Toreiz Singapūrā latvieši tika pārstāvēti septiņos sporta veidos. Gulbe atklāj, ka bijis interesants gatavošanās process ar septiņām sacensībām iekšējā konkurencē, kurās jaunajām sportistēm bija jākrāj punkti. “Mēs bijām sešas meitenes, kas pretendēja uz Jaunatnes olimpiskajām spēlēm, un šādā iekšējā atlasē mēs arī cīnījāmies par ceļazīmi uz Singapūru.”
Tolaik tā bija valsts ar visstraujāko ekonomisko un dzīves līmeņa attīstību, un Gulbe atzīst, ka to ļoti varēts just.
“Man likās interesanti, ka Singapūrā nedrīkst košļāt košļenes – ja nemaldos, par to pat draudēja cietumsods.
Un, ja es pareizi atceros, kaut kādas ielas tika sūktas ar putekļsūcējiem – tīrības un servisa ziņā tur viss bija tik perfekts, ka īsti nebija, kur piesieties.”
Sportiste arī spilgti atceras savu finālbraucienu airēšanas sektorā, kurā viņa palika ceturtajā vietā un no bronzas medaļas atpalika 0,8 sekundes. “Brauciens bija diezgan spraigs – lielāko daļu turējos ap trešo vietu, bet vāciete [Judite Zīvere] paņēma ļoti labu finišu un izrāvās mums visām priekšā. Visi četri pīkstuļi, kas finišā nopīkstēja, bija tik ļoti tuvu viens otram, ka mēs pat sākotnēji nezinājām, kura ir izcīnījusi kuru vietu.”
Viņa atzīst, ka jebkuram sportistam ceturtā vieta ir visrūgtākā, jo tas ir uzreiz aiz goda pjedestāla, taču pati to uztvērusi kā lielu motivāciju turpināt trenēties un cīnīties. “Es redzēju, ka esmu TOP airētāja junioru vecumā. Protams, bija rūgtums, ka nebija medaļa, bet tāds ir sports.”
Viņa varēja kļūt par otro medaļnieci Latvijas delegācijas sastāvā, jo toreiz šķēpmetējs Intars Išējevs izcīnīja bronzu. Taču gadu vēlāk Gulbe tika arī pie savas iespējas pasaules junioru čempionātā, kāpjot uz goda pjedestāla zemākā pakāpiena, bet pieaugušo olimpiskās spēles tā arī palika nepiepildīts sapnis.
“Man ar olimpiskajām spēlēm ir diezgan rūgta pieredze, jo es divreiz esmu palikusi otrā “aiz strīpas”.
Taču nekas baigi manā karjerā nemainījās ne pēc jaunatnes spēlēm, ne arī pēc junioru čempionāta izcīnītās medaļas. Tu vienkārši saproti, ka ej pareizajā virzienā, un treniņprocesā, kas izstrādāts kopā ar treneri, un sacensībās kā atskaites punktā viss tiek darīts pareizi. Bija vienkārši jāturpina tiekties uz saviem mērķiem un sapņiem.”
Šobrīd gan sportiste airēšanu ir likusi malā un pievērsusies sieviešu hokejam, kur pilda “Prizma” komandas kapteines pienākumus. “Mums tikko sākās sezona, un man sirsniņā ir iekritis hokejs. Man arī dēls spēlē hokeju, un tāpēc airēšanu esmu nomainījusi uz to.”
