Trīs fragmenti no trim atsauksmēm par restorāniem Latvijā. Vai vari pateikt, kuru no tām – ja vispār kādu – radījis mākslīgais intelekts?
Ja šķiet, ka mākslīgā intelekta tekstu var atpazīt uzreiz, praksē tas ne vienmēr ir tik vienkārši – piemēram, līdzīgā Lankasteras Universitātes testā cilvēki uz šāda tipa jautājumiem pareizi atbild vien aptuveni 60 % gadījumu. Tā kā droši noteikt mākslīgā intelekta klātbūtni tekstā nav tik elementāri, aizdomas par tā izmantošanu izskan arvien biežāk. Šajā gadījumā mākslīgais intelekts rakstījis trešo atsauksmi.
Šoreiz atstāsim malā nu jau plaši tiražētās bažas par to, vai mākslīgais intelekts kādreiz varētu kļūt par ko vairāk nekā tikai cilvēka domāšanas atdarinātāju, proti, tiešām pietuvoties cilvēka apziņai. Daudz konkrētākas, “taustāmākas” pārmaiņas jau tagad redzamas pašā valodā. Mākslīgais intelekts mācās no cilvēku rakstītā un runātā, bet nu process kļuvis abpusējs. Arī cilvēku valodu arvien vairāk sāk ietekmēt mākslīgā intelekta stils. Veidojas savdabīga ķēde – cilvēki māca mākslīgo intelektu, un pa to laiku šī tehnoloģija pamazām maina arī mūsu valodas lietojuma paradumus.
Bet kur īsti ir problēma? Valoda taču tāpat mainās visu laiku.
Mākslīgais intelekts padara valodu nabadzīgāku
“Mākslīgā intelekta klātbūtne latviešu valodu padarījusi nabadzīgāku un vienveidīgāku,” LSM.lv norāda filoloģijas doktore, valodniece un augstskolu pasniedzēja Dite Liepa. Viņa uzsver, ka atbalsta mākslīgā intelekta izmantošanu gan dažādu jautājumu risināšanā, gan, piemēram, literatūras meklēšanā, bet nekādā gadījumā ne savu tekstu, it īpaši radošu darbu, rakstīšanā.
Liepa pastāstīja arī par kādu kuriozu darbā ar studentiem. Ar kolēģi lūguši studējošos mājās sagatavot stāstījumu par dažādiem jautājumiem. Vairāku studentu stāstos bijušas gandrīz identiskas frāzes, tās tikai samainot vietām. Tekstu veidošanā acīmredzami izmantots mākslīgais intelekts.
“Viņi paši sāka smieties. Gan pats stāstījums, gan stāstījuma plānojums, gan izmantotie avoti bija identiski.
Tajā brīdī, kad studenti iesniedz 10 [gandrīz] vienādus darbus, mēs saprotam, ka tas kļūst par apdraudējumu.”
Toreiz ar studentiem kopīgi izsmējušies un pēcāk pārgājuši galvenokārt uz darbu auditorijā, pārsvarā visu izrunājot semināros. Vienlaikus valodniece atzīmēja, ka ar šo jauno realitāti ir jārēķinās – to nevar tikai mēģināt visādi apiet un kur nu vēl aizliegt. Arī viņa pati lieto mākslīgo intelektu.
“Ir jāprot to prasmīgi izmantot un nepārkāpt robežu, kur sākas tavs radošais potenciāls, tavi radošie virsraksti, tavas metaforas un citi izteiksmes līdzekļi.”
Foto: Arhīva foto. Pievienots 26.11.2021. Toms Šics/Latvijas RadioDite Liepa
Liepas vērtējumā, jaunākās paaudzes šeit var būt īpaši ievainojamas.
“Es nevēlos, ka mākslīgais intelekts kā tāds personificēts brīnums veido manu valodu, un es arī to nepieļaušu. Bet jaunajai paaudzei – divdesmitgadniekiem – es to redzu kā apdraudējumu. Viņiem šķiet, ka tas nekas nav, bet to var just,” sprieda valodniece.
Viņa atsaucas uz studentu lietotām “pārgudrām frāzēm” un “pilnīgi nevajadzīgiem svešvārdiem”. To neesot arī īpaši sarežģīti pierādīt, atliek tik vien kā nodarbībā pavaicāt – ko jūs īsti ar to bijāt domājis?
“Var jau rakstīt gudras lietas, bet pirmajā kursā runājot par starpdimensionālām horizontālām un vertikālām dimensijām… Skaidrs, ka cilvēks to nav mācījies,” skaidroja pasniedzēja.
“Tur es redzu to ļaunumu – tas nozog manu latviešu valodu, tas neļauj domāt pašam un piedāvā jau gatavu rezultātu.”
Līdzīgas pārmaiņas valodā novērojis arī dzejnieks, literatūrzinātnieks un pasniedzējs Ivars Šteinbergs. Viņa redzējumā tādi mākslīgā intelekta rīki kā “ChatGPT” dzēš individuālās valodas specifiku, kā arī domas un valodas sarežģītību. Turklāt mākslīgā intelekta stils pamazām ienāk ne tikai rakstītajā valodā, bet arī cilvēku runā.
Šo ietekmi var pamanīt arī teikumu uzbūvē – lielie valodas modeļi mēdz atkārtot vienas un tās pašas konstrukcijas. Raksturīgs piemērs ir šāds formulējums: “Tas nav stāsts tikai par tehnoloģiju, bet par to, kā tā maina mūsu ikdienu.” Doma veidota kā pretstats, vispirms noraidot vienu skaidrojumu un pēc tam izceļot citu. “Cilvēki tiešām ir biežāk sākuši paši savā runā lietot formu: tas ir nevis A, bet B, kas ir lielo valodas modeļu absolūta klišeja,” piebilda Šteinbergs.
Literatūrzinātnieka teikto pamato arī jaunākie pētījumi. Analizējot aptuveni 880 000 tekstu, pētnieki secinājuši, ka pēc “ChatGPT” parādīšanās tekstu valoda kļuva vienveidīgāka. Lielie valodu modeļi saglabā teksta nozīmi, taču samazina valodas daudzveidību un izlīdzina arī tās iezīmes, pēc kurām var nolasīt autora individuālo stilu. Runājot par mākslīgā intelekta radīto apdraudējumu, latviešu valoda, Šteinberga redzējumā, ir arī krietni mazāk priviliģētā stāvoklī nekā valodas, kurās sazinās daudz vairāk cilvēku.
Atšķirt kļūst arvien grūtāk
Jo vairāk saplūst cilvēku un mākslīgā intelekta rakstības stils, jo grūtāk kļūst noteikt, kurš tad tekstu patiesībā radījis.
Tas, protams, nav tikai skolēnu un studentu jautājums. Arī mediji visā pasaulē arvien biežāk saņem sūdzības par it kā mākslīgā intelekta radītiem tekstiem.
Daļā gadījumu aizdomas izrādās pamatotas. Piemēram, “The New York Times” žurnālists darbā izmantojis mākslīgo intelektu, kas kāda politiķa uzskatu kopsavilkumu, autoram nemanot, pārvērta par it kā precīzu šī politiķa citātu.
Kādā citā reizē augustā uzmanības centrā nonāca viens no pasaulē ietekmīgākajiem finanšu un biznesa jomas laikrakstiem “The Wall Street Journal”, jo kāds investors atzina – rakstot viedokļrakstu šim medijam, viņš izmantojis mākslīgo intelektu. Rakstā tas nebija norādīts. Medijs gan publiski pauda, ka tā redakcionālie standarti neesot pārkāpti.
Lielākoties gan, ja vien pats autors neatzīst mākslīgā intelekta izmantošanu, droši pateikt, vai teksts tapis ar tā palīdzību, nav iespējams. Un nenoteiktība allaž ir pateicīga augsne dažādām aizdomām un spekulācijām. Pasargāts, šķiet, vairs nav gandrīz neviens. Tostarp literatūrā pārmetumi par mākslīgā intelekta lietošanu jau skāruši pat godalgotus darbus.
Mazās valodas vairs nav neredzamas
Mākslīgais intelekts maina ne tikai to, kā cilvēki raksta un runā. Attīstoties valodas tehnoloģijām, arī mazajās valodās rakstītu saturu automatizētās sistēmas spēj arvien labāk atpazīt, klasificēt un filtrēt. Piemēram, Somijā ilgi valdīja priekšstats, ka mazā somu valoda zināmā mērā pasargā no tehnoloģiju, tostarp sociālo mediju platformu, ietekmes, atzina Somijas sabiedriskās raidorganizācijas “Yle” jauniešu satura platformas “Yle Kioski” producente Nuppu Stenrosa.
“Likās – tehnoloģijas somu valodā netiek apmācītas tādā pašā apjomā kā angļu valodā, tāpēc mūsu mazā un savdabīgā valoda mūs pasargās. Taču tagad, kad valodu modeļi prot arī somiski, šīs pārmaiņas ir sasniegušas arī Somiju.”
Stenrosu satrauc, ka, automatizētajām sistēmām arvien labāk saprotot arī somu valodu, noteikti vārdi un tēmas sociālajos medijos var tikt atpazītas un ierobežotas arī tad, ja saturs nav kaitīgs. Viņa kā piemēru min vardarbību pret sievietēm un sieviešu tiesības – tēmas, kuru redzamība var samazināties, ja platformas tajās lietotus vārdus klasificē kā nevēlamus.
Kā nepazaudēt savu balsi?
Ja lielie valodu modeļi valodu vienādo, paliek jautājums – kā saglabāt to, kas mūsu pašu rakstīto dara atšķirīgu? Ivars Šteinbergs te saskata ne tikai apdraudējumu, bet arī iespēju.
Viņš piedāvā analoģiju ar fotogrāfijas ienākšanu mākslā. Jaunā tehnoloģija savulaik būtiski mainīja glezniecību un mudināja māksliniekus meklēt citus izteiksmes ceļus. Šteinbergs prāto, vai līdzīga reakcija ir iespējama arī tagad.
Foto: Santa Lauga / Latvijas RadioIvars Šteinbergs
“Ja mākslīgais intelekts ir šī brīža [aktuālā] tehnoloģija, kas ir tas jaunais modernisms, uz ko mēs ejam?” vaicāja Šteinbergs.
Viņaprāt, rakstnieku atbilde varētu būt sava stila un valodas īpatnību izcelšana – rakstīt daudzveidīgāk, apzināti un mērķtiecīgi bagātināt savu valodu un pretoties lielo valodas modeļu vienādojošajam efektam.
“Kurš cits rakstīs tā, ka latviešu valodas specifika izceļas viskrāšņāk?”
Taču tas nav tikai rakstnieku uzdevums. Šteinberga ieskatā, arī pārējai sabiedrībai ir būtiski labāk izprast jauno tehnoloģisko realitāti – jo labāk to sapratīsim, jo apzinātāk varēsim lemt, kur un kā šos rīkus izmantot.
Arī Dite Liepa risku saskata ne tikai atsevišķos neveiklos vārdos vai frāzēs, ko var piedāvāt, piemēram, “ChatGPT”. Viņa redz, ka valodā ienāk standartizētas konstrukcijas, anglicismi un līdz ar tiem – arī standartizēta domāšana.
“Problēma, kā es to saskatu, – nepazaudēt sevi, savu radošumu un latviešu valodu,” uzsvēra Liepa.
Skaidrs, ka bažas par valodas vienādošanos nav dzimušas līdz ar lielajiem valodu modeļiem. Savu nospiedumu valodā jau sen atstāj masu mediji un populārā kultūra, izplatot vārdus, izteicienus un dažādas runas manieres daudz tālāk par to sākotnējo vidi. Jo vairāk valodā ienāk arī līdzīgie mākslīgā intelekta teksti, jo lielāku vērtību iegūst oriģināls, individuāls rokraksts.
Mākslīgais intelekts mūsu valodu jau maina – gan to, kā rakstām, gan to, kā runājam. Tāpēc varbūt svarīgāks ir cits jautājums: cik daudz no tā, kā domājam, runājam un rakstām, esam gatavi ļaut noteikt mākslīgajam intelektam?
Vēl par mākslīgo intelektu
