoti cerīgs – tūlīt jau 2026. gadā iekāpsim vilcienā Rīgā, izkāpsim Berlīnē. Tas viss likās ļoti reāli un ticami.
Ļoti vienkāršā atbilde – slikta pārvaldība. Es nezinu, kāpēc un kādēļ. Vai bija nepareizie cilvēki nepareizajā vietā vai vēl kaut kas. Varbūt bija arī nepietiekoša valdības uzmanība, jo vajadzēja saprast tomēr, kur mēs esam un ka pārvaldība nav laba. Tie spāņu eksperti – varbūt viņus vajadzēja jau sen uzaicināt, nevis vienkārši mēģināt. Ziniet, es no igauņiem dzirdēju tādu pa pusei joku, viņi teica, ka viņiem būtu vieglāk uzcelt tiltu pāri Latvijai. Goda vārds, es ļoti smējos, bet, nu, tas ir diezgan bēdīgi, ka par mums ir tāds priekšstats.
Mūsu imidžs ir tāds, ka ir vieglāk uzcelt tiltu pāri Latvijai, nekā sarunāt ar mums, ka ir jāsaņemas un jārīkojas saimnieciski un ar labu pārvaldību.
Bet labāk vēlāk, nekā nekad. Nekad nav par vēlu. Tagad vismaz, man liekas, ka šī valdība un īpaši Ministru prezidents, kas jau sen ņemas ar “Rail Baltica” problēmām, viņš saprot, un arī finanšu ministrs – viņi saprot problēmas būtību. Es ļoti ceru, ka to iepriekšējo vairāku valdību neuzmanība, diplomātiski sakot, neatkārtosies, un tas projekts tiks uzraudzīts ar visu nopietnību. Citādi, ziniet, tas ir kā piemineklis tam, kā nedrīkst rīkoties.
Premjeram arī bija salīdzinājums, ka mums vajag, tēlaini runājot, škodu uzbūvēt, bet mēs būvējam mersedesu un bentliju. Tas, ko spāņu eksperts vēl teica, bija, ka viņš nesaprot, piemēram, kādēļ lidostā vajag projektēt tik grandiozu staciju.
Labāk par to nerunājiet, jo katru reizi, kad es braucu uz lidostu, es skatos uz to grandiozo celtni, kura vēl nezin kad tiks pabeigta, un man sirds sāp. Goda vārds, es domāju, tas ir piemineklis nesaimnieciskai darbībai.
2050. gadā varēs Rīgā iekāpt vilcienā un piecās, sešās stundās aizbraukt līdz Berlīnei?
Nu, mans piesardzīgais optimisms man saka, ka laikam jā, bet gribas jau tomēr daudz straujāk attīstīties. Kāds 2050. gads? Mēs nevaram paļauties uz to, ka tas projekts turpināsies līdz bezgalībai, mums vajag domāt uz kaut kādu 2030. gadu. Labi, 2035. gadu, es nezinu, bet jebkurā gadījumā ne 2050., tas jau būs disaster [katastrofāli].
Ekonomikā inerce ar lēnu izaugsmi un demogrāfisko noslodzi
Es to 2050. gadu pieminēšu vēl vairākkārt, jo Latvijas Universitātes pētnieki, arī jūs, šķiet, pat vairāku gadu garumā strādājāt pie tādas vīzijas, kas ir jādara jau šodien, lai 2050. gadā Latvija būtu labklājīga valsts. Šo darbu noslēdzot, Latvijas Universitātes rektors Gundars Bērziņš, kurš arī pie tā strādāja, teica šādus vārdus: “Latvijas izvēle ir starp lēnas izaugsmes un demogrāfiskās noslodzes spirāli vai pāreju uz “transformējošu noturību” – zināšanu ietilpīgu, zaļu un digitālu ekonomiku, ko balsta produktivitāte, inovācijas, spēcīga pārvaldība un sabiedrības saliedētība.”
Citāts ir vienkārši brīnišķīgs.
Bet tagad es jūs lūgšu šo visu pārtulkot mums vienkāršā, skaidrā valodā? Kas ar šo teikumu ir pateikts?
Es ļoti mēģināšu. Nē, pirmām kārtām, jāsaka, ka profesors Gundars Bērziņš vadīja šo projektu, un es tiešām pateicos viņam par izcilu vadību. Tas nav tikai kompliments, viņš tiešām izdomāja ļoti daudz ko inovatīvu. Tagad es mēģināšu to visu pārtulkot. Jā, bet jāpiebilst vēl, ka ne tikai viņš tur strādāja, tā bija liela universitātes komanda – ļoti daudz profesoru, katram bija savs virziens. Mans virziens bija ne tikai projektu, kā saka, pieskatīt kopumā, bet principā produktivitāte un konkurētspēja.
Bet tad sākam tulkot – ko nozīmē “transformējoša noturība”?
Transformējoša noturība nozīmē to, ka Latvijas ekonomika attīstās relatīvi strauji, ka ikgadējais pieauguma temps ir, nu, starp trīsarpus un pieciem procentiem, bet tuvāk pie pieciem, un attiecīgi – jo straujāk aug ekonomika, jo straujāk pieaug mūsu labklājība. Te arī ir domāts, ka attīstās cilvēkkapitāls, ka veselības pakalpojumi kļūst labāki, tāpēc ka budžets būs lielāks. Jo straujāk aug ekonomika, jo straujāk pieaug budžeta ienākumi un jo vairāk var atvēlēt līdzekļus gan veselības aprūpei, gan izglītībai un tā tālāk. Noturība savukārt nozīmē, ka, neraugoties uz riskiem, uz ārējiem riskiem, uz iekšējiem riskiem, ekonomika turpina augt ar relatīvi normālu tempu. Tā ir transformējoša noturība. Otrais scenārijs, kurš nav tik ļoti vēlams, bet nav arī pavisam slikts, ir inerce ar lēnu izaugsmi. Tātad ekonomika neaug tik strauji, bet aug, teiksim, no viena līdz trim procentiem gadā.
Tas ir tā, kā tagad?
Tā, kā ir tagad. Inerce ar lēnu izaugsmi un demogrāfisko noslodzi. Kāpēc demogrāfiskā noslodze? Principā, ja paskatāmies uz Eiropas Komisijas prognozēm, un tās ir ne īpaši labas, ja tagad Latvijā reģistrēti 1,84 miljoni iedzīvotāju, tad 2050. gadā tas skaitlis varētu nokrist līdz 1,5 miljoniem. Tas ir ļoti slikti. Kāpēc noslodze? Tāpēc, ka cilvēki turpinās emigrēt. Kāpēc turpinās emigrēt? Tāpēc, ka meklēs labākus darbus, labāku dzīvi un labklājību. Plus vēl būs diezgan zema dzimstība. Lūk, tas ir otrais scenārijs, bet mums vēl ir arī trešais, kurš ir pavisam slikts, un tā ir lejupslīdoša spirāle. Man pat negribas… Es domāju, ka šis scenārijs var faktiski notikt tikai tad, ja būs kāds ārējais vai iekšējais šoks. Bet cerams, ka tādu šoku nebūs. Kur mēs tagad esam? Mēs principā esam ļoti tuvu otrajam scenārijam šobrīd, bet iepriekšējos gados mēs kaut kā balansējām starp pirmo un otro, pa vidu kaut kur, bet tagad tuvāk tam otrajam. Līdz ar to mums ir milzīgi izaicinājumi, kā tad mums to straujo izaugsmi dabūt. Uz kā rēķina.
Palūkosim dažus izaicinājumus detalizētāk. Viena tēze, kas pausta šī pētījuma apkopojumā, ir – “apzinoties, ka nākotnē Latvijā būs mazāk darbspējīgu cilvēku, izšķiroša būs nevis spēja strādāt vairāk vai ilgāk, bet gudrāk.” Ko tas nozīmē?
Strādāt gudrāk nozīmē… Nu, faktiski, ko nozīmē vispār produktivitāte? Produktivitāte ir saražotā produkcija un pakalpojumi uz vienu resursa vienību. Resursa vienība varētu būt vai nu strādājošie cilvēki, vai kapitāls. Jo vienkāršāka ir produkcija – bez augstām tehnoloģijām, bez nekā –, jo pievienotā vērtība būs zemāka. Līdz ar to mēs varbūt skaitliski saražosim kaut ko vairāk, bet pievienotā vērtība, tā summa, ko saražosim naudas izteiksmē, nebūs liela.
Līdz ar to vajag pāriet uz sarežģītākām tehnoloģijām un ražot kaut ko tādu sarežģītāku, kas ir ar lielāku pievienoto vērtību.
Lai nerunātu pavisam abstrakti, ja mēs ražojam kaut kādu sarežģītu militāro produkciju, nezinu, kaut kādus dronus ar mākslīgo intelektu un tā tālāk, tā ir produkcija, kurā ir pielietotas augstās tehnoloģijas – mākslīgais intelekts, un tam ir vajadzīgs ne īpaši daudz cilvēku, bet mēs spējam saražot daudz to dronu. Ņemot vērā, ka mums vispār ir cilvēku trūkums, jo mazāk cilvēku nodarbināsim, jo vairāk viņus aizvietosim ar robotiem, ar mākslīgo intelektu, jo vairāk spēsim saražot uz to vienu vienību. Tā tas ir domāts. Uzreiz pateikšu, kas mums tagad notiek ar šo produktivitāti. Tagad mums tās produktivitātes bilde, ja mēs salīdzināsim ar kaimiņiem vai Eiropas Savienības vidējo, nav laba. Mums tā produktivitāte ir 54 % vidēji pa visām nozarēm no Eiropas Savienības vidējā līmeņa. Tas ir maz. Bet mūsu stratēģijā, ja mēs izvēlamies kā mērķi uzlabot šo veiktspējas rādītāju, ka, teiksim, 2050. gadā Latvijas produktivitāte būs 100 % kā vidēji Eiropas Savienībā, uzreiz rodas jautājums, kāda būs tā Eiropas Savienība 2050. gadā, jo to mēs arī nezinām. Ja pievienosies, piemēram, Ukraina, ja pievienosies Moldova un Balkānu valstis un kaut kas vēl atkritīs – cerams, ka neviens, – bet jebkurā gadījumā tas vidējais var samazināties. Līdz ar to var citādi to mērķa rādītāju izvēlēties. Piemēram, mēģināt tuvināties Ziemeļvalstīm, jo mums jau sen gribas dzīvot tāpat kā Somijā, tāpat kā Norvēģijā, Zviedrijā un Dānijā. Mēs taču tā gribam dzīvot. Bet ko nozīmē dzīvot tāpat kā viņiem? Jā, visās tajās valstīs ir relatīvi augsts dzīves līmenis, relatīvi strauja izaugsme, un to mēs redzam, bet mēs neredzam citas lietas, ka faktiski tur ir citādāka sabiedrība – sabiedrība, kas uzticas valdībai, kas godīgi maksā nodokļus – faktiski no tiem neizvairās, un tur ir zema korupcija.
Es paturpināšu, ka neesmu lasījis par kādiem skandāliem, ka tur politiķi prasītu kompensācijas par sava dzīvokļa īri vai transporta izdevumiem. Tikmēr mums ir daži gadījumi pat ar notiesājošiem spriedumiem. Tas arī tad tajā sarakstā jāliek iekšā.
Protams, jo cilvēki jau uzticas valdībai tad, kad tie valdības cilvēki – kā tautas kalpi – faktiski ir tādi paši cilvēki, kā visi pārējie. Ja viņi izmanto kaut kādus pakalpojumus vai labumus no budžeta, kuriem parastais cilvēks nevar pat tuvu klāt tikt, kāda tur varētu būt uzticība?
Es nebiju paredzējis, ka mēs aizpeldēsim arī līdz šim stāstam, bet jūs strādājat Fiskālās disciplīnas padomē, tātad uzmanāt, kā tiek tērēti valsts līdzekļi, jums tas liekas normāli, ka deputāts, kurš saņem piecus tūkstošus mēneša algā, prasa 120 eiro vēl no valsts benzīna izdevumiem?
Nu, manā skatījumā nē. Bet, ziniet, teiksim tā, ja šis deputāts pats pie stūres brauc visu laiku darba uzdevumos – darba uzdevumos uz rajoniem, kaut kādu benzīnu viņš, protams, patērē, un, ja tas ir komandējums, tad jā, jo principā jau visiem ir kaut kādi vienādi nosacījumi par komandējumiem. Ja es braucu komandējumā ar savu mašīnu, man tas būtu jākompensē, bet es gan nebraucu nekur, es vienkārši par to stāstu. Bet ir ļoti grūti pierādīt, kur ir komandējums, bet kur tas komandējums ir savienots ar kaut kādu izklaidi. Tas ir ļoti sarežģīti.
Ja dzīvokļa īri deputāts no valsts prasa? 800 eiro, lai īrētu dzīvokli, tas ir adekvāti?
Nu ja viņam ir jādzīvo Rīgā, bet viņš dzīvo Latgalē, nezinu, Daugavpilī, viņš taču katru dienu nevar braukt…
Es vairāk par to summu – 800 eiro.
Es vienkārši nezinu, cik kas maksā.
Demogrāfija ir ļoti plaša problēma
Labi, atgriežamies pie 2050. Vēl viens no lielajiem izaicinājumiem, kas pētījumā bija aplūkots, ir demogrāfija. Jau šobrīd jaundzimušo skaits mēnesī nokrities zem deviņiem simtiem. Zinātnieki paredz, ka 2050. gadā mums būs ļoti daudz senioru un ļoti daudz cilvēku, kas saņem pensijas, un maz cilvēku, kas var darīt tādu fizisku darbu, ko var darīt cilvēki 30–50 gadu vecumā. Kādus jūs paredzat šos demogrāfijas izaicinājumus?
Nu demogrāfija ir ļoti plaša problēma. Tā nav saistīta tikai ar, piemēram, ģimenes pabalstiem, jauno ģimeņu pabalstiem vai bērnu pabalstiem. Noteikti nē.
Latvija 2050. gadā – kādu jūs redzat to sabiedrību? Mums būs ļoti daudz senioru un senioru namu? Mums būs ļoti jāattīsta visas sociālās aprūpes lietas? Kāda būs Latvija 2050. gadā?
Tas ir fakts. (..) Nelaime ir tas īpatsvars, ka senioru ir vairāk, bet to jauno cilvēku, kas uztur seniorus, ir arvien mazāk. Tā ir ļoti nelabvēlīga tendence. Faktiski tam ir tikai daži glābiņi. [Viens no tiem varētu būt] vieda, gudra migrācija, bet migrācija vienalga nevar atrisināt, kā saka, sabiedrības uzturēšanu un to senioru uzturēšanu – tikai daļēji. Otrs ir mākslīgais intelekts. Mākslīgais intelekts, protams, var daļēji aizvietot rutīnas darbu, un es domāju, ka turpmāk…. Mēs vienkārši dzīvojam tagad tehniskajā revolūcijā. Tā ir revolūcija, un katrā revolūcijā viss notiek ļoti strauji. Ļoti strauji notiek tehnoloģiju attīstība, mākslīgā intelekta attīstība, un paredzēt, kas būs pēc pieciem vai pat pēc diviem gadiem – nevar. Bet tas, kas jau tagad, man liekas, ir skaidrs, ir tas, ka ļoti daudzas rutīnas darbības atkritīs. Ņujorkā mēs jau tagad redzam, ka taksometri brauc bez vadītājiem. Tur tas jau ir atļauts. Vašingtonā, piemēram, tas vēl nav atļauts, bet drīz būs. Eiropā arī tas vēl nav atļauts, bet mēs jau apmēram attīstāmies tāpat kā ASV, varbūt ar kaut kādu nokavēšanos, bet jebkurā gadījumā tā ir nākotne. Lūdzu, viena profesija… Es nedomāju, ka pavisam nebūs mašīnu vadītāju, būs, bet tas būs ekskluzīvi, un tā ekskluzivitāte, es domāju, attiecas arī uz daudzām citām profesijām. Ja mēs jau tagad redzam, ka modeļi žurnālos vairs nav dzīvi cilvēki, meitenes, bet tās ir kaut kādas mākslīga intelekta veidotas sievietes, modeles, nu, tas arī… Arī šajā industrijā tikai ekskluzīvi būs cilvēku darbs.
Ja mēs pie šī esam nonākuši, kuras profesijas būs pirmās, kas sāks izzust? Es pats pieļauju, ka nebūs arī televīzijas ziņu moderatoru, jo jau tagad mākslīgais intelekts prot izveidot tēlu – laika ziņām, sporta ziņām. Tā kā es arī ar savu darbu rēķinos. Bet, ja nopietni, tad vieni saka, ka pārdevēji pazudīs kā tādi, kas vēl?
Laikam, ziniet, ne tikai pārdevēji. Mēs tagad runājam par tādiem parastiem darbiem, bet… Protams, neviens darbs nav pilnīgi parasts, bet noteikti būs arī kādi ekskluzīvi veikali, kuros jūs apkalpos cilvēki, kuri ļoti daudz saņems algās. Viņiem būs daudz lielākas algas, es pieļauju, jo tā būs ekskluzivitāte. Tāpat arī zinātnē.
Ja man kādreiz vajadzēja vienu asistentu obligāti, tagad man tas asistents praktiski nav vajadzīgs, jo man ir mākslīgais intelekts.
Es domāju, ka arī statistikā, arī ministrijās kaut kādi rutīnas darbi būs uzticēti mākslīgajam intelektam. Tas nenozīmē, ka cilvēku nebūs, cilvēki obligāti būs, jo cilvēkam vajag uzstādīt pareizos uzdevumus un kontrolēt izpildi, atrast kļūdas, uzdot pareizos jautājumus. Tā vienkārši būs cita intelekta pakāpe.
Kāda jums ir pieredze ar mākslīgo intelektu? Ir bijuši gadījumi, kad mākslīgais intelekts izlabo profesores Šteinbukas pausto?
Jā, goda vārds, tā ir bijis.
Viņš ir gudrāks par jums kādreiz?
Nu, vienreiz man bija tāda sajūta. Es rakstīju rakstu un konsultējos par vienu rindkopu, uz ko man mākslīgais intelekts, un es viņam, starp citu, nestādījos priekšā, bet viņš mani uzrunāja kā profesori un teica – es jūsu vietā to izteiktu citādāk, jo tas ir neprecīzi, jūsu formulējums ir neprecīzs. Es vēlreiz pārbaudīju, un viņam bija taisnība.
Tas ir tikai sākums šim visam.
Tas ir tikai sākums. Protams, šobrīd vēl nevar uzticēties mākslīgajam intelektam simtprocentīgi. Cik daudz es esmu pieķērusi viņu pie kļūdām, tā ir pavisam cita lieta. Bet tas uzreiz ļoti daudz mainīs izglītībā.
Matemātika ir obligāta katram cilvēkam
Par izglītību es tieši gribēju turpināt, jo tā arī pētījumā norādīta kā viena no prioritātēm – “bērnu un jauniešu skaits samazinās, bet mūsu izglītības sistēma ir lēna un arī pārmaiņām pielāgojas lēni”. Kā nodrošināt kvalitatīvu izglītību un stiprināt kritisko, analītisko domāšanu? Šo visu es sasaistu ar nupat publiskotājiem Izglītības un zinātnes ministrijas priekšlikumiem pavisam īsi pirms jaunā mācību gada, ka vairs nevajag eksāmenu matemātikā, lai tu pabeigtu 9. klasi. Virkne skolotāju saka, ka tas nav pareizi. Kāds ir jūsu viedoklis – ņemt nost matemātikas eksāmenu devītajā klasē?
Ziniet, man ir ekonomistes – matemātiķes diploms. Līdz ar to…
Neesat objektīva.
Es pusi no savas karjeras faktiski nodarbojos tieši ar matemātiku – ar matemātisko modelēšanu. Ļoti ilgi. Es jums teikšu pēc savas pieredzes – man tā matemātika ļoti palīdzēja ātri pielāgoties pārmaiņām pēc 1990. gada. Tās bija ne tikai politiskās pārmaiņas, arī ekonomikā vajadzēja pavisam mainīt savu domāšanu pretējā virzienā un kaut ko radīt no jauna, ko es arī darīju. Ja man nebūtu tādas ļoti strukturētas domāšanas, pateicoties matemātikai un pateicoties manai pieredzei, tas man būtu grūti, bet man tas nebija grūti. Līdz ar to
manā skatījumā matemātika ir obligāta katram cilvēkam. Katram. Tas nenozīmē, ka katram jākļūst par matemātiķi, bet tā strukturē domāšanu. Nu, tiešām nevar strukturēti domāt, ja tev vispār nav zināšanu matemātikā.
Es nedaudz paturpināšu, kas mums tagad notiek… Es paskatījos speciāli OECD datus. OECD, lai cilvēki saprastu, par ko es runāju, ir angļu abreviatūra (Organisation for Economic Co-operation and Development – Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija), bet principā runa ir par bagāto valstu klubu, kurā Latvija arī ir locekle. Tātad mēs esam bagāto valstu kluba viena no locekļiem. Tas ir ļoti labi. Tāpēc mums ir interesanti salīdzināt savus datus ar citu valstu datiem, kas arī ir bagāto valstu klubā. Tātad mums jaunieši ar augstāko izglītību faktiski ir nodarbināti labāk nekā vidēji OECD. Par diviem procentiem labāk. Tas ir super. Bet, ja mēs paskatāmies uz to, kāda mums ir situācija tieši ar to matemātiku – ar STEM nozarēm (zinātni (Science), tehnoloģijām (Technology), inženieriju (Engineering) un matemātiku (Mathematics), tad tur mēs esam vieni no pēdējiem.
Pēdējo matemātikas eksāmenu 750 bērnu nenolika pat uz tiem minimālajiem 15 %.
Tas ir briesmīgi. Tas nozīmē, ka mums ir slikta izglītība. Ko tad mēs gribam?
Tad es pārprasīšu – vajag atcelt eksāmenu vai nevajag?
Nevajag atcelt. Manā skatījumā nevajag atcelt.
