SARUNAS CEĻVEDIS:
“Brīvais mikrofons” mūsu organismā
Aidis Tomsons: Kurā jomā jūs darbojaties?
Una Riekstiņa: Es esmu Latvijas Universitātes tenūrprofesore medicīnas bāzes zinātnēs. Kas tas tāds ir? Tie ir tādi paši pamata pētījumi laboratorijās, kuros noskaidro būtiskos procesus, lai pēc tam varētu būvēt nākamos soļus jaunu molekulu izpētē un vai tās var ārstēt kādas slimības. Mēs atrodam tādus marķierus jeb karodziņus uz slimu šūnu virsmas, kas varētu būt potenciāli zāļu mērķi. Lai to darītu, mēs attīstām inovatīvus virzienus savā farmācijas zinātņu nodaļas preklīnisko pētījumu laboratorijā.
Tātad medicīnas zāles ir jūsu uzmanības fokusā.
Jā, būtībā izprast slimību un atrast zāles, kas precīzāk ārstētu. Tas ir šis precīzijas medicīnas virziens. Lai varētu izprast, ko ārstēt, ļoti precīzi jāzina, kuru podziņu slimībā mēs gribam piespiest. Lai to izprastu, izveido modeļus, kas balstās uz cilvēka šūnām. Šūnas var iegūt gan no veseliem audiem, gan slimiem audiem, salīdzināt un tādā veidā izprast, kas slimajā šūnā ir citādāk, un tad skatīties, kā šo procesu ietekmēt, lai atkal pavērstu uz to veselības pusi. Šie inovatīvie modeļi ir jauns pētījumu virziens Eiropas Savienībā. Tās ir ne tikai cilvēka šūnas, bet jau sarežģītākas telpiskas struktūras, ko mēs būvējam no cilvēka šūnām. Tos sauc par organoīdiem. Jo mums organismā šūnas telpiski saskaras viena ar otru, un tāpat mēs modelējam arī laboratorijā. Šūnas “runājas”. Gan saskaroties ar virsmu, gan sūtot signālus. Vēl sarežģītāks modelis ir, kad mēs vēl pieliekam klāt plūsmu – svešvārdā tā saucamo mikrofluīdiku, un radām orgānu uz čipa, lai attēlotu, kā, teiksim, strādā orgāns mūsu organismā, kad to apskalo asins plūsma. Mums laboratorijā ir ierīce, kurā aug miniatūrs organoīds, ko apskalo barības vielas, un tas mums ir orgāns uz čipa. Mēs varam to ārstēt, vērot procesus un tad iztēloties, kā tas notiek organismā.
Proti, viena lieta, ko mēs iedomājamies, ir, ka zinātnieki strādā tikai pie jaunām zālēm, ko izdomāt katrai konkrētai slimībai, bet šeit savukārt izklausās pēc tā, ka jūs pētāt, kā uz konkrētām šūnām iedarbojas jau esošas zāles. Vai tā?
Pareizi, jā, jau esošas zāles. Tajā pašā laikā mēs varam modificēt esošās zāles, pieliekot klāt tām “adreses”, ja gribam tās nosūtīt uz konkrētu audzēja šūnu. Piemēram, viens no projektiem, ko realizē mūsu laboratorijā, ir par mērķētu terapiju aizkuņģa dziedzera audzējam. Mēs pieliekam “adresi” jau pie zināmām zālēm, lai tās aiziet tikai uz audzēja šūnām un netraucē pārējās, veselās šūnas. Tātad tas ir darbs ar jau zināmām zālēm, bet mēs arī meklējam… Mēs paši nesintezējam jaunas zāles, vairāk tiešām vai nu uzlabojam jau esošas zāles, vai testējam tieši to mērķēšanu, lai tā būtu mērķterapija, un pētām, vai zāles sasniedz to mērķi vai ne. Vēl mēs pētām, kā šūnas savā starpā runājas. Kā audzēja šūnas runājas ar veselajām šūnām. Jo viņas dzīvo sabiedrībā, komūnā, un viņas pierunā veselās šūnas apgādāt sevi. Ja mēs atrodam tos apgādes ceļus, tad tos arī mēs varam apturēt. Tādas zāles jau ir izgudrotas, kas aptur asinsvadu rašanos audzējā vai, teiksim, aktivē imūnsistēmas šūnas, un tie patiešām jau ir bijuši tādi Nobela prēmijas cienīgi atklājumi. Zinātne arvien virzās uz priekšu, gan radot šīs modeļu sistēmas, kurās to pārbaudīt, gan izgudrojot jaunas mērķētās terapijas un atrodot jaunus mērķus.
Vārdu sakot, manā organismā arī notiek “Brīvais mikrofons” – šūnas tur zvana viena otrai un sarunājas.
Tieši tā, cik labi to tā nosaukt – “Brīvais mikrofons” organismā.
Kas ir zinātnieks, un kas ir pētnieks?
Par jūsu darbošanos neapšaubāmi būtu interesanta plašāka saruna pati par sevi, bet mēs gribam parunāt arī par zinātni kā tādu. Jūs sevi saucat par zinātnieci?
Reti, drīzāk varbūt mani sauc par zinātnieci. Ja man kāds vaicā, kas es esmu, es vairāk saku tagad, ka tenūrprofesore vai profesore. Tas būtu mans ikdienas tituls. Bet varētu teikt, ka es pildu vairākas lomas darbā. Es esmu zinātniece, kas pēta, un zinātnieks ir…
Lūk! Kas ir zinātnieks?
Gatavojoties šim raidījumam, to noskaidroju, jo arī mani vienmēr ir mulsinājuši šie divi termini – zinātnieks un pētnieks, un vēl zinātniski pētnieciskā darbība. Tagad es saprotu, ka, pirmkārt, zinātnieks ir tas, kuram ir doktora grāds noteiktā zinātnes nozarē. Ar to tas sākas. Bet pētnieks var būt ikviens. Piemēram, es varu izpētīt arhitektūras pieminekļus savā rajonā, kur es dzīvoju, vai kāds uzņēmums var pasūtīt un izpētīt, vai ir naftas iegulas kādā citā rajonā. Bet zinātnieks ir cilvēks ar doktora grādu, kurš veic pētījumus ar zinātniskām metodēm, kas ir apstiprinātas, vispārpieņemtas. Mums ir dažādas vadlīnijas, kā veikt pētījumus, un katra sevi cienoša organizācija, vai tā būtu Eiropas Vēža organizācija vai, piemēram, Pasaules cilmes šūnu pētījumu organizācija, izvirza vadlīnijas un kritērijus kvalitatīvam pētījumam un metodēm. Zinātniekam ir jāiet līdzi laikam, jo tās metodes mainās. Īpaši bioloģijā. Ja ķīmiskās molekulas, kā tās atklāj, tās arī paliek nemainīgas, tad bioloģijā atklāj arvien jaunas lietas, jo ir arvien precīzākas metodes, kā var ieskatīties molekulāros procesos DNS līmenī, proteīnu līmenī, lipīdu līmenī. Ļoti sarežģīti tas sāk palikt, bet līdz ar to arī nāk šie vērtīgie atklājumi par mērķētām terapijām.
Jūs pielietojāt šo vārdu salikumu “zinātniska metode”, ka zinātnieks darbojas ar zinātniskām metodēm. Kas nosaka, kas ir zinātniska metode un kas nav?
Kad ikdienā to dara, tad neuzdod jautājumus, kāpēc tā ir zinātniska metode. Pirmkārt, mēs sekojam tam, kas ir publicēts, lasām jaunākās zinātniskās publikācijas. Mums ir pētījuma jautājums, un mēs skatāmies, kā līdzīgu pētījuma jautājumu risina citi zinātnieki, kas ir publicējušies pētnieciskos žurnālos.
Tātad zinātne pēc idejas balstās uz citu zinātnieku darbu?
Varētu tā arī teikt, jā, kas pieņem, ka šīs ir tās zinātnes metodes, ar kurām šo jautājumu var pētīt. Man šobrīd nebūs citas atbildes.
Vēsturē ir gadījumi, kad cilvēki cenšas kļūt par zinātniekiem jeb dēvē sevi par zinātniekiem un kļūst par zinātniekiem, patiesībā tādiem nemaz neesot? Nu, tādi viltus zinātnieki.
Jā, ir. Es tādus gadījumus varbūt mazāk zināšu, es vairāk zinu par zinātniekiem, kas veic viltus pētījumus jeb krāpnieciskus pētījumus. Ja pašķirsta un paskatās dziļāk kādos informācijas avotos, tad katrā desmitgadē ir labi zināmi šādi krāpnieciski pētījumi bijuši, kas beigušies ar to, ka universitātes izskata šo pārkāpumu, profesori zaudē darbu, daži pat nonāk cietumā, un tiek maksāti lieli sodi. Skaļākais, ko es varu pieminēt, bija Ķīnā pētnieks He, kas veica ģenētisku modificēšanu embrija šūnās, lai panāktu to, ka bērniņi, kas piedzims, būtu nejutīgi pret HIV vīrusa infekciju. Tas bija pilnīgi neatļauti, tas pārkāpa pilnīgi visas cilvēktiesību un zinātnes normas. Rediģēt embrija genomu nolūkā, lai panāktu kādas izmaiņas. Viņam par to bija liels sods. Bija starptautiski ļoti liela publicitāte šajā sakarā. Viņu tiesāja, un bija liels naudas sods un cietumsods.
Tas ir tāds ētikas normas vai vispārpieņemtās morāles normas pārkāpums?
Jā, sanāk šajā gadījumā jā, jo embriju modificēt nevar. Tas ir neētiski, un ir ANO konvencijas, kas to sargā.
Bet tagad, ja ļoti ciniski es sacītu, ka zinātne tā vien ir?
Mūs ļoti, ļoti regulē. Mūs pieskata. Īpaši pēdējā laikā attīstās zinātnes ētika. Gan par to, kā jāveic pētījums, gan to, kā jāuzglabā dati. Datiem par pētījumiem vienmēr jābūt pieejamiem, ja kāds vēlas ar tiem iepazīties. It īpaši, ja tie veikti par publisku finansējumu. Tad ir jāsaskaņo, piemēram, ja grib izmantot donoru paraugus. Ir jāiegūst šo donoru piekrišana, tur ir īpaša procedūra. Ja es gribētu veikt šādu pētījumu, man tas būtu jāsaskaņo ar Latvijas Centrālo medicīnas ētikas komiteju, kura izskatītu, vai netiek pārkāptas cilvēktiesības, vai netiek pārkāptas informācijas un personas datu tiesības, un tikai tad es saņemtu atļauju, ka varu turpināt šo pētījumu. Tāpat, jā, šīs ētikas un morāles normas ir viena lieta. Otra lieta ir, ka nevar datus falsificēt.
Jā, tas ir tas otrs jautājums.
Tad es varu pieminēt vēl tādu nesenu gadījumu, kas tepat netālu notika, Zviedrijā. Karolinska institūtā bija tāds pētnieks Paolo Makiarini. 2019. gadā atklāja, ka viņš bija viltojis… Viņš bija teicis – ja trahejas transplantācijai kādu mākslīgo transplantantu vai tā struktūru pārklāj ar pacienta paša šūnām, tad šis transplantants labāk iedzīvojas organismā, pacients izdzīvo un ir vesels. Bet tad atklājās, ka tie bija falsificēti jeb krāpnieciski dati. Vairāki pacienti bija miruši, transplantants neiedzīvojās organismā, un tā bija krāpniecība, ko viņš publicēja. Kā jau parasti šādā gadījumā – atsauc rakstus, veic nopietnu izmeklēšanu, un tas arī institūcijai ir ļoti nopietns reputācijas kaitējums. Tāda augstas kvalitātes zinātniskā institūcija, kāds, piemēram, ir Karolinska institūts – viņi bija ieinteresēti arī šo jautājumu atrisināt, nākt pretī un parādīt, ka tas ir absolūti nepieņemami zinātniskajai videi, ka zinātnieki krāpjas ar datiem un publicē nepatiesus datus. Šis zinātnieks zaudēja gan savu amatu, gan arī saņēma sodu, jo tā ir kriminālatbildība.
Vai zinātnieki bieži šmaucas?
Vai varētu būt, ka mums ir zinātnieki, kas ir publicējuši pētījumus un guvuši atzinību, bet īstenībā neviens nav pieķēris, ka viņi ir krāpušies?
Tā var būt, bet ir tāda brīvprātīgu zinātnieku komanda, kas seko līdzi un mēģina izķert šīs blusas kažokā. Es lasīju par tādiem aptaujas datiem, ka divi procenti no uzrunātajiem zinātniekiem atzīst, ka kaut kur varbūt ir pašmaukušies. Tāda laikam dabiski ir cilvēkiem šī tieksme – ja neviens nepieskata, nu, tad pamēģināšu izšmaukt. Arī zinātnieki tie paši cilvēki vien ir, tāpēc arī šādi gadījumi ir. Katru gadu tiek publicēts arī atsaukto publikāciju saraksts. “Retracted” angliski saucas. Tās ir publikācijas, kas tiek atsauktas, jo tajās konstatēti pārkāpumi. Kā par tiem uzzina? Piemēram, kā es stāstīju, es lasu publikāciju un gribu atkārtot eksperimentu – es cīnos un man nekādi nesanāk ar šo metodi. Tad es sāku interesēties, klau, tas žurnāls ir “Nature”, tas ir viens no TOP žurnāliem, un man neizdodas ar to pašu metodi iegūt to pašu rezultātu. Tad, ja es esmu pietiekami aktīva kādā zinātniskā biedrībā, kas arī ir tipiski, ka mēs iesaistāmies, vai kādā žurnāla redkolēģijā, tad es sāku šo jautājumu cilāt, un tad kāds varbūt pasaka – klau, man arī nesanāca. Tad sāk šo jautājumu risināt un nonāk pie tā, ka notiek šo faktu pārbaude un zinātniekam tiek uzdoti jautājumi, pēc kuriem konstatē, ka nē – šie dati ir krāpnieciski. Tad šo rakstu atsauc. Es izlasīju, ka ir bijuši gadījumi, kad var publicēt līdz pat 30 krāpnieciskus rakstus kāds autors. Jo zinātnē ir spiediens. Angliski ir tāds teiciens – publish or perish – publicē vai pazūdi.
Ja tu neesi publiskajā telpā, tevis nav. Ja tu publicējies, tad tu esi.
Tātad zinātniekam visu laiku ir jābūt publiskajā fokusā.
Jā, tas ir apliecinājums, ka tu esi zinātnieks, ja tev ir zinātniski raksti. Citādi – kā tu sauksies zinātnieks? Kur ir tas apliecinājums? Otrs apliecinājums ir piesaistītais projektu finansējums. Piemēram, tenūrprofesoriem ir uzcelta ļoti augsta latiņa. Mums ir jāpiesaka vai pat jāpiesaista līdz trīs miljoniem eiro zinātnes finansējums savā tenūras ievēlēšanas laikā, un tad man arī ir jāparāda, ka es to esmu izdarījusi. Tas var būt starptautisks projekts, ir dažādi projektu tīkli, vislabāk zināmais un dzirdētākais ir, piemēram, programma “Apvārsnis”, kurā mūs tagad ļoti aktīvi mudina iesaistīties. Tā ir Eiropas pētniecības programma, un tur ir dažādi apakšpīlāri dažādos virzienos – gan medicīna un veselība, gan vide, gan vēl citas jomas. Uzrādot, ka tev ir “Apvāršņa” jeb “Horizon” programmas finansējums, tu jau arī kvalificējies augstākā kārtā. Bet ir arī vietējais FLPP jeb fundamentālo un lietišķo pētniecības projektu finansējums, ko pārskata Latvijas Zinātnes padome. Tad vēl ir ERAF jeb Eiropas Reģionālās attīstības fonda finansējumi, kur arī nupat noslēdzās projektu konkurss, un mēs visi trīcēdami veram vaļā e-pastus, kāda tad būs tā atbilde. Šoreiz arī es esmu ļoti priecīga, jo man ir piešķirts [šis finansējums], bet man ir jāizpilda daži nosacījumi, lai būtu tas galīgais apstiprinājums. [Pieteikuma] rakstīšana paņēma ļoti daudz laika. Izplānot visu trīs gadu periodā – ko darīs visi trīs partneri, kādas būs darba aktivitātes, kā to visu koordinēsim, kā finansējums tiks sadalīts, kurā brīdī būs doktoranti, kurā brīdī nāks maģistra studenti, vai kāds varbūt kādu grādu aizstāvēs šajā projektā – tas ir ļoti vērienīgs plānošanas darbs, kas arī zinātniekam ir jāveic. Ir jāpārzina izmaksas, ir jāprot sastādīt budžets, jāprot popularizēt sava zinātne gan zinātniskajās aprindās, gan arī sabiedrībā. Ļoti nozīmīgi ir arī tas, ka mēs nākam un stāstām, un mums arī budžetā ir paredzēti līdzekļi komunikācijai ar sabiedrību.
Bet, kopumā skatoties, jāsaka, ka zinātniekam ir kaut kādā mērā spiediens – ja nu nesanāk – pašmaukties.
Jā, un varbūt kādam tas spiediens ir tik liels, ka viņš neiztur. Es domāju, tas tā nav tikai zinātnes vidē. Tā tas var būt arī biznesā. Tā tas var būt arī sportā, kurā mēs arī dzirdam, ka mēdz būt gadījumi, jo ir jāsasniedz rezultāts – dziedi vai raudi. Tad, ja ir iespēja pamēģināt kādu neatļautu metodi, un tas tajā brīdī šķiet kā risinājums, tad cilvēks varbūt izšķiras par to. Runājot par spiedienu zinātnē, tā ir ļoti nopietna diskusija, un es pat varētu teikt… Man jau arī ir jāiedrošina jaunie, topošie zinātnieki, kuriem acis mirdz par zinātni, par to, ka viņi atklās kaut ko interesantu, ka būt šajā procesā un piedalīties, kad top kaut kas jauns un nezināms, kad tu dodies tajā nezināmajā, ir ļoti interesanti, un ar to spiedienu var iemācīties tikt galā. Jo, pirmkārt, mēs vienmēr strādājam komandā. Profesoram grupā vienmēr ir vadošie pētnieki un pētnieki, un tad nākamais solis ir zinātniskie asistenti, laboranti. Ir jāveic pienākumu pārdale, un tad, kā saka, dalīta bēda ir pusbēda. Ja nu kaut kas nesanāk – nu, nopūšamies, pārdzīvojam un ejam uz nākamo projekta pieteikumu. Tā pie mums notiek.
Plēsoņu žurnāli – kas tie ir?
Runājot par Indijas pilsoni Višvanatu – bija norādīts, ka cilvēkam ir doktora grāds, viņa darbojas pētniecībā, sadarbojas ar Latvijas zinātniekiem, bet, nu, tad, kā mēs redzējām, mani kolēģi vairs nevarēja atrast tās iesniegtās zinātniskās publikācijas datubāzēs. Kas ir zinātnisko publikāciju datubāzes?
Zinātniskā datu bāze – es varētu mēģināt tēlaini stāstīt – ir tīmeklī esoša bibliotēka, kur sanāk kopā visi zinātnisko žurnālu rakstu krājumi. Ievadot meklēšanas laukā vai nu zinātnieka vārdu un uzvārdu vai interesējošos atslēgvārdus, atrodu, kas par šo tēmu ir publicēts zinātniskos žurnālos. Lai kvalificētu tos zinātniskos žurnālus, datubāze izstrādā kritērijus, kam ir jāatbilst. Tas ir atkarīgs no lasītāju loka lieluma, kas ir viens svarīgs rādītājs – cik daudzi to lasa. Tas ir atkarīgs no citējamības, cik daudzi to citē. Tas arī ir ļoti būtisks rādītājs zinātnē, kas apliecina šīs publikācijas vērtību un tas ļauj arī ranžēt pēc tam žurnālus, kuri ir vērtīgāki, jo labās idejas vairāk lasa un vairāk citē. Tātad tādus žurnālus, ko neviens nelasa un necitē, tādu arī neliks šajā datubāzē. Varu nosaukt publikāciju datubāzi, ko es darbā biežāk izmantoju, ko arī universitātē izmanto, lai izsvērtu publikāciju kvalitāti. Tā saucas “Scopus”. Tad ir arī “Web of Science” – arī datubāze. Vēl ir tāda ļoti publiska datubāze “Pubmed”, ko medicīnā bieži izmanto, tur ļoti ātri var atrast informāciju par pētnieku un viņa publikācijām medicīnas jomā. Vēl jāņem vērā, ka visi grib publicēt tādus rakstus, kas citiem ir svarīgi. Es arī sekoju līdzi, kā citē manus rakstus. Ir tāds Hirša indekss, ko vēl izmanto zinātniskās darbības raksturošanai. Piemēram, ja man ir 20 raksti, kas katrs citēti vismaz 20 reižu, tad Hirša indekss būs 20. Ja man ir 20 raksti, un Hirša indekss ir viens, tas nozīmē, ka tikai viens no rakstiem ir citēts vienu reizi, un tad man ir rūpīgi jāpārdomā savu pētījumu zinātniskā aktualitāte. Tagad universitātēs, un es dzirdu, ka ne tikai Latvijas Universitātē, kurā es pati strādāju, bet arī citās Latvijas universitātēs to ļoti stingri skatās. Tas nāk no Izglītības un zinātnes ministrijas un Zinātnes padomes, lai nepublicējas “plēsoņu žurnālos”. Plēsoņu žurnāls jeb angliski “predatory” žurnāls ir tāds, kuram tu samaksā naudu un tev nopublicēs rakstu.
Tie ir tie, ko Kalviņš nosauca par brīvpieejas žurnāliem vai kaut kā tā?
Jā, brīvpieeja ir labs vārds, bet to var pielietot labā un sliktā nozīmē. Mums ir jāpublicējas brīvpieejas žurnālos, kuriem mēs samaksājam, lai to visi var izlasīt, bet šiem brīvpieejas žurnāliem arī ir jābūt kvalificētiem, tiem ir jābūt šajās datubāzēs, kas apliecina kvalitāti. Bet ir tādi brīvpieejas žurnāli, kuriem tu samaksā, tev ātri nopublicē rakstu, kā vien vajag – tie ir plēsoņu žurnāli, jo tā ir viņu peļņa, no kuras viņi dzīvo.
Bet zinātniekam, kurš ir nopublicējies tādā plēsoņu žurnālā, tas neko nedod akadēmiskajam curriculum vitae jeb dzīves gājumam, jo var jau uzrādīt šo publikāciju, bet tai nebūs citējamības.
Ja ievadīs kādā kvalitatīvajā datu bāzē, neparādīsies šis žurnāls nemaz. Līdz ar to šis pētnieks būs neredzams ar šādām publikācijām.
Ja runājam par Višvanatu, kura šajās datubāzēs nav atrodama, tātad viņa ir publicējusies kaut kādos tādos plēsoņu žurnālos?
Tā sanāk, jā.
Tāpēc viņas vārds zinātnes aprindās neparādās?
Jā, tā mēs varētu izsecināt. Es nepārbaudīju, godīgi sakot, šajās “Scopus” vai “Web of Science” datubāzēs, bet es redzēju tos žurnālus, kas bija pieejami interneta vietnēs, kuros bija šīs publikācijas jeb atsauces uz šiem rakstiem, un tie neraisīja pārliecību, ka tie būtu augstas kvalitātes žurnāli, kas atrodami šajās kvalitatīvajās datubāzēs, kas seko līdzi arī to citējamībai. Tātad tas varētu izskaidrot, kāpēc viņa nebija zināma plašākai auditorijai, jo šie raksti nav pieejami.
Ja tagad kāds no Latvijas Zinātņu akadēmijas rekomendē šo cilvēku kā zinātnieku pat pilsonības piešķiršanai, kas ir ļoti liels pagodinājums valsts līmenī, tad taču mēs gribētu cerēt, ka Zinātņu akadēmija arī pārliecinās, vai viņa vispār ir zinātniece. Vai ne tā?
Tā vajadzētu būt. Es varu vadīties tikai pēc informācijas, kas bija pieejama publiski, bet tātad Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūts, kas ir privāts institūts, ko man bija interesanti ieraudzīt, jo tas nes Latvijas Zinātņu akadēmijas vārdu, rekomendēja šo Indijas pētnieci. Šajā rekomendācijā bija uzskaitīti visi šie zinātniskie pamatojumi zinātnes izcilībai. Tātad ir šīs starptautiskās publikācijas, monogrāfija. Nu, būtu bijis jābūt arī pētnieciskajiem projektiem – par tiem es neko neesmu dzirdējusi. Kā es teicu, tas arī ir nopietns zinātnieka portfolio, ka viņš var pateikt, ka viņš ir “Apvāršņa” programmā vai “Transcan–3”, vai “Eurostar”. Ir daudzas prestižas programmas, kurās saņemt finansējumu pētniecībai. Bet tātad varu spriest, ka tā informācija rekomendācijas lasītājam likās pieņemama, ka uz tās pamata var piešķirt.
Rekomendācijas lasītājam jā, bet tam, kas rekomendē, taču jāpārliecinās – vai ne tā? Es saprotu, jūs nevarat atbildēt, un tā nav jūsu atbildība, bet būtībā šis ir uzticības jautājums – es uzticos, ka man kāda zinātniska organizācija, pati Zinātņu akadēmija, saka – ir. Es taču gribētu cerēt, ka zinātnieki zina, ko viņi runā.
Protams, bet, ja man lūgtu kādu rekomendēt, un man arī ir darbā jārekomendē doktoranti finansējumam vai maģistra studenti kāda mecenāta stipendijai, tad man ir jāzina viss par šo studentu. Es parakstīšu rekomendāciju tikai tad, ja būšu pilnīgi pārliecināta. Reizēm man nav visu faktu, un es lūdzu cilvēku pašu uzrakstīt, kas viņam šķiet galvenie punkti, kāpēc viņš būtu pelnījis rekomendāciju, bet tad es vienmēr tos pārskatu. Šajā gadījumā, man šķiet, un es tā pieņemu, es varu tikai domāt, kā šāda kļūme varēja rasties, ka bija kāds labs paziņu loks, kurā viens otru ļoti labi pazina, un bija arī kādi panākumi ekonomikā, iespējams, bet nebija šo zinātnisko publikāciju. Pēc tam izskanēja – vai tad tas ir tik svarīgi? Jā, tas ir ļoti svarīgi, jo šīs publikācijas, kā jau es teicu, ir atpazīstamība. Tās parāda citiem zinātniekiem, ko es pētu. Viņi var atrast mani, viņi var citēt, viņi var atsaukties uz maniem pētījumiem. Ja to neredz, tā nav vienkārši. Ja turklāt tur ir notikusi krāpniecība, tad tas jau ir, es neteiktu, par vienkāršu nokaunināšanu. Tas jau ir kas vairāk. Ar krāpniecību rīkojas tiesībsargājošās institūcijas, tas ir ļoti nopietns pārkāpums, ko mums zinātnes ētikā īpaši uzsver. Jo tā ir kvalitāte, kā mēs parādām, ka pētījums ir kvalitatīvs un ētisks. Ja var pateikt – ai, tas taču neko nenozīmē, ka tur pāris plēsoņu žurnālos ir pāris raksti, ka tas jau nenozīmē neko par to pētniecisko kvalitāti… Tad ko es stāstīšu studentam? Ka tu vari dabūt stipendiju tāpat un tas nekas, ka tu nevari savus pētījumus labā žurnālā nopublicēt? Pamēģini kādā citā nopublicēt – tas palīdzēs? Nu, es tagad ironizēju, bet tā es risinu šo situāciju no sava skatpunkta. Man šķiet, ka tas ir ļoti nopietns pārkāpums, ja ar krāpnieciskiem žurnālu rakstiem mēģina, pirmkārt, pasludināt sevi par izcilu zinātnieku un, otrkārt, uz tā rēķina vēl saņemt pilsonību. Nu, tas neiet kopā.
Jūs kā Zinātņu akadēmijas īstenā locekle jūtaties tagad neērti par to, kas ir noticis šajās pēdējās dienās ap Latvijas Zinātņu akadēmijas vārdu?
Jā. Es jūtu to tādējādi, ka, man liekas, tas bija nevajadzīgi. Jo ap Latvijas Zinātņu akadēmijas vārdu ik pa laikam ir kāda ažiotāža. Notiek diskusijas gan par tās lomu zinātnē un sabiedrībā, gan par šo ēku, šo augstceltni.
Foto: Vita Anstrate / Latvijas TelevīzijaLatvijas Zinātņu akadēmija
Es tā padomāju, šī ēka tika būvēta padomju laikos, tā ir milzīga. Vai šajā ēkā tiešām bija aizpildīts katrs kabinets ar zinātni? Jo šobrīd pati Zinātņu akadēmija aizņem šajā ēkā divus stāvus, ja nemaldos. Iekšā ir ārkārtīgi skaista šo telpu arhitektūra ar augstiem griestiem, ar skaistām lustrām, kokgriezumiem, gleznām pie sienām un parketu. Ir tāda ļoti prestiža tā sajūta. Mani Zinātņu akadēmijā uzrunā tas, ka tā ir vieta, kur satikt citus zinātniekus, kas arī ir sasnieguši zināmu briedumu un līmeni. Tā būtībā ir arī vienīgā vieta, kur es varu uzzināt par daudzpusīgajām nozarēm, kur mēs varam satikties. Jo ikdienā jau mēs strādājam katrs savā lauciņā. Tāpēc šis pilsonības piešķiršanas un atcelšanas gadījums ļoti kaitē Latvijas Zinātņu akadēmijas reputācijai un raisa jautājumus – ar ko šī institūcija nodarbojas, kādi zinātnieki tur ir, kas ir viņu zinātne. Jo daudzi cilvēki pavaicās – “ko šī zinātne ir devusi Latvijai? Ko tā ir devusi man?” Un tie ir pamatoti jautājumi.
Ko tagad darīt ar šo visu?
Publiskajā telpā ir izskanējuši vairāki risinājumi. Tas ir atkarīgs no tā, kā uz to skatās paši šīs situācijas vaininieki, kuri ir vainīgi pie tā, ka vispār radās šī situācija. Kā viņi saredz risinājumu. Parasti šādos gadījumos tomēr seko kādas atskaņas. Mums drīz, 27. novembrī, būs rudens kopsapulce. Varbūt tiks likts kāds jautājums uz balsojumu. Par vadību, piemēram. Tas ir pirmais šāds gadījums, kad vispār par to notiek diskusija, jo līdz šim, kā es saku, manā skatījumā Latvijas Zinātņu akadēmija ir bijusi ļoti reprezentabla organizācija. Lai gan ir bijušas lietas, par ko es arī esmu pabrīnījusies. Agrāk bija tāds strukturētā ūdens gadījums laikam, tad arī vēl kovida laikā laikam tur izskanēja tāda informācija, kas arī tādas šaubas sabiedrībā raisīja, bet kopumā es domāju, ka tā ir respektabla organizācija. Tie biedri, kas mēs tur esam, mēs uz turieni ejam, jo uzdevums ir veicināt zinātni Latvijā, popularizēt sasniegumus Latvijā, sniegt padomus noteiktās kompetences jomās pēc uzaicinājuma Latvijas valdībai, piemēram. Tad mēs varam padomāt par šo pilsonības gadījumu – vai šeit aicināja sniegt padomu un tad kāds sniedza šo rekomendāciju? Kā tas notika? Es nezinu, bet tur var padomāt vēl. Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents ir tiesīgs pārstāvēt Latvijas Zinātņu akadēmiju, bet pārlasot gan hartu, gan statūtus, tur es neatrodu neko, kas teiktu, ka par īpašiem nopelniem ir jāvirza pilsonības piešķiršanai. Tur ir dažādas balvas, uz kurām var izvirzīt apbalvošanai, bet šis jautājums, man šķiet, vispār ir ārpus Latvijas Zinātņu akadēmijas dienaskārtības.
Bet jūs taču paši ievēlat savu priekšniecību, vai ne?
Jā, ir vēlēšanas, un tie ir ļoti cienījami zinātnieki, kas tiek ievēlēti. Mēs zinām, jā, profesors Kalviņš taču ir izgudrotājs. Ne tikai zinātnieks, bet arī izgudrotājs un pētnieks, autoritāte zinātnieku aprindās. Kas tagad gadījās – tas ir jāskaidro. Bet es uzskatu, ka Zinātņu akadēmijai nebūtu jānodarbojas ar pilsonības piešķiršanu par izciliem sasniegumiem zinātnē. Jā, man tas bija jaunums, ka kaut ko tādu arī var rekomendēt.
