Subatē deklarēti gandrīz 500 iedzīvotāju, un pēc iedzīvotāju skaita tā ir otra mazākā pilsēta Latvijā aiz Durbes. Šeit pirms 10 gadiem ieprecējās Inga Ušacka, kura tolaik darbojās Augšdaugavas novadā, izzinot aktīvos cilvēkus un vietējās iniciatīvas. Viens no šādiem braucieniem viņu atveda uz Subati – uz amatierteātra festivālu.
Subate Foto: Santa KļaviņaSubate Foto: Santa KļaviņaSubate Foto: Santa KļaviņaSubate Foto: Santa KļaviņaSubate Foto: Santa KļaviņaSubate Foto: Santa KļaviņaSubate Foto: Santa KļaviņaSubate Foto: Santa Kļaviņa
“Subate bija pilna ar cilvēkiem, ar dažādiem mākslas notikumiem. Bija ļoti, ļoti interesanti, un es vēl pilnīgi atceros to sajūtu, kad, ejot pa Subates ielām, nu tu redzi, cik tā pilsēta ir skaista un cik tā ir dažāda. Un tad vienā brīdī man bija tā sajūta, kā es gribētu šeit dzīvot,” stāstīja Inga.
Inga jau vairāk nekā 20 gadus vada partnerību “Kaimiņi”, un laika gaitā izdevies arī pārcelt biroju Subatē – bijušās pamatskolas ēkā, kādreizējā direktora kabinetā.
Skola slēgta 2024. gadā, noslēdzot 342 gadu darbību.
“Diemžēl šobrīd tuvākā skola ir Ilūkstē vai Aknīstē, un tie vienā vai otrā virzienā ir 25 kilometri. Pašvaldība nodrošina ar transportu un vadā bērnus uz abām skolām,” pastāstīja Inga.
Šogad Subatei apritējuši 456 gadi, un pilsētas svētku koncerts pulcējis neparasti lielu apmeklētāju skaitu – 400 cilvēku. Subates kultūras darba vadītāja Gunta Semjonova, kura jomā darbojas jau vairāk nekā 20 gadus, stāstīja, ka pilsētā ir daudznacionāla vide – šeit dzīvo latvieši, krievi, lietuvieši, un citu tautību cilvēki, tādēļ pasākumu organizēšana prasa ne tikai finansiālus resursus, bet arī izpratni par auditoriju:
“Piesaistīt varbūt nebūtu grūti, bet mums būs jāuzņemas risks, kā šiem māksliniekiem samaksāt.”
Kultūras dzīvē cieņā ir tradicionālie pasākumi, piemēram, kopš Latvijas simtgades notiek “Ielu svētki” – katru gadu veidoti stāsti par kādas ielas vēsturi un cilvēkiem.
Foto: Santa Kļaviņa Subates kultūras darba vadītāja Gunta Semjonova
Jābūt turīgam, lai dzīvotu mazpilsētā
Subate atrodas vien dažu kilometru attālumā no Lietuvas. Robežas tuvums ir jūtams –
iedzīvotāji iepirkties brauc nevis uz Daugavpili, kas ir aptuveni 50 kilometru attālumā, bet gan uz Rokišķu pilsētu Lietuvā, kas atrodas 18 kilometru attālumā.
Viens no būtiskākajiem ikdienas izaicinājumiem ir transports. Ja ir automašīna, attālumi šķiet pārvarami. Ja tās nav, iespējas kļūst daudz ierobežotākas, norādīja vietējā iedzīvotāja Inga:
“Tas padara dzīvi mazpilsētā par izvēli. Tev ir jābūt gana turīgam, lai tu varētu atļauties dzīvot mazpilsētā. Bez mašīnas tev šeit principā nav ko darīt.”
Tā kā Subatē atrodas divi pansionāti, vietējās darba iespējas galvenokārt saistītas ar sociālo aprūpi, kā arī apkārtnes zemnieku saimniecībām. Savukārt dzīvojamais fonds lielākoties veidojas no privātmājām. Dzīvokļu gan ir ievērojami mazāk, stāstīja Subates apvienības pārvaldes vadītājs Viktors Potjomkins:
“No pašvaldības dzīvojamā fonda tukši ir laikam četri dzīvokļi. Divi ar malkas apkuri, divi ar centrālo apkuri.”
Atgriežas bērnības takās
Vienlaikus Subate piesaista cilvēkus, kuri vēlas atgriezties pie dabas vai atjaunot saikni ar dzimtas vietu. Tā ir arī Filipam – viņa saikne ar Subati sākusies bērnībā, pavadot vasaras pie vecvecākiem. Pēc gadiem, kas pavadīti Rīgā, viņš atgriezies uz dzīvi Krāslavas novadā, bet Subatē pats projektē un būvē māju saviem vecākiem Lielā Subates ezera krastā.
Foto: Santa Kļaviņa Subates ezers
“Šeit zemes gabali stāvēja ilgi, gaidīja 20 gadus, kamēr mēs sāksim kaut ko darīt. Pagājušajā gadā sākām.
Šeit ir pilnīgi viss, kas vajadzīgs. Veikali ir mazi, kilometru divus no mājas. Ja mašīna ir, nekādu problēmu nav.
Satiku šeit bērnības draudzeni, viņa tagad dzīvo Islandē un arī grib savu māju būvēt. Tagad zīmēju viņai projektu.”
Filipa iecerētā ēka ir neparasta – būvniecībā izmanto baļķus, kas diametrā pārsniedz pat metru.
“Pilnīgi ekoloģiski. Man nekādu plēvju, nekādas ķīmijas nav. Siltinājums ar skaidām. Pilnīgi elpojoša māja,” viņš stāstīja.
Foto: Santa Kļaviņa Filipa māja
Vasarās kā kūrortpilsētiņā
Filipa būve būs interesants papildinājums jau esošajai Subates koka arhitektūrai. Nozīmīga šeit ir Subates luterāņu baznīca, kas ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Tās teritorijas kopšanā un saimnieciskajos darbos palīdz Viktors, kurš pats pārcēlies uz Subati no Aknīstes. Vīrietis pastāstīja vairāk par vēsturisko kokgriezumu interjeru:
“Bija viņiem kokgriezuma skola vietējā, un tad visas tās figūras tika darinātas. Visi tie tēli. Kādreiz jau tas altāris bija pelēcīgs laikam. Daudzi prasa, kāpēc viņš tādā tumšā tonī. To pārkrāsoja astoņdesmitajos gados.”
Subates luterāņu baznīca Foto: Santa KļaviņaSubates luterāņu baznīca Foto: Santa KļaviņaSubates luterāņu baznīca Foto: Santa KļaviņaSubates luterāņu baznīca Foto: Santa Kļaviņa
Viktors Subati raksturo kā mierīgu pilsētu, tomēr vasarās tā pārtop par kūrortpilsētiņu, kas piepildās ar tūristiem un pasākumiem.
“Šeit pat visi tie pasākumi notiek. Tāpat liels darbs ir jāiegulda, viss jāsagatavo. Kafejnīcu dienas bija te, arī cilvēku daudz brauca. Cilvēki speciāli apbraukā visas baznīcas, tās kafejnīcas vietas.”
Subate ir vieta tiem, kuri ilgojas pēc klusāka dzīves ritma, dabas tuvuma un iespējas būt tālāk no lielpilsētas steigas. Taču pilsētas nākotni iezīmē arī bažas – ja deklarēto iedzīvotāju skaits noslīdēs zem 500, var tikt apdraudēts arī Subates pilsētas statuss. Tomēr vietējie cerīgi raugās uz nākamgad plānoto estrādes izbūvi ar skatu uz Lietuvas ainavu. Tā varētu kļūt par jaunu vietu koncertiem, piesaistot apmeklētājus, iespējams, kādam radot sajūtu, Subate varētu kļūt par jaunajām mājām.
