ĪSUMĀ:
“Kuram gan nepatīk Ņujorka?” jautā Šmits par savu jauno mājvietu. Viņš intervijā “Sporta studijai” atklāja, ka iepriekš ticis brīdināts par to, kas viņu var sagaidīt metropoles ielās. “Pirmais šoks man bija, braucot [ar automašīnu], jo domāju, ka avarēšu 20 reizes piecu minūšu laikā. Bet tad sapratu, ka tik traki jau tomēr laikam nav. Vienkārši tas bija pirmais stresiņš, kad negribējās saskrāpēt mašīnu vai avarēt. Bet tā vairāk vai mazāk esmu apradis un domāju, ka viss būs kārtībā,” ar pirmajiem iespaidiem dalās hokejists.
Komandu atbalsta ne tikai uz vietas Ņujorkā, bet arī citās pilsētas, un Bostonā sastaptie “Rangers” fani ne tikai zina Alberta Šmita vārdu, bet ir arī priecīgi par vasarā notikušā drafta papildinājumu vienībā.
“Viņš ir vienkārši lielisks un īsts vecis. Viņš šovakar debitēs. Spēlēja jau pasaules čempionātā un olimpiskajās spēlēs, sasodīti labs spēlētājs,” uzslavas neslēpa “Rangers” līdzjutējs Džons Malojs.
Taču saikne ar Latviju ir arī Bostonas “Bruins” vienībai, kuras sistēmā jau trešo sezonu spēlē Latvijas izlases uzbrucējs Dans Ločmelis. Viņš palika soli no iekļūšanas lielajā komandā, kur aizvadīja pilnu sagatavošanās ciklu jaunajai NHL sezonai. Dans atzīst, ka ir ļoti priecīgs ar to, kā viss pašlaik notiek. “Kad runāju ar ģenerālmenedžeri, man šķiet, ka manai izaugsmei pat ir labāk sākt sezonu AHL (Amerikas hokeja līgā), Providensā (“Bruins” fārmklubs). Zini kā –
spēlēt vairākumu, mazākumu, daudz minūšu ir labāk, nekā es NHL spēlētu tur 6-8 minūtes ceturtajā maiņā, kur es varbūt pazaudētu savu meistarības pusi.
Tur vairāk būtu tikai mazākums. Tā ka viss ir ļoti labi. Providensā vienkārši jāturpina attīstīties,” pozitīvi noskaņots ir Ločmelis, kurš ieskicēja arī dzīves kvalitātes līmeni NHL. “Tur visi lido ar privātajām lidmašīnām. Es tāds priecīgs, jo piebraucu ar mašīnu un uzreiz iekāpju lidmašīnā.
Tur priekšā suši, augļi, atpakaļceļā steiks. Dzirdu, ka aizmugurē visi sūdzas, cik slikti baro šogad. Es klausos un domāju – ko jūs vēl gribat? Mums lidmašīnā ir viss restorāns,” smejot stāsta uzbrucējs.
Viņš labus vārdus veltīja arī savam kolēģim Latvijas izlases rindās. “Šmits ir vienkārši unikums – 18 gados tā spēlēt. Paskaties uz viņu, un tu nepateiksi, ka viņam ir 18 gadi. Viņš izskatās par diviem gadiem vecāks nekā es. Viņš vispār nestreso dzīvē. Tā ka es domāju, viņš ir labās rokās un viņam viņam viss būs kārtībā.”
“Atkarīgs no dzīves situācijas, bet stress ne vienmēr ir tā labākā lieta, ko izjust kā emociju. Protams, kad tu esi jaunā vidē, sastopies ar jaunām sejām jaunām emocijām, tad var parādīties stress. Tāpēc cenšos kontrolēt savas emocijas un pieņemt, tā teikt, pareizākos lēmumus pēc iespējas vairāk,” savu nosvērtību komentē Šmits, kura pareizie lēmumi aizveduši līdz tam, ka 18 gadu vecumā tika piedzīvota debija NHL.
Viņš atklāj, ka, būdams mazs, skatoties momentus no NHL spēlēm, viņam bijis sapnis kādreiz būt starp pasaules labākajiem hokejistiem, bet tagad, kad tas sasniegts, sapnis pārtapis par darbu un mērķi tur noturēties. Debijas mačā Bostonā aizsargam uzticējās, liels spēles laiks – nepilnas 17 minūtes. Diemžēl zaudējums ar 0:3 un lietderības koeficients -1, taču nākamajās jau krietni veiksmīgāks sniegums – otrajā mačā pretī stājās cita latvieša Zemgus Girgensona pārstāvētā Tampabejas “Lightning”, kurā Šmitam mazāks spēles laiks – vien nedaudz vairāk par 14 minūtēm, bet lietderības koeficients +3. Komanda uzvarēja ar 5:1, bet dienu vēlāk ar 2:0 tika pieveikta Detroitas “Red Wings” vienība. Šajā panākumā Šmitam vismazākais spēles laiks līdz šim – 11:26 minūtes un nopelnīts noraidījums.
“Pašai spēlei bija emociju pilns sākums. Protams, viss gāja ņigu-ņegu – atklāšanas spēle, pilnas tribīnes, baigais šovs notiek, viss notiek.
Pirmais periods īsti negāja, kā plānots, bet tad jau, tā teikt, vairāk vai mazāk apradu, sapratu, ka tas pats hokejs vien tas ir, un jāfokusējas uz to, ko es daru, nevis uz to, kas notiek apkārt. Par tām pirmām trīs spēlēm līdz šim, ko esmu nospēlējis, es domāju, paliek aizvien labāk un labāk. Un dabūju to, tā teikt, pārliecību. Lēnām nāk atpakaļ, kas man bija pagājušajā gadā, un tagad jāpieslīpē vēl pāris lietas, un tad jau varēšu spēlēt arī ar pilnu pārliecību, kas man ir.”
Pēc debijas par viņu atzinīgi izteicās “Rangers” galvenais treneris Maiks Salivans un cits komandas aizsargs Ādams Fokss. “Domāju, ka viņam gāja labi. Sākumā spēle viņam bija par ātru, viņš centās pielāgoties, bet spēles gaitā viņam tas izdevās. Esam sajūsmināti par viņu – Alberts kļūs tikai labāks,” pārliecināts ir Salivans.
“Viņš izskatījās labi. Protams, bija arī uztraukums. Ikviens tev pateiks, ka pirmajā spēlē vienmēr ir uztraukums, īpaši izbraukuma spēlē. Kad redzi viņu uz ledus, ir pārsteidzoši apzināties, ka viņam ir tikai 18 gadu. Tāpēc mēs visi ar nepacietību gaidām, kā viņš attīstīsies un jutīsies arvien pārliecinošāk. Ar laiku viņš kļūs tikai labāks. Viņam piemīt vajadzīgās dotības. Un, kā jau teicu, mēs ar prieku vērosim viņa izaugsmi,” uzskata pieredzējušais aizsargs.
“Madison Square Garden”, iespējams, ir iespaidīgākā arēna pasaulē. Paši viņi sevi dēvē par slavenāko arēnu pasaulē. Nevar nepiekrist – tur uzstājušies, iespējams, visi labākie mūziķi, kādi vien ir iespējami. Sākot no Džona Lenona līdz “Led Zeppelin” un tā tālāk. Arī Latvijai ievērojama arēna, – Kristaps Porziņģis šeit uzsāka savas gaitas NBA un pēc tam jau kļuva arī par NBA čempionu.
Hokeju tur spēlējis no latviešiem kā mājas spēlētājs tikai viens hokejists, leģenda Sandis Ozoliņš.
Pēc pirmās spēles “Rangers” mājvietā savu skatījumu par latvieti sniedza arī bijušais komandas kapteinis, tagad TV komentētājs Deivs Melonijs. “Viņš [Šmits] izskatījās patiešām labi.
Protams, jāatceras, ka viņš joprojām ir ļoti jauns, taču ir daudz iemeslu uzskatīt, ka viņu šeit, “Madison Square Garden” arēnā, sagaida ļoti gara karjera.
Tas ir bijis lielisks stāsts. Viņš patiešām ir pelnījis iespējas, ko saņem, un vēl ilgi būs labs spēlētājs.”
Melonijs Ņujorkas klubā no 1975. līdz 1984. gada bija vadošais aizsargs, bet Šmits kļuvis par jaunāko aizsargu, kurš spēlējis komandā tieši kopš viņa laikiem. “Viņš ir visai nobriedis jaunietis. Šķiet, it kā viņš jau būtu nodzīvojis vienu dzīvi. Vēroju, kā viņš uzvedas, – piemēram, viņam piemīt zināma pieticība un spēja uz sevi palūkoties no malas, kas ir kas vairāk par to, ko parasti sagaida no puiša, kuram tikko palikuši 18 gadi,” uzskata kādreizējais “Rangers” hokejists.
“Nezinu, man tas nāca, līdz ko sāku spēlēt pieaugušo līgā Somijā. Tu skaties vairāk kā pieaugušie pieiet tām situācijām, kā viņi attiecas pret hokeju – vairāk kā pret darbu, un tad tā apzinība nāk. Un tāpat vēl ir daudz lietas, ko mācīties. Bet to lietu es paņēmu līdzi no Somijas un kā piemēru no vecākiem spēlētājiem komandā – kā profesionāli attiekties pret savu darbu.”
