ĪSUMĀ:
Sportistiem un treneriem joprojām trūkst informācijas, kur vērsties pēc profesionālas palīdzības. Tāpat trūkst skaidrības par potenciālajiem ieguvumiem, un iespējas pievērsties psiholoģijas aspektam ierobežo saspringtais grafiks. Lai profesionāla sportista treniņplānā iekļautu papildu elementus, par to efektivitāti ir jābūt skaidram pamatojumam, turklāt pašam sportistam un trenerim ir jātic procesa lietderībai. Viena vai dažas sesijas pie sporta psihologa var nedot gaidīto rezultātu, bet ilgstoša sadarbība var prasīt papildu laika, enerģijas un finansiālos ieguldījumus.
Tēma: sporta psiholoģija
LSM.lv piedāvā rakstu sēriju par sporta psiholoģiju, sniedzot ieskatu latviešu sportistu un treneru sadarbībā ar jomas speciālistiem, kā arī apskatot stereotipus un aizspriedumus.
Sporta psihologs var veicināt ne tikai labākus rezultātus, bet sadarbībā ar medicīnas speciālistiem arī iesaistīties traumu rehabilitācijā, attīstīt gan spēlētāju, gan treneru izpratni par savu personību, palīdzēt emociju kontrolē, komandas saliedēšanas procesos, kā arī palīdzēt sportistiem izaicinošā periodā pēc karjeras noslēgšanas.
Stereotipi un aizspriedumi
Vairāku Latvijas jauniešu un junioru izlašu dalībniece basketbolā, Latvijas Sieviešu basketbola līgas bronzas laureāte, bet pašlaik neirozinātnes speciāliste sporta snieguma uzlabošanā Asnāte Fomina saskata, ka sporta psiholoģijas jomu Latvijā bremzē izpratnes trūkums vadības līmenī.
Kas ir sporta psiholoģija
*Sporta psiholoģija kā zinātnes nozare pēta sportā iesaistīto personu psihiskos procesus, stāvokļus un īpašības sporta vidē gan individuāli, gan komandā, arī izstrādājot un realizējot psiholoģiskās metodes un paņēmieni to optimizācijai.
“Manuprāt, viens no iemesliem ir tas, ka pie stūres ir cilvēki, kuri neuzskata, ka šādas lietas ir vajadzīgas un nepieciešamas. Viņiem varbūt pašiem ir kādi stereotipi pret mentālo attīstību. Mēs nerunājam par depresiju vai kad kādam tiešām ir nepieciešama klīniska palīdzība,” paskaidroja Fomina. “Mēs runājam par sportistu, kam ir jāuzlabo savs sniegums. Šī uzlabošana nenāk tikai no fiziskās puses. Lēnā garā cilvēki sāk saprast un redzēt, kas notiek citās komandās un valstīs, un integrē šādus pakalpojumus. Tas ir [par to], cik ātri mēs spējam adaptēties jaunajam. Pastāvēs tas, kas mainīsies.”
Savukārt pasaules čempions un Eiropas vicečempions 3×3 basketbolā, Igaunijas čempions un Latvijas vicečempions klasiskajā basketbolā Zigmārs Raimo akcentē informācijas trūkumu par sporta psiholoģijas nozari un izceļ sportistu ego kā kavējošos faktorus.
“Ja visi sportisti zinātu, ka ir pieejami tādi sporta psihologi un ko viņi īsti dara, tad, manuprāt, vairāk sportistu pie viņiem vērstos. Profesionālajā sportā ir sava veida ego un uzskats, ka pats tiksi galā, ka nevajag neviena palīdzību un esi ticis saviem spēkiem augšā. Tu negribi nevienam teikt un varbūt parādīt, ka tev ir kādas problēmas,” norādīja Raimo.
Pasaules čempione un divkārt Eiropas meistarsacīkstēs zelta medaļu pludmales volejbolā izcīnījusī Tīna Graudiņa sarunā ar LSM.lv minēja, ka nav saskārusies ar aizspriedumiem par sporta psiholoģiju, un norādīja uz tās sniegtajiem ieguvumiem.
Foto: LETA, Ieva Leiniša Pludmales volejboliste Tīna Graudiņa
“Amerikā tas bija pilnīgi pašsaprotami, ka mums ir sporta psihologs. Neviens par to neuztraucās, un nebija nekādas stigmas par to. Šeit Latvijā arī īsti neteiktu, ka izjutu, ka kāds šķībi paskatītos uz mani – drīzāk nē. Sporta psihologs ir domāts stipriem sportistiem kļūt vēl stiprākiem un pieslīpēt savas bruņas vēl vairāk. Tieši sporta ziņā es teiktu, ka varbūt nav tādi aizspriedumi pret sporta psihologu, vismaz manā pieredzē,” savu skatījumu atklāja Graudiņa.
Titulētā pludmales volejboliste norādīja, ka
sporta psihologu var motivēt apmeklēt treneris un ne vienmēr tam jābūt saistītam ar problemātiku.
“Tā ir treneru iniciatīva, sportistu pagrūšana pie sporta psihologa. Viens faktors. Otrs faktors – tā stigma, ka eju pie sporta psihologa tikai tad, ja kaut kas nav kārtībā. Tas noteikti tā nav, jo vari iet pie sporta psihologa, ja viss ir kārtībā un tu vēlies atrast veidu, kā dabūt to vienu ekstra punktu vai mazlietiņ uzlaboties,” pauda Graudiņa. “Ja vienreiz aiziet pie sporta psihologa, nav jau tā, ka no tās vienas reizes kaut kas maģiski paliek labāk. Tā ir tāda mānīga sajūta, ka vienā reizē, tajās 60 minūtēs, tev pateiks kādu atslēgas lietu, kas tev izmainīs visu dzīvi. Tā jau arī gluži nav.”
Basketbola kluba “Ogre” galvenais treneris, Latvijas vīriešu basketbola izlases galvenā trenera asistents Artūrs Visockis-Rubenis saskata, ka stereotipi un aizspriedumi saglabājušies no padomju laikiem, bet situācijai ir tendence uzlaboties.
“Tie ir stereotipi un aizspriedumi, kas mums nāk līdzi no vecajiem laikiem. Droši vien tas ir padomju laiks, kad skaitījās, ka tas, kurš aizgājis pie psihologa, ir vai nu vājš, vai arī nepieskaitāms, ” sprieda Visockis-Rubenis. “Šobrīd cilvēki ir daudz atvērtāki, jo viņi redz tos ieguvumus un efektu, ka labi speciālisti tiešām var palīdzēt. Nav visu laiku jāvelk tas vezums līdzi, pašam jācīnās un jāmēģina saprast, kāpēc tā uzvedies, rīkojies, cīnoties ar sekām, bet nesaprotot cēloņus. Te tev ir speciālists, kas aizrokas līdz saknei, palīdz saprast lietas un iedod risinājumus.”
Latvijā ir vieta izaugsmei
Profesiju klasifikatorā Latvijā nav ietverts amats “sporta psihologs”. Psihologu likumā ir norādītas psihologu profesionālās darbības jomas: izglītības un skolu psiholoģija, darba un organizāciju psiholoģija, klīniskā un veselības psiholoģija, juridiskā psiholoģija, konsultatīvā psiholoģija, militārā psiholoģija.
Latvijas Sporta psiholoģijas asociācijas vadītāja Žermēna Vazne LSM.lv paskaidroja, ka Latvijā sportistus konsultē klīniskās un veselības psiholoģijas un konsultatīvās psiholoģijas jomas speciālisti. Vazne nosauca septiņus sertificētus psihologus, kuri regulāri sadarbojas ar sportistiem un treneriem.
Pozitīvs piemērs ir Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) piedāvātā iespēja tās sastāvā iekļautajiem sportistiem saņemt bezmaksas psihologa konsultācijas.
“Man Latvijā īsti nekāda psiholoģiskā atbalsta nebija. Izņemot, paldies Dievam, man bija pazīstama viena psiholoģe, kura bija radiniece. Viņa man bieži palīdzēja ar kaut kādiem vingrinājumiem, ieteica, kā varbūt citādāk domāt. Man patika un palīdzēja tas, ka es varēju kādreiz parunāt vēl ar kādu cilvēku par tādām lietām, kas man ir nomācošas,” iepriekšējā pieredzē dalījās Fomina.
Mentālās un fiziskās sagatavotības līdzsvars
Sportisti mēdz izmantot terminu “treniņu čempions”, apzīmējot sportistu, kurš treniņos spēj parādīt visaugstāko līmeni, bet sacensībās sniegums ir krietni vājāks vai nestabils. LSM.lv uzrunātie sportisti akcentēja mentālās sagatavotības nozīmību rezultātu sasniegšanā.
“Pilnīgi piekrītu, ka gan amatieru, gan profesionālajā sportā mentālais [faktors] ir gandrīz tikpat vai tikpat svarīgs kā fiziskais. Manuprāt, daudzi cilvēki līdz brīdim, kad atduras pret kaut ko, nezina, ka viņiem vajag strādāt pie mentālā. Daudzreiz tu domā, ka esi labākais un vari pilnīgi visu, un viss ir kārtībā līdz brīdim, kad nonāc tajā nākamajā līmenī – augstākajā līmenī – un atduries pret grūtībām, pret spēlētāju, kas ir tevi noskautojis [izpētījis], zina, ko tieši tu darīsi. Parasti, kad atduras pret kaut ko, tad vēršas pēc palīdzības,” savu redzējumu atklāja pasaules čempions Raimo.
Mentālās sagatavotības būtisko lomu pludmales volejbolā uzsvēra Graudiņa.
“Es pilnīgi piekrītu, [ka mentālā sagatavotība ir tikpat būtiska, cik fiziskā]. Es teiktu, ka ir pat svarīgāka nekā fiziskā, īpaši pludmales volejbolā. Pludmales volejbolā mēs tieši cīnāmies pret pretinieku. Mēs ļoti labi varam just, kā tas pretinieks uzvedas laukuma otrā pusē. Mēs ļoti viņu novērojam. Vai viņš šķiet nobijies, vai viņš sāk bļaut virsū savam pāriniekam, vai viņš tiek galā ar stresu vai netiek. Līdz ar to mēs ļoti labi varam just, cik mentāli viņš ir gatavs.”
Ne vienmēr uzvar fiziski spēcīgākais, norādīja pasaules čempione Graudiņa.
“Tas, ka viņš ātri skrien un augstu lec, tas ir skaidrs. To mēs visi mākam. Vai šis cilvēks spēj parādīt savas spējas tieši tajā brīdī otrā laukuma pusē? Mēs varam just, ka ir spēlētājas, kas varbūt nav tik labā fiziskajā formā, bet viņas ir tik pašpārliecinātas, gudras, neatlaidīgas, ka uzvar to spēli un dabū tos punktus,” uzsvēra Graudiņa. “Tas ir tieši tāpēc, ka viņas kāpušas laukumā ar domu, ka ir uzvarētājas. “Es uzvarēšu šo spēli!” Tā jau ir puse no uzvaras, ka tu uzej un nebaidies, ka esi pārliecināts, ka rādīsi savu labāko spēli un uzvarēsi. Tas ir tas mentālais spēks, kuru ir grūti izmērīt, bet to var just. Visi to jūt – ir vai nav pretiniekam šis mentālais spēks.”
Arī Latvijas vīriešu basketbola izlases galvenā trenera asistents Visockis-Rubenis pauda pārliecību par mentālās sagatavotības nozīmību.
Foto: LETA, Ieva Leiniša Latvijas basketbola izlases treneris Artūrs Visockis-Rubenis
“Mēs sporta vidē izdalām tādus kā piecus blokus, no kuriem sastāv pilnīgs sportists: fiziskā sagatavotība, tehniskās prasmes, taktiskā izpratne, sociālās prasmes un mentālā sagatavotība. Mums jāsaprot, ka visi pieci bloki ir vienlīdz svarīgi, bet bieži esam pavirši pret pēdējo vai nezinām, kā to trenēt,” teica Visockis-Rubenis. “Tas, līdz kam nonāk ikviens sportists, ir apziņa, ka
tieši tur slēpjas elite – spēja realizēt savu maksimālo potenciālu.
Iesaku visiem noklausīties tenisista Novāka Džokoviča atziņas par šo tēmu.”
Neirozinātnes speciāliste Fomina skaidroja vienkāršu piemēru, kāpēc sacensībās sniegums mēdz atšķirties no treniņiem.
“Mēs varam paskatīties uz ļoti vienkāršiem piemēriem, kur sportists treniņā ir ļoti veiksmīgs un visu var izdarīt. Pienāk sacensības, un viņš neparāda sevi no labākās puses. Kāpēc? Tieši tas pats sportists, viņš taču pēkšņi nenogulēja visu savu talantu vai nepazaudēja zināšanas. Nē! Tāpēc, ka nervu sistēma negatīvi reaģē uz psiholoģisku spiedienu par spēli vai sacensībām,” uzsvēra Fomina.
Nākamajā rakstā LSM.lv caurskatīs sportistu motivāciju un dažādo pieredzi sadarbībā ar sporta psihologiem, kā arī sniegs ieskatu trenera būtiskajā lomā sportista un komandas psiholoģiskās sagatavotības veicināšanā.
*Raksta tapšanā izmantotā literatūra: Žermēna Vazne, Dace Eikena, Irina Simoņenkova, Gundega Ulme. “Metodiskie ieteikumi sporta psihologa darbam”.
