Demences problēma sabiedrībā ir aktuāla, ar demenci slimo arvien vairāk cilvēku, kas nozīmē arī lielākus tēriņus pašvaldībai.
“Ir jāpielāgo nodaļas, nevar to cilvēku likt jebkurā nodaļā. Ir jāapmāca personāls. Visam ir jābūt atbilstoši cilvēkam, kuru tur uzņem,” norādīja Rīgas pašvaldības Ārējās komunikācijas nodaļas projektu koordinatore Antra Gabre.
Demence izpaužas dažādi – kāds neatceras, vai no rīta brokastojis, cits krāj nevajadzīgas lietas, vēl kāds apjūk uz ielas un neprot vairs atrast mājas.
“Demence ir kā lietussargs, zem kura slēpjas dažādas saslimšanas. Ir pētījums, ka demences sindromu var izraisīt 201 dažāda saslimšana. Visbiežāk ir Alcheimera demence – 60–70 procenti slēpjas zem šī lietussarga. Un cilvēks ar Alcheimera demenci ir ļoti, ļoti aktīvs,” pastāstīja biedrības “Sv. Jāņa palīdzība” dienas centra “Ozolaine” vadītājs Māris Sirmulis.
Pirmais, ko pamana piederīgie un tuvinieki, ir pakāpeniska atmiņas pasliktināšanās, viņš piebilda.
“Galvenā problēma ir psihiskās izpausmes. Piemēram, aizmirst aiztaisīt gāzi dzīvoklī,” teica Sirmulis.
“Mums, piemēram, ir bijuši klienti, kas atnāk uz dienas centru divreiz, tāpēc, ka parastais pulkstenis divas reizes dienā rāda pulksten astoņus.”
Ikdiena šādā situācijā nav viegla ne pašam, ne ģimenei. Vēl grūtāk ir cilvēkiem, kuri dzīvo vieni. Rīgā pieejami seši dienas centri, kas savā ziņā ir kā bērnudārzs pieaugušajiem – vieta, kur par cilvēku parūpējas, kamēr tuvinieks ir darbā.
“Pieeja ir individuāla, jo aprūpe ir ļoti dažāda, kāda nu kuram nepieciešama,” pastāstīja biedrības “Sv. Jāņa palīdzība” dienas centra “Duntes ozoli” vadītāja Dace Lina. “Uz vietas ir divi pilnas slodzes aprūpētāji, ir iespēja izmazgāt veļu, nomazgāties pašiem. Šī ir droša vide, kurā būt, ar iespēju piedalīties dažāda veida nodarbībās, uzturēt un iespēju robežās arī uzlabot kognitīvās spējas.”
“Dienas centrus vajadzētu vēl. Mēs esam Sarkandaugavā, 25 cilvēki ir no tuvākās apkārtnes, bet mēs, protams, nodrošinām arī transportu un vedam arī no citiem rajoniem,” sacīja Dace Lina.
Lai cilvēks, kurš sirgst ar demenci varētu uzturēties pašvaldības dienas centros, ir nepieciešama ģimenes ārsta izziņa un nosūtījums no sociālā dienesta. Tāpēc svarīgi pirmās pārmaiņas pamanīt laikus un nepalikt ar tām vienam. Ja rodas aizdomas par demenci, pirmais solis ir saruna ar ģimenes ārstu, kurš izvērtēs simptomus un nepieciešamības gadījumā nosūtīs pie speciālista.
Jo agrāk meklēta palīdzība, jo vairāk iespēju saglabāt cilvēka patstāvību un dzīves kvalitāti.
Demence maina ne tikai paša cilvēka dzīvi, bet arī visas ģimenes ikdienu.
Svetlana Maskaļonoka ilgus gadus strādājusi par mediķi, taču bija spiesta pamest darbu vecāku saslimšanas dēļ. Sākotnēji aprūpējusi tēti, kuram demence bijusi ļoti smagā formā, tagad – mammu.
“Mēs pamanījām, ka tētis kaut ko piemirsa, kaut ko atkārtoti pajautāja, kaut ko atteicās. “Nē, nē, es jau ēdu, tabletes izdzēru”, bet es zinu, ka viņš neēda un nedzēra tabletes,” par tēva slimību stāstīja Svetlana.
Ārsts secinājis, ka tēvam ir sirds ritma traucējumi, kas varētu būt iemesls demences simptomiem. Tāpēc pieaugusī meita sākusi regulāri nakšņot pie vecākiem.
“Tētis pa nakti neguļ, staigā pa dzīvokli, meklē, kur nolika mašīnu – viņš visu mūžu strādāja par šoferi,”
atcerējās Svetlana. “Tad viņš sāk ģērbties, iet uz maiņu, jo viņam bija nakts vai dienas maiņa. Tad sāk meklēt, kur tualete. Katru reizi kaut kas cits.”
Slimība progresējusi tiktāl, ka Svetlanas tēvs kļuvis bīstams pats sev.
“Es sāku vaktēt. Pievērsu uzmanību tam, ka viņš ne tikai ģērbjas, bet grib iziet ārā no dzīvokļa. Sāku slēpt visas atslēgas,” turpināja Svetlana.” Ja viņš nevar tikt pa durvīm, meklē citus variantus. Mēģina atvērt durvis, bet tas ir logs.”
Arī Tatjana Maksimova nevar strādāt savā profesijā. Tāpat kā Svetlana, viņa ir kļuvusi par asistenti un aprūpētāju savai mammai, kurai demence strauji progresējusi pēc vīra nāves.
“Tas, protams, ir ļoti smagi. Arī pieņemt šo slimību ir ļoti grūti. Kad mēs – tuvinieki, kas ar šo saskārušies, – sarunājamies, ir cilvēki, kas saka, ka jau sāk ienīst demences pacientu, jo ļoti nogurst. Piemēram, atnākot mājās no darba, viss ir izārdīts, tualetē viss izsmērēts, viss smird un tas ir jāsavāc,” pastāstīja Tatjana. “Ir grūti, bet tas ir jāpieņem un jāmēģina arī šajā situācijā atrast plusus. Es varu teikt, ka es pirms tam nebiju tik daudz devusies pastaigās un nebiju pamanījusi, cik apkārt ir daudz skaistu lietu. Mana mamma to redz un es no viņas mācos.”
